Vērmele

1 Vērmele

No savas četrstāvu mājas augšējā stāva loga doktors Sabiens Bleiks varēja redzēt vistālākos kosmosa plašumus. Viņš raudzījās nakts debesīs caur garā misiņa teleskopa biezajām lēcām. Doktors bija vērojis debesis visu iepriekšējo nedēļu un gaidīja… gaidīja zīmi, kura, kā viņš zināja, parādīsies šajā naktī. Savādais mirdzums ziemeļos bija tapis spēcīgāks un spožāks, liekot zvaig­znēm nobālēt, un nakts nevienu mirkli vairs nebija pilnīgi melna. Asinssarkanais pilnmēness izgaismoja ielas ar siltu, tumšsarkanu vizmu, spožu kā saule.

Bleiks bija astronoms, doktors, zinātnieks un kabalas meistars. Ikkatru dienu un stundu viņš pavadīja, izstrādājot saules lēkta un zvaigžņu dzišanas laikus. Doktors mērīja mēness fāzes, tam šķērsojot debesjumu, un rītablāzmas parādīšanos pie apvāršņa. Bleiks kār­tējo reizi apgrieza otrādi vienas minūtes smilšu pulk­steni. Mazās, baltās drusciņas bira no vienas pulksteņa daļas otrā, un, kad tas bija noticis jau piecdesmit devi­ņas reizes, viņš ar lielu lepnumu pagaidīja, līdz no augšējās tvertnes izsūcas beidzamie smilšu graudiņi, un tad uzmanīgi apgrieza otrādi lielo stundas pulk­steni. Tā tumšais koks bija rotāts ar savītām čūskām, kuru dārgakmeņu acis, zelta zobi un kokā izgrebtās zvīņas mirgoja mēness gaismā. Katru smilšu pulksteņa stundu Bleiks pārbaudīja pēc veca misiņa pulksteņa, kas uzcītīgi tikšķēja līdzās astrolabam uz krāšņā tukšā kamīna.

Bleiks veica kabalistiskus pētījumus katru nakti visas nakts garumā no krēslas līdz rītausmai, no mēness parādīšanās brīža līdz tā norietam. No saviem aprēķiniem viņš zināja kaut kur Visumā parādīsies zīme. Tā bija pavēstījusi grāmata Nemorensis. Tā nekad nemeloja; uzticēties varēja tikai šai grāmatai. Pieskarties Nemorensis nozīmēja turēt rokās kosmosa noslēpumus. Neviens nezināja, no kurienes šī grāmata radusies, bet, cenšoties atklāt tās atrašanās vietu, dau­dzi bija miruši.

Tagad Nemorensis piederēja Bleikam. Doktors bieži nodomāja, ka viņam uz to dotas dievišķas tiesības. Raudzīdamies kosmosa tālumos un nervozi kodīdams lūpas, Bleiks atminējās svētdienas rītu, kad neilgi pēc rītausmas viņš bija atvēris paciņu, kuru pie durvīm bija pienesis kāds kučieris.

Iesākumā Bleiks skatījās uz kučieri ar aizdomām, jo nekad nebija redzējis kādu tik zema stāvokļa cilvēku tik labi ģērbušos. Vīrietis nebija ne drusku noplucis. Pēc kārtīgās, melnās livrejas un tīrajiem zābakiem varēja spriest, ka viņš drīzāk ir no Haigeitas, nevis Roterhitas plukatām, kuri parasti uztur satiksmi Londonas centrā.

Kučierim bija balta āda tātad viņš nestrādāja smagu darbu un drēbes nebija notraipītas netīrumiem, kādi rodas no zirgu mēsliem vai ratu taukiem. Viņa balsī nebija cita jūtama akcenta kā vien Linkolna pansijas dendija maigā pieskaņa. Bleiku bija ieintriģējis tas, ka vīrietim uz labās rokas vidējā pirksta vizēja zelta gredzens ar lielu, sarkanu akmeni saules formas zelta ietvarā. Vienā pusē spožais stars pārgāja zelta stīpā, kas aptvēra pirkstu. Tas bija vēstnesis, nevis kučieris!

Sākumā Bleiks svešajam kučierim nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa acis tūlīt piesaistīja pasniegtās dāvanas forma un apveidi. Doktors atskārta, ka tā ir dāvana, kas domāta gudram cilvēkam. Viņš juta no pēdām kāp­jam augšup kaislu interesi. Vēderā kaut kas sagriezās. Tā bija īpaša sajūta aizraujoša un bīstama. Dziļi sirdī viņš apjauta, ka sainis, kuru tūliņ atvērs, spēs izmainīt visu vina dzīvi. Cenzdamies savaldīt karstuma vilni, kas izplūda pa visu ķermeni kā pavasara pali, Bleiks no satraukuma gandrīz smaka. Radās sajūta, it kā grā­mata runātu ar vinu no dvēseles uz dvēseli, satricinot sirdi un liekot raustīties uzacīm.

Sūtījums bija cieši ietīts zeltītā zīda audumā un apsiets ar sarkanu, pītu kokvilnas saiti. Sainis vizmoja tik spožās un spilgtās krāsās, ka šķita tur plūst šķid­rums. Nebija ne vārda par to, kas šo dāvanu sūta. Arī kučieris izteicās visai neskaidri, kā šis sūtījums nonācis pie viņa un kas viņam to licis nogādāt Bleikam.

Mani vienkārši uz ielas apturēja kāds cilvēks, kučieris bija klusu stāstījis, izvairīdamies sastapties ar Bleika vaicājošo skatienu un pārvilcis cepures malu dziļi pār acīm. Viņš vicinājās ar rokām kā trakais un gandrīz līdz nāvei pārbaidīja zirgus. Tas bija ārzem­nieks, kurš angliski zināja tikai dažus vārdus. Francū­zis vai spānis. Vai varbūt no Persijas. Nekad agrāk tādu nebiju redzējis.

Kučieris nošņaukājās.

- Viņš visu laiku atkārtoja adresi Blūmsberi lau­kumā 6 un iedeva man šo saini, Bleika kungs, iespieda rokā gineju un tad apgriezās un aizskrēja.

Bleiks turpināja kučieri iztaujāt:

- Jūs zināt manu vārdu. Kas jums to pateica?

- Jūs visi pazīst, Bleika kungs. Jums pienāk daudz vēstuļu. Kučieris pasmaidīja. Patiesībā tagad man jāsaka, ka jums pienāk arī sūtījumi!

To teicis, viņš nosmējās, pasniedza doktoram smago dāvanu un steigšus devās uz karieti. Bleiks vēroja, kā kučieris izlīkumo starp mēsliem un peļķēm, uzlec uz bukas un kariete lēnām uzsāk gaitu pa dubļaino Blūms­beri laukuma ceļu.

Bleiks bez svārstīšanās atplēsa saini, ar nepacietību gaidīdams, kas būs iekšā. Viņš apsēdās uz baltajiem marmora pakāpieniem un ātri norāva zīda iesaiņojamo materiālu. Tieši tobrīd viņš pirmoreiz ieraudzīja Nemo­rensis. Grāmata izskatījās tik lieliski, ka sirds sāka sisties straujāk. Apbružātajās lappusēs vīdēja smalki, melni burti. Bleiks nebija domājis, ka jebkad turēs rokās Nemorensis, viņš pat bija šaubījies, vai šī grāmata vispār eksistē. Tagad viņš zināja tā pieder viņam!

Kādā vēlā vakarā pēc vairākām nedēļām, kad Bleiks pāršķirstīja vecās grāmatas pergamenta lappuses, cenz­damies uzņemt sevī ikkatru zinību drusku, viņš ses­tās daļas sestās nodaļas beidzamajā lappusē izlasīja ar nezināmu roku uz malas uzrakstītus vārdus: Vērmele… no debesīm nokritīs spoža zvaigzne… un daudzi nomirs no tās spožuma.

Kopš tās dienas Bleiks bija pārmeklējis katru debesu stūrīti, pūlēdamies atrast jaunu zvaigzni. Viņš bija pār­liecināts, ka tā būs jauna laikmeta sākuma zīme, zelta saullēkts, kas viesīs gaismu sīkajos, niecīgajos cilvēku prātos. Pasaules apgaisme ir tuvu, un viņš būs pirmais, kas par to pavēstīs pasaulei.

Bleiks malkoja karstu tēju un pie sevis smaidīja. Viņš vēlreiz caur teleskopa lēcām ielūkojās debesīs. Instruments bija novietots uz smalka ozolkoka statīva. Bet zinātnieks redzēja tikai tās pašas zvaigznes un planētas, Visums bija nemainīgs; pēc dažām stundām nakts beigsies un nekas nebūs noticis. Bleiks nikni soļoja pa grīdas dēļiem.

Posts un negals! Vai tas vienreiz sāksies? viņš nepacietīgi sev jautāja, un vārdi atbalsojās tukšajā telpā.

Doktors sāka šaubīties par savu aprēķinu pareizību un apsvēra, vai ir precīzi paredzējis dienu, nedēļu vai pat gadu. Viņš vēl un vēlreiz bažīgi vērās naktī, cerē­dams uz brīnumu kaut kur tālīnā galaktikā parādī­sies jauna gaisma.

Bija pusnakts. Bleiks dzirdēja, kā tālumā nosit Svētā Jura baznīcas pulkstenis. Pēkšņi māja sāka vibrēt un drebēt. Visa pasaule sasvērās uz priekšu un atpakaļ un tad sāka griezties arvien ātrāk. Bleiks dzirdēja, kā lejasstāvā nokrīt no sienas un zemē sašķīst spogulis. No mājas jumta uz ceļa kā ceptas māla pikas krita dakstiņi.

Kad sienas spēcīgi nodrebēja, salaužot durvju rāmi, no griestiem nokrita apmetums un doktoram virsū no visām pusēm pašķīda zirgu astri un kaļķu java. Bleiks nodomāja, ka māja jebkurā brīdī var sagāzties.

Vienā mirklī izgaisa zvaigznes. Saule bez kāda brī­dinājuma uzausa, tad norietēja; nakts kļuva par rītu, tad atkal pārvērtās naktī. Un tā vēl un vēl. Saule uzlēca vienpadsmit reižu, tāpat arī vienpadsmit reižu tai sekoja mēness, kas parādījās austrumos un pazuda rie­tumos. Nebija nekādu iespēju kliegt vai kādu saukt, vai saprast, kas notiek. Bleiks cieši turējās pie teleskopa un statīva, cerēdams, ka ikviens grūdiens būs pēdējais, ka saullēkts vairs nepārvērtīsies dienasgaismā un tas, kas tobrīd satricina pasauli, apstāsies.

Tad iestājās melna tumsa mierīga, dziļa, ko aptvēra pilnīgs klusums. Vairs nebija ne dienas, ne nakts, tikai absolūts tukšums, it kā būtu pienācis pasaules gals un Visums sabrucis, iesūkts kādā bezgalīgā, tumšā kos­mosa caurumā. Bleiks pavērās apkārt caur okulāru, bet neko neredzēja. Nevarēja manīt pat ne vismazāko gaismas uzplaiksnījumu.

Šajā brīdī Bleiks sadzirdēja klaigas un paniku uz ielas. Vīrieši un sievietes kliedza, tumsā ķerdamies pie dārzu žogu apmalēm. Bleiks neredzēja logu. Tumsā viņš pastiepa roku uz metāla teleskopa pusi. Tagad tur nekā nebija. Tad viņš pagriezās un pavirzījās trīs soļus tālāk uz vietu, kur bija jāatrodas logam. Tumsa bija tik dziļa, tik spēcīga, ka gandrīz žņaudza un smacēja. Pēdas sapinās biezo, sarkano rītasvārku garajā jostā. Bleiks tos bija uzvilcis virs drēbēm, lai nebūtu auksti. Tā iznāca lētāk nekā kurināt uguni, bet tagad tumsā viņš nožēloja savu skopumu un ilgojās kaut pēc pašas mazākās uguns dzirkstelītes.

Bleiks aizsteberēja līdz logam un paskatījās uz otru laukuma malu. Acis ātri uzmeklēja vienīgo gaismas avotu uz ielas mazu sveces liesmiņu mājā, kas atradās otrpus dārzam, tās augšējā stāva istabā. No turienes tumsā raudzījās kāds stāvs. Tā bija vienīgā gaisma, ko Bleiks spēja saskatīt, varbūt vienīgā uz pasaules.

Uz ielas, mīcīdamies dubļos, zviedza izbijušies zirgi, to pakavi nervozi klaudzināja pa akmeņiem. Lejā val­dīja panika. No kroga laukuma stūrī izsprāga šausmu pārņemtie dzīrotāji un kā aklu peļu bars spiedza un kliedza nebeidzamajā tumsā.

Bleiks stāvēja tumšajā istabā un gaidīja, bet, ko un cik ilgi, to viņš nezināja. Doktors ieklausījās ielas trokš­ņos un apsvēra, ko darīt turpmāk. Kaut kur istabas otrā galā bija durvis uz kāpnēm. Viņš zināja, ka garajā gaitenī deg svece. Bleiks klunkurēja pāri istabai kā akls ubags, tad pakrita un nogāzās zemē. Rokās iedūrās ska­bargas no jaunās koka grīdas. Vienīgais, kā viņš varēja nojaust, ka iela atrodas labajā pusē, bija haosa skaņas, kas no turienes cēlās augšup. Bleiks bija zinātņu vīrs, patiesības meklētājs, bet tagad pat viņa milzīgās zinā­šanas neko nedeva. Pirmoreiz dzīvē Bleiks saprata, ka ir tāds pats kā visi pārējie šajā pasaulē… bezpalīdzīgs.

Ielas piepildīja neko neredzošu cilvēku pūļi, un klie­dzieni kļuva arvien skaļāki. Atskanēja pistoļu šāvieni. Gvardi bezmērķīgi šāva tumsā, tēmējot uz turieni, kur skanēja kliedzieni. Visa pasaule šķita nonākusi uz vāj­prāta robežas. Bleiks dzirdēja, kā cilvēki vaimanā, tum­šās neredzamības rokas pārklāti.

Tad piepeši uzplaiksnīja žilbinošs mirdzums. Tālu austrumos debesis caururba skaidras, baltas gaismas stars. Tas izlauzās cauri atmosfērai kā zibens bulta, un nevienam nebija glābiņa no tā spožuma. Bleikam izdevās tikt uz kājām un pieķerties pie teleskopa. Atradis oku­lāru, viņš pavērās debesīs. Gaismas stars, urbdamies cauri tumsai, mirgoja arvien spožāk.

Beidzot Bleiks teleskopā saskatīja to, ko bija gaidī­jis. Augstu ziemeļaustrumos, pie paša debesjuma, viņš ieraudzīja zvaigzni, bet tā nebija parasta zvaigzne tas bija debesu pūķis, tāda lieluma komēta, kādu pasaule nekad vēl nebija pieredzējusi. Bleiks varēja skaidri sare­dzēt garu, baltu asti, kas stiepās tālu aiz spoži spīdošās galvas. Doktors zināja, ka komēta atrodas ļoti tālu, bet kaut kas lika viņam justies nelāgi. Komēta iezīmējās klusā kosmosa dziļajā tumsā, un Bleiks redzēja, ka pūķa ragi ir vērsti pret viņu. Zinātnieks novērsa ska­tienu. Viņš nespēja ticēt savām acīm un domām.

- Ja vien tā būtu patiesība, ja tam varētu noti­cēt… -viņš, nervozi berzēdams ar rokām seju, pusbalsī runāja.

- Tas nevar būt, es mānu pats sevi, doktors noteica skaļā balsī, cerēdams turēties pretī pieaugošajām bai­lēm, kas bija sagrābušas viņa pēdas un līda uz augšu pa ceļgaliem.

- Komēta tuvojas Zemei, viņš neticīgi murmināja. Pūķis atgriežas mājās.

Austrumos lēnām sāka aust saule. Bija ceturksnis pāri pusnaktij, bet jau iestājās saullēkts. Bleiks pie sevis noķiķināja un nogrozīja galvu. Ārā trakums bija mitējies; ļaudis uz ielas bija sapulcējušies pūļos un skatījās debesīs. Viņi nepievērsa uzmanību ievainota­jiem un mirstošajiem, kā arī ugunīm, kas dega tumsas apslēptajās mājās. Visi raudzījās austošajā saulē, kas spoži kvēloja gaistošajā debesu tumsā.

Bleiks nespēja savaldīties. Viņam kārojās izkliegt jaunumus par savu atklājumu tiem, kas sapulcējušies lejā, zem loga. Zinātnieks dejoja pa istabu, klaudzinā­dams pa kailajiem grīdas dēļiem un plivinādams savus biezos, sarkanos rītasvārkus uz priekšu un atpakaļ kā dāma pantomīmā. Viņš dejoja un smējās, un skaļi dzie­dāja:

- Vērmele! Vērmele! Vērmele!

Griezdamies Bleiks paklupa un nokrita uz grīdas. Viņš ietinās ciešāk rītasvārkos un smējās, vārtīdamies pa grīdu kā cīsiņš mīklā. Viņš redzēja sevi spoguļstikla griestos. Uz atspulga krustu šķērsu krita ēnas no loga sīkajām rūtīm. Bleiks smējās līdz asarām. Tās ripoja viņam pa seju, bet vēders vai plīsa no smieklu skaņām, kas atbalsojās pret katru telpas sienu, tad izdzisa, it kā izplūstu pa vaļējo logu. Viņš vienīgais redzēja komētu; tā bija Bleika komēta, jauna laikmeta sākums.

Lejā, uz ielas, bija dzirdamas priecīgas klaigas. Cil­vēki traucās laukā no mājām, un apreibušie traktiera apmeklētāji slējās augšā no dubļainās zemes, kur bailēs bija nometušies, un trina netīrās rokas vienu pret otru atvieglojumā, ka zemestrīce un debesu vētra beigusies. Bleiks piecēlās un metās pie loga. Norāvis rītasvārkus un vicinādams tos kā uzvaras karogu, viņš gavilēja kopā ar pārējiem.

- Trīsreiz sveiks karalim! Lai šis trakums nes mums visiem prieku! viņš sauca, cik skaļi vien spēja.

Tad Bleiks apjauta, ka iestājies pēkšņs un dziļš klusums. Ļaudis bija pārstājuši raudzīties debesīs un tagad skatījās uz klajo Holbornas zemi un laukumu, kas ietvēra Linkolna pansiju. Tālumā atskanēja zirgu pakavu duna, tiem sitoties pret zemi un akmeņiem; baiļu uzbudinātie zirgi tuvojās. Dzīvnieki, kas bija pali­kuši laukumā, ātri piebiedrojās citiem, it kā tos aicinātu kāds nedzirdams sauciens. Tie aizspēra nost cilvēkus, kuri stāvēja līdzās. Vienam vīrietim belziens trāpīja pa muguru, un viņš sabruka zemē miris.

No Holbornas atbalsojās tuvojošos zirgu zviegšana un sprauslāšana. Tie bailēs auļoja pa ielām. Daži vēl aiz­vien vilka sev nopakaļ saplēstās kādreiz smalko kariešu driskas. Citi, spārdīdamies un sliedamies pakaļkājās, skrēja bez grožiem un ilksīm, it kā tos būtu atbrīvojis kāds neredzams spēks, kas sarāvis visas važas un dzen uz priekšu. Trakojošie dzīvnieki piepildīja ielu un kā kavalērijas uzbrukumā metās cauri pūlim, kas bija sapulcējies Holbornas laukumos, notriecot zemē visus, kuri gadījās ceļā. Ielas bija ar tiem pilnas no vienas malas līdz otrai. Zirgi pajuka Blūmsberi šaurajās ieliņās un pilnā ātrumā nesās starp jaunuzceltajām mājām. Aptuveni simt zirgu iegriezās laukumā pelēki, melni un bēri. Reiz mierīgos dzīvniekus bija pārņēmušas bai­les, tie bēga, lai glābtu savu dzīvību.

Bleiks noraudzījās lejā pa logu; viņš neko nevarēja palīdzēt. Doktors uzsauca pūlim, bet zirgu skrieša­nas troksnis aprija vārdus. Bleiks izmisumā dauzīja ar dūrēm pa loga karnīzi. Lejā cilvēki stāvēja sastin­guši un zirgi metās tiem virsū kā paisuma vilnis. Dažu sekunžu laikā kustoņu bars iznīcināja visus, kas stā­vēja ceļā. Upuri izdvesa visai maz skaņu nebija ne baiļu kliedzienu, ne laika aizbēgt. Viss, kas palika pāri no dzīvās vētras, bija cietušo ķermeņi. Dzīvi palika tikai tie, kas bija pieķērušies pie margām, paslēpušies durvīs vai uzlēkuši uz jaunceļamo māju pamatiem. Tur tie pārbijušies tupēja kā žurkas alā.

Zirgu baiļu iemesls drīz vien kļuva redzams. Tiem pakaļ dzinās tūkstotis suņu, kas parādījās Blūmsberi laukumā no šķērsielām, grāvjiem un ikviena Londonas nostūra. Gaiss bija pilns ar suņu rejām un rūcieniem. Neprātīga spēka dzīti, tie koda un grāba ikvienu, kas gadījās ceļā.

Valdīja tik briesmīga panika, kādu pat iedomāties nevarētu. Bērni, kuri bija iznākuši uz ielas, lai redzētu iespaidīgās debesis, tagad šausmās kliedza. Bars saoda savus upurus. Cilvēki bēga, rāpās kokos, lēca pāri žogiem vai kāpa augšā pa mūra sienām, lai suņi tos nevarētu aizsniegt. Ielas suņi, smalkie bagāto ļaužu spanieli, suņi no upes baržām un sapucētie klēpja sunīši skrēja kopā, kādas atavistiskas dziņas mudināti.

Bleiks redzēja, kā mazs zēns joņo pāri visam Blūms­beri laukumam. Viņam nebija vairāk par divpadsmit gadiem; tā basās kājas ātri nesa viņu pāri dubļiem. Viņam cieši aizmugurē skrēja vairāki suņi un ķērās puikam apmetnī. Skriedams zēns kliedza. Pa labi no viņa zemē bezpalīdzīgi gulēja veca sieviete. Viņu bija ielencis suņu bars un staipīja aiz rokām un kājām pa zemi kā lupatu lelli. Sieviete neizdvesa ne skaņu un nepretojās. Zēns metās pie kāda zemāka koka zara; izstiepies, cik vien spēja, viņš saķēra to un palēcās no zemes tieši tajā brīdī, kad liels, melns krancis lēca viņam virsū ar atieztiem zobiem, mēģinādams ietriekt

tos zēnam miesā. Visu laukumu pārņēma haoss. Suņi veidoja sīkākus bariņus, lai vajātu savus upurus Galona laukumā un Koptikstrītā. Likās, ka visa Londona ir pilna ar kliedzošiem, sakostiem cilvēkiem.

Pie Bleika mājas durvīm pēkšņi atskanēja skaļa rībināšanās. Lielais misiņa klauvēklis tika nepārtraukti dauzīts pret durvju plātni. Troksnis atbalsojās visā gai­tenī un pa riņķveida kāpnēm ieplūda observatorijas telpā. Bleiks paskatījās lejup. Tur, uz ielas, atradās īzaks Bonhems, Bleika draugs un Karaliskās biedrības biedrs. Klaudzinādams pie durvīm, viņš skaļi kliedza un centās nokratīt no kājas mazu, brūnu šuneli.

Bleik, Dieva dēļ, laid iekšā! Bonhems kliedza no kodiena sāpēm drebošā balsī. Bleik, nošauj to radī­jumu! Laid mani iekšā, dari taču kaut ko!

Viņš spēra šuneli pret mājas apmali, un tas skaļi iegaudojās. Bet tad laukumā parādījās trīs lieli dogi. Tie aizelsušies sēca svaigām asinīm notraipītām mutēm. Suņi pamanīja Bonhemu un pat no tāda attāluma saoda viņa bailes. Bleiks ieraudzīja nezvērus un saprata, ka draugs ir lielās briesmās. Viņš metās uz durvīm, zinā­dams: lai izglābtu draugu, jāskrien ātrāk par suņiem. Doktors pa galvu pa kaklu metās lejā, un ar katru kāpņu laukumu sirds sitās arvien ātrāk.

Dogi kādu brīdi vēroja Bonhemu un tad jardu pa jardam sāka virzīties uz viņa pusi. Skriedami tie sieka­lojās un rūca, atsegdami asinīm notrieptos zobus, un ar katru sekundi nāca tuvāk.

Bonhems ieraudzīja, ka suņi tuvojas, un iekliedzās. Viņš jutās kā stūrī iedzīta lapsa, kura tūliņ tiks saplo­sīta gabalos un apēsta.

- Ātrāk laid mani iekšā!

Bleiks paklupa, novēlās visā garumā uz kāpnēm un noripoja uz pirmā stāva kāpņu laukumiņa, tad pielēca kājās un skrēja tālāk.

- Bonhem, tūliņ! Es jau esmu klāt! viņš sauca.

Bleiks zināja, ka līdz durvīm atlicis vēl viens kāpņu

posms un tad priekšnams. Viņu pārņēma panika: atslē­gas, kur ir atslēgas ?

Bonhems skatījās, kā dogi ar ķepām stampā pa dub­ļiem, apdzenot cits citu. Izredzes nogalināt palielināja to skriešanas ātrumu. Bonhems saspringa tam, kas sekos. Viņš atspieda muguru pret durvīm un izvilka no jostas mazu kramenīcas veida pistoli. Vīrietis saprata, ka viņam ir tikai viens šāviens un nogalināt visus trīs zvērus nebūs iespējams. Viņš saņēma pistoli ar abām rokām un notēmēja uz suņiem. Dzīvnieki nenovēršami tuvojās. Bonhems nomērķēja uz suni, kurš skrēja pa priekšu. Vīrietis pastiepa ieroci jardu[1] sev priekšā un lēnām nospieda mēlīti. Pistoles gailis uzsita pa kramu, pulveris uzsprāga, un atskanēja šāviens, trāpot dogam krūtīs. Dzīvnieks izdvesa sirdi plosošu kaucienu, bet pat nenoraustījās. Bonhems aizvēra acis un gaidīja. Pēc trīs­desmit sekundēm viņš kļūs par laupījumu nezvēriem.

Beidzot Bleiks nokļuva līdz durvīm, kuras bija izga­tavotas no bieza ozolkoka, aizbultētās ar četriem aiz­bīdņiem un divkārt aizslēgtas. Ātri viņš sāka vērt vaļā bultas vienu, divas, trīs, četras.

- Atslēgas, atslēgas! Bleiks iesaucās, neprātīgi mek­lēdams, kur tās noslēpis.

Tad, pametis skatienu uz leju, ieraudzīja atslēgu saišķi uz maza āķīša. Viņš tās cieši satvēra, iebāza vienu no atslēgām augšējā slēdzenes caurumā, pagrieza to, cik ātri vien spēja, jo zināja, ka līdz brīdim, kad suņi saplosīs Bonhemu, ir atlikušas tikai dažas sekundes. Steigā viņš grābstījās gar durvīm, un atslēga nokrita zemē. Bleiks to paķēra un ātri atvēra apakšējo slēdzeni. Atslēgu bija grūti pagriezt, tomēr slēdzene atvērās ar mierinošu klikšķi. Bleiks satvēra rokturi, un lielās dur­vis atsprāga vaļā.

Bonhems atmuguriski iekrita namā, un Bleika priekšā parādījās trīs suņi, kas lēkšoja uz viņa pusi.

Ievainotais dogs sakopoja visus spēkus un rausās augšā pa mājas marmora pakāpieniem. Bleiks ātri aiz­cirta un aizbultēja durvis. Ārpusē atskanēja skaļš būkšķis. Durvis nodrebēja no trieciena, tomēr noturējās eņģēs. Bleiks dzirdēja, kā suns nokrīt zemē.

Patvēruma vietā iestājās klusums. īzaks Bonhems paskatījās uz Bleiku.

Citreiz tā nekavējies! viņš elsoja. Vēl viena sekunde, un es varētu teikt šai dzīvei ardievas.