Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

I Ubags no Svētā Eistāfija baznīcas

D'Artanjans tīšām nedevās uzreiz uz Palē-Rojālu ar Komcnžu, lai viņam dotu iespēju paziņot kardinālam par izcilajiem pakalpojumiem, kurus viņš, d'Artanjans, kopā ar savu draugu, šorīt bija paveicis karalienes partijas labā.

Tāpēc viņus abus ļoti sirsnīgi pieņēma kardināls, kurš sarunāja viņiem daudz dažādu komplimentu un deva saprast, ka starp citu, viņi abi ir jau pusceļā uz savu mērķi, tas ir, d'Artanjans — kapteiņa pakāpes iegūšanai, bet Portoss — barona titula piešķiršanai.

D'Artanjans gan labāk dotu priekšroku naudai, tā kā zināja, ka Mazarīni ir devīgs uz solījumiem, bet ne uz to izpildi, un tāpēc uzskatīja, ka ar kardināla solījumiem paēdis nebūsi; taču, lai neapbēdinātu Portosu, viņš rādīja apmierinātu ģīmi.

Tajā pašā laikā, kad abi draugi bija pie kardināla, karaliene savukārt izsauca viņu pie sevis.

Kardināls nolēma, ka tas ir izdevīgs gadījums abiem draugiem, kā arī viņu patriotisko jūtu stiprināšanai, dot tagad iespēju, viņiem dzirdēt pašas karalienes pateicības vārdus.

Viņš deva tiem zīmi sekot viņam.

D'Artanjans un Porioss norādīja kardinālam uz saviem putekļainajiem un noskrandušajiem svārkiem, bet viņš tikai noraidoši pamāja ar galvu.

— Jūsu svārki, — viņš teica, — maksā daudz dārgāk, nekā tie, kas būs visiem galminiekiem, kurus jūs satiksiet pie karalienes, tāpēc ka šie ir jūsu kaujas tērpi.

D'Artanjans un Portoss pakļāvās kardināla gribai.

Lielajā galminieku pūlī, kas bija visapkārt Austrijas Annai, valdīja trokšņaina atmosfēra, jo kā nekā tika gūtas divas uzvaras: viena pār spāņiem, otra pār tautu. Bruselu izdevās mierīgi izvest no Parīzes, un šajā minūtē viņš atradās, iespējams, jau Sen-Žermēna cietumā, bet Blanminels, kuru arestēja kopā ar Bruselu, taču bez trokšņa un jebkādām raizēm, tika ieslodzīts Vensenes pilī.

Komenžs stāvēja karalienes priekšā, kas izjautāja viņu par ekspedīcijas sīku norisi. Visi klātesošie uzmanīgi klausījās, kad pēkšņi atvērās zāles durvis un ienāca kardināls ar d'Artanjanu un Portosu.

— Jūsu majestāte, — teica Komenžs, skrienot pie d'Artanjana, — lūk, kas var jums izstāstīt visu notikušo daudz labāk, nekā es, jo tas ir mans glābējs. Ja nebūtu bijis viņš, es pašreiz būtu zvejas tīklos kaut kur pie Sen-Klu, jo mani ne vairāk ne mazāk, bet gribēja iemest upē. Stāstiet, d'Artanjan, stāstiet!

No tā laika, kopš d'Artanjans bija kļuvis par musketieru leitnantu, viņam nācās ne reizi vien būt kopā vienā telpā ar karalieni, bel ne reizi viņa vēl nebija runājusi ar viņu.

— Kāpēc jūs, kungs, izdarot man šādu pakalpojumu, klusējat? — vaicāja karaliene.

— Jūsu majestāte, — atbildēja d'Artanjans, — es varu teikt tikai vienu, ka mana dzīvība pieder tikai un vienīgi jums un, ka būšu bezgalīgi laimīgs tad, kad to varēšu atdot par jums.

— Es zinu, kungs, zinu to jau sen, — leica Austrijas Anna. — Tāpēc esmu priecīga, ka tagad /aru publiski izteikt jums pateicību un parādīt savu cieņu.

— Atļaujiet man, jūsu majestāte, — teica d'Artanjans, — daļu jūsu pateicības pāradresēt manam draugam, kas tāpat kā es, — viņš akcentēja šos vārdus, — ir dc Trevila pulka vecs musketieris; viņš ar savu drošsirdību paveica brīnumus.

— Kā sauc jūsu draugu? — jautāja karaliene.

— Kā musketieris, — teica d'Artanjans, — viņš sauc sevi par Portosu (karaliene kļuva uzmanīga), bet pašreiz viņa vārds ir — kavalieris di Vallons.

— De Brasjē de Pjerfons, — piebilda Portoss.

— Šo vārdu ir pārāk daudz, lai cs varētu tos visus atcerēties; es atcerēšos tikai pirmo vārdu, — augstsirdīgi atteica karaliene.

Portoss paklanījās, bet d'Artanjans pakāpās divus soļus atpakaļ.

Šajā minūtē pieteica prelāta kungu.

Atskanēja izbrīnās saucieni. Kaut arī šorīl prelāta kungs katedrālē bija lasīja sprediķi, nevienani nebija noslēpums, ka viņš ir frondēru piekritējs. Tāpēc Mazarīni, palūdza parīzes arhibīskapu, lai viņa māsasdēls uzstātos ar sprediķi.

Acīmredzot, viņš tīšām dzina jokus ar de Reca kungu itāļu manierē, kas viņam vienmēr sagādāja gandarījumu.

Tiešām, iznākot no katedrāles, prelāta kungs' uzzināja par notikušo. Tiesa, viņš uzturēja sakarus ar Frondas barvežiem, bet ne tik ciešus, lai nevarētu atkāpties gadījumā, ja galms viņam piedāvātu to, ko viņš gribēja panākt un kur prelāta nosaukums bija tikai pārejas posma viena pakāpe. Rcca kungs gribēja kļūt par arhibīskapu sava tēvoča vietā un vēlāk par kardinālu, tāpat kā Mazarīni. No tautas partijas viņš nez vai varēja gaidīt tādu labvēlību.

Tāpēc viņš devās uz pili, lai apsveiktu karalieni ar uzvaru pie Lansē, klusībā pie sevis nolēmis rīkoties par vai pret galmu, atkarībā no tā, labi vai slikti tiks uzņemti viņa apsveikumi.

Un tā, tika pieteikts prelāta kungs.

Viņš ienāca, bet uzjautrinātie galminieki ar izteiktu ziņkāri skatījās uz viņu, gaidot, ko viņš teiks.

Prelātam vienam pašam bija ne mazāk prāta, kā visiem šeit klātesošajiem, kuru mērķis bija pasmieties un pazoboties par viņu. Viņa runa bija tik izcili sastādīta, ka, neskatoties uz visu klātesošo vēlēšanos pazoboties par viņu, tiem nebija pie kā pieķerties. Nobeidza viņš runu ar gatavību ziedot visus savus spēkus, kalpojot viņas augstībai.

Visu to laiku, kamēr runāja prelāta kungs, karaliene, likās, ar lielu gandarījumu klausījās viņa apsveikumos, bet, kad viņš nobeidza savu runu ar gatavību kalpot viņas augstībai, tad viņa pie šiem vārdiem palūkojās uz saviem mīluļiem, un karalienes šķelmīgais skatiens, bija kā zīme, ka viņa atdod prelāta kungu vispārējam apsmieklam.

Nožans-Botens, sava veida mājās āksts, skaļi uzsauca, ka karaliene ir ļoti laimīga šajā minūtē just reliģijas atbalstu.

Visi sāka skaļi smieties.

Grāfs Vilruā teica, ka nesaprotot, no kā vairs tagad varētu bīties, ja pēc prelāta kunga viena paša rokas mājiena galma apsargāšanai pret parlamentu un tautu ieradīsies vesela armija mācītāju, baznīcas šveicaru un sargu.

Maršals de La Mcljērs izteica nožēlu, ka, ja gadījumā iznāktu kautiņš, tad prelāta kungu nevarēšot atšķirt pēc sarkanās cepures, piemēram, kā izcēlās Anrī IV pēc baltās spalvas pie Ivrī kaujas.

Hondī mierīgi, bet ar stingru skatienu pacieta visus apsmieklus, kas īstenībā varēja būt liktenīgi pašiem smējējiem.

Karaliene vaicāja, vai viņam vairs nekas nav piebilstams pie savas izmeklētās runas.

— Jā, jūsu augstība, — atbildēja prelāta kungs, - es vēlētos, lai jūs labi apdomātos, pirms uzsākat pilsoņu karu savā karalistē.

Karaliene pagriezās pret viņu ar muguru, un smiekli zālē atjaunojās.

Prelāts paklanījas karalienei un izgāja, uzmetot skatienu kardinālam, kurš nenovērsa no viņa acis. Tas bija viens no tiem skatieniem, kurus tik labi saprot tikai nāvīgi ienaidnieki. Šis skatiens caururba Mazarīni; viņš juta, ka tas ir kara pieteikums,

Tāpēc Mazarīni pieskārās d'Artanjana rokai un nočukstēja:

— Vajadzības gadījumā jūs, protams, pazīsit šo cilvēku, kas tikko izgāja pa durvīm, vai ne?

— Jā, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans.

Pēc tam, savukārt, d'Artanjans pagriezās pret Portosu.

— Velns parāvis, — teica viņš, — lietas sarežģās. Neciešu ķildas starp garīdzniecības sāniem.

Hondī pa to laiku gāja cauri visām pils zālēm, dodot visiem svētību, un, jūtot ļaunu gandarījumu par to, ka visi ienaidnieku kalpi viņa priekšā krīt ceļos.

— O, — viņš nočukstēja, pārkāpjot pils slieksni, — nepateicīgie un gļēvulīgie galminieki! Rīt jūs man pavisam savādāk smiesiet.

Atgriezies mājās, prelāts uzzināja no kalpiem, ka viņu gaidot kāds jauns cilvēks. Viņš pajautāja, kā sauc šo jaunekli, un pēkšņi iekliedzās no prieka, izdzirdot vārdu Luvjērs.

.Steidzīgi ienākot savā kabinetā, viņš tiešām tur sastapa Brusela dēlu, kurš pēc kaujas ar grenadieriem bija viss vienās asinīs un vēl līdz pat šim laikam nevarēja nomierināt savu niknumu. Vienīgais, kur viņš piekāpās, ejot uz arhibīskapa māju, ka spēja atstāt savu ieroci kāda drauga mājās.

Prelāts piegāja pie viņa un sniedza savu roku. Jaunais cilvēks skatījās uz viņu tā, it kā vēlētos ielūkoties viņa dvēseles dziļumos.

— Dārgais Luvjēra kungs, — teica prelāts, — ticiet, ka es tiešām jūtu līdzi jūsu nelaimē.

— Tas ir tiesa? Jūs runājat nopietni? — jautāja Luvjērs.

— No tīras sirds, — atbildēja Hondī.

— Tādā gadījumā, jūsu ekselence, laiks pāriet no vārdiem pie darbiem; jūsu ekselence, ja jūs tikai vēlēsities, tad pēc trīs dienām mans tēvs tiks atbrīvots no cietuma, bet jūs pēc pusgada tiksit par kardinālu.

Prelāts saspringa.

— Runāsim tiešu valodu, — turpināja Luvjērs, — un atvērsim mūsu kārtis. No vienas vien kristiešu žēlsirdības nevar izdalīt žēlastības dāvanas trīsdesmit tūkstošu ekiju vērtībā, kā to izdarījāt jūs: tas bija pārāk augstsirdīgi no jūsu puses. Jūs esat godkārīgs, un tas ir saprotams: jūs esat izcils cilvēks un zināt savu vērtību. Kas attiecas uz mani, tad es neieredzu galmu un gribu tikai vienu — atriebties. Jūs vediet aiz sevis garīdzniekus un tautu, kas ir jūsu spēkos, bet es sacelšu parlamentu un buržuāziju. Ar šiem četriem stihijas spēkiem mēs nedējas laikā iekarosim Parīzi, un tad, ticiet man, prelāta kungs, galms aiz bailēm izdarīs visu to, ko tagad negribēja darīt pēc labas gribas.

Prelāts, savukārt, cieši vērās Luvjērā.

— Bet, Luvjēra kungs, tas nozīmē, ka jūs man piedāvājat vienkārši uzsākt pilsoņu karu?

— Jūs jau sen tam gatavojāties, jūsu ekselence, un šis gadījums ir tikai pēdējai piliens.

— Labi, — teica prelāts, bet jūs taču saprotat, ka viss vēl lati jāpārdomā?

— Cik stundas jums ir vajadzīgas?

— Divpadsmit stundas, kungs. Tas nav pārāk daudz.

— Pašlaik pusdienas laiks; pusnaktī es būšu pie jums.

— Gadījumā, ja manis vēl nebūs mājās, uzgaidiet.

— Lieliski. Līdz pusnaktij, jūsu gaišība.

— Līdz pusnaktij, dārgais Luvjēra kungs.

Palicis viens, Hondī izsauca pie sevis mācītāju, kuru personīgi pazina.

Pēc divām stundām pie viņa sapulcējās trīsdesmit mācītāji no visvairāk apmeklētākajām baznīcām un katedrālēm Parīzē. Hondī izstāstīja par izsmieklu, ko viņam nācās piedzīvot Pale-Rojāla pilī un atstāstīja visas zobgalības, kuras atļāvās izteikt Botēns, grāfs de Vilruā un maršals de La Meljērs.

Mācītāji jautāja, kas viņiem tagad būtu darāms.

— Tas ir vienkārši, — teica prelāta kungs. — Jūs, kā garīgie tēvi, varat iespaidot savu draudzi. Izskaujiet no viņiem bailes un bijību karalienes neaprobežotai varai; pierādiet jūsu baznīcas ganiem, ka karaliene — tirāns, un atkārtojiet to līdz tam laikam, kamēr jūs viņus nepārliecināsit, ka visas nelaimes Francijā notiek Mazarini, viņas pavedēja un mīlnieka dēļ. Sāciet to jau šodien, tūlīt un pēc trīs dienām man ziņojiet par rezultātiem. Starp citu, ja kāds man var dot prātīgu padomu, es viņu labprāt uzklausīšu.

Palika Svētā Eistāfija, Scn-Merī, Svētā Sulficija draudzes mācītāji. Pārējie aizgāja.

— Tātad jūs domājat man sniegt lielāku palīdzību vai padomu, nekā pārējie jūsu brāļi? — Hondī jautāja palikušajiem.

— Mēs ceram, — atbildēja viņi.

— Labi, Sen-Merī kirē kungs, sāciet jūs!

— Jūsu ekselence, manā kvartālā dzīvo viens cilvēks, kurš jums varētu būt ļoti noderīgs.

— Kas viņš tāds ir?

— Tirgotājs no Mainītāju ielas, kuram ir liela ietekme uz sava kvartāla sīktirgotājiem.

— Kā viņu sauc?

— Planšē. Sešas nedēļas atpakaļ viņš sarīkoja veselu jandāliņu savā kvartālā, pēc kura pats nozuda, par cik viņu meklēja, lai pakārtu.

— Un jūs viņu uzmeklēsit?

— Cerams; es nedomāju, ka viņš būtu saņemts ciet. Es visu uzzināšu no viņa sievas grēksūdzes.

— Labi. kirē kungs, sameklējiet man šo cilvēku, un kad atradīsit, tad atvediet viņu pie manis.

— Kurā stundā, jūsu ekselence?

— Sešos jums būs ērti?

— Mēs būsim pulkstens sešos, jūsu ekselence.

— Ejiet dārgais kirē kungs, un lai Dievs jums palīdz.

Kirē aizgāja.

— Un ko jūs man teiksit? — Hondī vērsās pie Svētā Sulfīcija kirē.

— Es, jūsu ekselence, — atbildēja viņš, — zinu cilvēku, kurš izdarīja daudz pakalpojumu mums ļoti pazīstamam augstmanim; no viņa iznāktu teicams barvedis, un es varētu jūs ar viņu iepazīstināt.

— Kā sauc šo cilvēku?

— Grāfs de Rošfors.

— Es arī viņu pazīstu. Par lielu nelaimi viņš pašlaik neatrodas Parīzē.

— Jūsu gaišība, viņš dzīvo Parīzē, Kasseta ielā.

— No kura laika?

— Jau trīs dienas.

— Kāpēc viņš pats neatnāca pie manis?

— Viņam teica… atvainojiet, jūsu gaišība.

— Jau laikus atvainoju, runājiet.

— Viņam teica, ka jūs gribat pāriet galma pusē.

Hondī iekoda lūpā.

— Viņu piemānīja, - teica Hondī. — Atvediet viņu pie manis pulkstens astoņos, kirē kungs, un lai Dievs stāv jums klāt.

Otrs kirē aizgāja.

— Tagad jūsu kārta, — prelāts griezās pie palikušā kirē. — Vai jūs arī man kaut ko līdzīgu piedāvāsit?

— Kaut ko labāku, jūsu ekselence.

— Oho! Vai jūs neesat pārāk iedomīgs? Viens man piedāvāja tirgotāju, otrs — grāfu; vai tik jūs man nedomājat piedāvāt princi?

— Nē, es jums piedāvāšu ubagu.

— A, saprotu, — padomājis, atbildēja Hondī. — Jums taisnība, kirē kungs; ubagu, kurš saceltu veselu leģionu nabagu no visiem Parīzes kvartāliem un liktu tiem visiem kliegt, ka Mazarīni ir novedis Franciju līdz šim haosam.

— Jā, tieši tāds cilvēks man ir.

— Bravo. Kas viņš ir?

— Parasts ubags, kā cs jau teicu, jūsu ekselence, kurš lūdz žēlastības dāvanas un pasniedz Svēto ūdeni uz Svētā Eistāfija baznīcas kāpnēm nu jau sešus gadus.

— Un jūs sakāt, ka viņam ir liela ietekme uz saviem bēdu brā|iem?

— Vai jūsu ekselencei ir zināms, ka arī nabagiem ir sava organizācija, kas ir nemantīgo pretstats mantīgajiem, savienība, kur katrs ienes savu daļu un, kur ir savs barvedis?

— Jā, es kaut ko par to visu esmu dzirdējis, — atbildēja prelāts.

— Tad, lūk, cilvēks, kuru cs jums piedāvāju ir vecākais barvedis šiem nabagiem

— Bet ko jūs zināt par viņu?

— Neko, jūsu ekselence; man tikai liekas, ka viņu visu laiku nomoka kaut kādi sirdsapziņas pārmetumi.

— Kas jums liek tā domāt?

— Katra mēneša divdesmit astotajā datumā, viņš man lūdz noturēt aizlūgumu par kādu personu, kura ir mirusi vārmācīgā nāvē. Es vēl vakar noturēju šādu aizlūgumu.

— Kā viņu sauc?

— Maijārs. Taču es domāju, ka tas nav viņa īstais vārds.

— Bet vai jūs varētu viņu tagad uzmeklēt?

— Bez šaubām.

— Tad iesim un apskatīsim jūsu ubagu, kirē kungs; un ja viņš ir tāds, kā jūs tik tikko viņu aprakstījāt, tad patiešām jūs esat atradis mums īstu dārgumu.

Hondī pārģērbās savās izejamās drēbēs, uzlika galvā cepuri lielām malām ar sarkanu spalvu pie tās, apjoza zobenu, pielika piešus zābakiem, uzmeta uz pleciem lielu platu apmetni un sekoja kirē.

Prelāts ar savu pavadoni devās uz Svētā Eistāfija baznīcu, bet ejot pa mazajām ieliņām, viņi uzmanīgi ieskatījās cilvēku sejās, iedziļinoties ielas atmosfērā.

Varēja manīt, ka tauta ir uztraukta, bet atšķirībā no saniknota bišu spieta, nezināja ko konkrēti iesākt. Bija vairāk nekā skaidrs, ja tautai ncuzradisics savi vadoņi un barveži, viss beigsies tikai ar šo ņurdoņu.

Kad viņi iznāca uz Pruvēra ielu, kirē norādīja uz baznīcas kāpnēm.

-r Lūk, — viņš tcica, — šis cilvēks; viņš atrodas savā parastajā vietā.

Hondī paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja ubagu, sēdošu uz krēsla; viņam blakus bija neliels spainītis, bet rokās viņš turēja Svētā ūdens trauku.

— Vai viņam šeit ir noteiktas privilēģijas? — jautāja Hondī.

— Nē, jūsu gaišība, — atbildēja kirē, — viņš nopirka šo vietu no sava priekšgājēja, kurš bija vienkāršs Svētā ūdens padevējs.

— Nopirka?

— Jā, šīs vietas tiek pirktas un pārdotas: viņš, liekas, samaksāja par šo vietu divus simtus pistoļu.

— Tātad, šis nelga ir bagāts?

— Daži no viņiem, mirstot, atstāj divdesmit vai trīsdesmit tūkstošus livru, bet citreiz pat vairāk.

— Hm! — nosmīnēja Hondī. — Bet es pat nezināju, ka dodot žēlastības dāvanas, es tik labi ieguldu savu naudiņu.

Viņi pienāca pie kāpnēm; kad viņi uzlika kāju uz baznīcas kāpņu pirmā pakāpiena, ubags piecēlās un pasniedza Svētā ūdens trauku.

Tas bija cilvēks apmēram sešdesmit piecus — septiņdesmit gadus vecs, neliela auguma, fiziski labi attīstīts, sirmiem matiem un alkatīgu skatienu. Viņa sejā it kā atspoguļojās pretēju jūtu kopums: ļaunas tieksmes, kuras saturēja tikai stiprs gribasspēks un sirdsapziņas pārmetumi.

Ieraugot kirē ševaljē pavadībā, viņš viegli sarāvās un paskatījās uz viņiem izbrīnējies.

Kirē un prelāts ar pirkstu galiņiem pieskārās Svētā ūdens trauka maliņai un pārkrustījās; prelāts iemeta sudraba monētu zemē gulošajā cepurē.

— Maijār, — teica kirē, — mēs atnācām ar šo kungu, lai ar tevi aprunātos.

— Ar mani? — izdvesa ubags. — Pārāk liels gods ubagam, kurš tikai pasniedz Svēto ūdeni.

Ubaga balsī skanēja ironija, kuru viņš nespēja noslēpt un kura pārsteidza prelātu.

— Jā, — turpināja kirē, redzams pieradis pie tāda toņa,— jā, mēs gribam zināt, ko jūs domājat par šodienas notikumiem un ko jūs esat dzirdējis no tiem, kas apmeklē baznīcu.

Ubags palocīja galvu.

— Notikumi ir pārāk bēdīgi, kirē kungs, un, kā vienmēr, tie nāks atkal pāri nabaga tautas galvām. Kas attiecas par runām, tad visi izsaka neapmierinātību, visi sūdzās; taču, lai teiktu „visi" — būtībā nozīmē teikt ,.neviens".

— Paskaidrojiet, mans draugs, — teica Hondī.

— Es gribu teikt, ka visas šīs žēlabas un sūdzības var tikai izsaukt vētras un zibens uzliesmojumus, taču pērkona dārdi neatskanēs, kamēr neatradīsies kāds vadītājs un barveži, kas vestu visus šos spēkus noteiktā virzienā.

— Mans draugs, — teica Hondī, — jūs man liekaties par ļoti saprātīgu un izveicīgu cilvēku; vai jūs negribētu piedalīties mazā pilsoņu karā, ja tas izceltos, un vai jūs negribētu palīdzēt tādam vadītājam, ja tāds atradīsies, ar jūsu ietekmi un varu, kādu esat ieguvis savu biedru vidū?

— Jā, kungs, bet tikai ar vienu noteikumu, ka šis karš tiek svētīts no baznīcas puses un, savukārt, vedīs mani pie mērķa, kuru es tīkoju sasniegt, tas ir, pilnu grēku atlaišanu.

— Šo karu baznīca ne tikai atbalstīs, bet arī pati vadīs to. Kas attiecas uz pilnu grēku atlaišanu, tad mums ir Parīzes arhibīskaps, kuram ir Romas kūrija pilnvaras, ir pat prelāts, kam ir visas pilnvaras indulgencei un mēs izgādāsim jums šo audienci.

— Neaizmirstiet, Maijār, — leica kirē, — es rekomendēju jūs šim kungam, kuram ir ļoti liela vara un kuram es savā veidā jau esmu galvojis par jums.

— Es saprotu, kirē kings, — atbildēja ubags, — jūs vienmēr esat ļoti laipns pret mani; tāpēc cs pielikšu visas pūles, lai varēlu jums pakalpot.

— Jūs domājat, ka jūsu vara un ietekme pār biedriem īstenībā būs tik liela, kā man stāstīja kirē kungs?

— Es domāju, ka viņi jūt pret mani zināmu cieņu, — teica ubags bez iedomības, — un, ka ne tikai izdarīs visu ko lūgšu, bet sekos man līdzi ari darbos.

— Un jūs varat man galvot par piecdesmit cilvēku lielu baru, kas varētu pārkliegt pūli ar saucieniem: „Nosl Mazarīni!" tā, ka satricinātos un kristu pat Pale-Rojāla pils sienas, kā kādreiz krita Irihona sienas?

-T- Es domāju, — teica ubags, — ka man var uzticēt daudz nopietnākus un grūtākus pienākumus par šo.

— Ā, — izdvesa Hondī, — tātad jūs varētu uzņemties vairāku desmitu barikāžu uzstādīšanu Parīzes ielās?

— Es apņemos uzstādīt piecdesmit barikādes un visas tās aizstāvēt, ja būs tāda vajadzība.

— Velns parāvis! — iesaueās Hondī. — Jūs runājat ar tādu pārliecību, kas mani pārsteidz un iepriecina, un tā kā kirē kungs par jums galvo…

— Jā, galvoju, — apstiprināja kirē.

— Šajā maisiņā ir pieci simti zelta pistoļu; izrīkojaties ar tiem pēc saviem ieskatiem, bet man pasakiet, kur jūs varētu sastapt šovakar pulkstens desmitos vakarā.

— Tam vajadzētu pameklēt kādu augstāku vietu, lai no tā raidītais signāls, butu redzams visos Parīzes kvartālos.

— Gribat, es brīdināšu Svētā Jēkaba vikāriju? Viņš jūs aizvedīs uz torņa augšējām telpām, — piedāvāja kirē.

— Lieliski, — atbildēja ubags.

13 3a& 53

— Tātad, — teica prelāts, šodien pulkstens desmitos vakarā jūs saņemsit otrus piecus simtus pistolu.

Ubaga acīs iedegās mantkārc, kuru viņš centās slēpt visiem spēkiem.

— Šovakar, jūsu gaišība, — atbildēja ubags, — viss būs gatavs. Viņš ai/ncsa savu krēslu uz baznīcu, nolika blakus tam spainīti, Svētā

ūdens trauku, svētīja sevi ar Svēto ūdeni no lielā akmens trauka, it kā neuzticoties tam, kas bija viņa paša spainīti. Tad viņš izgāja no baznīcas.