Vērmele

24 lamatas

Pulkstenis tuvojās četriem, bet tumšās nakts dzirk­stis jau zaga sauli un meta pāri pilsētai garas ēnas. Ageta sarāvusies sēdēja pie uguns grāmatveikala stūrī un skatījās, kā Tegatuss soļo pa grīdu, turēdams rokās Nemorensis un lēnām pāršķirdams biezās pergamenta lapas. Kopš viņu ierašanās meitene visu laiku juta, kā pieaug grāmatas spēks. Viss rūgtums plūda uz augšu un mocīja sirdi viņa svīda un lādēja māti par katru nepareizu vārdu un darbu, ko tā viņai nodarījusi, un nenovīdības mokas dzeldināja lūpas ar vārdiem, no kuriem sāpēja mēle. Tie bija tumši vārdi, kādus varēja izrunāt tikai pie sevis, baidoties, ka izdzirdēs eņģelis vai bērnu gari, kas skraidīja pa veikalu, spēlējot savas pakaļdzīšanās spēles.

Rēgu meitene bija apsēdusies pie uguns un visu pēc­pusdienu skatījās uz Agetu. Viņi gaidīja, kad iestāsies nakts un ielas kļūs tukšas no bēgļiem, kuri tagad plūda pa tiltu uz dienvidiem. Palaikam gars bija izgaisis, kļu­vis gandrīz neredzams, bet tad atkal izgaismojās gan­drīz kā jauna svece, kas tikko spoži iedegta, un kļuva Agetai saskatāms. Tagad meitene kļuva necaurredzama un viņas seju apstaroja uguns mirdzums.

- Kāpēc tu neej prom? tā nikni teica. Visas die­nas laikā viņa bija maz ko pateikusi. Šeit tev nav droši, viņi atgriezīsies, un ir vēl citi, kas tev var nodarīt ļaunu.

Tegatuss asi viņu pārtrauca:

- Mēs paliksim līdz tumsai, un tad tu varēsi te spo­koties viena pati un varbūt jutīsies laimīga.

Ageta nekad agrāk nebija runājusi ar spoku. Meitene bija dzirdējusi pasakas par to eksistenci un smējusies, uzskatīdama šos stāstus par izdomātiem. Tagad viņas priekšā sēdēja īsts rēgs ar dzeltenīgu seju, melnām, sērīgām acīm un kaktiņos uz leju nolaistām lūpām, kas apliecināja izmisumu par bezcerīgo stāvokli.

- Tev jāiet prom, citādi tu beigsi kā viena no mums. Istabā ieplūda rēga aukstā, spalgā balss.

- Kā ir būt mirušam? Ageta pajautāja, pievilkdama krēslu tuvāk ugunij.

- Es neesmu mirusi, esmu tikpat dzīva kā tu, radī­jums atteica.

- Reiz tu biji dzīva, bet tagad skraidi apkārt kā gars, tātad tev jābūt mirušai. Kā tas ir?

- Pārmaiņas notika viegli es izlēcu no savas ādas un atstāju to. Tad atrados šeit, kur viss bija citādi.

- Kāds ir tavs vārds? Ageta jautāja.

- Tas pieder viņam, meitene sacīja, savilkdama uz augšu plecus un nodrebēdama. Viņš to kaut kur ieslēdzis, es reiz redzēju, bet nevarēju izlasīt. Ja es atgūtu savu vārdu, tad pazustu no šejienes. Es negribu te palikt uz visiem laikiem.

Viņa iesmējās, un šie smiekli skanēja kā zobu kla­bināšana.

- Tev nevajadzētu sarunāties ar gariem, Tegatuss, aizvēris grāmatu un nolicis to uz plaukta, aizrādīja. Ja reiz tie ir atstājuši šo pasauli, tad tev nevajag par tiem interesēties. Pat eņģeļi cenšas no tiem turēties pa gabalu.

- Vai tavu vārdu nozaga Tadeušs? Ageta klusu vaicāja.

- Grāmatniekam patīk mūsu sabiedrība, tam šķiet, it kā mēs būtu viņa ģimene.

- Kāpēc tad viņš neļauj jums aiziet? eņģelis ātri jautāja. Tā taču būtu no viņa puses lielākā laipnība.

- Varbūt mēs esam viņam vienīgie, viņam nav savas ģimenes… Gars pēkšņi sastinga, un acis izspiedās no pieres.

- Kāds nāk, meitenīte noteica un ātri izzuda.

Tegatuss iestūma Nemorensis atpakaļ plauktā, sa­ķēra Agetu un ātri ievilka meiteni slēptuvē aiz kamīna, tad paķēra no galda sveci, un viņi ielīda dziļāk. Augstu sienā bija izcirsts mazs caurumiņš, pa kuru skaidri varēja pārredzēt veikalu. Ageta piespieda aci pie sprau­gas sienā un starp grāmatplauktu rindām un kaudzēm grāmatu ieraudzīja Dagdu Sarapuku. Viņš lavījās pa ejām kā liela, tieva vabole un nāca arvien tuvāk slēptuvei.

Tegatuss neko neteica, šķita, it kā viņam nemaz nevajadzētu redzēt, kas notiek, bet viņš spētu saskatīt apslēptā patieso jēgu tāpat.

- Tas ir cilvēks, kurš nocirpa man spalvas, eņģelis pačukstēja Agetai. Viņš atnācis nozagt grāmatu.

Pēkšņi Sarapuks apstājās un pacēla galvu, skatīda­mies apkārt, lai ieraudzītu, kas lielajā, velvētajā telpā radījis troksni. Ageta redzēja, kā augstu viņam virs galvas parādās spoku meitene un apsēžas uz grāmatu kaudzes, kura atradās uz paša augstākā plaukta. Ageta gribēja iekliegties, pateikt, lai viņa izbeidz, jo zināja, ka rēgs nogāzīs grāmatas. Plaukts Sarapukam virs galvas piepeši notrīcēja, un, kad viņš palūkojās uz augšu, no tā kā patiesības lietus lejup krita trīs biezas, melnas Bībeles. Belziens notrieca Sarapuku no kājām, un aug­stu viņam virs galvas atskanēja spalgs prieka sauciens. Rēgu meitene priekā dejoja pa grāmatu rindām.

Sarapuks izvalbīja acis un apskatīja telpu. Tad viņš iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka zeltītas brilles ar tumšziliem stikliem. Ageta noelsās tās bija tādas pašas kā cilvēkam, kurš bija viņai sekojis. Tegatuss rupji parāva viņu malā un paglūnēja pa šauro spraugu.

- Manas Cezeda brilles! viņš iesaucās, atkāpda­mies no spraugas. Tavs tēvs man tās noņēma, kad atveda uz savu zvērnīcu.

- Tam cilvēkam, kurš te toreiz bija ienācis, man sekojot, bija tādas pašas, Ageta noteica.

- Viņam bija tādas brilles?

- Tieši tādas pašas ar bieziem, ziliem stikliem, kas maskēja acis, un tās karājās viņam uz deguna.

- Tad es neesmu vienīgais eņģelis Londonā un vēl vairāk baidos no iemesla, kāpēc viņš tevi izsekoja, Tegatuss čukstēja. Caur šīm brillēm viņš redz lietas, kurām cilvēka redze nav domāta.

Tegatuss vēroja, kā Sarapuks pārbrauc ar roku grā­matu muguriņām plauktā, kur eņģelis bija noslēpis Nemorensis, tad viņš apstājās un ar pirkstu piedūrās grāmatas vākam. Viņa ķermenis pēkšņi nodrebēja un izliecās, it kā to būtu trāpījis spējš elektrības lādiņš. Brilles nokrita vīrietim no deguna un novēlās uz grī­das. Viņš trīcēdams atkāpās no lielās grāmatas. Roka pasniedzās vēlreiz, lai satvertu grāmatas muguriņu; un atkal tā atsprāga nost no zilajām dzirkstelēm, kas uzmirgoja tumsā. Sarapuks iespurdzās kā mazs bērns pie jaunas rotaļlietas. Viņš raustīja roku šurpu turpu, un zilās dzirksteles nebeidza zibsnīt.

-Nemorensis viņu atrada, eņģelis lūrēdams no­teica.

Sarapuks turpināja spēlēties. Roka noraustījās ar katru dzirksteli, kas skāra pirkstus. Bet tad pēkšņi viņa skatienu piesaistīja zelta lapa, kas rotāja kādu grāmatas vāku pārpildītajā plauktā.

Micrographica! viņš iesaucās, uzlēkdams kājās un saprazdams, ka ir atradis to, ko meklēja. Zilādai­nais Denbijs nemeloja, viņam bija taisnība, un to es tūliņ pat redzēšu savām acīm.

Sarapuks satvēra nelielo koka plāksni, kas atradās zem grāmatas, un tā noslīdēja no plaukta, atklājot tuk­šumu, kas iesniedzās tumsā. Sarapuks mēģināja ielū­koties dziļumā, bet neko neredzēja. Vīlies viņš iebāza vienu roku dziļi caurumā, piespieda galvu pie grāmat­plaukta un pielika garo, tievo degunu pie koka. Ar pirkstu galiem viņš varēja sataustīt mīkstu samta mai­siņu. Sarapuks pastiepās, lai iebāztu pirkstus dziļāk tukšumā, bet maisiņa aukla vairākas reizes mokoši izslīdēja viņam no rokas. Vīrietis atspērās pret sienu un iegrūda roku dziļāk. Viņu vadīja nevaldāma kāre pēc zelta.

- Beidzot! viņš iesaucās, satvēris maisiņu un vilkdams to, cik spēka.

Maisiņš pakustējās kādas trīs collas uz priekšu un tad apstājās, it kā to turētu kāda rēgaina roka, kas nevēlas atlaist.

- Kas mani aptur? Sarapuks dusmīgi iekliedzās. Tagad nespēlējies ar mani, Denbij!

Viņa vārdi atbalsojās tumšajā telpā. Vīrietis palaida smago maisiņu vaļā un centās iebāzt roku vēl kādu collu dziļāk.

Neko neredzot, viņš taustījās pa gludo, auksto mar­moru, ar ko bija izklāts caurums. Sarapuks domāja par zeltu un iztēlojās, kā skaita dzeltenās monētas un met tās citu pēc citas kabatā. Atceroties, kā Kadmuss, ieraugot Zilādaino Denbiju, skatījās kā izbiedēta cūka, viņš pie sevis klusu noķiķināja. Draugs paliek draugs, viņš nodomāja, bet kurš gan laidīs garām izdevību?

Sarapuks ar pirkstiem sataustīja cauruma dibenā mazu, asu atduri. Ar mazo pirkstiņu viņš atbrīvoja maisiņu un tajā mirklī juta, kā viena kambara siena atlec vaļā, it kā viņš būtu nospiedis slēdzi kādam sle­penam nodalījumam. Acis iepletās nojausmā, un rīkli aizžņaudza prieka vilnis.

- Kāds prieks! viņš nomurmināja, iebāzdams roku garajā, šaurajā caurumā. Maisiņš ar zeltu, un es vēl ieraudzīšu citus dārgumus!

- Tūliņ, tūliņ, tūliņ, viņš iedziedājās.

Tegatuss viņu vēroja, un pēkšņi Sarapuks sastinga. Izrāvis roku no cauruma un aplūkojis sažņaugto dūri, viņš palēcās gaisā.

Uz rokas, izlocīdamies starp rādītājpirkstu un īkšķi, grozījās skorpions. Sarapuks pagrieza plaukstu, lai aplūkotu radījumu tuvāk, un tā smailā aste locījās viņam ap delmu. Tad tas atliecās atpakaļ un vairākas reizes iedzēla traucētājam plaukstas virspusē.

Sarapuka roka atsprāga vaļā kā lamatas, un skor­pions tika uzmests gaisā. Tas piezemējās uz kājām ne­skarts un metās virsū Sarapukam, kampdams ar spīlēm. Sarapuks sāka lēkāt no vienas kājas uz otru un mēģi­nāja samīdīt radījumu. Kad inde ieplūda vēnās, viņš saķēra labo roku pie plaukstas locītavas un viņam pāri uzacīm sāka plūst biezi, balti sviedri. Skorpions locījās ap kājām. Vīrietis centās saspiest tā biezo, brūno čaulu un lēkādams kliedza. Un tad inde ieplūda sirdī un Sara­puks, saķēris krūtis, sastinga kā kolonna. Divu sekunžu laikā seja zaudēja krāsu, āda nostiepās pāri dzeltenī­gajiem vaigiem. Sarapuks pūlējās runāt, atvēra muti un elsoja kā zivs, tverdams gaisu putojošajās plaušās.

No grīdas pacēlās putekļu mākonis. Lēnām sāka parādīties Zilādainā Denbija spoks. Pieņemot formu un substanci, tas izsūca no telpas visu gaismu. Čūska, kas lodāja pa Denbija tukšajiem acu dobumiem, metās virsū Sarapukam un aptinās ap tā garo, tievo, balto kaklu. Uzsizdama ar asti, čūska nometās Sarapukam uz pleca un sāka lēnām izspiest no viņa ķermeņa elpu.

Cik brīnišķīga lieta ir šī čūska! Denbijs iesmējās. Tā man tika piešķirta mirstot kā aizkapa dzīves zīme, un tagad tā vēsta par tavu nāvi.

Viss, ko Sarapuks spēja ieraudzīt ar indes nespēka aizmiglotajām acīm, bija neskaidrs Zilādainā Denbija apveids. Tad ausīs ieplūda asiņu šalkoņa un padarīja Denbija vārdus par vāju murmināšanu tālā pasaulē.

- Kas noticis? Vai čūska nokodusi tev mēli? Den­bijs ķircinājās, kamēr Sarapuks rīstījās un spļaudījās. Es domāju, ka pēc naudas atnāks Lemjēns, bet izrā­dās, ka alkatība pievārēja tevi. Redzu, ka esi atradis manis sagatavoto pārsteigumu. Šo lamatu izlikšana bija mana pēdējā darbība, vēl dzīvam esot. Viņš lēnām aplūkoja telpu. Tiešām savādi. Nebiju domājis, ka to pieredzēšu, bet situācija ir man labvēlīga. Skorpionu es nopirku dokos, kur tas tika turēts sudraba krātiņā. Ja būtu bijusi kaut mazākā iespēja, es sudrabu ieķīlātu. Bet… virve visu izbojāja.

Sarapuks pūlējās atbrīvoties no dzīvās cilpas ap kaklu, kas tinās arvien ciešāk. Nāve lēnām lauzās viņā iekšā pa katru ķermeņa poru, un Denbijs nesteidzīgi staigāja apkārt savam upurim, ķircinādamies un izbau­dīdams viņa bojāeju.

Viņš iesita garajai, melnajai, skaļi šņācošajai čūskai.

- Nu, draudziņ, tu turies pie dzīves kā izbijies bērns. Padodies un piebiedrojies man, tad mēs varēsim apskauties kā velna brāli.

Izstiepis roku kā aklais, Sarapuks pieķērās pie grā­matplaukta, kas atradās līdzās. Roka septiņreiz noraus­tījās un notrīsēja ar beidzamo arvien vājāko sirds pul­sāciju. Sakopojis pēdējos spēkus, Sarapuks iecirtās ar nagiem mīkstajā kokā, bezcerīgi mēģinot noturēties pie dzīves. Viņš kā slīkstošais izmisīgi vilka elpu, pretoda­mies nāves ūdeņiem, kas vēlās pāri galvai.

- Nāc šurp, draudziņ! uzsauca Denbijs, kad čūska lodāja Sarapukam pa seju un tinās tam apkārt. Nāc pie manis, un mēs varēsim atriebties kopā…

Ar beidzamajiem dzīvības spēkiem Sarapuks saķēra čūsku un vilka nost no sejas, bet skatiens pārslīdēja augstajai sienai, it kā viņš zinātu, kur slēpjas Tega­tuss.

Ar pēdējo elpas vilcienu mirstošais izkliedza vārdus:

-Tu nekad man nepalīdzēji… nekad… Pie velna!

Vārdi iesprūda viņam rīklē. Sarapuks nokrita ceļos un ar dobju būkšķi novēlās uz sejas.

Denbijs noskatījās uz mironi, tad pacēla čūsku aiz astes un stiepa, līdz tā kļuva pilnīgi stinga kā gara, resna nūja. Ar čūskas galvu viņš iesita Sarapukam trīs reizes pa muguru.

- Mosties, gulētāj, un celies no miroņiem! Denbijs klusu noteica, vicinādams čūskas stieni pāri ķermenim un izraudams Sarapukam no pakauša matu šķipsnu. Pārtopi nāvē, kļūsti par garu!

Sarapuka rēgs lēnām pacēlās no ķermeņa un paska­tījās apkārt. Augstu virs viņa uz katra no grāmatplauk­tiem sēdēja bērnu gari. Lēnām pagriezies, viņš nonāca aci pret aci ar Zilādaino Denbiju, kurš viegli smaidīja.

- Es gaidīju šo mirkli pusotru mūžību, bet tava nāve man neliekas tik jauka, kā biju domājis, Denbijs sacīja.

Viņš salieca čūskas galvu, lai izvestu to no transa un atgrieztu tai dzīvību, tad pastiepa pretī Sarapuka matu šķipsnu.

- Tu piebiedrojies man nāves valstībā, un ar šo tavas miesas zīmi es atņemu tavu vārdu…

Sarapuka rēgs dziļā izmisumā centās izrunāt ierasto vārdu, kurš viņam bija piederējis kopš dzimšanas, bet šķita, it kā tas būtu izzagts no viņa domām, izrauts no atmiņas un paslēpts. Viņš bija palicis bez vārda.

Sarapuka rēgs paskatījās apkārt. Visu, ko viņš redzēja, aizplīvuroja nāves pelēcība. Viņš vairs nejuta karstumu no kamīna, kurā spoži sprakšķēja pagales. Viss bija zaudējis krāsas un grima pustumsā. Skorpions lodāja pa koka grīdu gar grāmatplauktiem un klabināja spīles, tad pazuda peles alā.

Denbijs pie sevis priecājās:

- Cilvēki sauks tavu vārdu, bet tu nezināsi, ka viņi runā ar tevi. Es esmu tavs tēvs ellē un dodu tev vārdu Kešels.

Viņš pieskārās rēgam pie pleca.

- Mums jāpadara kāds darbiņš un jāatgūst mana dvēsele.

Denbijs sāka izzust, iekusdams Kešela garā. Miesas gabali nokrita, un viņš pārvērtās par gaismu, bet tad pazuda pilnīgi.

Tegatuss klusēja. Viņš bija redzējis šādu likteni arī iepriekš, tālu Lielās upes krastos. Dagdas Sarapuka ķermenis gulēja ar seju uz koka grīdas, bet gars bija projām. Eņģelis aizgriezās, sēdēja kambara tumsā un nezināja, ko darīt. Viņš ilgojās izstiept apcirptos spār­nus un aizlidot mājās. Bet šīs cerībām pilnās domas sabojāja izmisums, jo viņš saprata, cik zemu ir kritis no savas godības. Tegatuss bija pametis visu burvību, izšķiedis to, dzenoties pakaļ kādam, kuru nekad neva­rēs apskaut.

Aukstajā, klusajā tumsā, vietā, kur neviena mirstīgā acs nevarēja noskatīties vai auss noklausīties, viņš izru­nāja savas pārdzimšanas vārdus. Nožēlas asaras ievilka eņģeļa vaigos asas vagas.

- Ga-al et ha-shamayim, eņģelis atkārtoja vēl un vēl.

Katrs vārds it kā izauga viņam uz mēles. Balss dre­bēja, bet ar katru teikumu tā kļuva spēcīgāka un atbal­sojās tumšajā telpā.

- Ir laiks, viņš teica Agetai.

Bet atbildes nebija, tikai apslāpēta aizmigušās mei­tenes elpa.