Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXV cilvēks maskā

Pulkstens bija tikai četri pēcpusdienā, bet palika jau pavisam tumšs; sniegs krita lielām pārslām, /vramiss, kurš atgriezies viesnīcā atrada Atosu ja ne bezsamaņā, tad pilnīgi neizprotamā stāvoklī.

Pie pirmajiem drauga vārdiem grāfs izgāja no sava letarģiskā sastinguma.

— Un tā, — iesāka Aramiss, — Liktenis mūs uzveica.

— Uzveica, — atbildēja Atoss. — Cēlsirdīgais, nelaimīgais karalis!

— Jūs esat ievainots? — Aramiss jautāja.

— Nē, tās ir karaļa asinis. Grāfs noslaucīja pieri.

— Kur tad jūs bijāt?

— Tur, kur jūs mani atstājāt, zem ešafota.

— Un jūs visu redzējāt?

— Nē, es visu dzirdēju. Nedod Dievs man kādreiz, pārdzīvot vēl šādu mirkli, kādu es piedzīvoju šodien. Vai es nepaliku sirms?

— Tātad jūs zināt, ka es nepametu karali?

— Fs dzirdēju jūsu balsi līdz pēdējam brīdim.

— Lūk, ordenis, ko viņš man iedeva, — Aramiss teica, — bet, lūk, krusts, ko es paņēmu no viņa rokām. Abus šos priekšmetus viņš lika nodot karalienei.

— Bet, lūk, kabatlakatiņš, kurā ietīt šīs lietas, — teica Atoss.

Un viņš izņēma no kabatas kabatlakatiņu, kurš bija samircis karaļa asinis.

— Bet ko izdarīja ar viņa nelaimīgo ķermeni? — Atoss jautāja.

— Pēc Kromvela pavēles, tam tiks atdots karalisks gods. Mēs jau ielikām viņu svina zārkā. Ārsti pašreiz balzamē viņa nelaimīgās atliekas. Kad viņi pabeigs savu darbu, viņš liks izlikts pils baznīcā.

— Ņirgāšanās! - Atoss drūmi noteica. — Karaliski pagodinājumi pēc nāvessoda izpildīšanas!

— Tas tikai pierāda. — Aramiss aizrādīja, — ka karalis ir miris, bet karaliskā vara vēl ir dzīva.

— Diemžēl, — Atoss turpināja, - tas varbūt bija pēdējais karalis-bruņi- nieks uz šīs zemes.

— Pietiek, nekrītiet izmisumā, grāf, — atskanēja Portosa skaļā balss, kurš nāca smagiem soļiem, — mēs visi esam uz šīs zemes mirstīgi, mani dārgie draugi.

— Kāpēc jūs nākat tik vēlu, mans dārgais, Portos? — jautāja grāfs de La Fērs.

— Jā, — Portossa atbildēja, — es ceļā satiku cilvēkus, kuri mani apturēja. Viņi nelieši aiz. priekiem dejoja! Es vienu paņēmu aiz. krāgas un, liekas, viegli pažņaudzīju. Šajā mirklī nāca patruļa. Par laimi, tas kuru cs biju drusku saķēris, kādu laiciņu bija zaudējis runas dāvanas. Es to izmantoju un nogriezos pirmajā šķērsielā, pēc tam nākošajā, un, beidzot, apmaldījos. Es nepazīstu Londonu, nerunāju angliski, un cs.jau sāku domāt, ka nekad vairs neatradīšu šo viesnīcu. Bet tomēr cs atnācu.

— Bet, kur ir d'Artanjans? — Aramiss jaulāja. — Vai jūs viņu nere­dzējāt? Vai ar viņu kaul kas nenotika?

— Mūs izšķīra pūlis, — Porloss atbildēja, — un lai kā cs centos, nekādi nevarēju ar viņu atkal satikties.

— O, — rūgti noteica Atoss, - es viņu redzēju. Viņš stāvēja pūļa pirmajā rindā un no savas vietas varēja visu lieliski pārredzēt. Skats, laikam, bija grandiozs, un viņš, domājams, vēlējās noskatīties izrādi līdz galam.

— O, grāf dc La Fēr! pēkšņi ierunājās mierīga, kaut arī mazliet aizelsusies cilvēka balss, kurš bija skrējis. — Jūs aprunājat klāt neesošos?

Šis pārmetums Atosam iedūrās sirdī.

Tomēr iespaids, kurš radās skatoties uz d'Artanjanu, kad viņš stāvēja pūļa pirmajā rindā, kurš viss bija naida pārņemts, bija tik ļoti viņam iespiedies atmiņā, ka viņš tikai noteica:

— Es nemaz jūs nenosodu, mans draugs. Vienkārši šeit par jums uztraucās, un es paskaidroju, kur jūs bijāt. Jūs nepazināt Čārlzu Pirmo, viņš jums bija svešinieks, un jums nebija nekādas vajadzības viņu mīlēt.

Ar šiem vārdiem viņš pastiepa draugam pretī rokas. Bet d'Artanjans izlikās neredzam šo žestu, turpinādams turēl rokas zem apmetņa.

Atoss lēni nolaida savas rokas.

— Uh, piekusu! — d'Artanjans leica, sēžoties.

— Iedzeriet glāzi portvīna, — Aramiss viņam ieteica, paņemot no galda pudeli un piepildot glāzi. - Iedzeriet, tas jūs uzmundrinās.

— Jā, iedzersim, — Atoss noteica, juzdams, ka ir aizvainojis gaskonieti, un vēlēdamies ar viņu saskandināt glāzes. — Iedzersim un pametīsim šo nolādēto zemi. Laiva mūs gaida, jūs to zināt. Aizbrauksim jau šovakar. Mums šeit vairs nav ko darīt.

— Kā jūs steidzaties, grāf! — d'Artanjans piemetināja.

— Šī asinszeme man dedzina kājas, — Atoss atbildēja.

— Bet uz. mani šis sniegs atstāja pavisam pretēju iespaidu, — mierīgi noteica gaskonietis.

— Ko jūs vēl gribat šeit darīt? — Atoss jautāja. — Karalis ir miris.

— Tātad, grāf, — d'Arlanjans nevērīgi atbildēja, - jūs vairs neredzat, kas jums vēl atlicis ko darīt r\nglijā?

— Nē, neredzu, — Atoss atbildēja. - Ja nu vienīgi apraudāt pašu bezspēcību?

— Nu, bet es, — d'Artanjans leica, — nelaimīgais tūļa, asiņainu skatu mīļotājs, kurš tīšām izrāvās skatītāju pirmajās rindās līdz pašam ešafotam, lai tikai labāk visu pārredzētu, lai skatītu savām acīm karaļa ripojošo galvu, kuru, kā jūs izteicāties, nepazinu un pret kuru es biju pilnīgi vienaldzīgs, — ēs domāju pavisam savādāk, nekā jūs grāf, un… es palieku.

Atoss stipri nobālēja; katrs drauga pārmetums sāpīgi atbalsojās viņa sirdī.

— Jūs paliekat Londonā? — jautāja Portoss d'Artanjanam.

— Jā, — viņš atbildēja. — Bet jūs?

— Velns lai parauj! — Portoss teica, mazliet apjukdams zem Atosa un Aramisa pētošajiem skatieniem. — Ja paliekat jūs, tad es, kurš atbrauca ar jums kopā, arī palikšu, un aizbrauksim no šejienes mēs ari tikai kopā. Neatstāšu taču jūs šajā drausmīgajā valstī vienu pašu.

— Paldies, mans liraug:.. Tādā gadījumā es vēlos jums piedāvāt piedalīties vienā pasākumā, kuru mēs paveiksim, kad aizbrauks grāfs. Šī doma man ienāca prātā tad, kad es skatījos šo atbaidošo izrādi.

— Kāda doma? — Potoss jautāja.

— Uzzināt, kas bija tas cilvēks maskā, kurš tik cīlīgi piedāvāja savus pakalpojumus, lai tikai varētu nocirst karalim galvu.

— Cilvēks maskā? — Atoss iesaucās pārsteigumā. — Tātad jūs neizlaidāt bendi?

— Bendi? — albildēja d'Artanjans. - Viņš vēl visu laiku sēž. pagrabā un, liekas, visu laiku sarunājas ar viesnīcas saimnieka pudelēm, kas tur atrodas. Labi, ka jūs pieminējāt…

Viņš piegāja pie durvīm un iesaucās:

— Mušketon!

— Ko pavēlēsit, kungs? — atbildēja balss, it kā no zemes dzīlēm.

— Atlaid ieslodzīto, — d'Arlanjans teiea. — Viss ir jau beidzies.

— Bet, — Atoss teica, — kurš tad bija tas nelietis, kurš pacēla roku uz karali?

— Tas bija bende-mīļotājs, kurš, jāatzīst, veikli rīkojas ar cirvi, — Aramiss teica. — Viņam, kā jau viņš cerēja, pietika ar vienu cirtienu.

— Un jūs neredzējāt viņa seju? — Atoss jautāja.

— Viņš bija maskā, — d'Artanjans atbildēja.

— Bet jūs, Aramis, jūs taču stāvējāt pavisam blakus!

— Es redzēju tikai sirmu bārdu, kura rēgojā ārā no maskas.

— Tātad tas ir padzīvojis cilvēks? — Aloss jautāja.

— O, d'Artanjans piezīmēja, — Tas neko nenozīmē. Ja uzvilksi masku, kāpēc pie reizes neuzlikt ari bārdu?

— Zēl, ka es viņu neizsekoju, — Portoss noteica.

— Nti, bet man ienāca šī doma, mans dārgais Portos, — paziņoja d'Artanjans.

Atoss v'su saprata. Viņš piecēlās no savas vietas.

— Piedod man, d'Artanjan, — viņš noteica, — par to, ka es spēju šaubīties par tevi. Piedod man, mans dārgais draugs.

— Vispirms uzklausiet mani, — d'Artanjans atbildēja, pasmaidīdams.

— Tad izstāstiet mums visu, — Aramiss leica.

— Tātad, — d'Artanjans turpināja, — kad es skatījos, bet ne uz karali, kā domāja grāfa kungs (es zināju, ka šis cilvēks iet pretī savai nāvei, bet šāda veida skali, kaut arī man sen jau vajadzēja pie tiem pierast, vēl visu laiku mani uztrauc), — bet uz bendi maskā; tad, lūk, kad es viņu skatījos, kā jau es jums pateicu, man ienāca prātā doma uzzināt, kas tas varēlu būt par cilvēku. Bet tā kā mēs esam pieraduši darboties visi četri kopā un vienmēr viens otram palīdzam, es neviļus sāku skatīties pēc Portosa, tāpēc, ka jūs Aramis, es redzēju blakus karalim, bet jūs, grāf, kā es jau zināju, atradās zem ešafota. Lūk, kāpēc es jums piedodu, — viņš piebilda, sniegdams Atosam roku, — tā kā saprotu, ko jūs pārdzīvojāt šajos mirkļos. Un tālad, skatoties uz visām pusēm, es pēkšņi pamanīju pa labi no sevis kādu galvu ar šausmīgu rētu pakausī, kas bija pārsieta ar melnu taftu. „Velns parāvis, — es nodomāju, šis apsējums man liekas pazīstams, it kā es pats to būlu pārsējis". Un patiešām, tas izrādījās nelaimīgais skots, Parri brālis, uz kura galvas, kā jūs atceralics, Groslou izmēģināja savu vareno spēku, un kuram toreiz, kad mēs vinu bijām atraduši, būtībā bija tikai pusgalva.

— Kā tad, es atceros, — Portoss piezīmēja. — Šim cilvēkam vēl bija tādas garšīgas melnas vistas.

— Tiešām, tas bija tas pats. Šis cilvēks deva mājienus kādam, kurš stāvēja no manis pa kreisi. Es pagriezos un ieraudzīju mūsu draugu (irimo. Tāpat kā es, arī viņš ar acīm ieurbās bendē. Es viņam tikai pateicu: „()!", un tā kā ar šo i/saucienu pie viņa vienmēr griezās grāfs, kad iesāka ar viņu runāt, tad viņš nekavējoties metās pie manis. Viņš, protams, pazinis mani, sniedza man roku, norādot ar roku uz cilvēku maskā. „Ā!" — viņš tikai noteica. Tam vajadzēja nozīmēt: „Jūs pamanījāt?" — „Nu, protams", — es atbildēju. Mēs lieliski sapratāmies. Tad viņš pagriezās pie mūsu skota; viņa skatiens bija pietiekoši daiļrunīgs. Drīz vien viss beidzās, kā, jūs to paši visi zināt: visdrūmākajā veidā. Ļaudis sāka izklīst, iestājās mijkrēslis. Es atgāju ar Grimo laukuma tālākajā nostūri; viņam sekoja skots, kuram es pamāju, lai viņš vēl neiet projām. Es novēroju bendi, kurš, iegājis istabā, pārģērbās savās drēbēs: tās, laikam, bija notašķītas ar asinīm. Pēc tam viņš uzlika galvā melnu cepuri, ietinās apmetnī un pazuda. Es nolēmu, ka viņam jānāk ārā pa durvīm, tāpēc skrēju uz ieejas lielajām durvīm. Patiešām, pēc minūtēm piecām, viņš kāpa lejā pa kāpnēm. — Un jūs viņam sekojāt? — Atoss iesaucās.

— Protams! — d'Artanjans teica. — Bet tas nemaz nebija tik viegli. Viņš katru mirkli atskatījās, un mums vajadzēja visu laiku slēpties, vai tēlot svētku dalībniekus, kuri gāja šūpodamies. Es biju sagatavojies un, protams, varēju viņu nodurt, bet neesmu egoists, un pataupīju šo kārumu priekš jums, Aramis, un priekš jums, Atos, lai vismaz kaut kā varētu jūs mierināt šājās bēdās. Beidzot, pēc pusstundas lielas pastaigas pa pilsētas šaurajām un līkumotajām ieliņām, viņš piegāja pie kādas vientuļi stāvošas mājas, pavisam klusas un neapgaismotas, it kā tur neviens nedzīvotu. Grimo izvilka no zābaku stulma pistoli. „Hm?" — viņš man teica, norādot uz māju. „Pagaidi", — es viņam teicu, turot viņu aiz rokas. Es jau jums teicu, ka mums bija savs plāns. Cilvēks maskā apstājās pie šīs mājeles un izņēma no kabatas atslēgu, bet iepriekš, pirms ielikt atslēgu slēdzenē, viņš atskatījās, lai pārliecinātos, vai viņam kāds neseko. Es noslēpos aiz koka, Grimo — aiz māju izciļņiem; skotam nebija iespējas nekur paslēpties, viņš burtiski saplūda kopā ar zemi. Bez šaubām, cilvēks, kuru mēs izsekojām, nolēma, ka viņš ir viens, tāpēc ka es izdzirdēju nočirkstam atslēgu; durvis atvērās un cilvēks nozuda aiz tām.

— Nelietis! — Aramiss iesaucās. - Kamēr jūs atgriezāties šurp, viņš, laikam, būs aizbēdzis, un mēs viņu vairs neatradīsim.

— Kas vēl nebūs, — d'Artanjans viņu apstādināja. — Jūs, laikam, niani uzskatāt par kādu svešinieku.

— Tomēr, — Atoss piezī.nēja, — pa jūsu prombūtnes laiku…

— Pa manu prombūtnes laiku es atstāju savā vietā Grimo un skotu! Protams, cilvēks maskā nepaspēja izdarīt pat desmit soļu, kad es jau biju apskrčjis viņa māju riņķi. Pie vienām durvīm, pa kurām viņš bija ienācis, es noliku sardzē skotu un paskaidroju, ka viņam jāseko šim cilvēkam melnajā, vienalga, lai kur tas ietu, un, ka Grimo saņēma tādu pašu pavēli sekot skotam, lad atgriezties pie mums un pateikt, kurp ir devies nepazīstamais. Pie otras izejas cs noliku Grimo, dodot viņam tādu pašu pavēli, un tad atgriezties pie mums. Un tā, zvērs ir izsekots; tagad, kurš no jums vēlās piedalīties šajās medībās?

Atoss metās apskaut draugu, kurš slaucīja sviedrus no savas pieres.

— Mans draugs, — Atoss teica, — jūs esat pārāk laipns, lai attaisnotu manu rīcību. Esmu bijis netaisns, tūkstoškārt netaisns pret jums. Man bija jūs jāpazīst! Katrā cilvēkā glabājas kāda ļaunuma sakne, kura liek šaubīties par visu labo!

— Hm! — Portoss piezīmēja. — Bet varbūt, ka šis bende ir neviens cits, kā pats Kromvels, kurš lielākai uzticībai nolēma pats izpildīt šos pienākumus.

— Nieki! Kromvels maziņš un resns cilvēciņš, bet šis, tievs un vidēja auguma.

— Drīzāk, las būs bijis kāds provinciāls kareivis, kuram par šādu pakalpojumu tika apsolīta apžēlošana, — Atoss izteica savu minējumu.

— Nē, nē, — turpināja d'Arlanjans. — Viņš nav kareivis. Viņam nav kājnieku izskolotā gaita, un nav arī tāda šūpojoša gailā, kāda ir kava- lēristiem. Viņš kustējās viegli un graciozi. Ja es nešaubos, tad mums būs darīšana ar augstmani.

— Ar augstmani! — Atoss iesaucās. — Tas nav iespējams. Tas būtu negods visiem augstmaņiem.

— Lūk, būs jaukas medības! — Portoss smejoties iesaucās, no kura smiekliem ietrīcējās visi logi. — Lieliskas medības, velns lai parauj!

— Vai jūs arvien vēl domājat aizbraukt, Atos? — d'Arlanjans jautāja.

— Nē, es palieku, — atbildēja cēlsirdīgais francūzis ar dusmīgu žestu, nesolīdams neko labu tam, kam viņš to veltīja.

— Tātad, pie ieročiem! — Aramiss iesaucās. Netērēsim ne mirkli.

Četri francūži pārģērbās savās franču drēbēs, pielika pie sāniem zobenus,

piecēla kājās Mušketonu un Blezuā, likdami tiem norēķināties ar viesnīcas saimnieku un sagatavojās aizbraukšanai, tā kā bija pilnīgi iespējams, ka viņi šonakt atstās Londonu.

Tumsa sabiezēja; sniegs turpināja snigt: likās liela savanna pārklāja visu pilsētu. Bija tikai pulkstens'septiņi vakarā; ielas palika tukšas; iedzīvotāji sēdēja savās mājās un pusbalsī apsprieda dienas notikumus.

Četri draugi, ietinušies savos apmetņos, lavierēja pa pilsētas mazajām ieliņām, tik dzīvām dienā un tik tukšām un klusām naktī. D'Artanjans

gāja visiem pa priekšu, laiku pa laikam apstājoties, lai uzmeklētu atstātās zīmes, ku^as viņš ieskrāpēja ar dunci uz māju sienām; bet bija tik ļoti tumšs, ka zīmes tikpat kā nevarēja atrast un ieraudzīt. Tomēr, d'Artanjans atcerējās ielu un māju stūrus, stabus, strūklakas, izkārtnes, ka pēc pusstundas gājiena viņš ar saviem trim ceļabiedriem nonāca pie vientuļās mājiņas.

Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka Parri brālis būs nozudis. Bet viņš kļūdījās: plecīgais skots, pieradis pie savas dzimtenes asajiem un skarbajiem vējiem, bija apgūlies aiz. izciļņa un pilnīgi pārvērtās apgāztā sasalušā statujā, kura visa bija pārklājusies ar sniegu. Izdzirdis četru draugu soļu troksni, viņš piecēlās.

— Lieliski, — Atoss noteica, — lūk, vēl viens uzticams kalps. Jā, labi cilvēki nemaz nav tāds retums, kā to parasti domā. Tas piešķir cilvēkam mundrumu.

— Pagaidiet izteikt tik daudz komplimentu jūsu skotam, — d'Artanjans teica, — esmu dzirdējis, ka šis jauneklis šeit ir savqs personīgos nolūkos. Es domāju, ka visi kalnieši, kuri ir ieraudzījuši pasaules gaismu viņpus Tvidas, — ir teuta, kura ilgi atceras ļaunumu. Tagad uzmanieties, mister Groslou! Jūs pavadīsit nejauku trisceturtdaļstundu, ja kādreiz satiksities ar šo puisi.

Atstājis savus draugus, d'Artanjans piegāja pie skota; tas viņu pazina, un d'Artanjans pasauca pārējos.

— Nu ko? — Atoss jautāja angliski.

— Neviens nav nācis ārā, — atbildēja kambarsulaiņa brālis.

— Jūs, Portos un Aramis, palieciet kopā ar šo cilvēku, bet mēs kopā ar d'Arlanjanu iesim meklēt Grimo.

Grimo nebija mazāk veikls par skotu: viņš bija paslēpies koka dobumā un sēdēja tur, kā sargu būdā. Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka cilvēks' maskā ir aizgājis un Grimo būs sekojis viņam pakaļ.

Pēkšņi no dobuma atskanēja svilpiens.

— O! — iesaucās Atoss.

— Es, — iesaucās Grimo.

Divi draugi pienāca pie koka.

— Nu ko, - d'Artanjans jautāja, — vai kāds iznāca pa šīm durvīm?

— Nē, — Grimo atbildēja.

— Vai tad mājās nevarētu būt arī citi cilvēki? — jautāja d'Artanjans.

— Vajag paskatīties, — Grimo deva padomu, norādot uz logu, cauri kura aizslietņiem varēja saskatīt gaismas starus.

— Patiešām. — teica d'Artanjans. — Pasauksim pārējos.

Viņi nogriezās aiz. stūra, lai pasauktu Portosu un Aramisu.

Viņi steidzīgi pienāca klāt.

— Jūs kaut ko redzējāt? - viņi jautāja.

— Nē, bcl tūlīt redzēsim, — d'Arlanjans atbildēja norādīdams uz Grimo, kurš paspēja pieķerlies pie mājas izciļņa, būdams jau piecas pēdas augstu no zemes.

Visi četri pienāca klāt. Grimo turpināja ar kaķa veiklību rāpties augšā pa mājas sienu. Beidzot viņam izdevās aizķerties pie viena no mājas logu aizslietņiem un atbalslities ar kājām pret mājas izcilni. Viņš pamāja draugiem, ka ir sasniedzis mērķi.

Tad viņš ieskatījās mājā pa logu aizvirtņu spraugu, pa kuru bija redzama gaisma.

— Nu ko? — d'Artanjans jautāja.

Grimo parādīja divus izplestus pirkstus.

— Runā, — Atoss leica, — citādi tavas zīmes naktī nevar redzēt. Cik viņu ir?

Grimo izliecās nedabiskā pozā.

— Divi, — viņš čukstēja. — Viens sēž ar muguru pret mani, otrs ar seju prel mani.

— Labi. Tu pazīsti to, kurš scž prel levi ar seju?

— Man liekas, ka es viņu pazinu, un neesmu kļūdījies: maziņš resns cilvēks.

— Tad kas tas ir? - čukstus jautāja visi draugi.

— Ģenerālis Olivers Kromvels.

Draugi saskatījās.

— Nu, bet otrs? — Aloss jaulāja.

— Kalsns un garš.

— Tas ir bende, — vienā balsī pateica d'Artanjans un Aramiss.

Es redzu tikai viņa muguru, — turpināja Grimo. — Bet pagaidiet, viņš piecēlās un nāk pie loga; un, ja likai viņš ir noņēmis masku, es viņu uzreiz ieraudzīšu… Ak!

Ar šo izsaucienu Grimo, it kā viņam būlu iedurts sirdi, atlaida rokas un gāzās zemē. Portoss viņu saķēra.

— Tu viņu redzēji? — reizē jautāja visi četri draugi.

— Jā! — atbildēja Grimo, kuram mati bija sacēlušies stāvus, bel uz pieres izspiedušās sviedru lāses.

— Kalsno slaido cilvēku? — d'Arlanjans jaulāja.

— Jā.

— Ar vārdu sakot, bendi? — Aramiss jautāja.

— Jā.

— Tad kas viņš ir? — Portoss jautāja.

— Viņš… viņš… — murmināja Grimo, būdams bāls kā nāve, ķerotie pie sava kunga rokas.

— Nu kas viņš ir?

— Mordaunts!.. — nočukstēja (irimo. D'Arlanjans, Portoss un Aramiss priecīgi saskatījās. Atoss atkāpās soli atpakaļ.

— Liktens!