Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XI „Kā skots reiz karā lauza sen doto zvērastu, un karali viņš nodeva par bleķa grasīti"

Bet lagad atstāsim mierā «Standartu", ļaujot viņam mierīgi braukt nevis uz Londonu, kā domāja d'Arlanjans un Portoss, bet uz Dargemu, kurp Morndauntam bija jādodas, sekojot rīkojumam, ko viņš saņēma būdams Buloņā, un pārnesīsimies uz. karalisko armijas nometni, kas atradās pie Noslēpumu krasta, netālu no Njūkaslas.

Starp abām upēm, kas atradās uz Skotijas robežas, bel vēl uz Anglijas zemes, bija izvietojusies mazas armija daļas nometne. Pusnakts. Karotājos, kuros pēc viņu kailajām kājām, rūtainajiem plediem un ar spalvu pie cepures, viegli bija pazīt kalniešus.

Mēness, izlaužoties cauri mākoņu biezajiem vāliem, ik reizi apspīdēja nakts miera sargātāju musketes; bet mēness gaismas pielietajā apkārtņē, skaidri varēja redzēt mūra sienas, jumtus un pilsētas zvanus, kurus Čārlzs 1 nodeva pilsētas parlamenta armijai, tāpat kā Oksforda un N"fkra, turoties viņa pusē, bija vēl pilna cerību uz samierināšanos.

Vienā nometnes galā, pie milzīgas telts, kura bija pieblīvēta ar skotu virsniekiem, kuri bija sapulcējušies uz kara padomi sava komandiera — vecā grāfa Levena - vadībā. Aiz. telts, zāļē, gulēja kāds cilvēks, uzlicis roku uz zobens roktura un ģērbies jātnieka drēbēs.

Piecdesmit soļu attālumā no viņa, tieši tāpat ģērbies otrs cilvēks, sarunājās ar sargkareivi. Kaut arī viņš bija ārzemnieks, redzams, bija tik ļoti pieradis pie šīs valodas, ka pat saprata biedra teikto, kurš runāja sava novada dialektā.

Kaut arī Njūkaslā nosita pusnakts stundu,, zālē gulētājs pamodās; viņš izstaipījās, kā cilvēks pēc ilgstoša miega, kurš tikko kā atvēris acis, lad uzmanīgi apskatījies visapkārt, un, redzēdams, ka ir pilnīgi viens, piegāja

pie tā, kurš sarunājās ar sargkareivi. Tas otrs, domājams, bija beidzis izprašņāšanu, tāpēc pēc minūtes, atvadījies no sargkareivja, devās turp, kur bija aizgājis pirmais.

Viņš jau gaidīja šo cilvēku, nostājies telts ēnā.

— Nu ko, mans draugs? — tcica viņš vistīrākajā franču valodā, kādā runāja kādreiz Ruānā un Tūrā.

— Lieta ir tāda, ka nedrīkst kavēt ne mirkli, vajag brīdināt karali.

— Kas ir noticis?

— Ilgi jāstāsta. Pie tam jūs pats visu tūlīt dzirdēsiet. Vismazākais vārds, izrunāts šeit, var visu pazudināt. Iesim, sameklēsim lordu Vinteru.

Un abi devās nometnes pretējā virzienā. Bet tā kā nometnes lielums bija tikai piecsimt kvadrātpēdas liels, tad viņi ātri vien nokļuva, kur vēlējās.

— Tavs kungs guļ, Tonij? — jautāja angliski viens no viņiem kalpam, kurš gulēja telts priekšiņā.

— Nē, grāfa kungs, nedomāju gan, — atbildēja kalps.— Ja nu vienīgi iemidzis pavisam nesen, tā kā viņš vairāk nekā divas stundas staigāja šurp un turp, pēc atgriešanās no karaļa. Soļi apklusa tikai minūtes desmit atpakaļ; starp citu, jūs varat paši apskatīties, — piebilda kalps, ielaižot viņus telti.

Patiešām, Vinters sēdēja pie atvērta cauruma, kas kalpoja loga vieta, un ieelpojot svaigo kalnu gaisu, melanholiski noskaņots, skatījās uz, mēnesi, kas brīžiem uzspīdēja, izlauzoties cauri biezajiem mākoņiem.

Draugi piegāja pie lorda Vintera, kurš atspiedis galvu rokās, skatījās debesīs. Viņš nebija dzirdējis, viņu ienākšanu, un tāpēc palika nekustīgi sēžot, kamēr nesajuta pieskārienu pie pleca. Tad, pagriezies pret Atosu un Aramisu, smaidot, sniedza viņiem rokas. ,

— Vai jūs pamanījāt kādā asiņainā krāsā šonakt ir mēness? — viņš jautāja.

— Nē, — atbildēja Atoss. — Tas man likās tāds pats, kā parasti.

— Bet paskatieties, kungs, — turpināja Vinters.

— Atzīstos, — teica Aramiss, — es, tāpat kā grāfs de La Fērs, neredzu neko atšķirīgu.

— Grāf, — teica Atoss, — šādā situācijā vajadzētu skatīties uz zemi, nevis debesīs. Vai jūs labi pazīstat skotus un esat1 viņos pārliecināti?

— Skotus? - jautāja Vinters. - Kādus skotus?

— Ak, Dievs, — teica Atoss, — tiem, kuriem uzticējās karalis, grāfa Levena skotiem.

— Nē, — teica Vinters, bet pēc tam piebilda: — Tātad jūs nemaz neredzat šo sarkanīgo atblāzmu debesīs.

— Nemaz, — atbildēja Atoss un Aramiss kopā.

— Sakiet, — teica lords Vinters, visu laiku vēl pārņemts ar tām pašām domām, — runā, ka Francijā esot ticējums, ka savas nāves priekšvakarā

Anrī Ceturtais, spēlēdams šahu ar Bassompjēru, redzējis asins traipus uz. šaha dēlīša?

— Jā, — teica Atoss, — un maršals man par to ne reizi vien ir stāstījis.

— Tā, - čukstēja lords Vinters, - bet nākošajā dienā Anrī Ceturtais bija noslepkavots.

— Bet kāds tam visam sakars ar jums? - jautāja Aramiss.

— Nekāds, kungi. Esmu sajucis prātā, patiesi, ja jums stāstu šeit visādas muļķības; jūsu ienākšana manā teltī šādā nakts stundā, norāda, ka jūs esat atnākuši ar kaut kādām svarīgām ziņām.

— Jā, milord, teica Atoss, - es ļoti vēlētos aprunāties ar karali.

— Ar karali? Bet viņš guļ,

— Man viņam jāpaziņo kaut kas ļoti svarīgs.

— Vai las nevar pagaidīt līdz rītam?

— Nē, las viņam jāuzzina tūlīt. Baidos, ka varbūt pat tagad, ir jau par vēlu.

— Iesim, kungi, — tcica Vinters.

Vintera telts atradās blakus karaliskajai; kaut kas līdzīgs gaitenim savienoja šīs leitis. Šis gaitenis netika apsargāts ar sargkareivjiem, bet tikai ar karaļa Čārlza uzticamības personu — kambarsulaini, tā kā vajadzības gadījumā karalis varēja jebkurā mirklī ar viņu Sazināties.

— Šie kungi nāks man līdzi, — teica Vinters.

Sulainis paklanijās. Tiešām, pakļaujoties nepārvaramajai miega varai, karalis Čārlzs I bija aizmidzis ceļojumu gultā, savā melnajā kamzoli un ar augstajiem zābakiem kājās, noņēmis tikai siksnu un cepuri. Ienācēji pienāca pie gultas, un Aloss, kas gāja pirmais, klusējot ieskatījās šajā cēlajā bālajā sejā ar zilganām dzīsliņām, kas bija garo melno malu ieskauta, un, dziļā miegā atrodoties, tie deniņos bija mazliet salipuši no sviedriem. Sēja, likās, pietūkuši no asaru un pārguruma pēdām.

Atoss dziļi nopūtās; šī nopūta pamodināja karali, — viņa miegs bija ļoti trausls.

Viņš atvēra acis.

— Ā ! - leica viņš, piepaceļoties uz elkoņiem. — Tas esat jūs, grāf de La Fēr?

— Jā, jūsu majestāte, — atbildēja Aloss.

— Jūs esat nomodā, kad cs guļu? Un jūs vēlaties man paziņot kaut ko svarīgu?

— Diemžēl! Jūs, jūsu majestāte, pareizi spriežat, - atbildēja Aloss.

— Tātad slikti jaunumi? - jautāja karalis ar rūgtu smaidu.

— Jā, jūsu majestāte.

— Vienalga, es vienmēr esmu priecīgs jūs redzēl, laipni lūdzu, jūs, kuru aizvilināja no dzimtenes jūsu bezgalīgā uzticība man, kas nepazīst bailes un pārvar nedienas, jūs, kuru man atsūtīja Henrietta, — vienalga kāda būtu jūsu vēsts, runājiet droši.

— Jūsu majestāte, Kromvels šonakt iebrauca Njūkaslā.

— A! - teica karalis. — Lai cīnītos ar mani?

— Nē, jūsu majestāte, lai nopirktu jūs.

— Ko jūs runājat?

— Es stāstu, jūsu majestāte, ka jūs esat parādā skotu armijai četrsimt tūkstošu sterliņu mārciņu.

— Neizmaksātas algas? Jā, es zinu. Jau apmēram gadu mani drošsirdīgie un uzticīgie skotu kareivju cīnās likai sava goda dēļ.

Atoss pasmaidīja.

— Gods — laba lieta, jūsu majestāte, bet viņiem ir apnicis cīnīties tikai par to, tāpēc viņi šonakt jūs pārdeva par divsimts tūkstošiem sterliņu mārciņām, tas ir par pusi no tā, ko jūs bijāt viņiem parādā.

— Neiespējami, — iesaucās karalis, — lai skoti pārdotu savu karali par divsimts tūkstošiem mārciņu!

— Pārdeva taču Jūda savu brāli par trīsdesmit sudraba gabaliem!

— Kurš Jūda to izdirīja?

— Grāls Levcns.

— Jūs esat par to pārliecināts, grāf?

— Es to dzirdēja pats savām ausīm.

Karalis tik dziļi nopūtās, it kā sirds krūtīs viņam plīstu no sāpēm. Viņš sabruka, aizsegdams seju ar rokām.

— O, skoti, — teica viņš, — skoti, kurus cs uzskatīju par tik uzticīgiem! Skoti, kuriem cs uzticējos, kad man bija iespēja bēgt uz. Oksfordu! Skoti, mani tautieši, mani brāli! Bet, vai jūs esat pārliecināts, grāf?

— Es apgūlos pie pašas grāfs Lcvena telts un, picpaceldams telts malu, visu dzirdēju un visu redzēju.

— Kad jānotiek šai nodevībai?

— Šodien no paša rīta. Jūs redzat, nedrīkst zaudēt ne minūti.

— Kam mums vairs skaitīt laiku, ja jūs sakāt, ka esmu jau pārdots?

— Vajag tikt pāri Noslēpumam uz. Skotiju, pie lorda Monlroza, kurš jūs nekad nepārdos.

— Bet ko man darīt Skotijā? Uzsākt partizāņu karu? Tas nebūs karaļa cienīgi.

— Ņemiet piemēru no Roberta Brusa, jūsu, majestāte.

— Nē, nē! Cīņa pārāk ieilgusi. Ja viņi pārdeva mani, lai viņi mani arī izdod. Lai viņiem mūžīgs lāsts par šo nodevību.

— Jūsu majestāte, — teica Atoss, — varbūt, tā būtu jārīkojas karalim, bet ne vīram un tēvam. Esmu ieradies jūsu sievas un meitas vārdā, tāpēc

Viņu vārdā, un lāpai ari jūsu al>u bērnu vārdā, kuri ir Londonā, cs jums' saku: «Dzīvojiet, jūsu majestāte, lā ir Dieva griba!"

Karalis piecēlās, un aplicis joslu ar zobenu, teica:

— Labi! Bet kas jādara?

— Jūsu majestāte, vai jums ir šaja armijā kāds pulks, uz kuru jūs varētu pilnīgi paļauties?

Vinter, - teica karalis, — vai varu paļauties uz jūsu pulka uzticību?

— Jūsu majestāte, viņi ir tikai cilvēki, bel cilvēki kļuvuši ļauni un vāji. Es ceru par viņu uzticību, bel negalvoju par to; es uzticētu viņiem savu dzīvību, bel baidot to darīt ar jtou majestātes dzīvību.

— Neko darīt, - leica Atoss. — Ja nav pulks, tad esam mēs Iris, jums uzticīgi cilvēki, un jums pieliks ar tiem. Sēžaties zirgā, jūsu majestāte, un brauciet kopā ar mums; mēs pārpeldēsim Noslēpumu, sasniegsim Skotiju un būsim glābti.

— Vai jums tāds pats uzskats, Vinter? - jautāja karalis.

— Jā, jūsu majestāte.

— Bet jums, d'Erblē?

— Arī, jūsu majestāte.

— Lai noliek pēc jūsu prāta. Pavēliet, Vinter.

Vinters izgāja, bel karalis pabeidza rīta lualcli. Sāka jau aust- gaisma, kad Vinters atgriezās.

— Viss gatavs, jūsu majestāte, — viņš teica.

— Bel mēs? - jautāja Atoss.

— Grimo un Blez.ua gaidā jūs jau ar apseglotiem zirgiem.

— Tādā gadījumā, — teica Aloss, - nezaudēsim vairs ne mirkli. Braucam!

— Braucam, — alkārloja karalis.

~ Jūsu majestāte, - tcica Aramiss, — vai jūs nepavēstilu jūsu draugiem šo ziņu?

— Maniem draugiem? - teica Čārlzs I, skumji šūpojot galvu. - Man nav vairs draugu, atskaitot jūs Irīs: veco draugu, kurš mani neaizmirsa divdesmit gadu laikā, un divu citu, kuru draudzība nav vecāka par nedēļu, bet kurus es nekad neaizmirsīšu. Braucam, kungi, braucam.

Karalis izgāja no telts. Viņa zirgs jau stāvēja telts priekšā apseglots. Tas bija zirgs, kuru karalis ļoli mīlēja un tas viņam kalpoja jau veselus trīs gadus.

Ieraugot karali, zirgs priecīgi iezviedzas.

A, teica karalis, — es nebiju taisnīgs, kad teicu, ka man nav šeit draugu. Lūk, ja ne draugs, lad vismaz, dzīva radība, kura mani ļoli mīl. Tu laēu man paliksi uzticīgs, vai ne" tā, Artus?

Zirgs, il kā saprazdams ko runā, pienāca tuvāk, un ar savu mīksto purnu piebakstīja karalis.

— Jā, jā, — teica karalis, viņu glāstot, - labi, Artus, esmu ar tevi apmierināts.

Ar veiklību, kas pierādīja, ka viņš ir vicas no izcilākajiem Eiropas jātnie­kiem, Čārlzs I, uzlekdams zirgā, un, pagriezdamies prel Atosu Aramisu un Vinteru, kliedza:

— Nu, kungi, cs jūs gaidu!

Bet Atoss palika nekustīgi stāvot, lūkodamies tālumā uz melnu svītru, kas stiepās gar visu Noslēpumu krastu, vairākkārt pārsniedzot nometnes lielumu.

— Kas tā par līniju? - teica Atoss, kurš vēl nespēja pierast pie pirma­jiem saules stariem, tāpēc neskaidri uztvēra redzēto. - Kas tā par līniju? Es vakar to neredzēju.

— Tā laikam ir migla, kas pacēlusies no upes, - teica karalis.

— Nē, jūsu majestāte, tas ir kaut kas krietni blīvāks par miglu.

— Patiešām, tā ir kaut kāda iesarkana svītra, - teica Vinlcrs.

— Tas ir mūsu ienaidnieks! Viņi vēl naktī izgājuši no Njūkaslas, tagad iet aplenkumā! — iesaucās Atoss.

— Ienaidnieks? — teica karalis.

— Jā, ienaidnieks. Mēs esam nokavējušies. Skatieties, skatieties! Redziet, tur, pie pilsētas, kā atspīd saules staros viņu «dzelzs durkļi"?

Tic bija kirasieri, no kuriem Kromvels dibināja savu gvardi.

— Ā! — teica karalis. — Tūlīt mēs redzēsim, vai patiešām skoti ir mani nodevuši!

— Ko jūs gribai darīt? — iesaucās Atoss.

— Došu pavēli uzbrukumam un piespiedīšu šos neliešus samīt ar zirgiem.

Un karalis, piccērtot piešus, aizjāja pie grāfa Levcna.

— Viņam pakaļ! — teica Atoss.

— Aiz viņa!— atkārtoja Aramiss. ,

— Vai karalis nav ievainots? — tcica Vinters. — Es redzu asias lāses zemē.

Un viņš metās pakaļ abiem draugiem. Atoss viņu apstādināja.

— Ejiet un sasaucict savu pulku, — teica viņš.- Es domāju, ka viņi mums ļoti noderēs.

Vinters griezās atpakaļ, bel draugi devās uz priekšu.

Pēc dažām minūtēm karalis bija pie armijas virspavēlnieka telts. Nolecis no zirga, viņš iegāja lelli.

Ģenerālis bija savu komandieru vidū.

— Karalis! - viņi iesaucās, neizpratnē uz. viņu lūkojoties.

Patiešām, karalis Čārlzs 1 stāvēja viņu priekšā pilnā apģērbā, ar cepuri galvā un sarauktām uzacīm, sizdams ar pletni sev pa zābaku stulmu.

— Jā, kungi, — viņš teica, — karalis! Karalis atnāca pieprasīt no jums paskaidrojumus, kas šeit notiek.

— Kaj noticis, jūsu majestāte? jauiāja grāfs Levcns.

— Noticis ir tas, — nikni tcica karalis, — ka ģenerālis Kromvels šonakt iebrauca Njūkaslā. Jūs to zinājāt, bet man nepaziņojāt. Ienaidnieks jau ir pie Noslēpuma krastiem, aizšķērsodams mums ceļu uz upi; jūsu apsardzei to vajadzēja redzēt, bet jūs man visu slēpjat; jūs nelietīgi esat mani pārdevuši parlamentam par divsimt sterliņu mārciņām, bet par šo darījumu, paldies Dievam, mani brīdināja. Lūk, kas ir noticis, kungi. Tagad, atbildiet man, vai mēģiniet attaisnoties.

— Jūsu majestāte, — ierunājās šļupstot grāfs Levcns, - jūsu majestāte, tie ir meli.

— Bet cs pats redzēju, ka ienaidnieks mūs aplenc, nogriežot mūs no Skotijas robežas, — tcica karalis. — Es gandrīz vai varētu teikt, ka pats savām ausīm dzirdēju, kā jūs runājāt par šo netīro darījumu.

Skotu virsnieki saskatījās un, savukārt, arī sarauca uzacis.

— Jūsu majestāte, — nomurmināja Levcns, degot aiz. kauna, — jūsu majestāte, mēs esam gatavi jums par visu atskaitīties.

— Es pieprasu tikai vienu, — teica karalis, — sasaucict kopā armiju un vediet to uzbrukumā pretī ienaidniekam.

— Tas nav iespējams, jūsu majestāte, — atbildēja grāfs.

— Tas ir kā nav iespējams? Kas tad viņiem traucē sākt uzbrukumu? — iesaucās Čārlzs I.

— Jūsu majestātei ir zināms, ka mēs esam noslēguši pamieru ar angļu armiju, — atbildēja grāfs.

— Pal, ja tā arī būtu, tad angļu armija ir pārkāpusi šo līgumu, jo ir atstājusi pilsētas robežas, ko viņa nedrīkstēja darīt. Tāpēc, saku jums vēlreiz, ka mums ir jāizraujas uz Skotijas robežu. Ja jūs to neizdarīsit, tad izvēlaties jebkura neģēļa vārdu, kurā cilvēce vēlāk varētu jūs nosaukt: vai nu gļēvulis, vai nodevējs.

Skotu acis iedegās, un, kā tas mēdz būt šādos gadījumos, izteiktā kauna sajūta radīja viņos pretēju izrīcību. Kauns lika noslēpts ar nekaunību.

Divi komandieri iznāca priekšā un, pienākdami karalim 110 abām pusēm, teica:

— Jā, mēs apsolījām Skotijai un Anglijai atbrīvot viņus no tā, kurš viņiem jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus izspiež asinis un zeltu. Jā, mēs apsolījām, un mēs turēsim savu vārdu. Karali Čārlz. Stjuart, jūs esat mūsu gūsteknis.

Un abi vienlaicīgi pastiepa rokas, lai satvertu karali pie elkoņiem. Bet nepaspēja viņi tam pat pieskarties, kad jau bez dzīvības gulēja zemē — viens bez samaņas, otrs beigts.

Atoss vienu apdullināja ar pistoles rokturi, bet otru Aramiss izdūra cauri ar zobenu.

Un kamēr grāfs Levcns ar saviem komandieriem sāka atkāpties telts dziļumā, šausminoties par negaidīto uzbrukumi), kas bija nācis tik pēkšņi, it kā šī palīdzība karalim būlu no debesīm nokritusi. Atoss un Aramiss, r . 11 imi šo mirkli, aizrāva karali projām no nodevēju telts, kurā viņš (ik neapdomīgi bija iegājis. Strauji uzlēkuši zirgos, kurus kalpi jau bija pieveduši pie ieejas, visi trīs aizjāja atpakaļ pie karaļa telts.

Braucot, viņi pamanīja Vinteru, kurš steidzās ar savu pulku. Karalis viņam pamāja, lai viņš tiem seko.