Vērmele

3 Aptiekārs

Skriedama cauri Flītstrītas haosam, Ageta juta, kā sitas sirds. Viņa notrausa no sejas uti un skatījās uz priekšu asaru pilnām acīm. Brigends skrēja līdzās, ik pēc dažiem soļiem pagriezdamies un paskatīdamies apkārt, lai pārbaudītu, vai viņiem neseko, vai nav sajū­tama drēgnā, smirdīgā noskrandušās sievietes dvaka.

Tālumā, uz Ladgeithillas un Flīta tilta stūra, bija redzama īres māja, kas piederēja viņas tēvam. Tie­vās dūmu strūkliņas no trim skursteņiem sajaucās ar miglu, kas palēnām cēlās gaisā virs upes. Mājas ķieģeļu sienas bija izvirzītas uz ielas, un uz tām balstījās biezu dakstiņu jumts.

Ageta apstājās, lai ievilktu elpu, un cerēja, ka bailes izgaisīs. Meitene nevēlējās, lai tēvs pēc viņas izskata noskārstu, ka viņa ir nobijusies. Šajā noslēpumā viņa nevarēja dalīties ne ar vienu.

Pie mājas trīs mazi puikas bija noslēguši derības par diviem gaiļiem, kuri cīkstējās netīrumos. Ageta nolū­kojās, kā putni lēkā uz priekšu un atpakaļ, vicinādami piešus un cenzdamies dot viens otram izšķirīgo trie­cienu. Tie izskatījās kā divi resni tiesneši pūderētās parūkās.

Lielākajam, resnākajam gailim uz pamatīgās gal­vas bija lieliska melna sekste. Gailis lēkādams iecirta nagus mazākajā putnā, kurš bija nokritis dubļos, un sekste svaidījās no sāna uz sānu kā melna cepure. Kad melncepures gailis uzlēca uz sava upura un cirta tam ar nagiem un knābi, puikas sajūsmā spiedza. Laupījums tik tikko spēja pakustēties. Nāve bija atnākusi ātri. Vecākais zēns paņēma uzvarētāju putnu aiz asiņaina­jām kājām un sajūsmā pasvieda to gaisā. Beigto gaili bērni uzmanīgi pacēla no dubļiem, un sīkie pirkstiņi meklēja tā ievainojumu. Tad to atkal nometa zemē. Gaiļa spārni pavērās un galva noliecās uz sāniem, no knābja izsūcās viena vienīga asins lāse.

Šķita, ka Flītstrītas ļaudis ir aizmirsuši visas bailes un domas par zemestrīci. Bija noticis kaut kas nesa­protams, šausmīgs murgs, bet nu tas bija galā. Dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Uz dubļainā ceļa mētājās avīžu lapas; uz ielas drūzmējās zirgi ar ratiem, un kučieri izlēca no tiem ar mezglotām pātagām rokās. Pa dubļiem skrēja vīri ar palankīniem, kuros aiz cieši noslēgtiem logiem sēdēja viņu slepenie pasažieri.

Ceļu! tie sauca, lauzdamies cauri pūlim.

Agetai visapkārt valdīja steiga; ausis plēsa pušu ielas troksnis. Sirds strauji sitās, un sejā vēl joprojām varēja just cimdotās rokas smaku. Meitene paspēra malā beigto gaili un nogrūda no ceļa puikas. Kad tie metās atpakaļ, Brigs ierūcās, un bērni atkāpās, zinā­dami, ka suns labprāt iecirtīs zobus viņiem miesā. Agetai priekšā pavērās mājas noplukušās sarkanās durvis. Virs durvīm bija izkārtne: Lemjēna nams. Izīrē mēbe­lētas istabas. Laipni lūdzu tīrīgus viesus!

Iekšā virmoja ceptas jēra gaļas smarža. No virtuves priekšnamā plūda skaņas, kādas rodas, kapājot gaļu. Brigs apmetās pie uguns otrpus kāpnēm, brīdi skrāpē­jās pa grīdu, tad apgūlās un raudzījās liesmās.

Pirms tikties ar tēvu, Ageta noslaucīja no sevis putekļus un netīrumus. Cauri metāla šņakstēšanai, atdalot gaļu no kauliem, atskanēja tēva balss:

- Ageta, vai tā esi tu? Ageta! Nāc šurp! Tev jāaiznes ēdiens uz Ņūgeitas cietumu. Puse pilsētas ir kļuvusi traka, bet otra puse ir izsalkusi, tā ka nāc ātrāk šurp!

Kadmusam Lemjēnam bija skarba, dārdoša balss. Viņa balsī un izskatā nebija itin nekāda maiguma. Tas bija garš, brutāls vīrs ar tieviem, sprīdi gariem pirkstiem. Sejas vienā pusē uz deniņiem viņam bija liels, uztūcis izaugums, kas deformēja uzaci un cieši savilka sejas ādu.

Ageta ātri iegāja virtuvē. Kadmuss stāvēja pie gara koka galda istabas vidū, viņa priekšauts bija notriepts ar asinīm un taukiem. Melnā cepeškrāsns izvirda dūmus un karstumu. Tas padarīja mīkstas vaska sveces, un acīs koda apsviluši tauki no jēra gaļas, kuru viņš patla­ban cepa. Līdzās bija pavards ar biezu koka apšuvumu, katls ūdens vārīšanai un dzelzs malkas statīvs. Uguns dega spoži, raidīdama telpas tumšajos stūros karstus dzintarkrāsas gaismas viļņus.

Kadmuss skaldīja spītīgu stilba kaulu, kurš negri­bēja lūzt pušu, un nepacēla acis.

- Kas par nakti! Tikko biju ticis gultā, kad sākās tas vājprāts. Izvēlos uz grīdas, noripoju pa kāpnēm, un kopš tā laika visi tie ļautiņi nāk pie manām durvīm, prasīdami ēst. Viņš dauzīja kaulu vēl stiprāk, tā ka pa istabu lidoja šķēpeles. Dīvains dienas sākums, skuķi. Man tas nemaz nepatīk.

Viņš ar asinīm notraipītu roku noslaucīja no pieres sviedrus. Tēvs ieskatījās Agetai sejā un redzēja meite­nei uz lūpām jautājumu par māti.

- Viņa ir gultā, esot drudzis. Es saku: viņa dzer pārāk daudz džina.

To teicis, viņš pacēla virs galvas biezo, plakano as­meni un ar visu spēku cirta pa kaulu. Tas pārlūza divās daļās, un gaļas nazis iecirtās galdā.

Kadmuss atviegloti nopūtās un iesmējās.

- Visi grib tikai gaļu mīklā, un par peniju gabalā viņi to arī dabūs.

Tēvs paskatījās uz Agetu. Citkārt viņa nekad nebija tik klusa.

- Vai tu esi mēli norijusi? viņš asi jautāja.

- Man vajag pagulēt. Bija gara diena un īsa nakts. Bleiks grib, lai krēslā es atgriežos. Viņš nevar ciest sveču aizdedzināšanu.

Ageta nevarēja stāstīt tēvam, kas noticis. Viņš nekad nenoticētu šim stāstam un smietos par meitu. Tēvs vienmēr par viņu smējās. Meitene cerēja, ka šoreiz tēvs liks viņai mieru, ļaus pagulēt un viņa varēs viena stāties pretim savam liktenim.

- Vēl ir daudz laika gulēšanai. Vispirms jāpadara darbs, jo darbs ir nauda, Kadmuss siekalodamies runāja un ielika karstajos taukos jēra gaļas šķēli.

Gaļa sprakšķēja un sačokurojās kraukšķīgos gaba­liņos. Ar vienu roku viņš atvēra melnās cepeškrāsns durtiņas. No košsarkanajām oglēm istabā ieplūda kar­stuma vilnis. Viņš paņēma no galda trauku ar gaļu, ieslidināja to krāsnī un apmierināts aizcirta durtiņas.

- Kārtībā! Kadmuss noteica, pievērsdamies Agetai.

- Kā klājas tam vecajam sunim Bleikam? Vai viņam vēl aizvien ir tik daudz naudas?

Ageta nometa maku uz galda; tas nokrita ar klusu būkški, un nožvadzēja monētas.

- Es uzdrīkstējos paņemt tikai divus šiliņus. Šodien viņam nebija viesu. Vienu monētu es atradu viņa mēteļa kabatā, bet otru paņēmu no maka. Ageta pasmaidīja, apmierināta ar sevi.

- Un viņš tev vēl par to maksā, tēvs iesmējās.

- Kādu dienu mēs atstāsim šo jauko Londonas namu un aizbrauksim uz laukiem.

- Viens apmeklētājs viņam tomēr bija, Ageta turpi­nāja. īzaks Bonhems. Kad notika zemestrīce, Bonhemam pakaļ dzinās vairāki suņi. Viņš tik tikko izglābās. Es dzirdēju, kā viņi sarunājās, teica kaut ko par zvaig­zni debesīs un grāmatu. Neko citu viņi nekad nedara kā vien dumji runā.

Ageta ielika abas monētas koka kastītē, kuru turēja uz plaukta virs pavarda.

- Viņi runāja par grāmatu, kas pilna ar noslēpu­miem un var pateikt, vai zvaigzne ietrieksies Zemē. To laikam sauca par komētu.

- Bonhems, ē… Karaliskās biedrības biedrs. Bagāts vīrs, bagātāks par Bleiku. Kadmuss apcerēja divu bagātu vīru atrašanos vienuviet.

Ageta redzēja: viņš domās perina, kā izmantot šo situāciju.

Tas Bleiks uzskata sevi par nezin ko. Viņš grib atklāt Visuma noslēpumus. Kadmuss izvilka no krāsns plāti ar maizi. Pacenties atcerēties visu, ko viņš saka! Ir cilvēki, kuri atdos naudu par to, lai uzzi­nātu, kas notiek tajā mājā.

Tēvs pacēla galvu un pasmaidīja.

-Atceries, Ageta, labs nāk ar gaidīšanu, un mēs esam gaidījuši pietiekami ilgi. Tagad nāc palīgā, viesi gaida ēdienu, un varbūt tā trīce nebūs pēdējā.

Ageta aplaida skatienu apkārt virtuvei. Šī bija vie­nīgā vieta, ko viņa jebkad bija pazinusi. Sī telpa bija viņas pasaule kopš dzimšanas visus četrpadsmit dzī­ves gadus. Šeit bija pazīstams it viss: katra smarža, katrs traips uz sienas, katrs zirnekļa tīkls, kas nokarā­jās no griestiem.

Meitene atcerējās dienu, kad, būdama maza, pie krāsns durtiņām bija apdedzinājusi roku. Kopš tās rei­zes krāsns viņai likās kā melns briesmonis, kas drau­dīgi lūr no istabas kakta. Viņa bija metusi krāsnī ieku­rus un krastā izsviestus kokus, ko bija salasījusi Temzā bēguma laikā, klaiņojot apkārt ar draugiem. Vēlu vaka­ros meitene sēdēja pie veļas tovera, kas vienmēr bija pilns ar katliem un taukainu ūdeni. Tas atgādināja kuģi, kuru viņa bija redzējusi nogrimstam dubļos Roterhitā. Telpas stūrī varēja samanīt žurku skraidelēšanu, mek­lējot vakariņas. Kad žurkas palūrēs no tumsas, viņa belzīs tām pa galvu ar degošu pagali. Brigs ķerstīs tās pa netīro akmens grīdu, saķers zobos un sviedīs pret sienu kā lupatu lelles. Kad žurkas būs beigtas, viņš piedurs tām degunu, cerēdams, ka tās vēl ir dzīvas un var turpināt nebeidzamo pakaļdzīšanās spēli.

No sapņa izrāva tēva rupjā balss:

- Vai tu redzēji to grāmatu, par kuru runāja Bleiks? Tai jābūt vērtīgai, un varbūt mēs varam viņam palīdzēt tikt no tās vaļā…

- Bleiks zinās, ka vainīga esmu es. Un es jau arī nezinu, kur viņš to glabā, Ageta minstinājās.

-Vajag atrast īsto brīdi, kad… Kadmuss skaļi domāja.

- Mums vienkārši jāturpina darīt to, ko mēs darām, un par pārējo neuztraukties, Ageta atcirta.

- Esi zaudējusi drosmi, meitēn? Negribi vairs palī­dzēt savam tēvam? Esi kļuvusi pārāk smalka, lai zagtu? Kadmuss ar gaļas nazi rokā paspēra soli uz viņas pusi.

Pie virtuves durvīm atskanēja skaļš klauvējiens. Kadmuss Lemjēns iecirta nazi galdā. Atvērās durvis, un virtuvē lēnām un klusiņām ienāca kāds vīrs. Ageta pamanīja, ka vīrieša kādreiz smalkās drēbes tagad ir noskrandušas un saplēstas. Uz garajiem svārkiem vīdēja traipi, un pie elkoņiem un apkakles rēgojās odere. Zābaku āda bija kļuvusi tik plāna, ka caur to izspiedās vīrieša pēdu kauli. Vīrietis bija aptuveni seš­desmit gadu vecs, garāks un tievāks par Agetas tēvu; tā apbružātā, grumbainā seja bija iedegusi un svešzemju saules aprauta.

- Lemjēna kungs, vīrietis teica balsī, kas bija tikai mazliet skaļāka par čukstu. Vai es varētu uzdrošinā­ties parunāt ar jums zem četrām acīm?

Lemjēns uzmeta meitai skatienu, kas lika viņai ātri pazust.

Meitene pagriezās un devās uz durvīm.

- Es parūpēšos par pārējiem viesiem, tēvs. Varbūt viņiem vajag pakavēt laiku.

Vīrietis nepapūlējās paiet malā, un Ageta samulsusi paspraucās viņam garām. Viņš plati pasmaidīja, acīm­redzot juzdams meitenes mulsumu.

- Jauka meitene un tik jauna, viņš teica, kad Ageta devās prom. Vīrietis zināja, ka viņa dzirdēs tā vārdus.

- Kā varu palīdzēt, Sarapuka kungs? Kadmuss piedāvāja draugam krēslu pie galda.

Abi apsēdās; Kadmuss redzēja, kā Sarapuka acu bal­tumi pavarda uguns gaismā kļūst sarkani. Smalkie, baltie mati nokarājās viņam līdz zodam, tajos bija ieķē­rušās cepumu drumstalas.

- Runa ir par manu veikalu, Sarapuks nočukstēja. Esmu nopircis nelielu īpašumu Sītingleinā, netālu no Hārtstrītas. Mājas augšstāvā ir istabas, tā ka nedēļas beigās es pārvācos.

Brīdi klusējis, viņš turpināja:

- Protams, es joprojām neatteikšos no jūsu lieliskā ēdiena teiksim, katru vakaru septiņos.

Vīrietis pārtrauca runāt, atskatījās uz durvīm un vērīgi ieklausījās.

- Es gribētu zināt, vai būtu iespējams, ka Ageta mani apmeklē. Man reti sanāk ar kādu parunāt. Viņa ir tik burvīga, ka sagādātu vecā vīra dzīvē patīkamus brīžus.

- Viss ir iespējams… par attiecīgu cenu, Kadmuss atteica ar smaidu sejā, kurā bija jaušama interese par iespēju iegūt naudu. Un ko jūs tai savā veikalā pārdo­siet? viņš jautāja, dedzīgi meklēdams iespēju kādam izdevīgam darījumam.

- Es nepārdošu, Kadmus, bet ārstēšu. Man jākļūst par aptiekāru un ārstu, tā ka mans bizness būs zāles, zobu raušana un galvaskausu atvēršana. Mani interesē anatomija, bet ir tik grūti sagādāt vajadzīgos objektus.

- Lai līdz tam nonāktu, ir ļoti daudz jāmācās, Sara­puka kungs. Tās ir tik augstas lietas, ka tādam cil­vēkam kā es nevajadzētu par tām domāt. Kadmuss centās izskatīties ieinteresēts.

- Nu, mēs visi reizēm sasirgstam vai nu miesiski, vai garīgi. Kādu dienu ikvienam var ievajadzēties ārstu, un ārstniecība ir nākotnes māksla. Ar laiku esmu iece­rējis atvērt arī slimnīcu ja atradīšu pietiekami daudz cilvēku, kas ir ieinteresēti taisīt naudu. Runādams viņš skatījās Kadmusam acīs. Esmu dzīvē pieļāvis daudz kļūdu, daudzreiz esmu piekrāpts, bet šoreiz viss būs citādi. Par simt mārciņām varēs veikt investīci­jas, kuras pēc tam daudzkārt tiks atmaksātas, bet cil­vēkiem, tāpat kā līķiem, patīk, ja tos ir grūti atrast.

Sarapuks lēnām klaudzināja ar pirkstu pa galdu, it kā izsizdams kāda slepena skaņdarba ritmu.

- Varbūt es zinu kādu, kurš varētu jums palīdzēt abos gadījumos, Sarapuka kungs. Kadmusā bija modusies interese. Simt mārciņu, bet kāda ir garantija, ka tās tiks atdotas atpakaļ?

- Varu teikt tikai to, ka pareizā cilvēka rokās naudai vienmēr ir lielas iespējas. Sarapuks sarauca vienu uzaci un pasmaidīja.

- Vajag būt kam tādam, kas mudina jūs to darīt, Sarapuka kungs. Rūpes par cilvēkiem, slimnīcas atvēr­šana tie ir augsti ideāli. Kadmuss pieliecās viņam tuvāk. Kas attiecas uz mani, es cenšos darīt, cik spēju, savas sievas un bērna labā. Ja saskaros ar izdevīgu darījumu, es to nekļūdīgi pazīstu, un, kamēr Lemjēnu ģimene ir labi apgādāta un paēdusi, es esmu laimīgs cilvēks. Bet jūs, kas urda jūs?

Sarapuks vēlreiz pārlaida skatienu istabai. Viņš pārbaudīja durvis un uzmanīgi ieklausījās. Telpā no pavarda uguns mirgoja sarkana gaisma un pie sienām spoži dega sveces. Sīkais lodziņš virtuves galā centās iesūkt no ielas kaut cik gaismas. Šeit nebija redzama ne diena, ne nakts. Šī bija bezlaicīga vieta ar biezām, stingrām sienām, kas stāvēja pretī visiem nemieriem, ogļraču streikiem un sērgām. Pat Lielais ugunsgrēks bija tikai mazliet apsvilinājis sienas.

Pirms sāka runāt, Sarapuks, dziļi ievilkdams elpu, visu rūpīgi apsvēra.

Mans dārgais draugs, esmu apceļojis pasauli, pētī­dams tās noslēpumus. Esmu racies daudzu pilsētu dru­pās no Ēģiptes līdz Persijai. Tomēr nerimtīgie meklē­jumi nav devuši rezultātus, jo tas, kā dēļ es pūlos, nav atrodams pasaulē, bet gan tikai cilvēka ķermeņa dziļā­kajos nostūros. Es meklēju vietu, kur mājo dvēsele. Sarapuks pēkšņi spēcīgi saķēra Lemjēnu aiz rokas un pievilka sev klāt. Zinu, ka tieši es to atradīšu un, kad būšu to izdarījis, spēšu nāves brīdī notvert cilvēka dvē­seli un pierādīt pasaulei, ka mēs esam nemirstīgi. Pado­mājiet par to, Kadmus, padomājiet! Ko cilvēki atdos, lai redzētu dvēseli, pašu mūžības kodolu, notvertu stikla traukā, turklāt tikai par diviem šiliņiem? Es būšu bagāts cilvēks. Mēs varam būt bagāti cilvēki!

Sarapuks satraukti, spiedzīgi iesmējās.

- Jūs domājat: tas ir iespējams, jūs to varēsiet paveikt? Kadmuss aizrautīgi jautāja.

- Tas ir kā atjautības uzdevums, no kura es ik gadu atrisinu kādu daļu. Nu jau tas ir gandrīz pabeigts. Sarapuks atkal nervozi pārlūkoja istabu. Mēs nedrīk­stam nevienam to stāstīt, tam jāpaliek noslēpumā. Varas iestādēm var nepatikt mani pētījumi, un es nevaru atļauties teikt, no kurienes nāk mani brīvprātīgie.

- Sie brīvprātīgie ir… mirušie? Kadmuss stomīgi vaicāja.

- Pagaidām jā, Sarapuks klusu atteica. Bet pienāks laiks, kad man vajadzēs pāris cilvēku, kuri… varētu teikt… ir ceļā no vienas pasaules uz citu.

Viņš atkal skaļi ievilka dziļu elpu.

- Man labāk patiktu, ja tie būtu svaigi. Tie daži, kurus esmu nopircis, ir pārāk ilgi stāvējuši un var būt kaut kādā ziņā bojāti.

Kadmuss apsvēra dzirdēto.

- Varbūt es varētu jums palīdzēt. Man ir kāds draugs, Džons Svifts, cietumsargs Ņūgeitā. Par nelielu samaksu viņš varētu piegādāt jums nepieciešamo. Pabrokasto­jiet kopā ar maniem viesiem uz mana rēķina un ļaujiet man visu apdomāt. Tas ir visneparastākais darījums, kāds man jebkad piedāvāts, un es gribētu, lai mūsu partnerība paliktu visdrošākajā noslēpumā. Turklāt nevēlos, lai cilvēki domā, ka Lemjēns prāto par savu vietu dzīvē.

Sarapuks piecēlās, satvēra Kadmusu aiz rokas un spēcīgi to pakratīja.

- Šis ir ļoti nozīmīgs laiks, zinātnes un patiesības laikmets. Mēs radīsim jaunu skatījumu uz pasauli. Pēc gada es būšu Londonas sabiedrības uzmanības centrā, man būs savs galdiņš lepnākajos restorānos, kariete vai upes kuģis, bet jūsu meita kļūs kādam par skaistu sievu.

Priekšnamā ieplūda viesi, kas gaidīja savu ēdienu un kopā ar Brigendu grūstījās par vietu pie uguns. Ageta izlauzās viņiem cauri un atslēdza durvis uz lielo ēdamistabu, kas aizņēma gandrīz visu mājas rietumgalu. Istabā bija vēsi; tikko iekurtā uguns pārvērta mit­rās ogles karstumā. Tā izdalīja biezus, brūnus dūmus, kas tiecās nonākt plašajā skurstenī un tad izplūst ārā oktobra saulē.

Visā istabas garumā stiepās garš galds, un tam apkārt bija salikti koka krēsli. Galdu izgaismoja četri lieli sveč­turi. Dzeltenīgās sveces jau kādu laiku bija degušas, un telpa oda pēc cūku taukiem. Sveces meta uz galda gaismas pusloku, bet zem tā bija tumsa un akmens grīda. Ageta atstūma vaļā smagās durvis. Garastainie radījumi metās uz telpas tālāko galu un paglābās zem grīdas dēļiem.

Cilvēku plūsma iestūma meiteni telpā. Šeit bija sapulcējušies noplukušie, pagrimušie, kuri no augstāka stāvokļa nonākuši renstelē. Starp tiem bija ielu māksli­nieki, balamutes un arī kāds cilvēks, kurš apgalvoja, ka ir sists krustā, un par sešiem pensiem rādīja publikai nedzīstošās zīmes. īres ņams bija lēts: kopējas gultas ar samazgu spaini apakšā un ceturtdaļpensa apmešanās vietas tiem, kuri negrib likties guļus. Šie apmeklētāji atpūtināja gurdos kaulus, nometušies ceļos un atspie­dušies pret garu virvi, kas stiepās no vienas sienas līdz otrai. Viņi karājās tajā, lai nebūtu jāsēž uz aukstās akmens grīdas, un, kā daudzi putni, kas guļ karājoties, lēnām iešūpojās neērtā un saraustītā miegā.

Steigšus tika piegādātas brokastis. No virtuves atnesa karstas gaļas šķēles, mazus, apaļus maizes kuku­līšus un māla krūkas ar džinu. Kāras rokas trokšņaini stiepās pēc ēdiena, ķerot mīklā ieceptos gaļas gabalus, kas maksāja peniju, un noskalojot ēdienu ar lēto džinu no krūkām.

Ageta gaidīja pie galda, lai pārliecinātos, vai visi ir paēduši un vai neviens nepaņem vairāk kā savu daļu. Manpurdi kungs ietina rokas divos sarkana auduma gabalos, lai apsegtu koši baltos pārsējus, kas slēpa asi­ņojošās zīmes. Meitene viņu aplūkoja tuvāk. Viņš nekad nelāva nevienam skatīties uz šīm zīmēm bez samaksas. Skatoties, kā viņš ēd, Ageta redzēja, ka viņam patiešām sāp: celdams pie mutes maizes gabalu, vīrietis turēja rokas neērtā pozā. Ageta pārlauza mazo, stingro mai­zes klaipiņu, paņēma no šķīvja gaļas šķēli un ielika to klaipiņā, tad pasniedza to Manpurdi un pasmaidīja. Vīrietis atzinīgi pamāja ar galvu.

Agetai reliģija nebija nepieciešama. Kā gan mīlošais Dievs varēja turēt viņu tādā nabadzībā? Viņai nebija vajadzības un vēlēšanās redzēt zīmes uz Manpurdi rokām. Viņai tās neko nenozīmēja, tās nebija tik intere­santas kā vienkupra kamielis, kuru viņa bija redzējusi pie Goga zvērnīcas. Tas bija noķerts Babilonas drupās un atvests pāri Arābijas tuksnešiem. Manpurdi kungs viņai bija tāds pats kumēdiņu rādītājs kā citi, kas miti­nājās šajā mājā. Te bija dzīvojis zēns ar vaboles ādu, sieviete ar trim rokām un meitene ar tik lielām ausīm, ka to dēvēja par ziloņcilvēku. Ageta bija redzējusi tos visus. Viņi tika pirkti un pārdoti šajā pašā istabā un tad izrādīti privātos priekšnesumos, gadatirgos un Voksholas dārzos.

Ageta zināja, ka dažus no šiem dīvainajiem radīju­miem ir izveidojuši paši cilvēki. Reiz viņa bija redzējusi vīrieti, kuram sejā bija iespraustas pīles spalvas. Viņš apgalvoja, ka ir pa pusei ērglis. Kāds cits bija noslīpējis zobus, lai tie atgādinātu vilka ilkņus, un nokrāsojis ādu ar tēju.

Manpurdi kungs bija citāds. Viņš bija rāms un laipns un nepiešķīra sev īpaši lielu nozīmi. Viņam bija tikai šīs asiņojošās rētas, kuras nekad nesadzija, un stāsts par to, kā vienu nakti tās uzradušās vīzijā un viņš lūdzies, lai šī vīzija beidzas.

Istabā lēnām ienāca Dagda Sarapuks un apsēdās galda galā. Uzlikdams sev ēdienu, viņš paskatījās uz Agetu un pasmaidīja, tad pieliecās pie Manpurdi un kaut ko pačukstēja, bet meitene nedzirdēja, ko.

Ageta pamanīja, ka tēvs ir atstājis virtuvi un nes paplāti ar ēdienu uz augšstāvu. Viņš paskatījās uz meitu ar skatienu, kas nozīmēja, ka viņai jāatgriežas pie darba.

Mums ir kāds viesis, īpašs viesis. Dzejnieks. Viņš ieradās iepriekšējā naktī un nevēlas, lai to traucē. Viņš paliks savā istabā. Tikai es varu aiznest viņam ēdienu. Vai saprati?

To teicis, Kadmuss slampāja pa kāpnēm uz mājas pašu augšu. Ageta sekoja pa gabalu. Meiteni bija iein­teresējusi tēva rīcība, un viņa ieklausījās tā soļos. Kad tēvs bija uzkāpis līdz augšstāvam, viņš uzlika paplāti uz maza galdiņa un izņēma no kabatas atslēgu. Ageta paslēpās aiz sienas kāpņu pagriezienā. Viņa dzirdēja, kā slēdzenē tiek ielikta atslēga un ātri pagriezta. Durvis ar čīkstoņu atvērās. Meitene aizturēja elpu, lai varētu visu dzirdēt.

-Vai tu kaut ko ēd? viņa skaidri dzirdēja tēvu sakām. Te ir maize ar gaļu. Es atnesu tev ūdeni, man likās, ka tādi kā tu nedzer džinu.

Atbildes nebija. Ageta sāka atkal elpot tik klusu, cik vien spēja, un ieklausījās katrā skaņā, jo cerēja gūt kādu nojausmu par to, kas mitinās bēniņu istabā. Tad atskanēja ķēžu vilkšana pa koka grīdu.

- Vai tu vari tās noņemt? sacīja vārga balss, kuru meitene nekad agrāk nebija dzirdējusi. No savas slēp­tuves Ageta nevarēja uztvert, vai runā vīrietis vai sie­viete. Balss bija gaiša, vāra un skaidra. Man nav ne spēka, ne vēlēšanās aizbēgt.

Tēvs atbildēja pēc gara klusuma brīža:

- Goga kungs man teica, ka tad tu pazudīsi, pirms es paspēšu acis pamirkšķināt. Viņš teica: nekad nenoņem viņam ķēdes, citādi viņš aizlidos prom.

- Kur tad es lidošu? Logiem ir aizbīdņi, un durvis ir aizslēgtas. Tad jau man jālien pa durvju apakšu vai caur žurkas alu, balss atbildēja.

- Tu esi dīvains radījums, un tagad tu piederi man. Es samaksāju par tevi krietnu summiņu, un tu vari būt man ļoti noderīgs. Tikai pirms kāda mirkļa viens zināt­nieks teica, ka viņam varētu noderēt kāds tev līdzīgs. Bet pat viņš būs pārsteigts, redzot, kāds tu esi.

Kadmuss spēra soļus pa koka grīdu. Tēvam noliekot paplāti uz galda, Ageta dzirdēja katru viņa kustību.

- Es atstāšu to šeit, ņem, ko gribi. Tev vajadzētu par dažām mārciņām pieņemties svarā. Tu esi kaulains puisis un neizskaties vesels. Es tevi nopirku zobu dēļ; tie izskatītos ļoti jauki, pārstādīti kādam kungam. Kadmuss iesmējās.

- Kāds liktenis mani sagaida? Vai es te palikšu vien­mēr? balss vaicāja.

- Tu būsi šeit tik ilgi, līdz es izlemšu citādi. Tu esi ļoti jauks radījums, un es tevi atklāšu pasaulei. Tevi padara īpašu tas, ka tu patiešām esi…

Ārdurvis atsprāga vaļā, un priekšnamā izcēlās kņada. Brigends sāka riet, bet brokastotāji metās laukā no ēdamistabas uz ielas. Kadmuss Lemjēns steidzās lejā no bēniņiem, un Ageta aizlavījās no kāpņu telpas uz savu istabu. Lejā, uz ielas, līgojās rati, un tajos klusu sēdēja kāds notiesātais, kuru pa Flītstrītas dub­ļiem veda uz karātavām Tiburnā. Metāla apkalumi uz lielo ratu riteņiem šļakstināja apkārt dubļus. Vīrieša skatiens bija piesaistīts īres nama bēniņstāvam. Tur, dzegas smailē, viņš uz mirkli ieraudzīja pavīdam pie netīrā loga piespiestu seju. Šajā īsajā mirklī notiesātā vīra sirds salūza divkārt. Vīrietis redzēja bēdīgo seju, kas pavīdēja logā. Tajā bija vairāk skumju nekā paša sejā, un viņš kaut kādā dīvainā veidā saprata, ka pret viņu liktenis ir saudzīgāks nekā pret cilvēku, kura acīs tikko bija ielūkojies.