Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XLVI pārrunas

Mazarīni pagrieza atslēgu, divkāršo durvju slēdzenē, un tās atvērās. Un sliekšņa stāvēja Atoss, Komenža brīdināts, gatavs uzņemt savu dārgo viesi.

Ieraudzījis Mazarīni, viņš paklanījās.

— Jūsu eminence varēja nākt pie manis bez pavadoņiem, — viņš teica. — Gods, ko jūs man parādat, ir pārāk liels, lai es spētu aizmirsties.

— Bet, dārgais grāf, — d'Artanjans teica, — kardināls nemaz negribēja mūs ņemt līdzi, bet di Vallona kungs un es uzstājām — liekas, pat ne visai laipnā veidā, bet mums visiem ļoti gribējās jūs redzēt.

— D'Artanjan! Portos! — Atoss iesaucās.

— Mēs, mēs, — d'Artanjans teica.

— Jā, mēs, — Portoss atkārtoja.

— Ko tas viss nozīmē? — grāfs jautāja.

— Tas nozīmē, — Mazarīni teica, mēģinādams atkal pasmaidīt, — ka lomas ir manījušās un šie kungi nav mani gūstekņi, bet, gluži otrādi, es esmu kļuvis par šo kungu gūstekni. Tagad es nediktēju vairs noteikumus, bet man tos diktē. Bet es jūs brīdinu, kungi, ja jūs man, gadījumā, nepārgriezīsit rīkli, jūsu uzvara nebūs ilgstoša; pienāks mana kārta, ieradīsies…

— Ak, monsinjor, — d'Arlanjans teica, — lieciet savus draudus pie malas: jūs mums rādāt sliktu piemēru. Mēs esam tik lēnprātīgi un godbijīgi ar jūsu eminenci! Pietiks, atmetīsim visu savu niknumu, aizmirsīsim apvainojumus un parunāsimies draudzīgi. — Man nekas nav pretī, kungi, — Mazarīni leica, — bet, ķeroties pie mana izpirkuma apspriešanas, es negribu, lai jūs iedomātos savu stāvokli par labāku, nekā tas ir īstenībā: noķerdami mani slazdā, jūs esat iekrituši ari paši. Kā jūs domājat iziet ārā no šejienes? Paskatieties uz šiem režģiem, uz šim durvīm; paskatieties, vai pareizāk sakot, atcerieties par apsardzi, kura sargā šīs durvis, par kareivjiem, kuri ir pagalmā, un aptveriet savu patieso stāvokli. Jūs redzat, es runāju atklāti.

„Labi, — d'Artanjans nodomāja, — jābūt uzmanīgam. Viņš kaut ko klusībā plāno".

— Es jums jau piedāvāju brīvību, — ministrs turpināja, — tagad es to jums piedāvāju vēlreiz. Nepaies ne stunda, kad jūs nozušana tiks pamanīta, jūs noķers, uw, ja jūs mani nogalināsit, tas būs šausmīgs noziegums.

„Viņam taisnība", — Atoss nodomāja. Un šī doma, kā viss, ko pārdzīvoja šis cēlsirdīgasi cilvēks, atspoguļojās viņa sejā.

— Tāpēc mēs to izmantosim tikai pašā kritiskākajā momentā, — d'Artaiv- jans teica, lai sagrautu cerību, kuru kardināls loloja, redzēdams Atosa mēmo piekrišanu.

— Bet, ja jūs mani atlaidīsit, pieņemdami no manis brīvību… — Mazarīni turpināja.

— Kā gan mēs varam piekrist pieņemt no jums brīvību, ja jūsu varā būs mums to tūlīt atņemt? Un pazīstot jūs, monsinjor, — d'Artanjans piebilda, — esmu pārliecināts, ka jūs to izdarīsit.

— Nē, kardināla godavārds!.. Jūs man neticat?

— Monsinjor, es neuzticos kardināliem, kuri nav garīdznieki.

— Tādā gadījumā, es jums dodu savu ministra godavārdu.

— Jūs vairs neesat ministrs, monsinjor, jo pašlaik jūs esat mūsu gūsteknis.

— Dodu jums Mazarīni vārdu! Ceru, es vēl esmu Mazarīni un arī vienmēr palikšu.

— Hm! — d'Artanjans nomurmināja. — Es kādreiz dzirdēju par kaut kādu Mazarīni, kurš slikti pildīja savu zvērestu, un es baidos, vai tik viņš nav jums kāds sens radinieks.

— Jūs esat ļoti gudrs, d'Artanjana kungs, — Mazarīni teica, — un man ļoti nepatīkami, ka es ar jums sanaidojies.

— Tad līgsim mieru, monsinjor, es jau tikai lo arī vēlos.

— Nu, bet, ja es iekārtošu tā, ka jūs vistuvākajā laikā tiksit brīvībā? — Mazarini jautāja.

— Ā, tā ir cita lieta, — Porloss teica.

— Paskatīsimies, - Atoss teica.

— Paskatīsimies, — atkārtoja d'Artanjans.

— Tad jūs piekrītat? — kardināls jautāja.

— Vispirms izskaidrojiet mums jūsu plānu, monsinjor, un tad mēs paska­tīsimies. 1

— Pievērsiet uzmanību, kungi, tam, ka jūs esat kārtīgi apsargāti no visām pusēm.

— Jums labi zināms, monsinjor, — d'Artanjans teica, — ka mums paliek pēdējā iespēja, kā izkļūt no ši stāvokļa.

— Kāda?

— Mirt kopā ar mums.

Mazarini nodrebēja.

— Klausieties, — viņš teica, — gaiteņa galā ir durvis, man kabatā ir atslēga no šim durvīm. Šis durvis ved uz parku. Ņemiet atslēgu un ejiet projām. Jūs esat drosmīgi, jūs esat stipri, jūs esat aprbruņoti. Nogriezieties pa kreisi, un simts soļu attālumā jūs ieraudzīsit parka sienu. Pārlieniet tai

pāri; trīs lēcienos jūs sasniegsit lielceļu un būsit brīvi. Es jūs ļoti labi pazīstu un esmu pārliecināts, ka, ja jums uzbruks, tas jums nebūs nekāds šķērslis.

— Nu, lūk, beidzot, jūs esat sācis runāt, monsinjor, — d'Artanjans teica. — Kur tad ir atslēga, ko jūs mums piedāvājāt?

— Lūk, tā.

— Vai jūs nebūtu tik laipns, moasinjor, pats aizvest mūs līdz šim durvīm?

— Ar lielāko prieku, — ministrs atbildēja, — ja tas var jūs nomierināt.

Un Mazarīni, kurš nebija cerējis tik lēti tikt cauri, priecīgs gāja pa

gaiteni un atslēdza durvis.

Tās patiešām veda uz parku. Trīs bēgļus par to tūlīt pat pārliecināja vējš, kurš ielauzās gaiteni un apbēra viņus visus ar sniegu.

— Ak, velns parāvis! — d'Artanjans iesaucās. — Kāda šausmīga nakts, monsinjor. Mēs nepazīstam apkārtni un vieni nekādi neatradīsim ceļu. Ja jūsu eminence atveda mūs šurp, tad pasperiet vēl dažus soļus kopā ar mums… līdz sienai…

— Labi, — kardināls teica.

Un, nogriezies pa kreisi, viņš ātriem soļiem devās uz žoga pusi; drīz visi četri bija pie tā.

— Vai jūs esat apmierināti, kungi? — Mazarīni jautāja.

— Protams. Mēs nemaz neesam tik prasīgi. Velns parāvis, kāds mums gods! Trīs nabadzīgus augstmaņus pavada baznīcas princis. Starp citu, monsinjor, jūs tikko kā teicāt, ka mēs esam drosmīgi, stipri, un apbruņoti?

— Jā.

— Jūs kļūdījāties: apbruņoti ir tikai divi — di Vallona kungs un es. Grāfam de La Fēram nav ieroča, bet, ja mēs sastapsim patruļu, mums nāksies aizstāvēties.

— Pilnigi pareizi.

— Bet, kur mums ņemt vēl vienu zobenu?

— Viņa eminence, — d'Artanjans teica, — atdos grāfam savu zobenu: viņam tas nemaz nav vajadzīgs.

— Ar prieku, — kardināls teica. — Es pat lūdzu grāfa kungu to paturēt sev par piemiņu no manis.

— Vai nav tiesa, tas ir ļoti laipni, grāf? — d'Artanjans teica.

— Es jums to apsolu, monsinjor, — Atoss atbildēja, — nekad no tā nešķirties.

— Apmaiņa ar laipnībām, cik tas ir aizkustinoši, vai ne, Portos?

— Jā, — Portoss atbildēja, — tikai es nezinu, no kā man asaras, no aizkustinājuma, vai no vēja. Laikam gan, tomēr no vēja.

— Tagad rāpieties augšā, Atos, - d'Artanjans teica, — un ātrāk.

Atoss ar Portosa palīdzību, kurš viņu pacēla, kā spalviņu, uzkāpa uz žoga.

— Tagad, Ieciet.

Atoss pazuda draugu skatienam mūra otrā pusē.

— Nolecāt? — d'Artanjans jautāja.

— Jā.

— Veiksmīgi?

— Sveiks un vesels.

— Portos, pieskatiet kardinālu, kamēr es uzkāpšu uz sienas. Nē, man nav vajadzīga jūsu palīdzība, es tikšu galā pats. Tikai uzmaniet kardinālu.

— Es uzmanu, — Portoss teica. — Nu, ko tad jūs?

— Jums taisnība, tas ir grūtāk, nekā biju iedomājies. Pielieciet savu muguru, bet nelaidiet va|ā kardinālu.

— Es viņu turu.

Portoss pielieca muguru, un d'Arlanjans vienā mirklī bija augšā uz mūra žoga.

Mazarīni piespiesti iesmējās.

— Jūs uzkāpāt?

— Jā, mans draugs, bet tagad…

— Bet ko tagad?

— Tagad dodiet man šurp kardinālu, bet, ja viņš tikai iepīkstēsies, pažņaudziet viņu drusciņ.

Mazarīni gandrīz iekliedzās, bcl Portoss viņu satvēra abām rokām, pacēla no zemes un pasniedza viņu d'Artanjanam, kurš viņu saķēra aiz apkakles un nosēdināja sev blakus.

— Tūdaļ pat Ieciet lejā, — viņš teica kardinālam draudīgā tonī, —- tur, pie grāfa de La Fēra kājām, vai arī cs jūs nogalināšu, augstmaņa godavārds.

— D'Artanjana kungs! — Mazarini iesaucās. — Jūs neturat savu solījumu!

— Es? Bet ko es jums esmu solījis?

— Pateicoties man, jūs ieguvāt brīvību, viņš tcica. — Jūsu brīvība, tas ir mans izpirkums.

— Piekrītu. Nu, bet izpirkums par tām milzīgajām bagātībām, kuras glabājas oranžērijā, pazemē, un kurām var tikt klāt, nospiežot atsperi sienā, tādā veidā atstumjot kublu ar apelsīnu koku, zem kura atrodas vītņu kāpnes? Šīs bagātības taču ir kaut kāda izpirkuma vērti, vai ne?

— Ak, Dievs! — elsdams, iesaucās Mazarini, lūdzoši saliekot rokas — Žēlsirdīgais radītāji Eš esmu pazudis!

Nepievēršot uzmanību viņa nopūtām, d'Artanjans paņēma viņu zem padusēm un lēnām nolaida tieši rokās Atosam, kurš nesatricināmi mierīgs stāvēja pie mūra sienas. Pēc tam, pagriezies pret Portosu, viņš teica:

— Ķerieties pie manas rokas, es turos pie sienas.

Portoss ar piepūli uzvilkās augšā uz sienas.

— Es visu laiku nevarēju saprast, — viņš teica, — bet tagad, beidzot, sapratu. 1,.oti interesanti!

— Jūs tā domājat? - d'Artanjans jautāja. — Jo labāk. Bet, lai būtu interesantāk līdz galam, netērēsim laiku.

Un ar šiem vārdiem viņš nolēca lejā. Portoss viņam sekoja.

— Kungi, eskortējiet kardināla kungu, — d'Artanjans teica, — bet es aiziešu izlūkot.

Un, izvilcis zobenu, viņš gāja pa priekšu.

— Monsinjor, — viņš jautāja, pagriezies atpakaļ pie kardināla, — uz kuru pusi jāiet, lai izietu uz lielceļa? Labi padomājiet, pirms atbildēt, tāpēc ka,, ja jūs kļūdīsities, tam var būt visnepatīklamākās sekas ne tikai mums, bet arī jums.

— Ejiet gar sienu, un jūs nekļūdīsities.

Trīs draugi sāka iet vēl ātrāk, bet drīzumā tiem nācās palēnināt gaitu: neskatoties uz visām pūlēm, kardināls netika viņiem līdzi.

Pēkšņi d'Artanjans uzdūrās tumsā kaut kam siltam un dzīvam.

— Stāviet, šeit ir zirgs, — viņš teica. — Kungi, es atradu zirgu!

— Un es ari, — teica Atoss.

— Es arī, — Portoss atsaucās.

Sekojot dotajam rīkojumam, Portoss neizlaida no rokām kardinālu.

— Lūk, ko nozīmē laime, monsinjor, — d'Artanjans teica. — Tieši tajā brīdi, kad jūsu eminence sāka sūdzēties, ka jāiet kājām…

Bet nepaspēja viņš norunāt līdz galam, kad sajuta pret savām krūtim vērstu stobru un atskanam draudīgu balsi:

— Neaiztikti _

— Grimo! — viņš iesaucās. — Grimo! Kā tu šeit nokļuvi, vai no debesīm nokriti?

— Nē, kungs, — atbildēja uzticamais kalps, — Aramisa kungs lika man sargāt zirgus.

— Tātad Aramiss ir Šeit?

— Jā, kungs, kopš vakardienas.

— Bet ko jūs šeit darāt?

— Sargājam.

— Kā? A:ainiss ir šeit? — Atoss atkārtoja.

— Pie pils vārtiem. Tas ir viņa postenis.

— Jūs esat daudz cilvēku?

— Sešdesmit.

— Pasauc taču viņu.

— Tūlīt, kungs.

Un kalps skriešus metās izpildīt pavēli.

Trīs draugi palika viņu gaidīt. No visiem klātesošajiem tikai kardināls bija sliktā noskaņojumā.