Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XVIII D'Artanjans izdomā plānu

Atoss, laikam, pazina d'Artanjanu labāk, nekā viņš pats sevi. Viņš zināja, ka viņam pietiek likai padot kādu domas pavedienu, lai gaskonieša smalkais prāts to uzķertu, līdzīgi tam, ja auglīgā zemē iemet graudu, lad tas uzdīgsi.

Tāpēc viņš pavisam mierīgi attiecās prel to, ka viņa draugs vienaldzīgi paraustīja plecus un brauca viņam blakus, runādams par Raulu — saruna, kuru atcerās lasītājs, notika citos apstākļos un palika nepabeigta.

Jau iestājās nakts, kad visi iebrauca Terksā.

Četri draugi izlikās, ka nepievērš nekādu uzmanību tiem piesardzības mēriem, kuri lika pieņemti pret karali. Viņi apstājās privātmājā, un lā kā viņiem pašiem vajadzēja sargāties no nejaušībām, lād viņi nolēma apmesties visi vienā istabā, rezervējot sev papildus izeju. Kalpus norīkoja dažādās vietās. Grimo nolikās gulēt uz. salmiem durvju priekšā.

D'Arlanjans bija domīgs un, likās, ka viņš ir zaudējis savu parasto runātīgumu. Viņš neteica neviena vārda, tikai svilpoja un staigāja no gultas līdz loganj turp un atpakaļ. Porloss, kā vienmēr neko nemanīja, un visu laiku uzdeva jautājumus. D'Arlanjans negribīgi atbildēja, bel Aloss un Aramiss saskatījās un smaidīja.

Kaut ari diena bija ļoli grūta, visi gulēja ļoli slikti, izņemot Portosu, kuram miegs bija tikpat stiprs, kā ēstgriba.

Nākošajā rilā d'Arlanjans piecēlās pirmais. Viņš paspēja aizstaigāt līdz zirgu slallim, apskatīties zirgus un iedot rīkojumus, kuri attiecās uz priekšā stāvošo ceļojumu, — Atoss un Aramiss vēl visu laiku gulēja, bel Portoss pal krāca.

Pulkstens astoņos visi dcyās ceļā lajā pašā kārtībā, kā iepriekš. Tikai d'Arlanjans pameta savus draugus un piebrauca klāl (Jroslou, lai atjaunotu vakardienas pazīšanos.

Puritāņu virsnieks, kuram palika viņa jaunā paziņas glaimi, saņēma viņu plaši smaidīdams.

— Patiešām, dārgo kapteini, — viņam leica d'Arlanjans, — esmu ļoti laimīgs, ka, beidzot, esmu atradis cilvēku, ar kuru varu aprunāties savā dzimtajā valodā. Mans draugs di Vallona kungs ir ļoti drūms un noslēgts; no viņa ar spīlēm neizvilksi vārdu, bet kas attiecas uz mūsu gūstekņiem, tad viņi, saprotamu iemeslu dēļ, nevēlās ar mani runāt.

— Viņi, liekas, ir izteikti rojālisli? — piezīmēja (Jroslou.

— Jā, patiesi. Tāpēc viņiem ir iemesls dusmoties uz mums, ka mēs paņēmām gūstā Stjuartu, kuru, es ļoti ceru, gaida bargs sods.

— Kā tad! - iesmējās (Jroslou. - Tāpēc mēs viņu arī vedam uz Londonu.

— Un, ceru, ka nenolaidīsit acis no viņa?

— Un kā vēl! Jūs redzat, kāda viņam ir karaliska svīta, — piebilda, smejoties, virsnieks.

— Jā, protams. Nu, pa dienu nav ko baidīties: ncaizmuks. Nu, bet naklī…

— Naktī es pastiprinu apsardzi.

— Bet kā tad jūs viņu sargājat?

— Astoņi cilvēki visu laiku atrodas viņa istabā.

— Velns parāvis, stipra apsardze! — piezīmēja apsardze. — Nu, bet atskaitot šos astoņus, kuri ir visu laiku istabā, jūs taču vēl liekat papildus apsardzi? Jūs jau zināt, ka šādos gadījumos piesardzības mēri nekad nav lieki. Padomājiet vien, kas jums par gūstekni!

— Nu, kas vēl nebūs! Sakiet man, cienītais, ko var izdarīt divi neapbruņoti cilvēki pret astoņiem?

— Kā divi?

— Nu, karalis un kambarsulainis.

— Tātad jūs atļaujat kambarsulainim visu laiku būt kopā ar karali?

— Jā, Stjuarts lūdza, lai viņam parāda šādu godu, un pulkvedis Uarrisons piekrita. Tā kā viņš ir karalis, tad viņš pats nevar ne apģērbties, ne noģērbties.

— Ak, kapteini, — iesaucās d'Arlanjans, nolēmis atkal izteikt angļu kapteinim vissaldākos glaimos, kuri viņam tik labi padevās, — patiešām, jo vairāk es klausos, jo vairāk mani pārsteidz ar kādu eleganci un vieglumu jūs pārvaldāt franču valodu. Protams, jūs nodzīvojāt Parīzē trīs gadus, bet es varētu nodzīvot Londonā visu mūžu, bet vienalga nekad

nepārvaldītu angļu valodu lik brīvi un nepiespiesti, kā jūs franču. Ar ko jūs nodarbojāties Parīzē?

— Mans tēvs ir komersants, un viņš aiz.sūlija mani pie sava kompanjona, bet viņš savukārt atsūtīja savu dēlu pie mana tēva, — tā ir pieņemts tirgotāju pasaulē.

— Bet jums, kapteini, patika Parīze?

— Jā, tikai jums francūžiem arī vajadzēja sarīkot līdzīgu revolūciju nevis pret karali — viņš vēl ir bērns, bet pret šo blēdi itālieti, kurš, runā, ir karalienes mīļākais.

— (), es ar jums esmu pilnīgi vienisprātis, un to nebūtu bijis grūti paveikt, ja mums atrastos desmit tādu kareivju, kā jūs, — bez aizspriedu­miem, uzņēmīgus, un ncuzpērkamus. (), lad mēs ātri liktu galā ar Mazarini, un. lāpai kā jūs savu karali, mēs aizvilktu viņu uz tiesu!

— Bet es domāju, — teica virsnieks, — ka jūs esat Mazarini dienestā un, ka viņš jūs personīgi ir sūtījis pie Kromvela.

— Tiešāk būtu teikts, ka cs sastāvu dienestā pie karaļa, bel uzzinājis, ka Mazarīni vēlas kādu sūtīt uz Angliju, es panācu to, ka aizsūtīja tieši mani, par cik es degu nepacietībā redzēt tādu ģeniālu cilvēku, kurš lur savās rokās trīs karaļvalslu likteņus.* Un tāpēc, kad viņš piedāvāja man un manam draugam di Vallona kungam ņemt rokās ieročus un aizsargāt veco labo Angliju, — jūs zināt, kā mēs atliecāmies pret šo priekšlikumu.

— Jā, cs zinu, ka jūs cīnījāties kopā ar Mordauntu.

— Esmu viņam dziļi pieķēries. Viņš ir jauns un drosmīgs cilvēks. Jūs redzējāt, cik veikli viņš lika galā ar savu tēvoci?

— Jūs viņu personīgi pazīstai? — jautāja visrnieks.

— Ļoli labi; varu pal teikt, ka mēs esam ļoti tuvi. Di Vallons un es kopā ar viņu atbraucām no Francijas.

— Es dzirdēju, it kā jūs likuši viņam ilgi gaidīt Buloņā.

— Ko lai dara? — leica d'Artanjans, — es biju, tāpat kā jūs, karaļa konvojā.

— Ahā! — tcica (iroslou. — Kāda karaļa?

— Mūsu, velns parāvis! Mazulīša-karaļa, Ludviķa Četrpadsmitā konvojā.

D'Artanjans noņēma cepuri. Anglis aiz cieņas ari noņēma cepuri.

— Bel cik ilgi jūs sargājat karali?

— Trīs naktis, un, patiešām, cs ar paliesu gandarījumu atceros šīs naktis.

— Vai tad mazais karalis ir lik mīļš bērns?

— Karalis?.. Viņš vienkārši mierīgi gulēja.

Anglija, Skolija un Īrija.

— Tad, kas jūs tā uzjautrināja?

— Tas, ka mani draugi, gvardes virsnieki un musketieri, nāca pie manis, un mēs cauras naktis pavadījām iedzeršanās un azarta spēlēs.

— Ak, jā! - ar nopūtu noteica anglis. — Tā ir patiesība! Jūs, franči, esat jautra tauta.

— Vai tad jūs nespēlējat, kad atrodaties dežūrā?

— Nekad, — atbildēja anglis.

— Tādā gadījumā jūs ļoti garlaikojaties, kad dežūrējat. Man jūs žēl, — teica d'Arlanjans.

— Tā ir patiesība, — turpināja virsnieks, — es vienmēr ar šausmām gaidu savu dežūru. Tas ir tik ilgi — negulēt visu nakti.

— Jā, kad jāsēž vienam vai kopā ar muļķa kareivjiem. Bet, ja kopā ar tevi sēž jautrs partneris, zelts ripinās pa galdu, skan kauliņi, — tad nakts paiet nemanāmi, kā sapnis. Tātad jūs nemīlat spēlēt?

— Pavisam prelēji.

— Landsknehlu, piemēram?

— Es dievinu šo spēli, un, būdams Francijā, es spēlēju šo spēli katru vakaru.

— Nu, bet Anglijā?

— Anglijā vēl ne reizi neesmu turējis ne kārtis, ne kauliņus rokās.

— O, cik man jūs ir žēl! — iesaucās d'Arlanjans ar īstu līdzjūtību.

— Klausieties, — teica anglis, — izdariet man vienu pakalpojumu.

— Kādu?

— Rīt man ir dežūra.

— Pie Stjuarta?

— Jā. Atnāciet pie manis, un mēs pavadīsim šo nakti kopā.

— Tas nav iespējams.

— Nav iespējams?

— Nekādi. -' Kāpēc?

— Mēs katru vakaru spēlējam ar di Vallona kungu, dažreiz visu nakti. Šonakt, piemēram, mēs spēlējām līdz pašam ritam.

— Nu un kas?

— Tas, ka viņš apvainosies, ja es nesastādīšu viņam partiju.

— V ai viņš ir azartisks spēlmanis?

— Esmu redzējis, kā viņš līdz līdz asarām smējās, paspēlēdams divus tūkstošus pistolu?

— Tad vediet viņu sev līdzi.

— Bet kā mēs to varam darīt? Bet mūsu gūstekņi?

— Ak, velns parāvis! — teica Groslou. - Tad, lai viņus sargā jūsu kalpi.

— Lai viņi ai/muktu! — teica d'Arlanjans. — Mīļi pateicos!

— Tātad, viņi ir augsldzimuši kungi, ja jūs viņus tik ļoti apsargājat?

— Un kā vēl! Viens — bagāts augstmanis no Turēnas, bet otrs — Maltas ordeņa bruņinieks, no ļoti ievērojamas dzimtas. Par katru no viņiem, iebraucot Francijā, mēs esam aizrunājuši divus tūkstošus sterliņu mārciņu. Mēs ne uz minūti nevēlamies pazaudēt no redzesloka šos cilvēkus, jo mūsu kalpi zina, ka viņi ir miljonāri. Mēs viņus mazliet izkratījām, kad saņēmām gūstā, un man jāatzīstas, ka tieši viņu naudiņu mēs katru vakaru paspēlējam viens otram. Bet var gadīties, ka viņi ir kaut kur noslēpuši kādu briljantu vai dārgakmeni, tāpēc mēs ar savu draugu, kā pēdējie sīkstuļi, sargājam savus dārgumus, neatstādami viņus ne uz mirkli. Mēs nenolaižam no viņiem acis, un, kad es guļu, tad di Vallona kungs ir nomodā.

— Lūk, kā! — teica Groslou.

— Tagad jūs saprotat, kas mani pabudināja atteikt jūsu priekšlikumu, lai kā man gribētos ar jums uzspēlēt. Spēlēt katru nakti ar vienu un to pašu partneri — ir garlaicīgi; vinnests sāk palikt līdzsvarots, jo, paejot mēnesim, tu redzi, ka neesi ne vinnējis, ne zaudējis.

— Ak, — noteica Groslou, — ir vēl garlaicīgākas lietas: tas ir nespēlēt nemaz.

— Piekrītu, — teica d'Arlanjans.

— Bet, sakiet, — atkal iesāka anglis, — vai jūsu gūstekņi ir bīstami cilvēki?

— Kādā nozīmē?

— Nu tādā: vai viņi var būt agresīvi?

D'Artanjans iesmējās.

— Ko vēl jūs neiedomāsities! — viņš iesaucās. — Vienu visu laiku krata drudzis, kuru viņš ir dabūjis jūs brīnišķīgajā zemē, bet otrs, — Maltas bruņinieks — tik kluss un bikls, kā meitene. Pie tam, lai justos drošāk, mēs viņiem atņēmām visus ieročus, kabatas nazi ieskaitot.

— Tādā gadījumā, vediet viņus sev līdzi, — teica Groslou.

— Kā, jūs gribat?.. - pārsteigts iesaucās d'Arlanjans.

— Jā, jo man ir astoņi cilvēki.

— Nu un kas?

— Četri sargās jūsu gūstekņus, bet otrs čelrnieks — karali.

— Bet patiešām, — teica d'Arlanjans, — tā varētu darīt; tikai, vai tas jums nesagādās daudz rūpju.

— Sīkums! Nāciet tikai, jūs redzēsit, cik labi viss izkārtosies.

— O, es par to neuztraucos, — teica d'Arlanjans, —'tādam cilvēkam, kā jūs, var akli uzlicēlies.

Uzklausīdams d'Artanjana glaimus, angļu virsnieks pašapmierināti iesmē­jās: viņa godkāre bija apmierināta, bet viņa sirds — iekarota.

— Bet, — teica d'Artanjans, — es domāju, ka nekas mums nevarētu traucēt sākt jau šonakt.

— Ko tieši?

— Mūsu partiju.

— Protams, nekas, — teica Groslou.

— Patiešām, nāciet šonakt pie mums, bet rītvakar mēs sniegsim jums atbildes vizīti. Ja nu jums kaut kas ļoti neiepatīkas mūsu gūstekņos, kuri ir fanātiski rojālisti, tad mēs varēsim vienkārši patīkami pavadīt šo nakti, rīt nemaz neliekoties.

— Lieliski. Šovakar cs pie jums, rīl pie Stjuarta, parīt pie manis…

— Bet tur jau būs arī Londona. Velns parāvis, — iesaucās d'Artanjans, — jūs redzat, ka visur un vienmēr var pavadīt jauki un jautri laiku!

— Jā, it sevišķi, ja satiecies ar francūžiem, un vēl pie tam ar tādiem, kā jūs, — apstiprināja Groslou.

— Bet galvenais ar tādiem — kā di Vallona kungs; jūs redzēsit, kāds viņš ir spēles laikā. Viņš ir īsts frondērs un neieredz Mazarīni, kuru kādreiz gandrīz vai piekāva. Tāpēc viņu tā ciena, jo visi baidās no viņa.

— Jā, — tcica Groslou, — viņam ir patīkama seja, un kaut arī es viņu vēl nepazīstu, man viņš jau sāk palikt.

— O, kas būs, kad jūs viņu iepazīsit tuvāk? Starp cilu, viņš, man liekas, sauc mani. Atvainojiet mani, mēs esam draugi, lāpēc ilgstoši nespējam izlikt viens bez otra. Vai atļausit jūs pamest?

— Protams.

— Tālad, līdz vakaram.

— Pie jums?

— Pie manis.

Viņi paklanījās viens otram, un d'Artanjans atgriezās pie saviem draugiem.

— Par ko jūs tur spriedāt kopā ar to buldogu? — jautāja Portoss.

— Mans draugs, lūdzu neizteikties tā par kapteini Groslou; viņš ir viens no maniem labākajiem draugiem.

— Viens no jūsu draugiem? — jautāja Porloss. — Šis, mierīgo iedzīvotāju slepkava?

— Klusāk, mans draugs. Tā ir taisnība, (iroslou ir mazliet karstasinīgs, bet es atklāju viņā divas lieliskas īpašības, — viņš ir dumjš un godkārīgs.

Portoss izbrīnījies mirkšķināja acis, Atoss ar Aramisu smaidīdami saskatījās; viņi labi zināja, ka d'Arlanjans neko nedara par velti.

— Starp citu, — turpināja d'Arlanjans, — jūs paši varēsit viņu novērtēt.

— Kā?

— Es viņu jums stādīšu šovakar priekšā; viņš atnāks pie mums šovakar spēlēt landsknehlu.

— Oho! — iesaucās Portoss, un viņa acis iedzirkstījās. — Vai viņš ir bagāts?

— Vihš ir kāda liela Londonas komersanta dēls.

— Un viņš māk spēlēt landsknehtu?

— Dievina.

— Bet bassetu?

— Tā ir viņa kaislība.

— Bet biribī?

— Pārzin līdz sīkumiem.

— Lieliski, — teica Portoss, — mēs lieliski pavadīsi nakti.

— Jo vairāk patīkamu tāpēc, ka tai sekos arī nakamā.

— Kā tā?

— Šodien viņš spēlēs pie mums, bet rit mēs spēlēsim pie viņa.

— Kur tas ir pie viņa?

— Es jums vēlāk pateikšu. Tagad parūpēsimies par to, lai godam sagaidītu Groslou. Šonakt mēs būsim Derbī; lai Mušketons iet pa priekšu, un, ja visā pilsētā būs atrodama kaut viena pudele vīna, lai Mušketons to nopērk. Nebūtu slikti, ja viņš pagatavotu ari mazas vakariņas, pie kuram jūs, Atos, pat nepieskarsieties, jo jums ir drudzis, bet jus, Aramis, tāpēc ka esat Maltas bruņinieks, kuram mūsu kareivju brīvie uzskati nav pieņemami un liek jums nosarkt par tiem. Vai jūs dzirdat, jo es jums saku?

— Dzirdēt jau dzirdu, — teica Portoss, — bet, ja es ari vēl kaut ko saprastu.

— Mans draugs, Portos, jūs zināt, ka pa tēva līniju esmu cēlies no pareģotājiem, bet pa mātes — no sevilliem, tāpēc ari es runāju visu laiku mīklaini; kam ir ausis, tas dzird, kam ir acis, tas redz, vairāk pagaidām es neko nevaru pateikt.

— Rīkojaties, mans draugs, — teica Atoss. — Esmu pārliecināts, ka viss ko jūs darāt, ir lietas labā.

— Bet jūs, Aramis, vai esat tādās pašās domās?

— Pilnīgi, dārgo d'Artanjan.

— Nu, tad paldies Dievam, — teica d'Artaņjans. — Lūk, īstenie ticīgie, kuriem prieks darīt brīnumus. Ne tā kā mazticīgais Portoss, kuram vispirms visu vajag ieraudzīt un aptaustīt.

— Tā ir taisnība, — teica Portoss, — es vienmēr esmu ļoti aizdomīgs.

D'Artanjans uzsita uz pleca Portosam, bet, tā kā visi bija atbraukuši

un brokasta vietu, tad saruna pārtrūka.

Ap pulkslens pieciem, kā bija norunāts, Mušketons tika aizsūtīts visiem pa priekšu. Mušketons nerunāja angliski, bet, viņš pamanīja, kā Grimo iztiek ar žestiem un mimiku vārdu vietā. Viņš sāka mācīties no Grimo un pēc talantīgā skolotāja mācību stundām, apguva nepieciešamās iemaņas. Blezuā arī devās līdzi Mušketonam.

Pēc dažām stundām mūsu četri draugi, braucot pa Derbī galveno ielu, pamanīja Blezuā, kurš stāvēja uz cienījama nama sliekšņa. Šeit viņiem bija sagatavots dzīvoklis.

Visu dienu viņi pal netuvojās karalim, baidoties no apkārtējo aizdomām, un, tajā vietā; lai pusdienotu kopā ar pulkvedi Harrisonu, kā tas bija iepriekšējā dienā, viņi pusdienoja vieni paši.

Noteiktajā stundā Groslou bija klāt! D'Arlanjans viņu uzņēma kā vecu draugu. Portoss nomērīja viņu no galvas līdz kājām un pie sevis klusībā nosmējās, atrodot, ka. neskatoties uz. bargo sitienu, ar kuru viņš aplaimoja Parri brāli, pēc izskata viņš bija diezgan pašķidrs. Atoss un Aramiss darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai slēptu savu riebumu pret šo cilvēku, ko viņš tiem iedvesa. Vispār Groslou palika apmierināts ar uzņemšanu.

Aloss un Aramiss nospēlēja savu lomu. Ap pusnakti viņi iegāja savā istabā, kuras durvis, it kā aiz piesardzības, lika atstātas vaļā. Bez tam d'Arlanjans drīz vien viņiem pievienojās, atstādams Porlosu vienu pašu cīnoties ar Groslou.

Portoss vinnēja no Groslou piecdesmit pislolu un nolēma, ka viņš ir samērā jauks sarunu biedrs, nekā sākumā las varēja izlikties.

Kas attiecas uz (iroslou, lad viņš nolēma nākošajā vakarā alspēlēt d'Artanjanam visu to, ko šodien bija paspēlējis Portosam. Atvadoties, no gaskonieša, viņš atgādināja par nākošās nakts ielūgumu.

Mēs teicām nākošās „nakls" ielūgumu, jo viņi šķīrās pulkstens četros no rīta.

Diena pagāja kā parasti. D'Artanjans pārgāja no kapteiņa Groslou pie pulkveža Harrisona, no pulveža Harrisona pie saviem draugiem. Cilvēks, kurš luvāk nepazīst d'Artanjanu, varētu nodomāt, ka viņš ir ļoti jautrā garastāvoklī, bet viņa draugi Aloss un Aramiss, pamanīja zem viņa jautrības maskas stipru uzbudinājumu.

— Ko viņš ir izdomājis? - leica Aramiss.

— Pagaidīsim, — tcica Atoss.

Portoss neteica neko, likai pārskaitīja ar pirkstiem savā kabatā piecdesmit pistoļu, kurus bija vinnējis Groslou, un pēc viņa sejas varēja spriest, ka šī nodarbošanās viņam ir ļoli patīkama.

Vakarā visi iebrauca Ristonā. s D'Artanjans sasauca draugus kopā. Viņš vairs nebija tas bezrūpīgais un jautrais cilvēks, kāds bija izskatījies visu dienu.

Atoss saspieda Aramisa roku.

— Stunda tuvojas! — viņš klusi teica.

— Jā, — to dzirdēdams teica d'Arlanjans, — tiešām, stunda tuvojas: šajā nakti, mani draugi, mēs glābsim karali.

Atoss nodrebēja; viņa acīs iedegās liesmiņas.

— D'Artanjan, — viņš teica ar bažām, kuras viņu pārņēma pēc cerību iedvesmas, — vai jūs nejokojat? Jūs runājat taisnību? Tā jokot, būtu bijis pārāk netaisni.

— Man ir savādi, teica d'Arlanjans, — ka jūs varat man neticēt. Sakiet, kad un kur jūs osai redzējis, ka es jokotu ar savu draugu sirdīm vai ar karaļa dzīvību? Es jums jau teicu un atkārtoju, ka šonakt mēs atbrīvosim karali Čārlzu Pirmo. Jūs uzticējāt man atrast iespēju, un es viņu atradu.

Portoss ar bezgalīgu mīlestību skatījās uz. d'Artanjanu. Aramiss smaidīja ar cerībām. Atoss bija bāls un viss drebēja.

— Runājiet! - viņš teica.

Portoss vēl vairāk iepleta acis, Armiss skatījās d'Artanjanam tieši mutē.

— Jūs zināt, ka mēs šovakar esam uzaicināti ciemos pie CJroslou?

— Jā, — teica Portoss, — viņš lūdza iespēju atspēlēties.

— Lieliski. Bet vai jums ir zināms, kur viņš atspēlēsies?

— Nē.

— Pie karaļa.

— Pie karaļa? — iesaucās Atoss. ,

— Jā, mani draugi, pie karaļa. Šonakt ir kapteiņa dežūra pie viņa majestātes, un, lai izklaidētos, viņš ielūdza mūs sastādīt viņam kompāniju…

— Visus četrus? — jautāja Aloss.

— Protams, visus četrus: vai tad mēs varam pamest savus gūstekņus?

— Ahā! — teica Aramiss.

— Un Jcas tālāk? — jautājot noteica Aloss, viss sasprindzis aiz uztraukuma.

— Mēs iesim pie Groslou, es un Portoss ar zobeniem pie sāniem, bet jūs divatā ar dunčien; četratā mēs uzveiksim šos astoņus pamuļķus un viņu stulbo priekšnieku. Ko jūs par to teiksit, Portos?

— Es teikšu, ka tas nebūs grūti, - atbildēja Portoss.

— Mēs pārģērbsim karali (Jroslou drēbēs, bet Mušketons, Grimo un Blezuā gaidīs mūs aiz ielas stūra ar apseglotiem zirgiem. Mēs uzsēdīsiemics uz tiem, auļosim un no rīta būsim divdesmit jūdžu attālumā no šejienes. Vai labi izdomāts, Atos?

Aloss uzlika viņam uz pleciem abas rokas, un maigi ieskatījās d'Artanjanam acīs.

— Es jums vēlreiz saku, mans draugs, ka pasaulē nav cēlsirdīgāka un vīrišķīgāka cilvēka, kurš spētu ar jums sacensties. Mēs uzskatījām, ka jūs esat vienaldzīgs pret mūsu nelaimi un bēdām, kuras jūs ar pilnām tiesībām vārējāt ar mums nedalīt,— un, lūk, tikai jūs viens atradāt to līdzekli, kuru mēs tik ļoti vēlējāmies atrast… Es atkārtoju tev, ka tu esi vislabākais no mums; es dodu tev savu svētību, kā arī ļoli mīlu tevi, mans dēls.

— Un kā es nevarēju to iedomāties! — iesaucās Portoss, iesitot pats sev pa pieri, — tas taču ir tik vienkārši.

— Ja es labi sapratu, tad mēs visus vispirms uzveiksim? — jautāja Aramiss.

Atoss nodrebēja un nobālēja.

— Nāksies, velns parāvis! — atbildēja d'Artanjans. — Es ilgi domāju, vai nevar to izdarīt citādi, bet, atzīstos, ka neko jēdzīgu es nespēju izdomāt.

— Nu ko, lai dara, — teica Aramiss, — stāvoklis tāds, ka citas izvēles nav. Kā mēs rīkosimies?

— Man ir divi varianti, — atbildēja d'Arlanjans.

— Pirmais? — jautāja Aramiss.

— Ja mēs tur atrādīsimies četratā, tad pēc mana signāla (bet šis signāls būs vārds: „Beidzot!") katrs no jums iedurs savam blakussēdošajam kareivim. Četri cilvēki būs uz vietas beigti, un mūsu stāvoklis būs gandrīz līdzvērtīgs: mēs būsim četri pret pieciem. Šie pieci var padolies; lad mēs viņus sasiesim un aizbāzīsim mutes. Ja viņi sākas aizsargāties, tad mēs viņus nositīsim. Bet var gadīties, ka mūsu saimnieks izmaina savu lēmumu, un ielūdz, tikai mani ar Portosu. Tādā gadījumā, mums nekas cits neatliks, kā pastrādāt divreiz ātrāk un ar dubultīgu spēku. Tas būs daudz grūtāk un var izcelties troksnis, bet jūs visi esiet kaujas gatavībā ar dunčiem rokās, un skrieniet palīgā tikai tad, ja izdzirdat troksni.

— Nu, bet, ja viņi noliek jūs? — jautāja Atoss.

— Neiespējami! — paziņoja d'Arlanjans. — Šīs alus mucas ir pārāk neveiklas un smagas. Bez tam, Portos, sitiet stipri ar roku pa viņu rīklēm; tāds silicns uzreiz apdullina un nedod laiku iebļauties.

— Lieliski! — teica Portoss. — Tas būs slavens cīniņš.

— Šausmas! Šausmas! — atkārtoja Atoss.

— Ak, cik jūs esat palicis jūtīgs, Atos! — teica d'Artanjans. — It kā jus nebūtu nokāvis cilvēkus kaujās! Starp citu, mans draugs, — viņš piebilda, — ja jūs domājat, ka karaļa dzīvība nav to vērta, es apklustu. Gribat, es lūlīl aizsūtīšu Groslou ziņu, ka esmu nevesels.

— Nē,— tcica Atoss, — jums ir taisnība, mans draugs; atvainojiet manu vājumu.

Šajā mirklī atdarijās durvis, un uz sliekšņa parādījās angļu kareivis.

— Kapteinis Groslou, — viņš iesāka lauzītā franču valodā, — paziņo d'Artanjana kungam un di Vallona kungam, ka gaida viņus pie sevis.

— Kur tieši? — jautāja d'Artanjans.

— Šeausdeguņa istabā, — atbildēja kareivis, būdams fanātisks puritānis.

— Labi! — teica Atoss tīrā angļu valodā, kuram asinis iesita galvā pie tāda karaliskās cieņas aizvainojuma. — Labi, pasakiet kapteinim Groslou, ka mēs ejam.

Puritānis aizgāja. Mūsu draugi lika saviem kalpiem apseglot astoņus zirgus un viņus gaidīt noteiktajā vielā, neatejot no zirgiem ne soli, un neizrādot nekādu uztraukumu vai kņadu, atrazdamies divdesmit soļu attālumā no mājas, kur tika apsargāts karalis.