Vērmele

19 karietes un komētas

Kā tu ienāci mājā bez atslēgas? Bleiks uzstājīgi jautāja, košļādams dzeltena siera garozu, pa kuru lodāja kukainīši. Es biju viens, un Malakinas kundze tevi neielaida. Tu redzēji, kādu skatienu viņa tev raidīja, kad atnesa man brokastis.

Ābrams Rikardss bija pamodinājis Bleiku no dziļa miega, kas bija pilns tumsas un nāves, un ar vienu rokas mājienu aizdzinis murgu, atvērdams biezos aiz­karus, lai ielaistu gaismu. Viņš bija atteicies no vairā­kām tasēm biezas, melnas šokolādes, ko Bleiks, sēdē­dams klusu un klausīdamies, viņam piedāvāja.

- Atslēgas maz ko nozīmē, Ābrams noteica. Atslē­gas ir paredzētas, lai ar tām atvērtu, un man ir uzticēta tava labklājība. Esmu tavs sargs.

- No kā gan tev vajadzētu mani sargāt? Es pats varu sevi pasargāt, un, lai tiktu vaļā no strīdīgiem muļķiem, man ir zobens.

- Es sargāju tevi no tevis paša un dažiem taviem drau­giem, Ābrams atbildēja, palūkodamies pāri laukumam.

- Un kas tev devis tiesības mani sargāt?

Bleiks iekoda cietajā sierā, un pa viņa lūpām sāka rosīties kukainīši.

- Atceries, kā zēna gados iekriti upē! Ūdens straume vilka tevi dziļumā, un tu nespēji pakliegt. Kad zem ūdens ielauzās saules gaisma, tu redzēji sevi grimstam arvien dziļāk. Vai tu saprati, ka mirsti, ka pārceļo no vienas pasaules citā?

Bleiks izspļāva sieru uz gultas.

- Kā tu zini? Es tur biju viens un nevienam neko neteicu. Es pagaidīju, līdz izžuva drēbes, un tikai tad gāju mājās. Tu jaucies manās domās!

- Es nekur nejaucos, Ābrams atkliedza, triekdams ar dūri pa sienu tā, ka no giestiem nobira apmetums. Es biju tas, kurš izvilka tevi no dzelmes. Kurš gan saviem spēkiem spēj izglābties no kapa varas?

Ābrams pastiepa pret viņu rokas.

- Vai redzi šīs rokas? Tās tevi izglāba no ūdens kapa un izvilka no tumšajiem dziļumiem. Šīs rokas atgrieza tevī dzīvību, kad tu biji miris, neelpojošs ķermenis, mana elpa piepildīja tavas nedzīvās plaušas. Es vēroju, kā tu audz. Es lūdzos par tevi grūtajos brīžos. Vai atce­ries, kā mēģināji pārvērst varu zeltā un uzspridzināji mājas jumtu? Kas pasargāja tevi no uguns? Kurš gars padzina radījumus, kurus tu biji uzbūris un no kuriem netiki vaļā, izmantojot savu neveiksmīgo maģiju?

- Tu jaucies it visā, Bleiks atkliedza. Tas, ko tu par mani zini, ir ar burvestībām nolasīts no manām domām, nolaupīts, kamēr es gulēju.

Viņš trieca šķīvi pret grīdu un pielēca no gultas.

- Tagad tu atnāc pie manis un moki mani kā tāds neradījums, kas izspiež no kauliem dzīvību. Tu esi bur­vis, ļaunais gars…

- Es esmu eņģelis. Esmu tavs eņģelis, Ābrams klusu noteica.

Bleiks pavērās savā atspulgā spogulī ar zeltīto rāmi, kas atradās virs kamīna. Viņa seja sāka mainīties, it kā sakustu ar kādu citu. Tā pamazām izplūda smaidā, līdz no vēdera dziļumiem izlauzās smiekli.

- Ē… ē… viņš centās pateikt nepasakāmo, smiekli plūda viņam no mutes un piepildīja istabu.

- Tu esi melis, un tagad tev vajadzētu doties prom, Bleiks sacīja, saliecies no smiekliem, kas atslābināja katru muskuli. Viņa ķermenis raustījās un drebēja, un viņš smiedamies un iespurgdamies atslējās atpakaļ. Eņģelis! Tas cilvēks apgalvo, ka viņš ir eņģelis! Šar­latāns, klaidonis, vazaņķis, kas atnācis, lai nolaupītu manu naudu! Tas tu esi, nevis eņģelis! Nē!

- Kā tad es zinu, ka tu vēl aizvien raudi un sēro par mātes nāvi; ka tu noindēji ar dzīvsudrabu savu kaķi, lai atbrīvotu to no blusām, tad pabāzi tā ķermeni zem guļamistabas grīdas, lai tas tur nedēļām pūtu? Es to visu zinu tādēļ, ka man ir dots uzdevums vērot tevi katrā dzīves pagriezienā, ikreiz, kad tu centies apmie­rināt savas egoistiskās vēlmes. Ābrams saķēra Bleiku aiz rīkles un pacēla no grīdas, turēdams ar vienu roku sev virs galvas. Ko tu domāji, kad es pēc dueļa izdzie­dināju to dendiju? Vai tas bija triks?

- Jā, lēni nočukstēja Bleiks, spirinādamies gaisā kā nedzīva lelle.

- Es to zināju! izsaucās Ābrams, nometis Bleiku uz grīdas. Tevi nepārliecina pat atgriešanās dzīvē no nāves. Vai tu netici pats savām acīm? Vai tu neredzi patie­sību, vai arī šolaiku Dievs ir padarījis tevi neticībā aklu?

Ābrams pagriezās un piegāja pie loga. Gaisotne istabā pēkšņi mainījās, un Bleiks sajuta iekšēju vēlēša­nos uzklausīt Ābramu.

- Tavai dzīvei ir plāns, kas nenodarītu tev ļaunu, bet gan ļautu uzplaukt, sniegtu tev cerību un nākotni. Tie nav mani vārdi. Šie vārdi nāk no tā, kurš atsūtīja mani, bet tev ir jāpakļaujas. Pretestības laiks ir beidzies, tu vairs nevari iet savu ceļu. Uzklausi mani!

- Tu esi vārdu mākslinieks un viltības meistars, bet tu neapmuļķosi mani. Paskaties uz sevi! Tu tikko esi sasniedzis manu vecumu un saki, ka esi pazinis mani kopš bērnības. Vai uzskati mani par muļķi? Tu neesi eņģelis, drīzāk francūzis, kurš bēg no sava karaļa. Es negribu nekādu eņģeli, man tas nav vajadzīgs!

- Tātad man atstāt tevi likteņa varā? Komētai, kas saindēs tavu jūru un sagraus tavu pilsētu?

- Tu zini par komētu? Bleiks jautāja, pieiedams pie loga. Kā tu zini?

- Es zinu, jo laiks ir iedibināts jau sen, tāpat kā mēr­ķis. Es zinu, ka tu esi izlasījis Nemorensis un tevi pār­ņēmuši tās meli, un es zinu, ka pat tu nevēlies redzēt sabrukumu, kāds tuvojas. Runādams Ābrams skatījās Bleikam tieši acīs. Vai tev joprojām nav vajadzīga mana palīdzība?

Bleiks pavērās viņam sejā. Ja tas ir eņģelis, doktors nodomāja, tad kāpēc tas tik ļoti līdzinās cilvēkam?

- Es nezinu, ko domāt, Bleiks atbildēja, atgriezda­mies pie gultas. Tik daudz kas likts uz spēles, un ir tik daudz, ko zaudēt.

Ābrams neņēma vērā viņa vārdus, piegāja pie ista­bas durvīm, atvēra tās un ielūkojās garajā gaitenī. Tad viņš aizvēra durvis un pagrieza slēdzenē atslēgu.

- Mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Tevi novēro radī­jums, kas atsūtīts, lai atrastu Nemorensis.

- Tas briesmonis pagājušajā naktī gribēja mani no­galināt.

- Dunamežs mēģināja tevi nogalināt? Ābrams jau­tāja.

- Kur tad biji tu, manu asiņu sargs? Par laimi, Bon­hems to nošāva un tagad tas guļ miris observatorijā.

- Dunamežus nevar nošaut tie ir gari un tiem nav matērijas.

- Šim bija matērija, turklāt daudz. Zaļa dubļveida viela, kas ož gluži pēc atejas. Tas zināja, kas es esmu, un bija ieradies ar nolūku mani nogalināt. Tas bija sekariss.

- Parādi man savas rokas! eņģelis palūdza un aplū­koja Bleika nagus.

- Vai tu tos apgriezi? viņš jautāja.

Bleiks neatbildēja. Likās, ka sākas kāds ļauns murgs. Viņš zināja, kas sekos, un domās iztēlojās ainu, kas viņam pavērsies. Bleiks nogrozīja galvu un skatījās grīdā, juzdamies kā norāts bērns sava tēva priekšā.

- Kad tas notika? eņģelis jautāja, atlaizdams rokas un pārmeklēdams Bleika matus. Vai tev ir zīme mē­ness formā? Apdegums uz ādas?

Bleiks pastiepa roku.

- Vai tu meklē šo?

Ābrams palūkojās uz brūci un pie sevis pasmaidīja.

- Vai sāp? viņš apvaicājās. Bleiks piekrītoši pamāja ar galvu. Tas ir labi. Nākamreiz, pirms pastiepsi roku sievietei, divreiz apdomāsi.

- Man nebija izvēles. Lēdija Hezrīna Flemberga bija tik pārliecinoša.

- Tātad tā viņa sevi sauc? Es viņu pazīstu ar citu vārdu, lai gan viņai to ir daudz. Igreta… Ketevmirija… Lilita… Hezrīna… Viņa kā suns atsaucas uz jebkuru no tiem.

- Tu runā tā, it kā viņu labi pazītu, Bleiks piebilda.

- Viņa kolekcionē eņģeļus un citas greznumlietiņas, kas tai iepatīkas. Esmu pazinis viņu jau gadsimtiem ilgi. Parīzē un Romā, Konstantinopolē un Babilonā. Ar Igretu ir tā, ka viņa nekad nemainās, vienmēr paliek tās pašas dziļās, skaistās acis, kas saista dvēseli, un rokas, kas izrauj tev sirdi.

Ābrams krietnu laiku klusēja un pārlūkoja telpu. Viņš paostīja gaisu un cieši noraudzījās uz grīdlīsti.

- Viņa ne tuvu nav cilvēciska būtne, eņģelis noteica, kad Bleiks jau grasījās jautāt. Lēdija Flemberga, kādu tu viņu pazīsti, ir barojusies no augstdzimušu vīru asinīm kopš laiku pirmsākumiem, un arī tu esi ar viņu aizrāvies.

- Kā es varu zināt, ka tā ir patiesība? Bleiks jau­tāja, sekodams Ābramam, kurš soļoja pa istabu.

- Paskaties uz savu roku! Apdegums ir viņas node­vības zīme. Tā pavēsta visiem virs zemes un ellē, ka tu piederi viņai. Aplūko to, draudziņ, labāk!

Bleiks skatījās uz smalko, melno līniju, kas aptvēra sarkano apdegumu viņam uz plaukstas. Viņš saskatīja melnajā apmalē baltas un sarkanas zīmītes, kas veidoja līnijveida ķeburus un ieskatījās kā vārdi uz papīra.

- Tas, ko tu domā, ir taisnība. Tas ir teksts. Valoda, kurā reti runā cilvēki un eņģeļi, Ābrams atbildēja uz Bleika nākamo jautājumu, pirms tas bija izteikts. Tu sapratīsi, ka tie ir vārdi no Nemorensis. Tie piesaista tevi viņai, un viņa var piekļūt tavai sirdij.

Bleiks paskatījās uz ievainojumu, cenzdamies izla­sīt miniatūros uzrakstus, kas ietvēra sarkano mēnesi viņam uz plaukstas.

- Tu esi melis. Viņa nekad man ko tādu nenodarītu.

- Viņa grib redzēt tevi mirušu. Radījums ar dūņu smaku ir sekariss. Tas bija atsūtīts, lai tevi nogalinātu. Viņu pie tevis atveda tavi nagi.

Dubļi, asinis, kauli un miesa, Piešķirt akmenim elpu tā mana tiesa, Blāvajā mēness gaismā vārdu izsaukt es varu: Sekaris, sekaris, steidz savu darbu darīt…

- Es dzirdu tikai kaut kādus pantus un maģiju, Bleiks atteica. Sekariss bija atsūtīts, lai mani nogali­nātu, bet es neticu, ka viņu sūtīja lēdija Flemberga. Var­būt tu arī esi mans sargeņģelis, varbūt tu zini visu par nākotni un komētu, bet, uzzinot, ka tu esi man bijis par aukli, es jūtos vīlies. Man liekas, ka tu esi pacēlis mani rokās, lai es nekad pat kājas pirkstu pret akmeni nesa­sistu. Kad es iekritu upē, tad domāju, ka esmu izglā­bies pats, bet tagad zinu, ka mani izglābis eņģelis. Tu deri manam lepnumam tik, cik sarūsējis spoguļstikls.

- Tātad tu gribi, lai es tevi atstāju, kaut tuvojas lie­las briesmas? eņģelis pajautāja.

- Jā, Bleiks stingri atteica.

- Ļoti labi, es tevi atstāšu savā vaļā, līdz tu lūgsi mani atgriezties.

- Es nekad nelūgšu tevi atgriezties. Pats parūpēšos par savām asinīm.

Eņģelis pagrieza atslēgu, atvēra durvis un izgāja gaitenī.

- Es gribētu redzēt sekarisu. Ilgi neesmu nevienu redzējis… Šķiet, pēdējā reize bija Prāgā 1662. gadā. Arī toreiz to bija radījusi lēdija Flemberga, tikai tad viņa sevi sauca par baronesi Menrīku de Moju.

Bleiks kopā ar Ābramu devās uz observatoriju. Acis žigli pārskrēja telpai. Uz galda neko neredzēja no radījuma nebija ne miņas.

- Tas atradās šeit! Bleiks iesaucās, pārbraucis ar pirkstu dubļainajam galdam.

Tur vīdēja tikai plāna kārtiņa zaļu aļģu un sīkas pie koka pieķērušās piepes.

- Tas bija miris, patiesi miris! Bleiks atkārtoja, nespēdams noticēt savām acīm. Viņš meklēja kādu attaisnojumu, iemeslu, kāpēc radījums neatrodas tur. Es redzēju, kā Bonhems to nošāva. Sekariss nokrita uz grīdas, un tā āda pārvērtās par sakaltušu mālu. Es zinu, ka viņš bija miris.

- Tagad tas atkal ir dzīvs vai arī Bonhems to ir pievācis sev, Ābrams sacīja. Viņš piegāja pie lielā loga un palūkojās uz pilsētu. Sekariss ir aizgājis, bet komēta nāk…

Augstu rītausmas debesīs komēta bija saskatāma ar neapbruņotu aci. Tā karājās kā mazs mēness, kā dimants sprādzē, un to ietvēra septiņas mazākas gaismiņas, kas mirgoja saules staros. Bleiks piesteidzās pie loga.

- Tā padarīs viņus visus trakus. Ļaudis baidīsies par savu dzīvību un domās, ka šī parādība ir debesu zīme. Man jāizstāsta taisnība laikrakstā Chronicle, Bleiks teica, drudžaini bružādams seju. Jītss pavēstīs par to visai pasaulei, un cilvēki varēs izglābties.

- Komēta atrodas tikai divu dienu attālumā. Tā ietrieksies Zemē pilnmēness naktī. Nebaidies, Bleik! Nebaidies!

-Vai tu vienmēr saki: nebaidies? Tādi vārdi var derēt ganiem un jaunām meitenēm, bet es esmu zinību vīrs. Manas bailes balstās uz faktu, kuru aprēķinājis prāts, kas visai maz tic eņģeļiem. Bleiks noraudzījās pāri pilsētai. Šodien es tikšos ar Jītsu, un no rīta viņš varēs brīdināt cilvēkus.

- Ir lielākas likmes par komētu. Hezrīnai ir kāds plāns, un tu esi tā atslēga. Viņai ir draugi, kas perina savus nodomus un… Ābrams apklusa un palūkojās uz Bleiku. Atrodi Nemorensis un atnes to man, to tu vari izdarīt viens. Es tevi brīdinu: neuzticies nevienam!

- Kur lai es to atrodu? Zem kniepadatas galviņas? Paslēptu manā pieliekamajā?

- Meklē patiesību manā vārdā!

Observatorijas durvis aizcirta pēkšņa, skaļa vēja

brāzma. Uz grīdas nokrita sadauzīto durvju gabali, neatstājot rāmī neko citu kā vien misiņa eņģes. Ābrams pārlūkoja istabu, it kā meklētu labības noliktavā žurku.

- Tev ir viesis, doktor Bleik, un beidzot tas ir parā­dījies. Ābrams aizskrēja uz telpas tālāko galu un pie­spiedās pie sienas. Bleiks palika stāvam, saules stara izgaismots. Viņu ietina virpuļojošu putekļu sega, kas karājās saules gaismā kā bišu spiets.

- Es neko neredzu. Kas tur ir? viņš jautāja, skatī­damies apkārt.

Kustība bija sajūtama atkal, šoreiz skaļāka un labajā pusē. Likās, it kā radījums, šļūkājot pa grīdas dēļiem, skrietu gar sienu. Ābrams metās tam pakaļ. Viņš notrieca visu, kas bija tam ceļā, un zvetēja ar rokām pa grīdu, it kā censtos notvert kādu neredzamu nezvēru. Virpuļojošajā putekļu mākonī Bleiks uz mirkli samanīja sīku radījumu, kas svaidījās pa grīdu kā mazs sunītis.

Ābrams smiedamies skrēja pakaļ radījumam un tvarstīja to.

- Kāds labs sports! viņš uzsauca, vajādams radījumu pa istabu un neraizēdamies, ko pa ceļam sagrauj.

Bleiks turēja misiņa teleskopu, baidīdamies, ka tas nokritīs.

- Piebiedrojies man, Bleik, tas ir tik jautri…

Ābrams uzlēca uz krēsla netālu no loga un, sašūpo­jies aizkaros, nogāzās uz grīdas, cīnīdamies ar kaut ko neredzamu sev rokās.

- Nekas uz pasaules nevar būt labāk kā tvarstīt dunamežu! viņš līksmi izsaucās, turēdams rokā kus­tīgu masu, kas Bleika acu priekšā palēnām sāka mate­rializēties.

- Kas tas ir? Bleiks jautāja.

- Tas ir pierādījums. Pierādījums, ka es nemeloju. Tas ir dunamežs, kas atsūtīts, lai pārņemtu tavas sma­dzenes, iemājotu tavā ķermenī un nozagtu grāmatu. Tas būtu gaidījis īsto brīdi, tad ielēcis tavā ķermenī un aizstūmis tavu dvēseli prāta tālākajā nostūrī. Tad tas būtu licis tev nokāpt pa kāpnēm, iesēsties karietē un aizbraukt pie viņa kundzes. Un, cik es pazīstu dunamežus, pirms promiešanas tas būtu izdzēris visu tavu vīnu.

Dunamežs sāka augt lielāks un ieņemt formu. Ābrama ciešajā tvērienā tas ņurdēja un spirinājās. Radī­jumam bija šauras nāsis, un, tam sprauslājot, varēja redzēt mazu muti pilnu ar asiem, gariem zobiem.

- Ko man tev iedot, lai tu ļautu man aiziet? teica radījums, mēģinot pagriezt galvu, lai paskatītos uz Ābramu.

- Es neko no tevis nevēlos, eņģelis asi noteica. Es tikai aizsūtīšu tevi prom uz vietu, kur tu nevarēsi vairs nodarīt nekādu ļaunumu.

- Nē, es neesmu vainīgs! Es negribēju neko ļaunu. Mani apbūra un pateica, lai es atnāku un sameklēju šo cilvēku. Man apsolīja viņa siltumu un ķermeni, kurā apmesties, radījums kauca.

- Kas ir tavs pavēlnieks? Ābrams jautāja, satver­dams radījuma kaklu arvien ciešāk.

- Es nedrīkstu nosaukt vārdu. Viņa sasniegs mani pat ellē un nodarīs daudz lielākas sāpes nekā tās, ko spēj jūsu rokas. Eņģelis sagrāba viņu vēl ciešāk, un dunamežs sarāvās.

Bleiks, redzot briesmoni, sajuta vājumu. Viņš sa­prata, ka ir redzējis to jau iepriekš, izgrebtu akmenī. Viņa priekšā atradās viena no Ņūmenrovas notekcau­rulēm. Tās ar saviem garajiem deguniem un šaurajām acīm katru dienu bija akli noraudzījušās uz viņu no augšas, un viņš nebija pievērsis tām nekādu uzmanību. Tagad viens no šiem radījumiem atradās viņa priekšā dzīvs, elpojošs. Asinis bailēs traucās pa kakla vēnām, un sirds joņoja daudz straujāk.

- Ko vēl cilvēks var ieraudzīt? Vai debesis glabā manām acīm vēl kādus noslēpumus? Bleiks jautāja, kamēr dunamežs pūlējās izlauzties brīvībā. Kas noti­cis ar sekarisu? Kur tas ir?

- To paņēma tavs draugs, es redzēju, radījums, runā­dams aizsmakušā balsī un pie katra vārda siekalodamies, ļauni tīksminājās. Kamēr tu gulēji, viņš to paņēma un aiznesa. Iedams lejā pa kāpnēm, viņš pie sevis runāja… Es sekoju un noklausījos. Viņš grasījās aizvest radījumu uz biedrību. Tas padarīšot viņu varenu, bet Chronicle padarīšot viņu bagātu…

- Viņš melo, Bleik. Es neticu nevienam vārdam, sacīja Ābrams, ar vienu roku pacēlis dunamežu no grīdas.

- Tā ir taisnība! radījums kliedza, kļūdams arvien redzamāks un cietāks. Tas otrs vīrietis pat pārmek­lēja istabu, paņēma kaut kādu instrumentu un mēģi­nāja raidīt cauri briesmonim zibeni.

Bleiks paskatījās uz Ābramu, ar acīm apstiprinā­dams tādas mašīnas esamību.

- Tavs draugs nav tik uzticams, kā tu vienmēr esi domājis, Ābrams sacīja. Es atgriezīšos. Man ir tik daudz, ko tev teikt, un tik maz laika. Bet vispirms man jānogādā šis radījums atbilstošā vietā, no kurienes tas nekad neatgriezīsies.

Eņģelis satvēra briesmoni vēl ciešāk, gandrīz izspiez­dams no tā ķermeņa vēl atlikušo dzīvību.

- Nē, nē, nē! kliedza dunamežs, kad Ābrams sāka Bleika priekšā izzust.

Bleiks nolūkojās, kā eņģelis kļūst caurspīdīgs un saules stari uzsūc viņa miesu. Tas dzisa un dzisa, nes­dams radījumu sev līdzi, līdz beidzot pazuda pavisam.

Bleiks paskatījās apkārt. Istaba likās auksta, un šķita, ka tajā valda kāda ļauna priekšnojauta. Rīta saule meta uz koka grīdas stingas ēnas. Tad viņš ieraudzīja pie durvīm dubļu plēksni. Bleiks pirmo reizi pamanīja svaigas dūņu pēdas, kas veda no istabas uz tumšajām spirālveida kāpnēm.