Vērmele

2 Cilvēki un zvaigznes

nonākuši drošībā otrā stāva bibliotēkā ar pulētajām grīdām un okerkrāsas sienām, Bleiks un Bonhems vēroja postažu lejā, laukumā. Skanēja pistoļu un muskešu šāvieni. Tur gvardi, tērpušies garos, sarka­nos mundieros, baltās biksēs un melnos zābakos, iznī­cināja beidzamos trakojošos suņus un zirgus. Draugi vēroja, kā sardzes kapteinis dodas no viena dzīvnieka pie nākamā. Virs katra viņš novicināja zobenu, lai pār­liecinātos, ka tas ir beigts.

Mirušie gulēja, kur bija nokrituši, un cilvēki, kas bija paglābušies kokos, negribēja kāpt lejā, baidoties, ka varētu sekot vēl kādu nezvēru uzbrukums. Tie, kurus bija sakoduši suņi, sēdēja bariņā ceļa malā gaidīdami un vaimanādami. No upes kā blāvs līķauts cēlās balta dūmaka un piekļāvās māju fasādēm. Tā klāja zemi cil­vēka augumā un apslēpa daļu ļaužu skatienam, nosedzot viņu ciešanas, kā svaigs sniegs pārklāj ceļa netīrumus.

Abi vīri noraudzījās uz ainu sev priekšā. Vēl nebija pat trešā stunda pēc pusnakts, bet rīta saule kvēloja pilnā spožumā, radot virs miglas slāņa biezas, melnas ēnas. Augstu gaisā spilgti zilās debesis slēpa skatienam debesu pūķi. Bleiks paskatījās uz augšu. Viņš saprata, ka pēc dažām dienām noslēpums jau būs atklāts: ja viņš nerīkosies ātri, to noteikti ieraudzīs citi un arī preten­dēs uz šo atklājumu. Bleiks to nedrīkstēja pieļaut; šis bija viņa atklājums, viņa mūža darbs.

Klusumu pārtrauca Bonhems. Viņš vēl aizvien trī­cēja no piedzīvotā murga.

- Ne visiem paveicās kā man, viņš teica, rādīdams uz jaunas meitenes ķermeni, ko vilka prom viņas māte.

Tikmēr migla kļuva arvien biezāka.

- Tur varēju būt arī es, Sabien. Esmu tik priecīgs, ka tu biji mājās. Bonhems paplikšķināja Bleikam pa muguru. Vēl viena sekunde, un tas radījums būtu mani noķēris.

- Tev paveicās, brāl, paveicās. Vēl nebija pienācis tavs laiks, Bleiks klusu atbildēja.

Bonhems juta, ka Bleika domas klejo kaut kur citur, ka viņš ir iegrimis kādā citā pasaulē.

- Bet ko par to visu domā tu, Sabien? Pasaki man, kas, tavuprāt, notika! Bonhemam bija zema, klusa balss, silta un draudzīga. Viņš mēģināja Bleikam uz­smaidīt. Kad suns skrēja man virsū, es redzēju tā zobus un naidpilnās acis. Šajos beidzamajos brīžos man šķita, ka ieskatos elles dziļumos. Kas to izraisīja? Vis­pirms tumsa, un tad viss šis vājprāts.

- Tāds bija pareģojums, Bleiks ātri atbildēja. Tas nācis no laika pirmsākumiem, un tomēr mēs to nespē­jām saskatīt, tāpat kā nevaram redzēt savas ausis, kaut skaidri zinām, ka tās atrodas pie galvas.

Bleiks saprata, ka viņam jāpastāsta par savu atklā­jumu Bonhemam. Viņi bija pazīstami kopš laika, kad kopā mācījās Magdalēnas koledžā; viņi bija dalījušies viens ar otru savos noslēpumos un dažkārt tos viens otram zaguši, bet abi joprojām bija draugi un kabalas brāļi.

Bleiks satraukts sacīja:

- Man tev kaut kas jāpastāsta. Kaut kas tāds, kas jādara zināms arī pasaulei. Tev man jāpalīdz. Mans atklājums mainīs visu.

Viņš satvēra Bonhemu aiz apkakles un pievilka tā seju tuvu klāt.

- Apsoli man vienu! Tev… Viņš ieskatījās draugam acīs. Man vajag zināt, vai tu ticēsi tam, ko es tev pastāstīšu. Vai tu paturēsi to noslēpumā?

- Sabien, tu pazīsti mani kopš jaunības. Pastāsti, par ko tu raizējies!

Bonhems atvirzīja Bleika rokas no savas apkakles un aizveda viņu uz krēslu pie kamīna. Lai uguns sildītu visu nakti, tā bija pārklāta ar ogļu putekļiem. Ogļu paliekas gruzdēja kā kūpošs vulkāns, un dūmi izplūda Londonas gaisā.

Bleiks apsēdās krēslā. Viņa noskaņojums mainījās no priekpilnas aizrautības līdz satraukuma trīsām. Bonhems ar misiņa kruķi sarušināja ogles. No uguns izplūda tvans, un kurināmais čūkstot un sprakšķot iedegās sarkanās un zilās liesmās.

- Un tagad, mans draugs, izstāsti, kas tevi satrauc!

īzaks Bonhems nekad agrāk nebija Bleiku tādu redzējis. Sabiens vienmēr bija valdījis pār sevi. Viņš vadīja organizētu dzīvi, kārtīgu un akurātu.

- Tas, kas notika šonakt, nebija negadījums un nekādā ziņā ne zemestrīce. Kāds milzu spēks, par kuru mēs maz ko zinām, satricināja pašus Visuma pama­tus. Bleiks apklusa un paskatījās Bonhemam acīs.

- Šonakt ieraudzīju kaut ko tādu, kas mainīs mūsu skatījumu uz pasauli. Es atradu, ka tas ir pieminēts Nemorensis.

- Bet tāda grāmata nemaz neeksistē, Bonhems iejaucās, un viņa zemā balss satraukumā pacēlās toņ­kārtu augstāk. Tā ir tikai leģenda.

- Tā eksistē gan un atrodas šeit, zem šī jumta. Grā­mata nonāca manā īpašumā nejauši. Varētu teikt, to man piešķīra dievi, Bleiks ātri runāja klusinātā balsī.

- Es tajā izlasīju katru vārdu un beidzot atradu, ko meklēju. Aprēķini liecināja, ka kaut kas notiks. Pagā­jušajā naktī, kad pazuda gaisma un pēc tam uzlēca saule, es to ieraudzīju: starp Sīriusu un Akvilu atrodas komēta un tā nāk mums virsū.

Bleiks pagaidīja, vai Bonhems ko iebildīs, bet tas rau­dzījās degošajās oglēs, nespēdams aptvert dzirdēto.

- Tas, kam tu pagājušajā naktī biji liecinieks, nebija zemestrīce vai debesu vētra, Bleiks turpināja. Laiks bija apstājies… Mēs redzējām, kā bija tad, kad pasaule vēl nebija radīta: viss melns, tumšs, tukšs pilnīga nebū­tība. Nu viss ir sācies no jauna. Tāpat kā iepriekš mēs gaidām zvaigznes atnākšanu, komētu, kas izgaismos mums ceļu. Gudri vīri vienmēr ir sekojuši zvaigznēm.

- Tātad tā grāmata atrodas šeit un tev tā patiešām ir? Bonhems aizvien vēl nespēja noticēt.

- Jā, ir! Taisnību sakot, īzak, tu pats to varētu apska­tīt. Bleiks piecēlās no krēsla un piegāja pie kamīna.

Arī tu vari aplūkot Dižo grāmatu. Es tev parādīšu šo noslēpumu.

- Un kā ir ar komētu? Kāpēc tā nosaka mūsu lik­teni? Bonhems jautāja.

- Pēc četrām naktīm visa pasaule varēs to redzēt ar neapbruņotu aci, pēc divdesmit vienas dienas tā vai nu paies Zemei garām, vai arī dos planētai tādu triecienu, no kura mēs vairs neatgūsimies. So debesu pūķi sauc Vērmele. Nemorensis vēsta, ka tā saindēs ūdeņus un daudzi nomirs no tās spožuma.

- Vai tu vari to apturēt? Komēta var sagraut Zemi un visu, kas uz tās! Bonhems, pacēlis balsi, piegāja pie lielā loga ar bieziem, zaļiem aizkariem. Ja viena debesu trīce var atnest tādu sabrukumu un vājprātu, kas tad notiks, ja Londonas cilvēki ieraudzīs komētu?

Bonhems izvilka no kabatas savu smalko pistoli un piepildīja stobru ar lādiņu. Tad viņš sameklēja vestes kabatā spoži sudraboto tabakas maku un izņēma no tā mazu pistoles lodi prāva zirņa lielumā.

- Ja šāds vājprāts atkārtosies, es būšu tam gatavs apgādāšos ar ieročiem, kas spēj nogalināt jebkuru traku suni. Bonhems ielādēja lodi pistolē un uzvilka gaili, tad notēmēja ar pistoli ārā pa logu, it kā grasīdamies šaut. Nākamreiz tāds elles nezvērs dabūs zobos nevis manu kāju, bet gan svina lodi.

- Tavs svins neapturēs paniku un arī komētu ne. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad tā paies mums tuvu garām. Ja tie ir nepareizi, tad mēs pieredzēsim pasau­les galu. Bleiks piegāja pie loga, un viņi kopā nolūko­jās uz laukumu.

- Es nekad agrāk neko tādu neesmu piedzīvojis, Sabien. Uzbudināti zirgi, traki suņi un tagad komētas, kas sagrauj Zemi. Un tu tici, ka esi atklājis noslēpumu un visas šīs mīklas atrisināsi?

- Ne es, bet grāmata. Un mums jāpatur šis fakts noslēpumā. Ir cilvēki, kas, to uzzinot, iegūs lielu varu. Nemorensis spēj mainīt mūs visus. Šī grāmata ir daudz spēcīgāka par alķīmiķu akmeni, un daudzi domās, ka tā var pārvērst svinu zeltā. Es zinu, kaut kur tās lappusēs rodams pašas dzīves noslēpums.

Pēkšņi abi vīri izdzirda no skapja, kas atradās otrā istabas galā, nākam zemu rūkšanu. Skapja durvis bija izgatavotas no grāmatu muguriņām un izskatījās kā daļa no bibliotēkas. Grāmatplaukti aizņēma visu istabas sienu no grīdas līdz griestiem. Vidū atradās lielas, zaļas ādas grāmatas mugura ar zeltā iegravētu uzrakstu: Opus Interacto. Kad to pacēla, durvis atvērās un atklāja skatienam lielu skapi, kur Bleiks turēja šņaucamās tabakas krājumus, zāļu pulverīšus, džinu un savu vis­vērtīgāko īpašumu Artemisia absinthium.

Bleiks paskatījās uz Bonhemu un parādīja, lai tas paliek klusu. Troksnis atkārtojās. Tās bija zemas rīkles skaņas, kādas rodas, kad liels suns rūc caur zobiem.

Bonhems paņēma savu mazo ieroci un nervozi notē­mēja uz skapja durvīm. Viņš paskatījās uz Bleiku, īsti nezinādams, ko darīt, tad uzvilka gaili un sagatavojās šaušanai.

Rūkšana atskanēja vēlreiz. Tai sekoja izmisīga skrā­pēšanās, kas skanēja tā, it kā liels dzīvnieks censtos izlauzties no nebrīves. Tad rūkšana pieklusa un suns sāka ņurdēt caur degunu.

Bleiks svārstījās. Viņš paskatījās uz Bonhemu, kurš bija satvēris pistoli abām rokām, lai tā netrīcētu. Tad Bleiks lēnām piegāja pie skapja durvīm. Izdzirdis soļus, suns sāka rūkt vēl skaļāk un, cenzdamies tikt brīvībā, spiedās skapja durvīs. Bleiks pastiepa roku, satvēra grāmatas muguriņu un sāka lēnām to celt uz augšu.

Durvis atsprāga vaļā un nogrūda Bleiku zemē. Bon­hems sastinga, nespēdams nospiest pistoles mēlīti. Viņa priekšā stāvēja liels, melns suns. Tā labā auss bija līdz pusei noplēsta un purns rētains no ilgajiem suņu cīņu gadiem. Tas rūca caur aplauztajiem, nelīdzenajiem zobiem.

- Izbeidz, Brigend! noteica maiga balss, un no skapja dziļākās daļas izlīda meitene. Tu biedē kungus.

Viņa cieši turēja suni aiz platas, melnas kaklasiksnas.

Meitene panāca uz priekšu, un viņas seju izgaismoja saules gaisma. Meitene bija slaida un tieva, ar gariem, melniem matiem, kas krita viņai pār seju. Uz pleciem tai bija melns lakats, virs biezās, zaļās kleitas apsiets balts priekšauts.

- Hermeja vārdā, kas tu esi? Bonhems pārsteigts jautāja, tēmēdams ar pistoli uz lielo dogu, kurš turpi­nāja rūkt.

- Tā ir Ageta Lemjēna! Bleiks sacīja, izslējies aiz smagajām skapja durvīm. Viņa ir mana istabene.

Tad doktors nikni uzsauca meitenei:

- Ceru, ka tu sniegsi paskaidrojumus, kāpēc slēpies skapī?

Ageta skatījās grīdā un vēl ciešāk turēja Brigenda kaklasiksnu.

- Tas ir zemestrīces dēļ. Es izliku sveces. Zināju, ka jūs esat augšstāvā, un tad es vienmēr ielaižu Brigendu. Viņš nāk man pretī un sargā, kad eju mājās. Ageta paskatījās uz Bonhemu un mēģināja pasmaidīt. Es nobijos. Māja sāka trīcēt, mēs paslēpāmies skapī, un es turējos pie Brigenda. Viņš ir vienīgais, kas man ir…

- Kāpēc tad tu nelīdi laukā no skapja, kad es ienācu istabā? Bleiks ledainā balsī jautāja.

- Man šķita, ka būsiet dusmīgs. Jums nekad nav patikuši suņi, tāpēc nodomāju: paslēpšos skapī un, kad jūs aiziesiet, tad izlīdīšu. Ageta paskatījās Bleikam acīs un atglauda no sejas melnos kā krauklis matus.

- Vai tu dzirdēji, par ko mēs runājām? jautāja Bleiks.

- Daļēji. Bet neko daudz neuztvēru, jo centos atturēt Brigendu no rūkšanas, meitene atbildēja, cerēdama, ka jautājumi beigsies.

- Ja tu kaut ko no tā visa saprati, tad paturi pie sevis un nevienam nesaki! Bleiks paskatījās uz Bonhemu.

- Vai kungs tagad nenoliktu ieroci? Tas padara Bri­gendu nervozu, un es nezinu, cik ilgi spēšu viņu aizkavēt.

Ageta pūlējās noturēt suni aiz kaklasiksnas, bet tas rāvās uz Bonhema pusi, lai ar vienu kampienu aiz­sviestu viņu pāri istabai kā noķertu trusīti.

Bonhems soli atkāpās un ielika mazo pistoli svārku kabatā. Visi trīs iegrima neveiklā klusumā. Bonhems aplūkoja suni un tad Agetu.

- Vai tas ir tavs suns? viņš nervozi izstostīja. Vai tev jau ilgi ir šis suns? Tas ir tik… liels. Vai tas kož?

- Vienīgi mohokiem[2] un tiem, kas pienāk man pārāk tuvu. Tieši tas man vajadzīgs, kad pusnaktī eju mājās pa Flītstrītu.

Ageta iznāca istabas vidū, turēdama suni cieši sev līdzās.

- Un tev sagādā raizes mohoki? Bonhems vaicāja.

- Kādreiz tie sagādāja raizes man, bet tagad Brigends sagādā raizes viņiem. Tie savos smalkajos uzval­kos bēg jūdzes attālumā. Viņi domā, ka ir sapucējušies un tāpēc bīstami. Kretīnu bars! Nevienam no viņiem nav smadzeņu! Saposušies un tvarsta vecus vīrus un ielasmeitas.

Nu Agetas klātbūtni istabā nevarēja nepamanīt. Meitene ne no kā nebaidījās, un kaut kas Bleika draugā viņu bija ieinteresējis.

- Tad jau labāk turpmāk staigā pa dienu un sagādā tiem vēl lielākas raizes, Bleiks viņu pārtrauca un uzmeta skatienu Bonhemam. Ir jau rīts tu varēsi tos skaidri redzēt. Un tavs suns, ja gribēs, tos aiztrenks līdz Haidparkam.

Ageta paskatījās zeltītajā franču pulkstenī, kas stā­vēja uz kamīna.

- Ir vēl nakts, kungs, bet saule jau uzlēkusi.

- Mana dārgā! Bleiks iesaucās. Slēpdamās no zemestrīces, tu esi palaidusi garām ko ļoti svarīgu jauna laikmeta sākumu. Ir jau rīts, tumsa ir pagājusi, iestājusies jauna diena.

Viņš paskatījās uz Bonhemu un tad vēlreiz uz Agetu.

- Paņem brīvu dienu un nāc atpakaļ vakarā, viņš mundri noteica. Bet nestāsti nevienam, ko dzirdēji, citādi, lai izglābtos, tev ar suni vien nepietiks… Ceru, ka mani saprati.

Bleiks paraudzījās uz meiteni, un viņa balsī bija dzirdami draudi.

Viņa pamāja ar galvu.

- Saprotu, kungs, Ageta noteica, izvezdama Bri­gendu no istabas. Zinu, jūs domājat, ka es kādam izstāstīšu, ko dzirdēju, bet es to nedarīšu. Lai kāda es arī būtu, es protu turēt vārdu, doktor Bleik, varat būt par to drošs.

- Zinu, Ageta, zinu. Bleiks pasmaidīja.

Viņu, nemaz nemanot, bija pārņēmis prieks. Mei­tene atkal bija viņu apbūrusi, un doktors pat nebija to apjautis.

Ageta izgāja no bibliotēkas un uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis. Tad viņa palaida Brigendu vaļā, lai tas skrien lejā pa kāpnēm. Pati viņa neaizgāja, bet pie­spieda ausi pie durvīm un klausījās.

- Tās bija dzīvās šausmas, Sabien, Bonhems no­teica. Es gandrīz nošāvu meiteni un suni. Kā tu domā, vai viņa kādam izstāstīs par dzirdēto?

- Ageta to nedarīs, jo zina, kas tad notiks. Mēs varam būt par to droši. Viņa zina, kas ir viņas kungs, Bleiks atbildēja.

- Mums vajadzēja viņu aizturēt, līdz…

- Viņas tēvs būtu klāt tikpat ātri, kā tas suns šķēr­soja laukumu, Bleiks pārtrauca draugu. Un ir labāk tikties ar dogu nekā ar Kadmusu Lemjēnu. Ja tev lie­kas, ka pilsētas sodība ir mohoki, tad Kadmuss Lemjēns būtu tavs ļaunākais murgs. Tu nekad negribētu, lai viņa ceļi krustojas ar tavējiem.

Bleiks vēlreiz piegāja pie loga un palūkojās uz mig­las klāto laukumu.

- Tieši vecais Kadmuss panāca, lai es pieņemu viņa meitu. Viņš teica, ka meitene būs noderīga, bet patieslbā viņa izmaksā vairāk nekā jebkurš kalpotājs, kāds vien man ir bijis. Tajā meitenē ir kaut kas īpašs. Kad ieskatos viņai acīs, tad šķiet, ka viņa daudz ko ir piere­dzējusi un zina par dzīvi vairāk nekā tu. Turklāt viņa labi paveic savu darbu un māk turēt mēli aiz zobiem.

Aiz durvīm Ageta sarauca vienu uzaci un cieši sa­knieba lūpas. Viņa bija visu dzirdējusi. Observatori­jas telpā izteiktie draudi viņu nebiedēja. Meitene bija redzējusi Bleika draugus savādos kostīmos maršējam pa māju un buldurējam kā čigānus, un viņa bija dzirdē­jusi to maģiskās dejas un izsaucienus. Tieši Ageta bija tā, kas novāca svečturus ar nodedzināto melno vasku un vīraka bļodas, kas pilnas kodīgām mirrēm. Kamēr tie dejoja, viņu maciņi katrreiz kļuva par kādu monētu vieglāki. No viena sovrins, no cita gineja… Kad Ageta pasniedza tiem mēteļus, viss notika ar smaidu sejā un "Paldies, kungs!". Tad viesi izklīda naktī kā Londonas žurkas kanalizācijas caurulēs.

Bleiks varēja iestāstīt Agetai visu, ko vien gribēja. Viņš apdullināja meitenes prātu ar stāstiem par citām pasaulēm, mistiskiem brīnumiem un pārliecināja par savādām lietām, bet katru nakti, tā ap pusnakti, viņa ieslidināja sev kabatā vēl kādu daļiņu no viņa bagātības, un, kad tā būs beigusies, viņa aizies uz visiem laikiem.

Ageta atstāja vīrus istabā runājam un zagšus devās lejā pa kāpnēm uz sētas durvīm, kur, luncinādams asti, viņu gaidīja Brigends. Kalpotāju ieeja veda uz šauru šķērsielu, kur pat visspožākajā dienā neiespīdēja saule. Bija drēgns un rīta dzestrumā nāvīgi auksts. Migla no upes karājās uz apkārtējo māju sienām kā milzīgi zir­nekļa tīkli, un, kad meitene gāja uz Holbornu, tie ķērās viņai sejā. Vienīgais cilvēks, kas arī atradās uz ielas, bija noplukuši sieviete, kura bija nokritusi pie pretējās mājas vārtiem. Džina pudele viņai rokā gandrīz nebija redzama bezveidīgajā nodriskātu drēbju mudžeklī, kas veidoja viņas cilvēcisko formu. Sieviete bija pretīga kā kaps, ar krunkainu seju un čulgainām lūpām. Viņa paskatījās uz Agetu ar vienu pavērtu aci; otra bija aizķepusi ar dzelteniem izdalījumiem.

- Iedod peniju savai vecajai mātei! sieviete uzsauca. Tikai vienu peniju, lai es varētu nopirkt pudeli džina.

Ageta neņēma viņu vērā un mierīgi soļoja tālāk. Brigends pieskrēja pie sievietes, paošņāja viņas seju un atlēca nost, nebūdams īsti skaidrībā, kas tā tāda.

- Brig! Liec viņu mierā! Ageta uzkliedza, un viņas balss atbalsojās tumšajā šķērsielā.

Suns atlēca no sievietes, nodrebēja un noskurinājās. Katra spalviņa viņam uz muguras sacēlās stāvus. Sie­viete izmeta no stīvajiem pirkstiem pudeli, un tā šķin­dēdama aizripoja pa bruģakmeņiem. Brigends sekoja Agetai pa ietves nelielo slīpumu, laiku pa laikam apstā­damies un nolūkodamies uz veco sievieti. Likās, it kā suns spētu viņā saskatīt kaut ko citu, spētu paraudzīties zem netīrajām, notraipītajām drēbēm un redzēt to radī­jumu, kas tur iekšā. Radījumu, kuram nevar uzticēties.

No klusās ieliņas viņi ātri nonāca Holbornas kņadā. Ielas pieblīvēja rati un karietes, kas devās uz Voksholas laukiem, meklējot patvērumu. Visur pulcējās cilvēku pūļi. Tos no gultām bija izrāvusi zemestrīce un nu savaldzināja saule, kas lauzās cauri upes miglas kār­tai. Augstu virs Svētā Pāvila katedrāles kupola bāla­jās debesīs kvēloja košsarkana lode. Ielās pūta svaigs vējiņš, atnesdams sev līdzi paisuma aromātu, kas oda pēc ceptiem muskatriekstiem. Ageta soļoja pa Holbornu, troksnī līkumodama starp cilvēku pūļiem, kas bija sapulcējušies pie veikaliem un traktieriem. Meitene iegāja tumšā, šaurā sānieliņā, kas veda no Holbornas uz Kuģa traktieri un Vetstounas parka spēļu namiem.

Pirms trim naktīm Inigo sānielā bija notikusi slep­kavība. Vietā, kur noslepkavotais vīrs bija mēģinājis glābties, uz sienas vēl aizvien vīdēja asins traipi. Uz ielas bija atskanējuši nelaimīgā kliedzieni, un, kaut arī ļaudis ātri steidzās palīgā, viņi nevienu citu neierau­dzīja. Šķita, it kā slepkava būtu vienkārši izgaisis.

Brigends ar skaļu rūcienu parāva meiteni uz priekšu, un viņai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Tad suns apstājās un sāka riet. Ieliņā neviena nebija, tomēr tas rūca un rēja uz kaut ko tikai suņa acīm redzamu, kaut ko tādu, kas staigā pa citu pasauli.

Ageta saprata, ka viņi nav vieni.

- Izbeidz, Brigend, tu mani biedē! meitene iesau­cās. Bet suns lēkāja un rūca arvien skaļāk. Brig, izbeidz…

Neizdvešot ne skaņu, kāds sagrāba Agetu no mugur­puses un ar roku aizklāja viņai muti. Meitene pat ne­manīja, kā viņu ievilka kādās durvīs. Tās aizcirtās, un viņa bija iesprostota pilnīgā tumsā. Ageta dzirdēja, kā cilvēks, kas viņu turēja, smagi elsoja. Viņa juta smacē­jošās cimdotās rokas mitrumu.

- Nekliedz, meitenīt, ja vēl gribi redzēt savu suni un dienasgaismu! Šī balss piederēja sievietei no sānielas. Esmu vērojusi tevi dienām un naktīm. Zinu, kad tu aizej un kad atgriezies.

Sieviete piespiedās tuvāk Agetai, un meitene juta, kā no rokas viņai uz sejas uzlien uts.

- Es varēju tevi noķert, kad vien gribēju, bet ne jau tu pati man esi nepieciešama. Man vajag, lai tu kaut ko izdari. Kad rīt atstāsi Bleika māju, aizej uz Inigo ielu, un tur tu atradīsi ziņu ar norādi, kas tev jādara. Ja neat­nāksi, tad noķeršu tavu dārgo suni un izbarošu žurkām.

Ageta mēģināja runāt, bet spēcīgā roka turēja viņas muti stingri ciet. Meitene neko neredzēja, tikai saoda džina, ielas netīrumu un pūstošas miesas smaku. Kad sieviete runāja, viņa ar visu ķermeni gārdza, it kā būtu tuvu nāvei.

- Un ne vārda Bleikam vai tēvam! Viņi tev, meitenīt, nepalīdzēs. Rīt ieliņā pie Kuģa traktiera ceturksni pēc pusnakts. Svētā Jura baznīcas pulkstenis tev pateiks pareizo laiku. Nenokavē!

Pirms meitene paguva ierunāties, viņa bija izmesta uz ielas un durvis aizcirtušās. Viņa nokrita ar seju izgāz­tās samazgās. Brigs riedams pieskrēja pie saimnieces. Meitene pagriezās. Durvis bija pazudušas. Viņai priekšā atradās tikai cieta akmens siena. Ageta dziļi ievilka elpu. Viņai apkārt sabiezēja migla un gaisma sāka dzist.

Kuģa traktiera lampas gaismā viņai priekšā iezīmē­jās tumšs siluets. Stāvs klusējot nāca tuvāk. Tas bija tumši violetā apmetnī tērpies vīrietis; viņa seja bija balta un neizteiksmīga. Ageta pielēca kājās un izvilka no jostas nazi, lai aizstāvētos. Rēgs, neizdvesdams ne skaņu, metās uz priekšu, izgāja tieši viņai cauri un izgaisa. Ageta nespēja parunāt. Meitene neatcerējās, kad viņu vēl būtu pārņēmušas tādas bailes.

Atkal bija dzirdams ielas troksnis. Ageta pavērās apkārt apstulbusi un izbijusies.