Vērmele

7 Londonas tilta gramatnieks

Kad Ageta mēģināja ielīst pa šauro spraugu veikalā, virs galvas ieskanējās mazs misiņa zvaniņš. Izkārtne virs durvīm trekniem burtiem vēstīja: Tadeušs Breisgēdls grāmatsējējs un tirgotājs. Vārdus ietvēra lielas, zeltītas grāmatas lappuses. Spēcīgajā vējā, kas pūta no upes, tās plivinājās šurpu turpu, aicinot ikvienu ieiet citā pasaulē.

No spirdzinošās rīta saules spožuma Ageta nonāca veikala tumsā, kur oda pēc pelējuma un mitra papīra. Sī vieta viņai atgādināja Roterhītas krastmalu ar tās pūs­tošu zivju iekšu smaku. Tās bija sakrautas kaudzē žūstošajās smiltīs tirgus galā. Lielie velvētie griesti atgā­dināja katedrāli. Gari zirnekļa tīklu pavedieni šūpojās uz priekšu un atpakaļ, mirgodami sveču liesmās, kas izgaismoja katru eju.

Agetai prātā skanēja Hezrīnas balss: "Grāmatu tir­gotājs… Londonas tilts…" Te nu viņa bija Tadeuša Breisgēdla grāmatveikalā. Viņa nekad agrāk nebija tādā vietā uzturējusies. Tā bija plaša telpa, apdarināta ar tumša ozolkoka dēļiem no veciem kuģu vrakiem.

Augstu pie sienas pacēlās kuģa priekšgala rotājums sieviete violeti zilā apmetnī noraudzījās lejup uz putek­ļiem klātajiem plauktiem, kuri bija līdz pēdējam pie­bāzti ar ādas vākos iesietām grāmatām.

Ageta klusu aizvēra aiz sevis durvis, un baznīcas zvanu skaņas, kas plūda iekšā no Grabstrītas stūra, pieklusa. Zvani skandēja dziesmu par to, ka Dievs nav miris, un aicināja guļošos mosties, celties no gultām un iznākt saules gaismā, lai izlauztos no tumsas bur­vestību varas. Iekšā, grāmatveikalā, uzrakstiem klātās sienas apslāpēja zvanu troksni.

Ageta arvien vairāk apjauta, ka šajā augsto plauktu labirintā kāds viņu novēro. Meitene paskatījās augšup uz kuģa rotājumu viņai pretī raudzījās tā nedzīvās acis. Pa grīdu gar kājām pamuka peles un pazuda sie­nās. Ageta piesardzīgi un lēni lika soļus starp diviem gariem grāmatplauktiem, kas sniedzās no grīdas trīs viņas augumu augstumā. Cenzdamās elpot bez skaņas, viņa arvien vairāk sajuta kaklā kamolu. Visu laiku mei­teni nepameta sajūta, ka telpā atrodas kāds, kuru nevar saredzēt. No veikalnieka nebija ne miņas, tikai rinda virs rindas grāmatām pārblīvētu plauktu, no kuriem bira smalki, balti putekļi. Cauri čīkstošajiem grīdas dēļiem pūta vējš un noklāja ar putekļiem katru eju.

Meitene apstājās, mierīgi pastāvēja un ieklausījās. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja no vienas ēnas citā iemetamies mazu, tumšu figūru. Veikals čīkstēja un vaidēja. Tālu lejā bija dzirdama vāja ūdens tecēšanas skaņa. Tad viņa sajuta mugurpusē uz kakla siltu elpu, kas pūta aiz apkakles, un sadzirdēja bērnu čukstus. Meitene pagrie­zās pret troksni; veikals joprojām bija tukšs.

Pēkšņi no augšējā plaukta atskanēja šļūcoša skaņa, ādai slīdot pa koku. Uz grīdas kā virpuļviesulis novēlās putekļu un peļu mēslu mākonis. Tam pakaļ nokrita liela, melna grāmata ādas vākos. Tās biezā muguriņa, atsitoties pret netīrajiem koka grīdas dēļiem, norībēja, un tad tā atvērās kā melns gulbis, kas nošauts un no­kritis no debesīm.

Ageta piespiedās tuvāk plauktiem, un viņu apbēra smacējošs mākonis. Meitene atkal izdzirda klusus bērnu čukstus, kas viņai uzdzina bailes.

Kas tur ir? viņa iesaucās. Kāpēc jūs man tā darāt?

Aiz grāmatplauktiem ieskanējās bērnu ķiķināšana. Agetai gribējās bēgt ārā no veikala dienasgaismā. Virs galvas atkal atskanēja šļūkāšana, un neredzamas ne­rātnas rokas nogrūda no plaukta vēl vienu grāmatu ādas vākos. Biezais papīrs nočirkstēja pret cieto koku, tad grāmata nokrita uz grīdas ar muguriņu uz leju un krītot atvērās. Atkal ejās atbalsojās klusi smiekli, it kā viņai apkārt skraidītu simt bērnu.

Ageta juta, kā caur katru grīdas dēli pūš vējš, atne­sot līdzi upes smaržu. Grāmatas lappuses sāka mirdzēt kā rudens lapas, un atvērās trekns, melns raksts.

Meitene piesardzīgi virzījās gar grāmatplauktiem, uzmanīdamās, lai viņai neuzkristu vēl kāda grāmata. Putekļi mutuļoja viņai apkārt kā biezs mākonis, tad tas tikpat ātri, kā bija parādījies, atkal izzuda, atstājot viņu raugāmies uz grāmatu ar atšķirtajām nodzeltējušajām lappusēm. Acis piesaistīja melnais, treknais raksts, kas likās uzskricelēts ar roku pāri lappusei:

Nāve, neesi lepna, kaut daži dēvē tevi par* varenu un draudīgu,

Nemirsti, nabaga nāve, citādi tu nespēsi nogalēt mani…

Tu esi likteņa, veiksmes, karaļu un izmisušu vīru verdzene!

Ageta ātri izlasīja katru rindu, un sirdsbalss viņai teica, ka tie ir īpaši, pravietiski vārdi, kas domāti tieši viņai. Šos vārdus viņai teica radījumi, kuriem nebija cilvēka balss un kuri čaloja bērnu smiekliem, spēlē­jot veiksmes spēli ar viņas iztēli. Meitene bija likteņa verdzene, ieslodzīta noslēpumainu zināšanu labirintā. Kaitinošie smiekli atskanēja atkal.

Tālu sev zem kājām Ageta izdzirda, kā kaut kas vai kāds tiek vilkts pa akmens grīdu. Caur šķirbām lielajos ozolkoka grīdas dēļos izlauzās sveces gaisma. Ageta nogūlās putekļos un paraudzījās pa kādu lie­lāku spraugu pagrabā. Tur, lejā, mazs, apaļīgs vīriņš vilka pa pagraba grīdu garu, resnu maisu. Viņš nometa maisu pagraba stūrī un pagriezās uz durvju pusi. Ageta viņu vairs neredzēja, bet tad meitene izdzirda uz koka kāpnēm apslāpētu soļu būkšķus, kuri cēlās augšup no dziļuma, it kā tuvotos kāds jūras briesmonis.

Ageta ieskrēja nākamajā ejā. Tā bija tukša, ska­ņas nedzirdēja. Visapkārt pletās bezgalīgs daudzums plauktu un grāmatu, un eju. Meitene skrēja pa eju, pagriezās, skrēja atkal,, cenzdamās atrast veikala dur­vis, un tad viņa saprata, ka ar katru pagriezienu tiek aizvesta tālāk no brīvības un tuvāk grāmatu labirinta centram.

Agetai pakaļ dzinās sīku pēdiņu soļi, un visapkārt virmoja bērnu smiekli. Meitene skrēja vēl ātrāk. Aiz viņas gāzās grāmatas, grabēdamas pa koka grīdu kā spēcīgs lietus. Meitene skrēja pa kreisi, tad pa labi, un ar katru pagriezienu soļi tuvojās, sīko balstiņu čuksti kļuva arvien skaļāki. Un tad Ageta vienā mirklī atradās veikala centrā. Virs viņas slējās liels, papīriem apkrauts trīskājains galds. Vienā tā malā bija apbružāta ozol­koka podesta pakāpieni. Telpas labajā pusē atradās lielas durvis. Tās bija mazliet pavērtas, un caur tām no tumsas ieplūda upes smarža.

Smiekli un sekojošie soļi apklusa, sīkās balstiņas izzuda, un viss kļuva nāvīgi kluss. Papīrus sāka pūst spēcīgs sāļš vējš, kas nāca no pagraba. Pret katru pakā­pienu dunēja smagi soļi. Ageta saprata, ka ilgi vairs nebūs viena, un, domājot, ko lai tagad dara, viņai cauri izplūda baiļu vilnis. Bēgt nozīmētu paciest rēgu bērnu vajāšanu, savukārt palikt nozīmētu vienai stāties tā priekšā, kas viņu sagaida. Acs rēta spoži dega zem mājās izgatavotā pārsēja. Asinīm paātrināti plūstot pa vēnām, pulsēšana brūcē pastiprinājās. Atkal atausa prātā Hezrīnas vārdi: "Grāmatu tirgotājs, Londonas tilts…"

Pēkšņi pagraba durvis atsprāga vaļā un viņas priekšā nostājās apaļīgais vīriņš ar plānajiem matiem un pliko galvvidu. Viņš uzsmaidīja Agetai, it kā būtu meiteni gaidījis. Rokās viņš turēja lielu grāmatu saini.

Nāk paisums, šīs grāmatas ir jāpārvieto. Tās ir vērtīgas, ļoti vērtīgas. Negribu, lai tās samirktu. Tad viņš paskatījās uz Agetu un pasmaidīja. Palīdzi man, nāc, paņem tās no manis!

Vīriņš ar pūlēm stiepa grāmatu kaudzi. Ageta saminstinājās, tad piegāja, lai palīdzētu, un paņēma trīs lielus audeklā iesietus appelējuša papīra sējumus.

Meitene izlasīja uz katras grāmatas muguriņas nosau­kumu: Mirušo dialogi, Elles būtība un plāns, Labas nomiršanas māksla.

Grāmatu tirgotājs pamanīja viņas skatienu.

- Tās domātas kādam Ņūgeitas cietumniekam, vīriņš paskaidroja. Viņam piespriestas karātavas. īsts džentlmenis, grib sagatavoties tam, kas viņu sagaida.

Grāmatnieks nometa pārējās grāmatas uz grīdas.

- Tu vari tās salikt uz krēsla. Tas ir īpašs pasūtī­jums. Viņš apstājās, izvilka no vestes kabatas lielu, baltu drēbes gabalu un ar to noslaucīja sviedriem klāto pieri. Esmu Tadeušs Breisgēdls, bet tu vari mani saukt par Tadeuša kungu. Nu, ko es varu tev piedāvāt?

Ageta nezināja, ko teikt.

- Es… es… Viņa plātīja muti kā slāpstoša zivs. Es kaut ko meklēju.

-Vai tad mēs visi to nedarām? vīrietis noteica, aplūkodams meiteni no galvas līdz kājām.

Tadeušs bija maza auguma vīrs ar resnu vēderu. Viņam bija rupji, sirmi mati, kas nokarājās līdz pleciem un bija saķemmēti pāri plikajam galvvidum. Agetas uzmanību piesaistīja viņa dzirkstošās acis. Meitene zināja, ka ir tajās raudzījušies jau kaut kad agrāk, tikai nevarēja atminēties, kur. Kad grāmatnieks pasmaidīja, Ageta saprata, ka viņam nav īsto zobu. Tie šķita viņa mutei pārāk lieli, lai gan bija meistarīgi izgatavoti no emaljēta vara un iestiprināti ar spēcīgām atsperēm, kas lika mutei pavērties pie katra izrunāta vārda.

- Vai tu zini, ko meklē? Tas vienmēr palīdz. Viņš mēģināja savākt matus uz galvas virsas. Es pats esmu Oksfordas cilvēks, tur es iemīlēju grāmatas. Tās spēj ienest vienmuļajā dzīvē laimi un prieku, jo aizved mūs uz citām vietām un piešķir domas, kurām mēs šajā pil­sētā nekad netiktu klāt.

Tadeušs paskatījās uz meitenes apsaitēto roku.

- Ko tu ar to izdarīji? viņš apjautājās.

- Tas ir apdegums, meitene ātri nomurmināja.

- Apdegums no sveces. Dakteris Sarapuks teica, ka man tas jātur apsiets…

Tadeušs paskatījās uz viņu tā, it kā Sarapuka vārds viņam būtu zināms. Tad viņš kaut ko noņurdēja un palūkojās uz grāmatām, kas bija izsvaidītas pa veikalu.

- Šodien būs noslogota diena, izskatās, ka viņi… veikalnieks aprāvās, it kā sapratis, ka izteicis par daudz.

- Ak jā! Grāmatas! Vai tu zini, ka tās nes tev sapņus?

Tadeušs saņēma Agetu aiz rokas un pieveda pie zemā loga, no kura pavērās skats uz Temzu.

- Izlasi grāmatu, un tu nedēļu sapņosi es tev saku. Ja vēlies sapņot, aizmirsti par sieru un rūgušpienu! Lasi grāmatu! Vislabāk izlasi manējo!

Tadeušs pārbrauca ar pirkstu grāmatplauktam, it kā meklētu kādu īpašu grāmatu. Viņš paņēma plānu, zaļu sējumu un pasniedza to Agetai.

- Šī ir manējā, viņš lepni noteica. Tā padarīja dzīvi par sapni, vienu no tiem sapņiem, kādus redz pirms pamošanās. Es to labi atminos.

- Par ko tā ir? Ageta vaicāja, šķirstīdama lapas.

- Par kādu vīru, kas pavada savu dzīvi, kaut ko mek­lēdams, un tad viņš satiek kādu sievieti un iemīlas un viņam neko vairs nevajag meklēt.

Tadeušs paskatījās laukā pa logu uz upi. Abiem pāri nolaidās savāda grūtsirdība, un dažas minūtes viņi klusējot noraudzījās mainīgajā ainā. Tālu lejā mazas sarkanas un zaļas laiviņas veda cilvēkus pāri Temzai un atpakaļ, un tālākajā krastā šļakstījās sīki vilnīši. No ādas apstrādes darbnīcas garā dūmeņa Sautvorkas ciemā augšup stiepās dūmu stabs, it kā savienojot zemi ar debesīm. Tas pacēlās pāri zaļajiem laukiem, kas stie­pās gar upes krastu.

Šķita, it kā Tadeušs meklētu pie apvāršņa kaut ko pazaudētu, kaut ko vērtīgu, kas varētu viņu izglābt. Upes plūdums mainījās. Lejā vecā Temza nopūtās, un pret resnajiem tilta balstiem sitās balta ūdens mutuļi. Tadeušs noraudzījās lejup uz kādu laivinieku, kurš izmisīgi pūlējās neiekļūt virpulī.

- Gudrs cilvēks iet pa tiltu, un tikai muļķis pārvieto­jas zem tā. Runā, ka Svētā Klementa dienā, tieši pirms saullēkta, zem tilta parādoties virpulis. Ja mirklī, kad saule saskaras ar ūdeni, tu ienirsi no tilta atvara vidū, tad no šīs pasaules nonāksi citā. Skaistuma un noslē­pumu vietā, kur mēs vairs neesam likteņa, veiksmes, karaļu un izmisuma vergi.

Šie vārdi lika Agetai nodrebēt un izrāva viņu no sapņiem. Viss meitenes ķermenis trīcēja, it kā to būtu sagrābis piepešs spēks.

Tadeušs redzēja, kas notiek.

- Arī man reiz tā gadījās. Likās, it kā kāds būtu izgā­jis man tieši cauri. Tev vienkārši jācer, ka tas otrā pusē izies laukā un nesāks pastrādāt ar tevi nedarbus, viņš noteica, palūkodamies apkārt.

Šķita, it kā vīrietis runātu nevis ar Agetu, bet ar kādu citu, kurš atrodas tuvumā un ieklausās katrā viņa vārdā. Tad viņš vēlreiz paskatījās uz grāmatu meitenes rokās.

- Daudzas vēlēšanās cilvēkiem rodas, lasot grāma­tas. Tās ir kā iztēles ugunsgrēki. Revolūcija var sāk­ties no viena vārda, viens teikums var iedrošināt vīrus cīņai. Viņš pēkšņi apklusa, it kā aizmirsis kaut ko ļoti svarīgu. Ar visām šīm sarunām es piemirsu pajautāt tavu vārdu. Tā ir mana vaina, es vienmēr par daudz runāju.

- Ageta Lemjēna, meitene sapņaini atbildēja. No Flītstrītas īres nama.

Veikalnieks vēlreiz pavērās laukā pa logu, it kā nebūtu dzirdējis atbildi.

- Ir vēl tikai viena grāmata, kas nepieciešama manai kolekcijai, un tad es varēšu nomirt kā laimīgs cilvēks. Tā ir ļoti reta grāmata, un, ja man tā būtu, es varētu atgūt kādu, ko tik sen esmu zaudējis. Tadeušs pagrie­zās, paskatījās uz Agetu sakniebtām lūpām, un pāri viņa vaigam noritēja asara. Reiz es šo grāmatu gan­drīz ieguvu. Sagatavoju tai vietu grāmatplauktā, bet, pirms tiku tai klāt, to man atņēma, un līdz ar to es zaudēju vienīgo cilvēku, kas man jebkad bijis dārgs. Tā bija jauna meitene, līdzīga tev, ar tādu pašu smaidu un kvēlu sirdi. Viņa vēlējās ko vairāk, nekā jaunais Oksfordas grāmatnieks varēja sniegt. Viņas dzīve bija domāta lielumam, mana neziņai. Viņa atstāja man ko tādu, ko es nevaru aizmirst un nesīšu līdz savai nāves stundai.

Tadeušs paberzēja labās rokas plaukstu.

- Vai šai grāmatai ir nosaukums? Ageta apvaicājās, vēlēdamās viņam palīdzēt. Es varētu pārmeklēt visus Londonas grāmatveikalus. Jūs zināt, es māku lasīt. Tad jūs varētu atgūt grāmatu un zaudēto meiteni.

- Kāpēc tu gribi man palīdzēt? Tadeušs apsēdās uz karnīzes un pavērās laukā pa logu. Tu taču mani nepazīsti, nekad agrāk neesi redzējusi.

- Vai tai ir arī nosaukums? meitene uzstājīgi atkār­toja.

-Nemorensis… To sauc Nemorensis, viņš domīgi noteica. Tā ir veca grāmata, kas uzrakstīta pirms tūkstošiem gadu. Skaists veidojums.

Vīrietis pēkšņi atkal atdzīvojās, grūtsirdība bija zudusi.

- Tāda grāmata ir vērta visa, kas man pieder, tāda grāmata ir vērta, lai tās dēl nomirtu…

Nemorensis vārds iespiedās Agetai prātā. Šķita, it kā slēdzenē būtu slepeni ielikta atslēga un lēnām pagriezta. Meitene atkārtoja vārdu vēl un vēl, un atmiņā uzplaiksnīja cita pasaule. Viņa sajuta rokā sāpīgu smel­dzi, un cauri apsējam izsūcās asinis. Pulsēšana un sāpes pastiprinājās, un viņa piespieda roku sev klāt. Tadeušs satvēra meiteni, lai viņa nenokristu. Ageta apsēdās uz loga malas, cerēdama, ka sāpes pāries. Domās mutuļoja un kūlās vārds Nemorensis, tas spriedās kaklā, it kā viņa būtu spiesta to izrunāt.

-NEMORENSIS! viņa iekliedzās spalgi kā sie­viete, kas piesprādzēta pie dzemdību krēsla. NEMO­RENSIS! NEMORENSIS!

Kad Ageta izrunāja šo vārdu, pārņēma atvieglojuma izjūta un sāpes mitējās. Viņa zināja, ka tā ir Bleika grā­mata, tā, par kuru doktors runāja zemestrīces naktī.

Meitene palūkojās uz asinīm notriepto pārsēju, kuru Tadeušs bija sācis ātri attīt. Viņš notina linu saiti no ievainojuma. Tajā vietā bija redzama jauna āda. Apde­gums bija izzudis, nebija palikusi pat rēta. Uz viņiem noraudzījās tikai košsarkana acs formas zīme ar mel­nām malām. Ageta pašūpoja roku sāpju nebija.

Tadeušs paskatījās uz viņu.

- Es zināju, ka ar tevi notiek kaut kas dīvains, viņš teica, salocīdams pārsēju. Man bija paredzēts šodien ar tevi satikties, tu esi pie manis atsūtīta. Es ļoti labi pazīstu šo zīmi. Tā tiek iededzināta rokā kā sēkla, un tad ar laiku tā iedegas prātā. Šīs beidzamās dienas ir bijušas…

- Tās ir bijušas drausmīgas, Ageta viņu pār­trauca, neticami dīvainas. Uz katra stūra gaidīja tādas lietas, ar kādām es nekad agrāk nebiju sastapusies. Es nedrīkstēju nevienam stāstīt. Mans tēvs būtu…

Viņa apklusa un paskatījās uz Tadeušu.

- Viņš būtu teicis, ka tevi vajag sūtīt uz trakonamu. Es pazīstu Kadmusu Lemjēnu. Viņš nav sapņotājs vai gaišreģis. Viņš stāv ar kājām uz zemes, un vēderā tam skalojas džins.

Tadeušs un Ageta iesmējās. Pirmo reizi meitene sajuta dziļu atvieglojumu, likās, ka šajā cilvēkā viņa atradusi kādu, kurš viņu saprot.

- Es zinu, kam tu esi gājusi cauri, un Tadeuša kunga personā tu vienmēr atradīsi draugu.

Piepeši pie durvīm atskanēja neatlaidīga zvanīšana. Tadeušs deva Agetai zīmi palikt klusu.

- Ej, sameklē grāmatu! Viņi tevi neapgrūtinās, kad veikalā ir apmeklētājs. Lai dzirdētu, kur viņi ir, nepie­ciešamas īpašas ausis, un ne katram tādas ir.

Pa veikala grīdu klaudzināja metāliski papēži. Tie mērķtiecīgi virzījās cauri grāmatu rindām uz viņu pusi. Ageta izlikās, ka centīgi pārlūko grāmatplauktu sev priekšā, bet Tadeušs atgriezās pie sava galda, uzkāpa pa pakāpieniem un nostājās uz podesta, no kura varēja pārredzēt katru veikala eju. Viņš izņēma no vestes kabatas biezas brilles, uzlika tās uz degungala un lūko­jās tumsā.

Pa garo eju ar grāmatplauktiem, kas bija pilni vēs­tures grāmatām, uz Tadeuša pusi nāca garš vīrietis, ģērbies no galvas līdz kājām melnā, pār acīm pārvilktu cepuri. Viņa tērps bija apdarināts ar zeltītām tresēm, zābaki spīdēja un laistījās. Vīrietis pagriezās ap stūri un nostājās Tadeuša priekšā. Svešinieks nolūkojās uz grāmatnieku lejup pāri brillēm kā liels, nikns ūpis. Tad, saraucis vienu uzaci, vīrietis vēlreiz paskatījās uz Tadeušu un stingi pasmaidīja.

- Es meklēju kādu grāmatu, svešais skaļi noteica, un viņa izruna lika Agetai pēkšņi pagriezties.

Ieraugot apmeklētāju, meitene izbijusies atspiedās pret plauktu. Tas bija cilvēks no Holbornas, svešinieks no sapņa. Viņš paskatījās uz meiteni un pasmaidīja.

- Trīs reizes nedaudzās dienās, viņš bilda savā klu­sajā balsī. Varētu padomāt, ka tu mani izseko.

Tadeušs ātri pārtrauca vīrieti:

- Vai jūs meklējat kādu īpašu grāmatu, kungs? Sprie­žot pēc jūsu drēbēm, neesat šejienietis.

- Jūs esat ļoti gudrs cilvēks, un jums ir taisnība abos gadījumos. Grāmata, kuru es meklēju, ir ļoti īpaša. Reiz tā piederēja man, bet es to kaut kādā veidā pirms dau­dziem gadiem nozaudēju. Viņš palūkojās uz Agetu. Tas, protams, no manas puses bija ļoti muļķīgi. Tā ir grāmata, kas nedrīkst nonākt nepareizajās rokās, tajā ir pārāk daudz ģimenes noslēpumu.

- Ja pārjums ir sarakstītas grāmatas, jūs droši vien esat no smalkas ģimenes, Ageta drosmīgi noteica.

- Neviens taču nekad negribēs neko rakstīt par mani.

- Daudz svarīgāk, lai tevi labi pazīst viens cilvēks, nevis interesējas visa pasaule, svešinieks atbildēja.

- Un kas uzrakstījis šo grāmatu? Tadeušs vaicāja.

- Varbūt es to zinu.

- Māsa… kura pagrieza ģimenei muguru. Viņa vien­mēr bija pārāk gļēva, lai uzrakstītu savu vārdu. Allaž slēpās aiz kāda cita.

Svešinieks pārlūkoja telpu it kā ieklausīdamies.

- Cik jums ir bērnu? viņš jautāja, pievērsies Tadeušam. Dzirdu, ka viens no tiem jūs sauc.

- Tur viļņi veļas pret tiltu, klaigā jūras putni vai kas tāds. Man nav bērnu, Tadeušs dusmīgi atteica. Vai jums vajadzīga grāmata vai kas cits?

- Grāmata, bet es jūtu, ka te tās nav. Es turpināšu meklējumus. Vīrietis paskatījās uz Agetu. Nu tad, meitenīt, uz tikšanos! Mūsu ceļi noteikti vēl krustosies, varbūt pat sapnī.

Svešais pieklājīgi palocījās, pagriezās un mundri izgāja no veikala. Kad viņš aizvēra aiz sevis durvis, noskanēja durvju zvaniņš.

Ageta, nervozi kodīdama lūpas, paskatījās uz Tade­ušu.

- Viņš man seko, meitene izpļāpājās. Es reiz satikos ar viņu Holbornā un otrreiz sapnī. Viņš kaut ko grib.

- Šis cilvēks ir svešinieks tie dara dīvainas lietas. Tu satiki viņu divreiz. Nu, Londona nav liela. Agetai šķita, ka mazais vīriņš nestāsta visu, ko zina. Hugenoti ir it visur, un viņš ir tikai vēl viens noklīdis francūzis, kas aizbēdzis no sava karaļa.

Tadeušs iesmējās un tad parakājās pa kabatām, it kā gribētu novērst meitenes uzmanību.

- Lūk, kas man ir! Tas ir ļoti īpašs un ļoti vecs, bet palīdzēs tev izlasīt vārdus, kurus tu neredzi vai nesa­proti. Es zinu, ka tu pēc kaut kā atnāci, un tas ir šis!

Tadeušs iebāza roku dziļi kabatā un izvilka slīpēta kristāla gabalu tik lielu kā puse zoss olas. Tam apkārt vijās sudrabotas akmeņozola lapas, kas ietvēra stiklu kā vainagā. Loga gaismā tas meta pāri sejai krāsainus varavīksnes starus.

- Vēlos, lai tu to paņem. Tas ir Ormuza kristāls. To izgatavojis Al-Hazans, un es gribu, lai tu to paturi kā piemiņu par mūsu draudzību. Tas palīdzēs tev saprast to, ko nevari izlasīt. Viņš trīs lielos solos nolēca no podesta un nostājās Agetas priekšā, pastiepis viņai Ormuza kristālu. Panēm to! Atnāc atkal nākamnedēļ, un es tev vēl ko pastāstīšu. Kas zina, varbūt tu nejauši atradīsi Nemorensis un padarīsi Tadeušu par laimīgu cilvēku!

Ageta juta dziņu runāt, izstāstīt savu noslēpumu, ka viņa jau zina, kam pieder šī grāmata, bet nebija īstā reize. Tadeušs iespieda viņai labajā rokā Ormuza kris­tālu. Tas pilnībā atbilda acs zīmes formai. Kad meitene paskatījās caur kristāla -prizmu, viņa ar pārsteigumu ieraudzīja, ka ikviena acs zīmes detaļa ir palielinājusies. Šķita, it kā katra līnija būtu veidota no sīkiem burtiņiem, kuri sarakstīti tik cieši, ka izskatās kā vienota līnija.

- Tas tev daudz ko parādīs. Tajā nav nekādas maģijas vai trika, bet tikai zinātnes brīnums. Tadeušs saņēma meiteni aiz rokas un aizveda līdz durvīm. Ceru tevi drīz atkal redzēt. Man ir tikai daži draugi, un tagad viens ir nācis klāt.

Likās, ka viņš runā no sirds, acīs staroja draudzība. Ageta neatbildēja un izgāja uz ielas, satvērusi rokā kristālu. Viņa domāja par to, kāpēc Bleika grāmata ir tik nozīmīga.

Londonas tilts bija pārpildīts, cilvēki, cieši satvē­ruši naudas makus, spiedās cits pie cita, baidoties no kabatzagļiem. Ageta paskatījās apkārt, vai kādās dur­vīs nestāv svešinieks. Viņa ieslidināja Ormuza kris­tālu kabatā, joprojām cieši turēdama to labajā rokā, un līkumoja pa ielas netīrumiem uz Bišopsgeitu. Dažādu domu mākta, meitene neredzēja, ka caur biezo, netīro kafejnīcas loga stiklu viņu vēro kāds vīrietis. Ageta domāja par Tadeušu, viņa silto smaidu un biedējošajām acīm un par Ormuza kristālu. Neviens nekāda iemesla dēļ agrāk nebija viņai pasniedzis tādu dāvanu. Meitene pasmaidīja, zinādama, ka dzīve mainās, un arī viņa pati mainījās. Viņa sajuta uz mēles tālīnas atmiņas par Absinthium. Ageta satinās ciešāk mētelī un atsauca atmiņā sen aizmirsto garšu.

Saule atradās zemu dienvidu debesīs un meta pāri Londonas tiltam biezas ēnas. Svešinieks kafejnīcā paņēma no galdiņa savu franču cepuri un ātri izgāja gaismā. Viņš izvilka no kabatas zeltītas brilles ar tumš­ziliem stikliem, kas bija izgatavotas no vissmalkākā safīra un noslīpētas tā, lai atspoguļotu sauli. Vīrie­tis uzvilka cepuri uz acīm, sacēla mēteļa apkakli un uzvilka garajos, baltajos pirkstos cimdus.