Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XVII Tosts par godu kritušajam karalim

Jo tuvāk mūsu bēgļi tuvojās mājai, jo ccļš kļuva vairāk izdangāts, it kā pirms viņiem būtu aizjājis vesels kavalērijas pulks. Pēdas bija redzamas līdz pašām mājas durvīm: varēja redzēja, ka šeit bija ierīkota viņu atpūtas vieta.

— Nu, protams, — tcica d'Artanjans, — lieta skaidra: šeit gāja karalis ar savu konvoju.

— Velns parāvis! - iesaucās Portoss. — Tādā gadījumā viņi visu būs apēduši!

— Kas vēl nebūs! — teica d'Artanjans. — Kaut vai vienu vistiņu viņi būs mums atstājuši.

Viņš nolēca no zirga un pieklauvēja pie durvīm. Neviens neatvēra.

Tad viņš pagrūda durvis, kuras izrādījās neaizslēgtas, un ieraudzīja, ka pirmā istaba bija galīgi tukša.

— Nu ko? - jaulāja Porloss?

— Es neko neredzu, - atbildēja d'Arlanjans. — Ak!

— Kas nolika?

— Asinis!

Pie šī vārda trīs kalpi nolēca no zirgiem un ienāca pirmajā istabā. D'Artanjans jau atvēra otras istabas durvis, un pēc viņa sejas izteiksmes bija skaidrs, ka viņš ieraudzīja kaut ko neparastu.

Draugi, pienākdami viņam klāt, ieraudzīja uz grīdas gulošu jaunekli, kurš gulēja pals savās asinīs. Redzams, viņš gribēja aiziel līdz gultai, bcl nepietika spēka, un viņš nokrita uz grīdas.

Aloss pirmais piegāja pie nelaimīgā; viņam izlikās, ka ievainotais pakustējās.

— Nu, kas ir? — jautāja d'Arlanjans.

— Tas, — teica Atoss, - ja viņš arī nomira, lad pavisam nesen, jo ķermenis vēl ir silts. Bet, nē, viņa sirds vēl pukst. Ei, draudziņ!

Ievainotais novaidējās. D'Arlanjans ar roku iesmēla ūdeni no spaiņa un iešļāca ievainotajam sejā.

Cilvēks alvēra acis, mēģinādams paceli galvu, bet nepietika spēka. Atoss mēģināja viņa galvu piesliet pie saviem ceļgaliem, bet pamanīja, ka rēta ir lieši uz galvas. Rēta bija atvērusies un asinis lija straumēm.

Aramiss samērcēja dvieli un pielika pie ievainojuma. Aukstums deva iespēju jauneklim atgūt samaņu, jauneklis alvēra acis.

Viņš ar izbrīnu skatījas uz cilvēkiem, kuri viņu, likās žēloja un mēģināja visādi palīdzēt.

— Ar jums ir draugi, — viņam teica angliski Atoss, — nomierinieties un, ja jums ir spēks, pastāstiet mums, kas ar jums nolika.

— Karalis, ,— nomurmināja ievainotais, — karalis ir sagūstīts!

— Jūs viņu redzējāt? — jautāja Aramiss, tāpat angliski.

Ievainotais neko neatbildēja.

— Esiel mierīgs, — turpināja Aloss, — mēs esam uzticami viņa majes­tātes kalpi.

— Jūs runājat taisnību? — jautāja ievainotais.

— Zvēru!

— Tad cs varu jums izstāstīt?

— Runājiet.

— Esmu karaļa kambarsulaiņa Parri brālis.

Atoss un Aramiss atcerējās, ka šajā vārdā lords Vinters sauca sulaini,

kuru viņi satika pie teltīm.

— Mēs viņu pazīstam, — teica Atoss, — viņš vienmēr bija karaļa klātbūtnē.

— Jā, jā, — turpināja ievainotais. — Tad, lūk, redzēdams, ka karali saņem gūstā, viņš atcerējās mani. Kad viņi ar karali brauca garām manai mājai, viņš pieprasīja karaļa vārdā apstāšanos šajās mājās. Lūgums tika izpildīts. Tika pateikts, ka karalis ir izsalcis. Viņu ieveda šajā istabā, lai viņš paēstu pusdienas, un nolika sargus pie durvīm un pie logiem. Parri pazina šo istabu, jo vairākkārt bija mani apmeklējis šeit, kad viņa majestāte apmeklēja Ņjūkastlu. Viņam bija zināms, ka no šīs istabas ved pazemes eja uz pagrabu, bet no turienes - uz augļu dārziem. Viņš padeva man zīmi. Es visu sapratu. Bcl, domājams, ka sargi kaut ko nojauta un kļuva ļoti vērīgi. Nezinādams, ka sargi ir nopratuši mūsu nodomu, es degu nepacietībā ātrāk glābt viņa majestāti. Nolēmis, ka nedrīkst zaudēt laiku, cs izgāju ārā it kā, lai atnestu malku. Es aizgāju pa pazemes eju līdz. pagrabam, no kurienes veda taisni savienota lūka, un ar galvu piecēlu vienu dēli. Kamēr Parri klusi vēra ciet durvis, es pamāju karalim, lai viņš man seko. Bet, diemžēl, viņš nepiekrita. Parri lūdza viņu, cs arī centos pārliecināt no savas puses. Beidzot viņš ļāva sevi pierunāt un, piekrita man sekot. Par laimi, es gāju pirmais, bel karalis pēc manis dažu soļu atstatumā. Pēkšņi pazemē manā priekšā izauga liela tumša ēna. Es gribēju iekliegties, lai brīdinātu karali, bet nepaspēju. Es sajutu tādu triecienu, it kā vesela māja uzgrūstu man virsū, un cs nokritu bezsamaņā.

— Jūs esat labs anglis! Uzticams karaļa kalps! — tcica Atoss.

— Kad cs atguvos, cs visu laiku biju tur gulējis. Es aizvilkos līdz. mājai. Karalis un viņa konvojs bija aizbraukuši. Man pagāja kāda slunda, bel varbūt vairāk, kamēr cs atvilkos līdz šejienei. Bel tad spēki mani atstāja, un es no jauna iekritu nemaņā.

— Nu, bet tagad kā jūs jūtaties?

— L«ti slikti, — tcica ievainotais.

— Vai mēs varam jums palīdzēt? — jaulāja Aloss.

— Palīdziet man iegulties gultā. Es domāju, ka man kļūs vieglāk.

— Vai jums ir kāds, kurš varētu jūs apkopt?

— Mana sieva aizbrauca uz Dargemu, es viņu gaidu kuru katru brīdi. Nu, bet vai jums pašiem kaut kas nav vajadzīgs?

— Mčs iebraucām ar vienu mērķi, lai iestiprinātos.

— Diemžēl, viņi visu paņēma! Mājās nav pat gabaliņa maizes.

— Dzirdiet, d'Artanjan? — tcica Aloss. — Mums nāksies meklēt citu vielu.

— Man lagad vienalga, — leica d'Artanjans, — cs vairs neesmu izsalcis.

— Es ari, - leica Portoss.

Viņi pārnesa ievainoto uz gultu un pasauca Grimo, kurš pārsēja ievainojumu.

Būdams četru draugu dienestā, Grimo neskaitāmas reizes pārsēja un lika kompreses, tā kā viņam bija liela pieredze visāda veida ievainojumos.

Pa to laiku bēgļi atgriezās istabā, lai izvestu apspriedi, ko iesākt tālāk.

— Tagad, — teica Aramiss, - mēs zinām pašu galveno: karalis un viņa sargi brauca pa šo ceļu; tātad, mums jādodas pa citu… Vai jūs, Atos, esat ar mieru?

Atoss neatbildēja; viņš bija ieslidzis pārdomās.,

— Jā, — leica Portoss, — brauksim uz. citu pusi. Ja mēs sekosim pakaļ karalim, lati neko neatradīsim ēdamu, jo viņi visu noēdis braukdami mums pa priekšu; bel mēs nomirsim badā. Kas par nolādētu zemi ši Anglija!

— Pirmo reizi dzīvē es palieku bez pusdienām. Pusdienas — mana mīļākā ēdienreize.

— Kā jūs domājat, d'Artanjan, - teica Atoss, - vai jūs būlu mierā ar Aramisa priekšlikumam?

— Nē, es pieturos pie sava lēmuma, — teica d'Artanjans. — Tas ir pretējs jūsu uzskatiem.

— Jūs vēlaties sekol pakaļ konvojam? — jaulāja Portoss.

— Nē, braukt Jkopā ar viņiem.

Atosa acis iedzirkstijās.

— Braukt kopā ar konvoju! — iesaucās Aramiss.

— Ļaujiet d'Artanjanam izteikties; jūs zināt, ka viņš ir labs padomde­vējs, — tcica Aloss.

— Bez. šaubām, - teica d'Arlanjans, — mums jābrauc turp, kur mūs vismazāk meklēs. Bet nevienam neienāks prātā meklēt mūs starp puritāņiem. Tāpēc pievienosimies puritāņiem.

— Lieliski, mans draugs, lieliski! - leica Aloss. — Ļoli labs padoms! Es ari gribēju par to ieminēties, bcl jūs, kā vienmēr, mani apsteidzāt.

— Tātad, jūs piekrītat? — jautāja Aramiss.

— Jā, jo viņi domās, ka mēs vēlamies likt ārā no Anglijas, tāpēc meklēs mūs visās ostās. Tajā pašā laikā mēs paspēsim kopā ar karali nokļūl Londonā, bcl lur mūs vairs nevarēs atrast. Pilsētā ar miljons iedzīvotājiem viegli pazust. es jau nerunāju par to, — piebilda Atoss, uzmetot skatienu Aramisam, — par tām iepējām, ko dos mums šis ceļojums.

— Jā, — teica Aramiss, — saprotu.

— Bet es neko nesaprotu, — teica Porloss, — bet tas nav svarīgi: ja d'Artanjans un Atoss ir par šo braucienu, tātad labāku variantu neviens neizdomās.

— Bet, — leica Aramiss, — vai mēs neizsauksim pulkveža Harrisona aizdomas?

— Velns parāvis! — leica d'Arlanjans. — Uz viņu cs visvairāk paļaujos. Pulkvedis Harrisons ir mūsu sabiedrotais. Mēs vienreiz, redzējām viņu pie ģenerāļa Kromvela. Viņš zina, ka mēs esam no Francijas Mazarīni sūlīli. Viņš mūs pieņems par draugiem. Pie tam, viņš, liekas, ir miesnieka dēls? Portoss varēs viņam parādīt, kā ar vienu dūres sitienu var nosist vērsi, bet es — kā nogāzt vērsi, saķerot viņu aiz ragiem. Ar to mēs iegūsim vispārējo draudzību.

Aloss pasmaidīja.

— Jūs esat vislabākais biedrs, kādu man ir gadījies salikt dzīvē, d'Artanjan, — leica viņš, sniedzot gaskonietim roku, — cs esmu ļoli laimīgs, ka no jauna esmu ieguvis jūsu draudzību, mans dēls.

Kā zināms, kad Atoss izjuta draudzīgu maigumu, viņš vienmēr sauca d'Artanjanu pār dēlu.

Šajā mirklī Grimo iznāca no otras istabas. Ievainojums bija pārsiets, un ievainotais jutās labāk. Draugi no viņa alavdijās un jautāja, vai viņš nevēloties kaut ko nodot savam brālim.

— Palūdziet viņu, — lūdza šis godīgais cilvēks, — lai viņš nodod karalim, ka mani pavisam nenosita. Kaut arī esmu mazs cilvēks, esmu pārliecināts, ka viņa majestāte nožēlo un pārmet sev manu nāvi.

— Esiel mierīgs, — teica d'Artanjans, — viņš par to uzzinās jau šodien.

Mazā ceļotāju grupa turpināja savu ceļu. Nomaldīties nebija iespējams,

jo visur bija skaidri saskatāmas pēdas.

Stundas divas visi brauca klusēdami; pēkšņi d'Artanjans, būdams priekšgalā, apstājās ceļa pagriezienā.

— Ahā! — viņš iesaucās. — Lūk, viņi.

Patiešam, liela grupa jātnieku bija saskatāma pusjūdzes attālumā.

— Draugi mani, — teica d'Arlanjans, — atdodiet savus zobenus Muškctonam; viņš jums tos atdos pie pirmās izdevības. Neaizmirstiet, ka jūs esal mūsu gūstekņi.

Tad viņi uzsauca zirgiem un devās pievienoties pulkam.

Aplenkts ar Harrisona pulka kareivjiem, karalis brauca priekšgalā, bezkaislīgi, ar cieņu, it kā labprātīgi.

Kad viņš pamanīja Atosu un Aramisu, ar kuriem viņš nevarēja pat atvadīties, un izlasīja viņu acīs, ka dažu soļu attālumā ir viņu draugi, tad — kaut viņš tos arī uzskatīja par gūstekņiem — viņa skatiens kļuva priecīgs, un vaigi palika sārti no uzbudinājuma;

D'Arlanjans panāca pulku, atstādams savus draugus Portosa aizgādībā, un piejāja pie Harrisona. Viņš patiešām atcerējās, ka bija viņu redzējis pie Kromvela, un uzņēma viņu tik laipni, cik las bija iespējams ar viņa raksturu.

Kā d'Artanjans bija cerējis, pulkvedis pal nedomāja viņu turēt aizdomās.

Drīz pulks apstājās, lai karalis varēlu iclurēt azaidu. Šoreiz, lai izbēgtu karaļa bēgšanas variantus, tika pieņemti papildus mēri. Lielajā viesnīcas zālē lika uzklāts mazs galdiņš karalim, bet liels galds virsniekiem.

— Vai jūs ar mums pusdienosit? — jautāja d'Artanjanam Harrisons.

— Ar lielāko prieku,— atbildēja d'Arlanjans, — bel ar mani kopā ir mans draugs di Vallona kungs un vēl divi gūstekņi, kurus es nekādi nevaru pamest, bcl mēs esam pārāk daudz, lai sēstos pie jūsu galda. Labāk izdarīsim tā: pavēliet uzklāt mums atsevišķu galdiņu, lūk, tajā stūrī, un atsūtiet mums no jūsu galda, ko pats uzskalīsicl par vajadzīgu, citādi mēs riskējam nomirt badā.

— Lieliski, — leica Harrisons.

Viss tika iekārtots lā, kā gribēja d'Arlanjans.

Kad viņš atgriezās no pulkveža Harrisona, karalis jau sēdēja pie sava galdiņa, bcl Parri viņam pakalpoja. Harrisons un viņa virsnieki izvietojās pie sava galda, bet stūrī bija sagatavotas vietas d'Artanjanam un viņa draugiem.

(ialds, pie kura sēdēja angļu puritāņi, bija apaļš, un — tīšām vai netīšām, lai izteiktu karalim savu nicinājumu, — Harrisons apsēdās ar muguru pret karali.

Karalis redzēja, ka zālē ienāk četri viņam uzticīgi cilvēki, bet, likās, nepievērsa tam nekādu uzmanību.

Viņi apsēdās pie galda, izvietodamies tā, lai ne pret vienu nebūtu jāsēž ar muguru. -Tieši viņu priekšā pie viena galda sēdēja virsnieki, bel pie otra — karalis.

Harrisons bija ļoti laipns un atsūtīja saviem viesiem labākos ēdienus, kas bija uz. viņu galda; bet par lielu nožēlošanu draugiem, vīns netika uzlikts galdā. Atosu, likās, tas neuztrauca, bcl d'Arlanjans, Portoss un Aramiss nespēja atturēties no skābās fizionomijas katru reizi, kad viņiem vajadzēja dzert alu, mīļāko puritāņu dzērienu.

— (Joda vārds, pulkvedi, — leica d'Arlanjans, — mēs esam jums ļoti pateicīgi par jūsu laipno ielūgumu, citādi mēs riskētu paliki bez pusdienām, tāpat kā mēs palikām bez brokastīm. Mans draugs di Vallons, protams, arī jums no sirds pateiksies, jo viņš bija ļoti izsalcis.

— Es arī tagad vēl neesmu picēdics kā nākās, — teica Portoss, klanoties pulkvedim.

— Kā varēja gadīties ar jums lik šausmīga nelaime, ka jūs palikāt bez brokastīm? — smejoties, jautāja Harrisons.

— Ļoli vienkārši, pulkvedi, — atbildēja d'Arlanjans. — Es ļoli steidzos jūs panākt un, lai ātrāk sasniegtu mērķi, braucu pa jūsu pēdām, ko nekādi nevajadzēja darīt tādam piedzīvojušam dzīvokļu meistaram, kā es. Man vajadzēja zināt, ka lur, kur noies lāds brašu zēnu pulks, kā jūsu, uz ceļa nepaliks pal apgrauzis kauls. Tāpēc iedomājieties mūsu vilšanos, kad mēs, piebraukdami pie mājas, kura atradās meža malā, ar sarkaniem dakstiņu jumtiem un zaļiem logu aizvirlņicm, mēs vistiņu vielā, kuras gribējām uzcept, cūciņu, kuru cerējām izcept, atradām likai nabadziņu, kurš peldēja savās asinis…

— Velns parāvis, pulkvedi, lūdzu nododiet manus komplimentus tam virsniekam, kurš mācēja iecist pa galvu šādu meistarīgu un smagu sitienu; tas izsauca pat mana drauga alzinību, kurš pāls ir liels meistars dažādos sitienos.

— Jā! — tcica iesmejotics Harrisons, un skatoties uz vienu savu virsnieku. - Kad (iroslou apņemas padarīt kādu darbiņu, tad uztraukties vairs nenākās.

— Ak, tas ir viņš! — tcica d'Artanjans, klanoties virsniekam. — Cik žēl, ka kapteinis nerunā franciski un cs nevaru viņu personīgi apsveikt.

— Es pieņemu jūsu komplimentu un gatavs uz lo atbildēt ar to pašu, — teica virsnieks samērā tīrā franču valodā. — Es trīs gadus dzīvoju Parīzē.

— Tādā gadījumā, cienītais kungs, man jums jāsaka, — turpināja d'Arlanjans, - ka jūsu sitiens bija ļoli meistarīgs: jūs gandrīz nositāt šo cilvēku…

— Es domāju, ka es viņu nositu, — piezīmēja Groslou.

— Nē, ne pavisam. Tiesa, viņš bija tuvu nāvei, bet tomēr nenomira.

Pie šiem vārdiem d'Artanjans uzmela skatienu Parri, kuram viņš ari

domāja šos vārdus un kurš, stāvēdams blakus karalim, nobālēja kā palags.

Kas attiecas uz karali, tad viņš dzirdēja šo sarunu, un viņam sirds sažņaudzās aiz sāpēm. Viņš nesaprata, kāpēc franču virsnieks slāsla šos sīkumus, un klusībā pie sevis šausminājās par viņa bezjūlību. Tikai pie pēdējiem d'Artanjana vārdiem viņš atviegloti uzelpoja.

— Ak, velns parāvis, — uztraucās (iroslou, — es domāju, ka iesilu veiksmīgāk. Ja no šejienes nebūtu bijis tik tālu, cs atgrieztos, lai viņu piebeigtu.

— Un tas būlu bijis pals labākais, ja jūs nevēlaties, lai viņš paliktu dzīvs, - teica d'Arlanjans, - par cik, vai jūs zināt, ievainojums galvā, ja cilvēks uzreiz nenomirst, sadzist pa nedēju.

Un d'Arlanjans otrreiz paskatījās uz Parri, kura sejā parādījās tāds prieks, ka Čārlzs 1, smaidot, sniedza viņam savu roku.

Parri godbijīgi palocījās un noskūpstīja sava pavēlnieka roku.

— Patiešām, d'Artanjan, - teica Aloss, - jūs esat tikpat daiļrunīgs, cik asprātīgs. Bet ko jūs teiksit par karali?

— Man [oli patīk viņa seja, - teica d'Arlanjans. - Tajā atspoguļojas cēlsirdība un labsirdība.

— Jā, bet viņš ir gūsteknis, - piezīmēja Portoss, — un tas ir ļoti slikti.

— Man ļoti gribās iedzert par karaļa veselību, — teica Aloss.

— Tādā gadījumā atļaujiet man pateikt tostu, - piedāvāja d'Arlanjans.

— Runājiet! — piekrita Aramiss.

Portoss ar apbrīnu skatījās uz ļoti izveicīgo gaskonieti.

D'Arlanjans piepildīja savu alvas kausu un pacēla to.

— Kungi, — viņš griezās pie saviem draugiem, — piedāvāju iedzert par tā veselību, kam pieder pirmā viela pie šī pusdienu galda; par mūsu pulkvedi. Lai viņam būtu zināms, ka mēs esam viņa rīcībā līdz pal Londo­nai un arī tālāk.

Sakot šos vārdus, d'Arlanjans skatījās uz Harrisonu, kurš šo (ostu pieņēma kā sev domātu, piecēlās, paklanījās visiem četriem draugiem un bez mazākām aizdomām izdzēra savu kausu. Pa to laiku franču virsnieki savus skatienus pievērsa karalim un visi kopā izdzēra kausus.

Karalis Čārlzs 1, savukārt, pasniedza savu kausu Parri, kurš ielēja tur nedaudz alus, jo karali cienāja ar to pašu, ar ko pārējos. Pienesot savu kausu pie lūpām, viņš paskatījās uz francūžiem un izdzēra alu ar smaidu, kurā bija izteikta visa viņa pateicība.

— Nu, bet tagad, kungi, — sauca Uarrisons, noliekot savu kausu uz galda un nepievēršot nevienam savu uzmanību, — laiks doties ceļā.

— Kur mēs nakšņosim, pulkvedi?

— Terksā, — atbildēja Uarrisons.

— Parri, — teica karalis, pieceļoties un griežoties pie sava kalpa, — liec man padot zirgu. Es braucu uz Terksu.

— Goda vārds, - teica d'Artanjans, - esmu apburts ar jūsu karali; esmu viņa rīcībā.

— Ja tu runā no sirds, • teica Atoss, - tad karalis netiks līdz Londonai.

— Kā tā?

— Nu tā, mēs viņu atbrīvosim ātrāk.

— (), šoreiz jīīs, Atos, — piezīmēja d'Artanjans, — jūs, goda vārds, esat sajucis prātā.

— Vai jums ir kāds noteikts plāns? — jautāja Aramiss.

— Eh, — teica Portoss, — nav nekā neiespējama, ja ir labs plāns.

— Man nav nekāda plāna, - teica Atoss, — d'Artanjans kaut ko izdomās.

D'Artanjans paraustīja plecus, un viņi devās ceļā.