Vērmele

18 Ramskins Diaka

Dziļajā tumsā, kurā neko nevarēja saredzēt, Tega­tuss noskurinājās kā liels, drūms putns. Izņemot Temzas dārdēšanu cauri šaurajām akmens velvēm, nebija dzirdams itin nekas.

Ageta dīdījās pa zemu akmens sēdekli, kas stiepās visas sienas garumā, un klausījās, vai no grāmatveikala nāks kāda skaņa. Prātu pārņēma savādas domas. Viņa dziļi nožēloja, ka ļāvusi eņģelim aizbēgt un kopā ar viņu doties pie Tadeuša. Meitenei likās, it kā viņš būtu to apbūris, ka viņas prātu pārņēmusi kāda maģija un likusi Tegatusam palīdzēt. Šķita, ka zem eņģeļa smaida slēpjas kāds derdzīgs dēmons.

Tumsā Ageta domāja, kā viņu nogalināt, kā atrast kādu ieroci, ar ko viņu nobeigt. Bet pat šīs domas radīja tikai jaunu neziņu: vai ir iespējams nogalināt eņģeli un, ja ir, tad kādiem līdzekļiem? Vai ir kāds īpašs veids? Vai viņai jāizmanto sudraba nazis vai jāaizšuj tam plaksti ar zelta diegu? Ageta atvirzījās no Tegatusa. Vai viņai jāzina kādi burvju vārdi, ar kuriem varētu vēlēties tā nāvi? Vai arī eņģeļi ir tikai cilvēki ar spārniem?

Ageta centās iztēloties Tegatusa seju. īsajā laika sprīdī, kamēr viņa slēpās šajā caurumā, tumsa bija nolaupījusi viņai atmiņu. Meitene centās domāt par pirmo reizi, kad eņģeli ieraudzīja. Viņa sejā bija kaut kas tik spēcīgs, no viņa acīm nāca tāda apslēpta gaisma, viņš bija tik pievilcīgs, ka viņai bija aizrāvusies elpa. Tagad meitenes domas bija mainījušās un viņa nolādēja dienu, kad pirmoreiz to ieraudzīja.

- Kā grāmata runā ar cilvēkiem? Ageta nočukstēja tumsā, nebūdama pārliecināta, vai Tegatuss vēl atro­das tur un vinu dzird.

- Tā piešķir tev brīvību domāt to, ko tu patiešām vēlies. Tā var paņemt kādu nevainīgu domu un palieli­nāt tās nozīmīgumu tā, ka šī doma kļūst par mirstoša cilvēka kliedzienu. Viens slikts vārds var pārveidoties par dusmu un ļaunuma litāniju. Tā ļauj tev būt pilnībā cilvēcīgai.

- Kāpēc tad visi tik traki grib to dabūt? meitene vaicāja, cik klusu vien spēja.

Tumsā viņai likās, ka runā pati ar sevi vai ar kādu dievu, kurš atbild tā, ka viņa spēj saprast.

- Viņi grib Nemorensis, jo grāmata pavēsta nolēpumus. Tā ir lielākā cilvēku nelaime: viņi vienmēr grib uzzināt apslēpto. To ir uzrakstījis kāds, kuram ir vai­rāk spēka, nekā grāmatai vajadzētu sniegt.

- Kas notiks ar to zēnu? Vai viņš vienmēr paliks rēgs?

-Jautājumi… Tu uzdod pārāk daudz jautājumu tam, pret kuru perini tik daudz naida. Iestājās ilgs klusums, un Tegatuss ļāva vārdiem iespiesties meite­nes prāta neauglīgajā augsnē. Es sajūtu, kas notiek tavā prātā. Eņģeļi ir kā zivis, mēs jūtam vibrācijas gaisā. Ar savu dvēseli tu runā daudz skaļāk nekā ar muti. Tavas dusmas pavēstīs ikvienam garam pilsētā, kur tu atrodies.

- Tu mainīji manu dzīvi, meitene atcirta. Ja tu nebūtu uzradies, es joprojām atrastos kopā ar tēvu un nebūtu nozagusi grāmatu.

- Tu aizmirsi Hezrīnu, Bleiku un visus pārējos, kas ietekmējuši tavu rīcību. Tu nemaz neesi tik nevainīga; tu zināji, ko dari.

- Kā tad eņģelis var nonākt cilvēku zvērnīcā ar ap­cirptiem spārniem?

- Es zaudēju savu godību. To es nevaru noliegt. Biju muļķis, kas ļāva jūtām ņemt virsroku pār prātu un aizvilkt prom no pilnības. Mīlestība ir spēcīgas jūtas, un mīlēt kādu, kuru mīlēt nevajadzētu, ir vissliktākais, kas ar mums var notikt.

-Vai mēs varam pavaicāt grāmatai, kas ar mums notiks?

- Tā tev melos, jo to uzrakstījis lielākais melis pa­saulē. Katru tās lappusi ir piekricelējis visu melu tēvs, un kopš tā laika pasaule danco pēc viņa stabules. Tega­tuss atspiedās ar rokām pret akmens sienu. Redzi, bērns, tādus kā tu pārņem slepeno zināšanu nasta, jo tie domā, ka šīs zināšanas nes sev līdzi spēku, kas var ietekmēt viņu dzīvi. Pasniedziet cilvēkam noslēpumu, uzrakstiet to kādā senā valodā un iesieniet vecā grāmatā. Tad pasakiet viņam, ka tā nākusi no kādas citas pa­saules un, ja to pareizi lietos, tā sniegs viņam bagātību un varu, un jums būs Nemorensis. Šī ir grāmata, kurai patīk, ka to mīl, grāmata, kas domā, ka ir Dievs. Tāpēc tik daudzi ir miruši, lai to atrastu un paturētu. Katras tās lappuses pāršķiršana prasa upuri, par katru izlasītu vārdu tā pieprasa maksu, un par tās pakal­pojumiem ir jāmaksā ar dzīvību. Pieskaries tai, un tā apsvilinās tev ādu, lasi to, un tā apdedzinās tev prātu, un, reiz izlasīta, tā vairs nelaidīs tevi vaļā.

- Kas notiks ar Bleiku? Ageta painteresējās par savu veco saimnieku.

- Ar viņu ir cauri. Tas ir cilvēks, kuru samaitājušas paša acis un kuram ir degoša dvēsele.

- Tadeušs teica, ka grāmata reiz piederējusi viņam.

- Sī grāmata ir viss, par ko viņš spēj domāt. Tā ir kļu­vusi par viņa kaislību. Katru reizi, kad viņš pamostas, tā sauc viņu pazaudēta bērna balsī. Viņš atdos visu, kas tam pieder, un ziedos katru, ko pazīst, lai tikai viņam būtu šī viena grāmata. Tegatuss uz mirkli apklusa un ieklausījās tumsā. Tadeušs upurēs pat tevi.

Pirms meitene paspēja ko bilst, eņģelis ātri aizlika viņas mutei priekšā roku. No grāmatveikala nāca skaidri dzirdama skaņa. Tur diaka skrāpējās gar kamīnu.

- Beigta žurka, sacīja skaļa balss. Nāc šurp, manu dārgumiņ, te nav brokastu.

Vārdi ielauzās slēptuvē un atbalsojās skurstenī.

- Te neviena nav, vīrietis skaļi noteica, aizvilkdams briesmoni prom no kamīna.

Visā veikalā atbalsojās durvju aizciršana, tad iestā­jās klusums. Tegatuss pavilka sprūdu kamīna aizmu­gurē. Tas atvērās vienā gabalā, ieplūdinot telpā silto gaismu no degošajām akmeņozola pagalēm.

Viņam blakus pēkšņi parādījās zēna gars un uzsmai­dīja tam.

- Viņi ir prom, tas sacīja. Mēs esam vieni.

Ageta dzirdēja tā smalko, trīcošo balstiņu un dūmu

mutulī uz mirkli ieraudzīja zēna seju, tad tā atkal izgaisa.

- Vai tagad mēs droši varam doties prom? meitene jautāja.

Eņģeļa seju ietvēra oranžais uguns mirdzums. Viņš uzmanīgi ieklausījās skaņās, kas nāca no veikala.

- Neesmu gluži pārliecināts. Kaut kas tur nav kār­tībā… bet es nezinu, kas tas ir.

- Viņi ir prom, aizgājuši pavisam, sacīja zēns, it kā pieprasītu, lai Tegatuss viņam seko.

Ageta skaidri viņu dzirdēja, un ar katru vārdu tā tēls kļuva spožāks, it kā kaislīgās dusmas padarītu zēnu redzamāku.

- Mums jāiet viņam līdzi, meitene teica, pavilkdama eņģeli aiz piedurknes. Es gribu tikt no šejienes laukā un atrast Tadeušu.

Ageta paspraucās garām Tegatusam un pa šauro spraugu ielīda lielajā kamīnā. Karstie akmeņi svilināja viņai muguru, un svelme ātri izkaltēja seju. Meitene iesteberēja istabā. Zēns izgāja cauri liesmām, it kā to tur nebūtu, un viņai sekoja.

- Es negribu iet ārā, Tegatuss no slēptuves sacīja.

- Ja vēlies, ej, bet es palikšu tepat.

- Tev ir jānāk! zēns dedzīgi iesaucās.

- Lai viņš tur paliek, ja vēlas, pagraba durvīs pēk­šņi atskanēja vīrieša balss, un diaka atgrūda tās vaļā.

- Mans mazais draugs vienmēr viņu dabūs rokā. Eņģeļu gaļa ir daudz sulīgāka nekā mazu bērnu kauli.

- Tegatus! Ageta iekliedzās, kad diaka, ar garajiem nagiem skrāpēdamies pa grīdu, lavījās viņai klāt.

Vīrietis palaida radījuma pavadu vaļīgāk. Tas metās pie Agetas un ar pērtiķa rokām saķēra viņu aiz apkak­les, pievilkdams sev klāt. Diaka pūta meitenei sejā siltu, smirdīgu elpu un nopētīja viņu ar savām tumšajām, zaļajām acīm. Ar resno degunu tas paostīja viņas ādu, tad ar garo, zilo mēli nolaizīja sviedru lāsītes. Radījums saverkšķīja seju smaidā un pagrieza galvu, lai paskatītos uz saimnieku, kurš to cieši turēja aiz garās ādas pavadas.

- Vēl ne, vīrietis noteica gurdā balsī, notrausa no svārkiem putekļus un ar vienu roku izlīdzināja masku, kas klāja viņa seju.

Radījums vēlreiz apostīja Agetu un, iebāzis purnu viņai matos, nopūtās. Vīrietis pavilka pavadu.

- Pietiek, Ramskin! Viņa nav domāta tev. Man ir dots rīkojums aizvest viņu pie Tempļa kunga, varbūt pēc tam tu varēsi dabūt viņas kaulus. Viņš ielūkojās kamīnā. Zēns man saka, ka tur, slēptuvē, esot vēl kāds, eņģelis, ja es pareizi atminos.

- Tev pateica gars? Ageta pajautāja.

- Viņam nācās to darīt, viņš nespēja atteikties no kārdinājuma uzzināt savu vārdu. Tiklīdz mēs ienācām grāmatveikalā, viņš jau gaidīja, lai mums pateiktu, kur jūs esat. Mūsu varā ir Tadeušs ar visu savu spoku pul­ciņu. Mans mazais asinssuns labi ķer spokus. Vīrietis iesmējās.

- Kāpēc gars mūs nodeva? Viņa vārds nevar būt tik nozīmīgs.

- Mans mīļais bērns, tā ir vienīgā vērtība, kas viņam ir. Kopā ar vārdu nāk visas atmiņas par īsto dzīvi.

Tagad viņš stāv starp dzīvi un nāvi un tam nav, kurp iet. Vārds tika viņam atņemts, kad tas pirmoreiz krita kārdināšanā. Kopā ar vārdu viņš tiktu vaļā no šīs pusdzīves un atrastu to, kas viņu sagaida nākamajā.

- Tu turi viņu nāvē bez vārda?

- Ne es, bet tas, kurš notvēra viņu nāves brīdī. Nepie­ciešams tikai noburt viņu laikā, kad dvēsele atstāj ķer­meni, vai arī dabūt kādu kaula gabalu vai matu, tad ar pareizajiem vārdiem var paturēt viņu uz visiem laikiem.

Ageta novērsās no diakas, kurš turpināja spiest viņai klāt savu auksto, miklo purnu. Meitene ar acīm mek­lēja telpā kādu zīmi no gara, kas bija viņu nodevis.

- Tu Ramskinam patīc, vīrietis noteica, pavilkdams pavadu. Mums vajadzīgs tikai mācītājs, un tad mēs varētu jūs abus saprecināt.

- Mans tēvs teica, ka ikviens, kurš mani apprecēs, par to dārgi samaksās, Ageta piebilda, cenzdamās atrauties no briesmoņa.

- Nu, arī viņš dārgi izmaksā. Viņš ēd visu un visus, ko vien var. Tas ir radījums ar lielu apetīti, kuram nekad nav gana.

Vīrietis atkal ieskatījās kamīnā.

- Eņģeli! viņš iesaucās. Nāc laukā no savām kapenēm, citādi tu tur paliksi uz visiem laikiem.

- Vai tu vari nogalināt eņģeļus? Ageta jautāja.

- Tos var pārveidot, pārvērst no viņu godības par… Vīrieties apstājās un nolūkojās uz diaku. Tu tikai paskaties uz Ramskinu! Viņš ne vienmēr ir bijis tik "skaists".

Ramskins noskurinājās, lai nokratītu no vilnas slap­jumu, bet neatlaida tvērienu.

- Ar eņģeļiem ir tāda nelaime, ka tie drīz vien sāk mīlēt paši sevi. Aizved viņus no debesīm, no viņu Kunga pētošajām acīm, un tie, tāpat kā mēs, pārējie, drīz vien atklāj, ka nav brīvi no iekāres. Vīrietis paskatījās uz diaku. Arī Ramskins reiz bija tāds pats radījums, tik­pat jauks kā visi eņģeļi, bet viņu pārņēma kaisle, un tas tika pārvērsts par manu skaisto diaku.

Ramskins pielēca pakaļkājās, un atskanēja nikns kliedziens, kas satricināja visu māju. Viņš nosvieda Agetu uz grīdas un, atiezdams baltos ilkņus un šķiezdams pa istabu tumšsarkanas asiņu lāses, locījās un raustīja pavadu. Vīrietis izvilka no zābaka īves koka nūju un sāka sist nezvēram pa muguru. No katra sitiena telpā pašķīda zilas dzirksteles. Diaka locījās sāpēs. Tad tas nometās uz grīdas, ņurdēdams kā liels kaķis.

- Pietiek! uzkliedza vīrietis. Mums ir jādara darbs, jādabū gliemezis laukā no čaulas.

Viņš paskatījās uz kamīnu.

- Nāc laukā, mazais ķerub! vīrietis ķircinājās.

Tegatuss izlīda no slēptuves. Viņa seja bija saīgusi

un drūma, acis pilnas skumju. Ageta ievēroja, cik neveikls tas izskatās viņas tēva drēbēs. Bēru uzvalks nokarājās kā slapja zemes velēna.

- Eņģelis cik skaisti! vīrietis noteica, bet diaka nervozi lēkāja kā nemierīgs suns. Vai tu izdarītu manā labā vienu lietu? Parādi man savus spārnus!

Tegatuss palūkojās uz Agetu. Kad eņģelis pavērsa acis pret griestiem, viņa saskatīja tā sejā skumjas.

- Viņam nav spārnu, meitene sacīja. Tie ir apcirpti tā, ka viņš nevar lidot. Tēvs gribēja viņu paturēt savai zvērnīcai, tāpēc atņēma tam katru spalviņu.

- Tavs tēvs būs bagāts cilvēks. Eņģeļu spalvas ir gan­drīz tāds pats retums kā eņģeļu zobi. Kā man patiktu redzēt Ramskinu ar tikko izrautu eņģeļu zobu kaklasiksnu!

Diaka rūca uz Tegatusu un raustīja pavadu.

- Domāju, viņš grib, lai jūs nākat mums līdzi. Ārā stāv kariete, un ir cilvēki, kas jūs gaida.

Pēkšņi no ozolkoka grāmatplaukta izkāpa zēns un viņa veidols uguns un austošā rīta gaismā pirmo reizi bija skaidri saskatāms.

- Un kā būs ar mani? bērns vaicāja. Tu apsolīji atdot manu vārdu.

- Es meloju, vīrietis pavīpsnādams vēsi atteica. Tu paliksi tepat vēl dažus gadsimtus un vari vajāt visus, kas vēl nāks. Spēlē savas spēlītes, bērniņ, bet nemaisies mums pa kājām!

Diaka zvēla zēnam ar rokām, sizdams pa viņa rēga ķermeni, it kā tas būtu pilnīgi ciets un pilns ar matē­riju. Zēns sagriezās uz grīdas, izslīdēja cauri vairākiem grāmatplauktiem un izzuda skatienam. Ramskins pieglaimīgi raudzījās uz saimnieku un ņurdēja.

- Tagad mums jādodas prom, vīrietis sacīja. Nedo­māju, ka jūs sagādāsiet man kādas problēmas, bet, ja to darīsiet, es ļaušu Ramskinam sagrauzt jūsu kaulus un izspļaut taukus, vai sapratāt?

Viņš pamāja ar galvu, it kā norādīdams iet uz dur­vīm. Tegatuss pastiepa roku pret Agetu. Meitene paska­tījās uz viņu, tad nodūra acis un sekoja vīrietim. Kad eņģelis gāja garām, diaka mēģināja viņam iekampt, tad steidzās tam pakaļ, un viņi gāja pa ejām uz veikala ārdurvīm.

Pa puspievērtajām durvīm Ageta ierauzīja melnu karieti, kas viņus gaidīja, un dzirdēja, kā zirgi dīdīdamies klaudzina ar pakaviem pa tilta bruģi. Prātā ienāca doma par bēgšanu, bet Ramskins, ošņādams gaisu, vilka viņu aiz mēteļa. Tegatuss lēnām gāja aizmugurē kā vientuļš sērotājs bērēs sadrūmis un noguris. Gājiena priekšgalā droši soļoja svešais vīrietis, ierasti pārmetis pār plecu garo kaklasiksnu.

- Vai mans sagūstītājs pateiks savu vārdu, vai arī neziņa ir viens no viņa spēka avotiem? Tegatuss vai­cāja.

Vīrietis apstājās, pagriezās, izvilka no zābaka īves nūju un viegli uzsita eņģelim pa seju.

- Manam vārdam nav nekādas nozīmes, bet vari saukt mani par… Komosu. Tas nav mans dzimtais vārds, bet pietiekami labs eņģeļa ausīm.

- Cilvēks ar tādu svinīgu vārdu un kraukļa masku, kas aizsedz melus… Savāda nodarbošanās ķert bēr­nus un valdīt pār diakām. Tu acīmredzot esi cilvēks no citas pasaules. Tegatuss nolūkojās uz grāmatu kau­dzīti, kas līgojās viņam virs galvas.

- Piejaucēt tādus radījumus kā šis pieder pie mūsu otrās dabas. Londona ir vieta, kur mitinās daudz tādu nezvēru, un, kad es tikšu ar jums abiem galā un šeit darbiņš būs padarīts, mēs ar Ramskinu dosimies uz laukiem ķert aitas. Un tās ēst.

Pie viņa beidzamajiem vārdiem ārdurvis aizcirtās. Vīrietim pār galvu nogāzās liela kaudze ar grāmatām, izsitot viņam no rokas pavadu un sabrūkot pār muguru. Viņš pacēla rokas virs galvas, lai pasargātu sevi no grā­matu straumes, kas traucās visos virzienos. Ramskins nikni lēca pret plauktiem, it kā mēģinadams noķert kādu neredzamu ļaundari. Komoss tika notriekts no durvīm, un plaukti cits pēc cita tukšojās.

Ageta un Tegatuss paslēpās aiz durvīm. Viņi ska­tījās, kā gaisā lido blīva iesietu papīru krusa. No vel­vētajiem griestiem noplanēja liela, melna grāmata un trāpīja Komosam krūtīs, notriecot viņu no kājām. Kaut kur iespurdzās bērns. Komoss paskatījās apkārt, viņa seju joprojām aizsedza maska.

Ramskin! viņš skaļi iesaucās. Atved viņu pie manis!

Vīrietis pirmoreiz palaida Ramskinu vaļā no pava­das. Radījums aplūkoja augstos plauktus, meklēdams pie griestiem kādu zīmi, kas liecinātu par zēnu. Viņš saspicēja ausis, lai uztvertu nedzirdamās skaņas, un acis sekoja kaut kam, kas neredzams staigāja pa plaukta virsu veikala tālākajā galā, tieši zem jumta velves. Tad diakas skatiens apstājās un tas nolaizīja lūpas, katrs muskulis saspringa. Viņš pēkšņi izlēca no sastinguma un rāpās augšā pa grāmatplauktiem.

Dažos soļos un pāris lēcienos radījums šķērsoja telpu, tad uzrausās uz augšējā plaukta un skatījās apkārt, meklēdams savu neredzamo upuri, brīdi vēlāk nolēca uz grīdas un ietriecās grāmatplauktā tā, ka visas grāmatas izlidoja uz grīdas. Diaka sāka tvarstīt zēna rēgu, kurš skraidīja pa grāmatu koridoriem, cenzda­mies izbēgt no vajātāja. Komoss salēcās un uzkliedza nezvēram skriet ātrāk, un no katras ejas bija dzirdams, kā diaka uzbudinājumā elso un rūc.

Zēna rēgs joņoja cauri grāmatplauktiem, te parādī­damies Agetas priekšā, te atkal izgaisdams. Meitenei par šausmām, diaka darīja to pašu, turēdamies aiz zēna, līdz tas cauri plauktiem pazuda akmens sienā.

No pagraba nāca cīņas troksnis, un zem grīdas ska­nēja bērna kliedzieni. Zēns izšāvās cauri grīdas dēļiem kā lielgabala lode. Mirkli viņš karājās gaisā, tad nokrita uz grīdas, bet diaka iemetās pa durvīm veikalā, atiezis baltos ilkņus, lai nogalinātu. Diaka lēca uz zēnu, bet tas saritinājās un izgaisa koka plauktā, pilnībā izzūdot un tad atkal parādoties otrā pusē.

Komoss metās virsū zēnam ar savu īves nūju un iesita tam pa seju. Telpā nodārdēja apdullinošs pērkona grāviens. Zēns sastinga laikā.

- Liec viņu mierā! iesaucās Ageta. Vai viņš nav diezgan cietis? Ko vēl tu gribi viņam nodarīt?

- Viņš tiks uzsūkts tāpat kā viņa draugi, Komoss atbildēja, uzlicis Ramskinam atpakaļ kaklasiksnu. Ne­kam citam tie nav derīgi.

Vīrietis paskatījās uz meiteni.

- Varbūt tev to nesaprast, bet viņš nekad nepiepil­dīs savu dzīvi. Viņam nekad nebūs ne paradīzes, ne debesu, ne viņpasaules. Viņa laiks ir beidzies, viss, ko pelnījusi viņa dvēsele, ir pilnīga sagrāve. Komoss pie­vērsās Tegatusam. Aizved meiteni uz karieti! Es drīz būšu pie jums. Ramskins pieskatīs, lai jūs neaizbēgtu. Galu galā mēs taču nevēlamies biedēt cilvēkus uz Londonas tilta. Kurš gan noticēs skatam, ka eņģelim dzenas pakaļ dēmons?