Vērmele

12 dzīvam būt

Lielā misiņa lampa laistījās septiņdesmit sveču gaismā, kas sildīja Blūmsberi laukuma 6. mājas gaiteni. Malakinas kundze iededza beidzamo dakti, tad lēnām gāzelējās lejā pa kāpnēm kā pārbarota pērtiķiene un iegremdēja liesmojošo degli sveču spainī. Bleiks rīta istabā soļoja uz priekšu un atpakaļ, kodīdams nagus, bet īzaks Bonhems sēdēja lielajā atpūtas krēslā, saņē­mis galvu rokās.

- Tās varēja būt manas beigas, Bleiks sacīja, pēk­šņi vienā mirklī apstājies, lai pārbaudītu aizkaru un paskatītos laukā pa logu, vai kāds viņu nenovēro. Es vairs nezinu, kur meklēt patiesību. Spriežot pēc pagā­jušās nakts, mana dzīve ir kāda gandrīz traka cilvēka rokās, un, ja tas, ko es redzēju šorīt, ir patiesība, tad mana zinātne nav nekā vērta, tā neatbild uz jautāju­miem, uz kuriem, man šķiet, sen jau ir atbildēts.

Bleiks, staigādams pa istabu, trieca ar dūri pa sienu.

- Es esmu lamatās, Bonhem. Esmu kā muša, kas notverta zirnekļa tīklā, un zirneklis grasās izsūkt visas manas asinis… Tādu problēmu nu gan es neparedzēju! Viņa ir tik žilbinoša, ka es neuztraucos par to, kas ar mani notiks. Es pat varētu piekrist visam, ko šī sieviete perina, lai tikai varētu sēdēt viņai pie kājām un raudzī­ties acīs.

- Cilvēk, tu esi noburts! Vai tad tu nesaproti, ka viņa tevi kaut kā ir apbūrusi?

- Tas nekas, īzak. Tas, kas notika tajā istabā, ir mainījis manu skatījumu uz dzīvi. Es esmu nodarbo­jies ar nepareizajām lietām, Bleiks turpināja, skatī­damies uz acs formas ievainojumu sev rokā. Gadiem esmu meklējis kabalā patiesību, atbildi uz pasaules pro­blēmām, izdevību paveikt ko labu. Es atstāju novārtā vienu sevi. Tagad vēlos dzīvot sev.

Bleiks pastiepa roku, lai Bonhems to varētu redzēt.

- Paskaties, draugs! Lūk, ko man atstāja lēdija Flem­berga. Iešāva man tā, it kā katram muskulim izbrāztos cauri uguns. Es jūtos dzīvāks nekā jebkad agrāk, un visas manas domas aizņem atmiņas par viņu.

- Apdegums? Triks, apslēpts elektrometrs, lai iepo­tētu tevī kaut kādas jūtas. Bonhems ātri iebāza roku svārku kabatā. Hezrīna Flemberga ir savāda sieviete, bet vai ragana?

Bonhems palūkojās uz atvērtajām durvīm.

- Šai mājai ir ausis, viņš klusu noteica, un Mala­kinas kundze ir pazīstama ar savu lielo muti.

Bonhems paberzēja plaukstu pret žaketes kabatas biezo kokvilnas audumu un juta, ka viņā sāk dīgt greiz­sirdības sēkla.

- Kas tad iepriekšējā naktī notika tāds, kas izmai­nīja tavu dzīvi? Bonhems jautāja, gandrīz smakdams no domas, ka Bleiks pavadījis kādu nozīmīgu mirkli kopā ar lēdiju Flembergu.

- Tur jau tā lieta, ka es nezinu. Bleiks pārtrauca soļot pa istabu un apstājās pie uguns. Es neko nespēju atcerēties. Viss, ko zinu, ir tas, ka mani aprija skaidras, baltas gaismas lode, kas spīdēja man cauri tā, ka es varēju redzēt savu roku kaulus. Pēc tam iestājās pilnīga tumsa. Es pamodos kapā ar beigtu suni līdzās un…

Viņš palūkojās uz plaukstu.

- Tas cilvēks, kurš man sekoja… Viņš mani atrada, izcēla no kapa, bet tas vēl nav viss, Bleiks satraukti stāstīja. Es redzēju, kā viņš atdzīvina dendiju, kuru duelī nošāva kāds vulgārs puisis no ziemeļiem. Atgrieza dzīvē ar visām asinīm, sviedriem un asarām.

- Vai tu esi pārliecināts, ka viņš bija miris?

- Tikpat miris kā suns, ar kuru kopā es gulēju kapā. Un viņš atdzīvojās, kļuva tikpat dzīvs kā tu tādu maģiju, burvestības spēku es nekad agrāk nebiju redzē­jis. Arī tas vēl nav viss. Bleiks viegli pievēra lielās ozolkoka durvis. Vīrs, kurš bija man sekojis, nosauca sevi par Ābramu Rikardsu, un viņš izteicās, ka šajā mājā ir kaut kas tāds, no kā man jābīstas.

- Tu dzīvo šeit, kopš māja ir uzcelta, un pārzini katru tās akmeni. Tas cilvēks ir muļķis.

- Viņš var būt viss, tikai ne mulkis. Es sāku domāt, ka viņam ir taisnība. No rīta viņš solīja atgriezties. Viņš teica, ka varot sniegt atbildi uz jautājumu, kas deg man sirdī.

- Mums visiem ir kādi jautājumi. Viņš ir jokdaris, kas spēlējas ar tavu iztēli. Viņš atnāks, lai nozagtu visu tavu sudrabu, un tad izgaisīs naktī. Šādam cilvēkam nevar uzticēties.

- Es uzticējos lordam Flembergam, bet viņš ir apsēsts ar domu par jaunas Jeruzalemes radīšanu un Londonas atbrīvošanu no visiem vazaņķiem, draņķiem un nabagiem. No lorda teiktā es sapratu, ka viņa draugi izrai­sīja Lielo ugunsgrēku. Bleiks apklusa un paskatījās uz Bonhemu. Nedomāju, ka viņi gribēja iznīdēt tikai žurkas. Komēta izdarīs to viņa vietā lords Flembergs vēlas, lai cilvēki mirtu un Londona tiktu sagrauta. Un tad viņš un viņa draugi varēs darīt, ko gribēs.

- Tu droši vien saprati to visu jau iepriekš, Bon­hems klusu noteica. Šajā pilsētā valda Flembergs un viņa draugi. Tu taču nedomāji, ka mūsu zemi pārvalda karalis un parlaments? Mūsu dzīve ir Flemberga rokās, un karalis danco pēc viņa stabules un pat netiek ielūgts uz viņu sapulcēm.

- Esmu tādas baumas dzirdējis, bet biju domājis, ka tās ir kafijas tantiņu runas, Bleiks atbildēja.

- Varbūt, bet patiesība ir tāda, ka mūsu ikdienas dzīve ir viņu rokās, sākot no labības cenām un beidzot ar to, ko mēs lasām London Chronicle. Viņiem ir vairāk varas nekā visai tavai maģiskajai zinātnei. īstais karalis ir tas resnais nezvērs Flembergs, un Hezrīna ir vina karaliene.

Bonhems piecēlās no krēsla un, piegājis pie loga, paglūnēja pa spraugu aizkaros. Viņš pārlūkoja lau­kumu.

- Nu, šodien tevi nenovēro, viņš noteica. Vismaz pagaidām ne.

Katra zvaigznes stara galu iezīmēja akmens stabs. Zvaigzne bija izkalta kambara akmens grīdā. Velvēto jumtu izraibināja sīki gaismas punkti, un akmens alas augstākajā punktā metāla paliktnī, kas bija piekārts pie griestiem resnā zelta ķēdē, dega eļļā mērcēta auduma bumba, veidojot augstajos griestos ņirbošas ēnas.

Zemu apakšā, zvaigznes staru galos, sēdēja četras figūras dažādu radījumu maskās, viens no krēsliem bija brīvs. Punktus savienoja plats zelta aplis, kura vidū atradās augsta māla figūra. Radījumam bija plēvainas, sānos iespiestas rokas un seja no ozola lapām.

- Mēs nevaram viņu ilgāk gaidīt, noņēmis no gal­vas kapuci, teica vīrietis lapsas maskā. Ir parādījies mēness, un tas, kas mums jādara, ir jāpaveic šonakt.

- Mums ir tikai četri zvaigznes stari, klusā balsī iebilda tīģera maska, neērti grozīdamās krēslā. Vai mums pietiks spēka šonakt veikt tādu burvestību?

- Ir tikai viens veids, kā to uzzināt, nosēca vecišķa balss no sermuļa galvas. Ja mēs veiksim burvestību un tā iedarbosies, tad būsim piebūruši to radījumu mēs redzēsim to savām acīm, tieši šeit un tūliņ.

- Tad sāksim! pūces galva ierunājās asā tonī.

Lapsas maska lēnām piecēlās no krēsla un piegāja

pie māla figūras. Rokā tā turēja mazu sudraba kārbiņu ar pērļotu vāku. Iedama maska pagrieza vāciņu, atmeta pār plecu apmetni un ielika vāciņu svārku kabatā. Tad tā izņēma vairākus cilvēka nagus un uzmanīgi ielika tos pirkstos māla figūrai.

- Ar šo kaulu tas piešķirs tev dzīvību, maska noteica, nostājusies figūrai blakus un uzlikusi tai uz aukstā, mitrā pleca roku.

Sermuļa maska piecēlās no sēdekļa un piegāja pie radījuma vienlaikus ar pūci un tīģeri. Viņi ietvēra to lokā un staigāja apkārt pretēji saules kustības virzie­nam, garāmejot katrreiz aizskardami tā galvu un seju.

Sermulis iebāza roku mazā ādas maisiņā, kas karājās tam kaklā, un izvilka divas zelta monētas, tad pagrie­zās pret radījumu un ielika tam katrā acu dobumā pa monētai.

- Vainas monēta, nozagta viņam no kabatas. Alķī­miķu noburta, tā tagad ir elements, kas piešķirs tev redzi. Sermuļa roka, to darot, trīcēja.

Tagad savukārt apstājās tīģera maska. Tā novilka apmetni un noplivināja sev virs galvas, pārklājot sevi un radījumu ar biezu samta apsegu. Šķita, it kā viņa vēlētos, lai pārējie to neredz, un gribētu, lai tās dāvana radījumam paliek noslēpumā tīta pat viņas biedriem.

- Es piešķiru tev dzīvību. Mana elpa būs tava elpa, mana asins būs tava asins. Redzi par mani, mīli mani ar visu savu sirdi, vienmēr dari, ko es saku… Maska piespieda muti radījumam pie lūpām un, iepūzdama tam elpu, maigi noskūpstīja. Sekaris, zemes radījum, klausies manī!

Viņa uzplikšķināja ar rokām tam pa seju. Apmetnis ātri noslīdēja uz grīdas. Viņas maska bija notriepta ar zaļiem dubļiem, lūpas noziestas ar krāsu.

- Manas asinis būs tavas asinis!

To teikusi, tīģera maska izvilka no kabatas mazu sudraba nazīti un nogrieza sev pirksta galu. Asinis lija no brūces uz grīdas un pulsēdamas apšļāca radījumu.

- Tev ir jādzīvo, sekaris, jāstaigā pa cilvēku sapņiem un jāmājo prāta tumšākajās vietās.

Un viņa noskaitīja:

- Dubļi, asins un kauli.

Kritušā elpa lai nestu akmenim dzīvi,

Augošā mēness gaismā saucu es vārdu:

Sekaris, sekaris, dari, kas tev tagad darāms…

Visi reizē atgāja nost no radījuma, apsēdās zvaigznes stūros un gaidīja. Augstu virs viņiem savā zelta ķēdē griezās ugunsbumba, sviezdama kambarī dūmakainu gaismu. No visām pusēm skanēja kovārņu saucieni. Tie riņķoja gaisā un ar saviem melnajiem spārniem pārmāca gaismu. Sekariss apļa centrā nekustējās.

Lapsas maska paskatījās uz zvaigznes stūriem.

- Radījums ir nedzīvs, mūsu maģijai nepieciešama čūska, tā teica.

- Pagaidiet! iebilda tīģera maska. Pagaidiet, lai tas sāk elpot, ieklausieties, kā putni sauc tā dvēseli.

Augstu virs galvas kovārņi lidinājās apkārt radīju­mam, it kā nestu tam sudraba pavedienu, kas piešķirtu dubļu statujai dzīvību.

- Skatieties! iekliedzās pūces maska. Tas kustas!

Kambara vājajā gaismā radījuma roka sāka lēnām

kustēties, plēvainie pirksti ar katru sekundi vairāk atdzīvojās. Radījumu pārklāja sudrabots mirdzums, kas kā bieza jūras migla cēlās viņam no kājām augšā pa ķermeni, sastindzinot dubļu ādu un pārvēršot to stin­grā, zaļā miesā. Ozola lapas, kas klāja tā seju, pārvērtās par vibrējošu dzīvu lapu masku ar divām zeltītām acīm, kuras vērās apli ietverošajā tumsā. Uz košsarkanajām lūpām zaigoja svaiga rasa. Sekariss paošņāja gaisu, lēnām atvēra muti un dziļi ievilka dūmiem pilno gaisu.

- Sekaris, savā maigajā balsī sacīja tīģera maska, klausies, ko es teikšu! Es devu tev vārdu un radīju tevi kā savu bērnu. Manas rokas izveidoja tavu ķermeni, mana elpa deva tev dzīvību. Klausi manam aicināju­mam! Ej prom no šīs vietas un iznīcini to, kura nagus tu nēsā. Lai nakts ir tavs aizsegs! Ej un atrodi viņu, un sagaidi īsto laiku! Neļauj nevienam sevi apturēt!

Sekariss nodrebēja no jaunajām sajūtām, ko snie­dza dzīvā miesa. Viņš paraustīja plecus un izstaipīja muguru, noliecās uz priekšu un pārbrauca ar raup­jajām rokām savam ķermenim. Radījums sataustīja savu seju un ar tievajiem pirkstiem pačaukstināja lapas, kas klāja viņa galvu. Uz valgajām lūpām, kas vizmoja ugunsbumbas gaismā, parādījās smaids.

- Es to darīšu, mana māte, viņš sacīja vājā, piesma­kušā balsī, kas centās atrast tembru. Tava vēlme… ir mana vēlme.

Tīģera maska piecēlās, izņēma no kabatas nelielu dunci un pastiepa to radījumam savā asinīm notriep­tajā rokā.

- Sekaris, ej un atrodi to cilvēku! Iznīcini viņu un atnes man Nemorensis!

No radījuma izšāvās zilas liesmas un ietriecās zemē garām dunča asmenim. Sievietei cauri izskrēja elek­trība, un viņa nometa nazi zemē. Viņas kājas trīcēja. Kovārņi melnā pūlī lidinājās viņai visapkārt, knābjot rokās un sejā. Tie riņķoja uz priekšu un atpakaļ, pace­ļot sekarisu no zemes. Radījums sāka mainīties. Košās, krāsainās gaismas virpulī tas kļuva sudraboti zils. Viņš iekliedzās, it kā tiktu vilkts uz citu pasauli. Brēciens bija tik šaušalīgs, ka griezās ausīs un izkliedēja lidojo­šos kovārņus.

Sekariss planēja virs zemes, un tad piepeši gaisā parādījās dziļa, melna plaisa un krita lejā, pārklājot radījumu un putnus. Četri maskās sēdēja nekustīgi, skatīdamies uz vietu, kur radījums bija šķīries no šīs pasaules. Grīdu biezā kārtā klāja melnas spalvas, starp kurām mētājās sīki, melni knābji un tievas, izstīdzēju­šas putnu kājas.

- Tas ir pagalam, ierunājās lapsas maska, tīrīdama no sevis tūkstošiem spalvu. Sī maģija tam bija par daudz. Mums vajadzēja čūsku, tajā, ko mēs darījām, nebija līdzsvara.

- Tas ir dzīvs, apgalvoja tīģera maska, ar melno apmetni slaucīdama no rokas asinis. Es zinu, ka tas ir dzīvs, es to jūtu.

- Mēs savām acīm redzējām, kā tas aizgāja bojā pazuda kaut kādā melnā caurumā kā muša zirnekļa tīklā, lapsas maska iebilda.

-Vai gan māte nezinās, ka viņas bērns ir dzīvs? Sekariss ir radies no manas elpas. Es zinu, ka tas ir dzīvs, es dzirdu, kā tas mani sauc.

Ageta Lemjēna nopūta beidzamo no septiņdesmit svecēm, kas bija degušas piecas stundas. Tās bija nokvē­pinājušas misiņa lustru, pārklājot to ar plānu sveču tauku kārtiņu. Meitene izņēma no priekšauta kabatas lupatiņu un noslaucīja katru atzaru, tad izvilka no kar­stajiem svečturiem nodeguļus un izmeta sveču spainī, kuru bija nesusi sev līdzi no telpas uz telpu. Cauri ista­bas biezajām ozolkoka durvīm bija dzirdama Bleika un

Bonhema balsu murdoņa. Asie toņi liecināja, ka draugi strīdas.

Malakinas kundze bija teikusi Agetai, ka tie nevēlas, lai viņus traucē, tāpēc Ageta zināja, ka viņai būs daudz laika. Meitene ātri noskrēja pa trepītēm, atslēja tās pret sienu un paņēma sveču spaini. Viņa paskatījās uz garajām kāpnēm, kas veda no gaiteņa uz observatoriju. Meitene domāja par savu draugu Tadeušu un zināja, ka var piepildīt viņa sapni. Ja Nemorensis atrodas šajā mājā, tad tai jābūt tur. Viņa bija redzējusi Bleiku viņa kabalista tērpā ar košsarkanajām aprocēm un dīvai­najā zīda cepurē, ar vienu pavirši apautu un otru basu kāju. Viņš skaitīja buram vārdus un jauca māla traukos un sudraba biķeros dažādas vielas, izšļācot tumšas lies­mas. Kaut kur mājas bēniņos bija noslēpta Nemorensis, un Ageta zināja, ka viņai tā jāatrod.

Meitene skrēja augšā pa kāpnēm pa diviem pakāpie­niem uzreiz un pastāvīgi skatījās pār plecu, bet neviens nesekoja. Sasniegusi augšstāva koridoru ar smalko apmetuma karnīzi un izgreznotajām sienām, viņa atkal apstājās. Šoreiz meitene pagaidīja, līdz atguva elpu. Viņa ieklausījās mājas skaņās.

No apakšas bija dzirdamas apslāpētas klaigas. Mei­tene uzmanīgi, bez skaņas lika soļus pa smalko austo paklāju, kas kā tumšzila taka veda uz observatorijas telpu. Tas bija biedējošs, tumšs, šaurs koridors cilvēka plecu platumā. Tas ietiecās biezajā tumsā un kā tunelis veda meiteni uz elli. Ageta zināja: ja viņu šeit noķers, glābiņa nebūs. Viņas iztēle kopā ar ēnām uzbūra radī­jumus, kādi neeksistēja, tomēr bija tik reāli, ka plosīja meitenes dvēseli, un viņas domas cīnījās ar briesmo­ņiem, kas bija pārņēmuši visu viņas prātu.

Ātri pagriezusies, Ageta atskatījās, būdama pārlie­cināta, ka tiek novērota. Galvā atkal skanēja Zilādainā Denbija gārgšana. Ar gara acīm viņa redzēja rēgu ar melno čūsku, kas vijas cauri tā sasmakušajai miesai.

Pār muguru kā gara baltu gliemežu virtene noripoja sviedru lāses. Iedama meitene ar rokām atspiedās pret koridora sienām, lai nomierinātos. Ageta centās aizgaiņāt bailes, domāt tikai par Tadeušu un to, kas viņai tā labā jāizdara. Meitene bija apņēmības pilna to paveikt, viņa nevarēja draugu pievilt.

Ageta lēnām virzījās uz durvīm. Uz mazā galdiņa nomirgoja svece. Ar katru soli kaklā pieauga kamols. Kad meitenei apkārt apvijās tumsa, viņai sāka trīcēt rokas.