Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXI Tiesa

Nākošajā dienā konvoja pavadībā karali Čārlzu I atveda uz augstākās tiesas zāli, kurā vajadzēja notikt tiesai.

Cilvēku pūļi pārpildīja ielas, jumtus, kas atradās tiesas ēkas tuvumā.

Tāpēc mūsu draugi uzreiz, saskārās ar gandrīz, nepārvaramām grūtībām dzīvas sienas veidā. Kaut kādi rupji zemas kārtas cilvēciņi pagrūda Aramisu lik stipri, ka Portoss, pacēlis savu lielo kulaku, nolaida to uz vienu ar miltiem nosmērētu ģīmi — redzams maiznieku; no siliena maiznieka seja uzreiz izmainījās un kļuva sarkana no asinīm, palikdama līdzīga samīdītam vīnogu ķekaram.

Tas radīja saviļņojumu pūlī; trīs cilvēki gribēja mesties Portosam virsū, bel vienu apstādināja Atoss, otru d'Arlanjans, bel trešo Portoss pārsvieda pāri galvām. Daži angļi, boksa cienilāji, novērtēja šī manevra ātrumu un veiklumu un applaudēja Portosam. Daudz, netrūka, lai šī scēna, kuras laikā mūs draugi sāka uztraukties, ka pūlis viņus, laikam, saspiedīs, nepārvēršas viņiem par skaļām ovācijām; bet mūsu ceļinieki, izvairoties no visa, kas varētu pievērst uz viņiem lieku uzmanību, pacentās laicīgi paslēpties pūlī no ziņkārīgajiem skatieniem. Protams, parādot savu Herkulcsa spēku, viņi panāca to: ka pūlis pašķīrās viņu priekšā. Viņi brīvi piekļuva pie tiesas ēkas, kas pirms brīža likās nesasniedzama, un devās iekšā ēkā.

Visa Londona drūzmējās pie durvīm, kas veda uz. tribīnēm, kuras bija domātas publikai.

Kad četriem draugiem, beidzot, izdevās iekļūt vienā no tām, viņi ieraudzīja, ka trīs pirmās rindas ir jau aizņemtas. Tas viņus ne visai sarūgtināja, par cik viņi nevelējas tikt pazīti. Viņi ieņēma vielas, ļoti apmierināti ar to, ka viņiem izdevās izlauzties cauri šim pūlim. Vienīgi

Portoss ļoti nožēloja, ka nebija licis pirmajā rindā, jo viņam ļoti gribējās parādīt savu sarkano kam/oli un zaļās bikses.

Soli bija izvietoti kā amfiteātrī, un no tā augstuma, kur sēdēja mūsu draugi, varēja labi pārredzēt visu sapulci. Netīšām viņi bija nokļuvuši vidējās tribīnēs un viņu acu priekšā bija novietots krēsls, kurš bija sagatavots karalim Čārlzam I.

Ap pulkstens vienpadsmitiem karalis parādījās uz. zāles sliekšņa.

Viņu apsargāja konvojs.

Viņš bija ar cepuri galvā, turējās mierīgi un noskatījās zālē ar vienmērīgu un pārliecinātu skatienu, it kā būtu atnācis vadil savu padevīgo galminieku Sapulci, un nevis atbildēt uz tiesas apsūdzību, kura sastāvēja no dumpinie­kiem.

Tiešneši, priecādamies par iespēju pazemot karali, redzams izmantoja tiesības, kuras viņi sev piešķīra. Un, lūk, pie karaļa pienāca viens no pristaviem un pateica viņam, ka apsūdzētais driķt ienākt liesas zālē tikai ar kailu galvu.

Neatbildot nevienu vārdu, karalis Čārlzs I vēl dziļāk uzmauca savu fetra cepuri un aizgriezās; pēc tam, kad pristavs aizgāja, viņš apsēdās krēslā, kurš viņam bija sagatavots, sizdams sev pa zābaku stulmu ar pletni, kura bija viņam rokās.

Parri, kurš viņu pavadīja, nostājās aiz krēsla.

D'Arlanjans, lai novērotu šo ceremoniālu, skatījās uz Alosu; viņa seja pauda visas lās izjūtas, ko viņš pārdzīvoja, bet kuras karalis spēja savaldīt labāk. Atoss, kurš parasti bija ļoti līdzsvarots un auksatsinīgs, izbiedēja d'Arlanjanu ar savu uztraukumu.

— Ceru, — viņš teica Alosam klusi uz auss, — ka jūs neļausit vismuļķīgā veidā nodot sevi šajā slazdā, bet ņemsit piemēru no karaļa.

— Esiet mierīgs, — atbildēja Atoss.

— Ahā! — turpināja d'Arlanjans. — Viņi, liekas, kaut ko baidās; skatieties, viņi pastiprina apsardzi. Agrāk bija redzami tikai kareivji ar berdišiem, bet tagad parādījās arī musketieri. Tagad pietiks visiem; berdiši seko publikai, kura atrodas, lejā, bet musketes ir notēmētas uz mums. '

— Trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit, septiņdesmit, — teica Portoss, skaitīdams pienākošos kareivjus.

— Ē, piezīmēja Aramiss, — jūs aizmirsāt virsnieku, Porlos, bet viņu, man liekas, der ieskaitīt kopējā skaitā.

— o jā! — teica d'Arlanjans.

Un viņš nobālēja ai/ naida, pazinis virsniekā Mordauntu, kurš ar atkaili­nātu zobenu rokā ieveda liesas 'zālē musketierus un nostādīja viņus aiz. karaļa, tieši pretī tribīnēm.

— Vai tiešām viņš mūs pazina? — turpināja d'Artanjans. — Ja, tas ir tā, tad es momentāli atkāpjos. Es nevēlos, lai man tiktu nozīmēts kaut kāds noteikts nāves veids. Es vēlētos to izvēlēties pats pēc saviem ieskatiem un nevēlos būt nošauts šajā peļu slazdā.

— Nē, — nomierināja viņu Aramiss, — viņš mūs neredz. Viņš skatās tikai uz karali. Pretīgais izdzimums! Ar kādam aeīm viņš skatās uz. karali! Nelietis! Vai tiešām viņš neieredz karali tikpat stipri, kā mūs?

— Un kā vēl, velns parāvis! — teiea Atoss. — Mēs viņam atņēmām tikai māli, bet karalis viņam alņēma visus īpašumus.

— Tā ir taisnība, — apstiprināja Aramiss. — Bet klusāk. Priekšsēdātājs tikko kā sāka runāt ar karali.

Patiešām tiesnesis Bredšou griezās pie apsūdzētā monarha.

— Stjuart, — viņš teiea karalim, — noklausieties jūsu tiesnešu vārdus un iesniedziet tiesai paziņojumu, ja jums radīsies kādas pretenzijas.

Karalis aizgriezās, it kā šie vārdi neattiektos uz viņu.

Priekšsēdētājs pagaidīja, un tā kā atbildes nebija, tad iestājās minūtes klusums; visa zāle sastinga tādā klusumā, ka varēja dzirdēt mušu sīcam.

No simts sešdesmit trīs nozīmētajiem tiesas locekļiem, varēja atsaukties tikai septiņdesmit trīs, jo pārējie, nobijušies par šīs lietas pavērsienu, neiera­dās tiesas sēdē.

— Es stājos pie tiesnešu pārbaudes, — teiea Bredšou, it kā nemanīdams, ka pietrūkst trīs piektdaļas tiesas sastāva.

Un viņš sāka pēc kārtas nosaukt gan klātesošos, gan neesošo tiesnešu vārdus. Klātesošie atbildēja gan skaļi, gan klusi, skatoties pēc tā, cik stipra bija viņu pārliecība. Kad tika nosaukts sapulcē neesošā tiesneša vārds, tad iestājās korekta pauze, pēc tam vārds tika nosaukts otrreiz.

Pienāca pulkveža Fcrfaksa rinda; divkārša šī vārda nosaukšana izsauca svinīgu klusumu, parādot, ka pukvedis nevēlējās piedalīties šādā tiesāšanā.

— Pulkvedis Fcrfakss! — atkārtoja Bredšou.

— Ferfakss? — pēkšņi atskanēja izmējīga balss, kurai bija maigs, sidrabains tembrs, kas uzreiz nodeva, ka runātāja ir sieviete. — Ferfakss ir pārāk gudrs, lai nāktu uz. šejieni.

Šie vārdi tika uzņemti ar klātesošo smiekliem; tic tika izteikti ar to bezrūpīgo drosmi, kādu sievietes smeļ savā vājumā, un kurš netiek sodīts.

— Sievietes balss! — iesaucās Aramiss. - Ak, daudz gan es dotu, lai viņa būtu jauna un skaista!

Un viņš uzrāpās uz sola, lai paskatītos uz runātājas pusi.

— Zvēru pie goda, — noteica Aramiss, — viņa ir burvīga. Skatieties, d'Artanjan, visi skatās uz viņu^ pat /cm Brcdšou skatiena viņa nenobālēja.

— Tā ir lēdija Ferfaksa, — leica d'Arlanjans. — Vai jūs viņu atceraties, Portos? Mēs viņu redzējām kopā ar vīru pie ģenerāļa Kromvela.

Pēc mirkļa, klusums, kurš tika pārtraukts ar šo epizodi, atjaunojās un sasaukšanās turpinājās.

— Šie blēži aizslēgs tiesas zāli, ja redzēs, ka viņi ir mazākumā, — leica grāfs de La Fērs.

— Jūs viņus nepazīstat, Atos. Paskatieties, kā smaida Mordaunls, kā viņš skatās uz karali. Vai tāds ir skatiens cilvēkam, kurš baidās, ka upuris var aizslīdēt? Nē, šis smaids ir naida, gandarījuma, pašpārliecinātības un atriebības pilns. O, nicināmais čūskulēns, es nosaukšu to par laimīgu dienu, kad mēs varēsim sakrustot kaut ko asāku par skatieniem!

— Karalis patiešām ir skaists, — piezīmēja Portoss. — Jūs redzat, cik viņš ir rūpīgi apģērbies, kaut arī atrodas gūstā! Viņa spalva pie cepures maksā ne mazāk kā piecdesmit pisltolu. Paskatieties, Aramis.

Sasaukšanās beidzās. Priekšsēdētājs pavēlēja sāki apsūdzības runas lasīšanu.

Atoss nobālēja. Viņš vēlreiz, vīlās savās cerībās: tiesneši nebija pilnā sastāvā, bet tiesa tomēr notika. Varēja saprast, ka karalis ir jau notiesāts.

— Es jums teicu, Alos, — viņam leica d'Arlanjans, raustot plecus, — bet jūs vienmēr šaubījāties. Tagad pacenšalies saņemt sevi rokās un, mēģiniet pēc iespējas mazāk iekarst, klausieties lās nelietības, kuras šie kungi melnajos tērpos runās par savu karali.

Karalis Čārlzs I klausījās ļoti uzmanīgi apsūdzības runā, mēģinādams neieklausīties apvainojumos un cenšoties paturēt atmiņā sūdzības; bet, kad naids pārkāpa visas robežas, un apsūdzētājs piešķīra sev bendes tiesības, viņš atbildēja ar nicinājuma pilnu smaidu. Apsūdzība bija smaga, šausmīga. Visas neapdomātās karaļa rīcības'lika pārvērstas par tīšiem un ļauniem nodomiem no viņa puses, bet viņa kļūdas tika pārvērstas par noziegumiem.

D'Artanjans nevērīgi klausījās šo tiesas prāvu ar izteiktajiem apvainoju­miem, kā tā to bija pelnījusi, bet, ar viņam piemītošo nojausmu, viņš pievērsa uzmanību dažiem apsūdzības punktiem.

— Sakot patiesību, — viņš teica saviem draugiem, — ja jātiesā ir par jebkuru vieglprātīgu vai neapdomātu rīcību, lad šis nabaga karalis ir pelnījis sodu; bet šis sods, kuru viņam lagad piespriež, jau ir pieliekami cietsirdīgs.

— Visādā gadījumā, — teica Aramiss, — sodīt vajadzēja viņa ministrus, nevis karali, par cik Anglijas konstitūcijas pirmais punkts skan šādi: „Karalis nevar kļūdīties".

"Kas alticcas uz mani, - prātoja Portoss, skatīdamies uz Mordauntu un domājot tikai par viņu. - ja cs nebaidītos izjaukt šo svinīgo atmosfēru, cs nolēktu ar trīs lecienicm lejā un būtu klāt pie Mordaunla. Es viņu nožņaugtu, bel pēc tain paķertu viņu aiz kājām un piedauzītu šo muļķīgo musketieru baru, kuri likai parodē mūsu franču musketierus. Pa to laiku d'Artanjans, kurš vienmēr ir ļoti uzņēmīgs un apķērīgs, varētu kaut ko izdomāt, lai glābtu karali. Vajadzēs ar viņu par lo parunāt".

Pa lo laiku Aloss, ar svelošu skatienu, žņaudza savas dūres un kodīja lūpas līdz asinīm, pats degdams naida liesmās, klausīdamies šo ņirgāšanos un brīnoties par karaļa pacietību. Viņa cietā roka, viņa uzticīgā sirds drebēja aiz naida. J

Sajā mirkli apsūdzības runa beidzās ar vārdiem:

— Esošās apsūdzības lika izteiktas angļu tautas vārdā.

Šie vārdi izsauca šalkoņu tribīnēs un tagad nevis sievietes, bet vīrieša balss, stingra un naida pilna, nogranda pa visu zāli:

— Tu melo! Deviņas desmitdaļas angļu tautas šausminās par taviem vārdiem.

Tas bija Atoss. Nespēdams vairs valdīt pār sevi, viņš piclcca kājās, izstiepdams roku pret apsūdzēlāju un meta viņa sejā savus naida pilnos vārdus.

Karalis, tiesneši un publika pagriezās pret tribīnēm, kur atradās mūsu draugi.

Mordaunls izdarīja lo pašu ko pārējie un uzreiz pazina franču virsnieku, kuram līdzās, piecēlušies no savām vielām, stāvēja viņa trīs draugi, bāli un biedinoši. Mordaunla acīs iekvēlojās prieks: beidzot viņš atrada tos, kurus atrast un nonāvēt- bija viņa dzīves mērķis.

Ar naida pilnu žestu viņš piesauca pie sevis divdesmit musketierus, kuriem norādīja uz tribīnēm, kur atradās viņa ienaidnieki, un teica:

— Šaujiel pa šīm tribīnēm!

Bet le d'Artanjans, ātrāk par zibeni, saķēra Atosu aiz rokas, bet Portoss Aramisu; ar vienu lēcienu pārlekdami pāri cilvēku galvām, kas atradās viņu priekšā, viņi metās koridorā, noskrēja lejā pa trepēm un iejaucās iekšā cilvēku pūlī, kurš atradās uz laukuma. Pa lo laiku trīs tūkstoši sēdošo skatītāju sēdēja zem muskešu stobriem, un likai šausmu kliedzieni un izmisīgie lūgumi paglāba šos cilvēkus no asiņainā slaktiņa.

Čārlzs arī uzreiz pazina četrus draugus; ar vienu roku viņš pieķērās pie krūtīm, it' kā cenšoties apstādināt sirdspukstus, bet ar otru aizvēra acis, lai neredzētu savu uzticamo draugu bojā eju.

Mordaunts, bāls, naidā drebošs, metās ārā no zāles desmit kareivju priekšgalā ar atkailinātu zobenu rokā. Viņš centās izklīdināt pūli, izjautāja klātesošos, skrēja no vienas laukuma malas līdz otrai, līdz beidzot atgriezās ne ar ko.

Juceklis bija neiedomājams. Vairāk nekā pusstundu bija tāds troksnis, ka nevarēja dzirdēt paša balsi. Tiesneši baidījās, ka no jebkuras puses var atskanēt šāvieni. Tribīnēs sēdošie skatījās uz viņiem pievērstajiem muskešu stobriem, uztraucās un trokšņoja, baiļu un ziņkāres pārņemti.

Beidzot iestājās klusums.

— Ko jūs varat teikt attaisnojumā uz apsūdzības runu? — Bredšou jautāja karalim.

— Pirms man jautāt, — iesāka Čārlzs I drīzāk tiesneša tonī, nekā apsūdzētā, nenoņemot cepuri un nepieceļoties no krēsla ar pazemīgu vaigu, bet pavēloši skatīdamies, — pirms jūs jautājat man, jums vispirms jāatbild man. Njūkastlā es biju brīvs un tur tika noslēgts līgums ar abām palātām. Tai vietā, lai pildītu līgumu tā, kā to izpildīju es no savas puses, jūs nopirkāt mani no skotiem, nopirkāt nedārgi, cik man zināms, un tas dara godu jūsu jaunās valdības taupībai. Bet, ja jūs mani nopirkāt, kā vergu, vai tiešām jūs domājat, ka es pārstāju būt jūsu karalis? Necik. Atbildēt jums — nozīmē aizmirst par visu. Tāpēc es atbildēšu jums tikai tad, kad jūs pierādisit savas tiesības uzdot man jautājumus. Atbildēt jums

— nozīmē atzīt jūs par saviem tiesnešiem, bet es redzu šeit tikai bendes.

Un kapa klusumā, kurš iestājās, kamēr viņš runāja, Čārlzs I, mierīgs, cēls, nenoņēmis cepuri no galvas, no jauna iesēdās savā krēslā.

— O, kāpēc šeit nav manu draugu francūžu? — nočukstēja Čārlzs I, skatoties uz to pusi, kur viņi bija parādījušies uz mirkli. — Ja viņi tagad būtu šeit, viņi redzētu, ka viņu draugs, būdams dzīvs, bija pelnījis aizstāvību, bet pēc nāves nožēlošanu.

Bet viņš veltīgi meklēja ar skatienu pūlī kādu līdzjūtīgu skatienu. Uz viņu skatījās stulbi \ un aprobežoti, baiļu pārņemti cilvēciņi; viņš juta sev apkārt svešus un ļaunus cilvēku skatienus.

— Labi, — teica priekšsēdētājs, redzēdams, ka Čārlzs I bija stingri nolēmis klusēt. — Mēs jūs tiesāsim, neskatoties uz jūsu klusēšanu. Jūs tiekat apsūdzēts nodevībā, savas varas pilnvaru pārsniegšanā un slepkavībā. Liecinieki nodos zvērestu. Tagad varat iet, nākošā sapulce piespiediedīs jūs darīt to, ko jūs nevēlējāties darīt brīvprātīgi šodien.

Karalis Čārlzs I piecēlās un, pagriezies pret Parri, redzēja, ka viņš kļuva bāls kā nāve, un aukstas sviedru lāses parādījās uz viņa pieres.

— Kas ar tevi, mans dārgais Parri? — viņš jautāja. — Kas tevi tik ļoti uztrauca?

— o, jūsu majestāte, — lūdzošā balsī un cauri asarām atbildēja Parri,

— ja jūs iesiet cauri zālei, tad neskatieties pa kreisi.

— Kāpēc, Parri?

— Neskatieties, jūsu majestāte, cs jūs lūdzu.

— Bet kas par lietu? Runā, — uzstāja Čārlzs I, mēģinot kaut ko saskatīt cauri karevju ierindai, kura bija nostājusies viņu aizmugurē.

— Tur… bet jūs neskatīsities, jūsu majestāte, vai nav tiesa?.. Tur uz galda guļ cirvis, ar kuru soda noziedzniekus. Tas ir pretīgs skats; neska­tieties, jūsu majestāte, es jūs lūdzu.

— Dumiķi! — noteica Čārlzs I. — Vai tiešām viņi mani uzskata par lādu pašu gļēvuli, kādi ir viņi paši? Tu labi darīji, ka mani brīdināji; pateicos tev, Parri.

Un tā kā bija pienācis brīdis aiziet, tad karalis izgāja sardzes pavadībā.

Patiešām, pa kreisi no zāles durvīm gulēja nolikts, draudīgi atspīdēdams sarkanā galdauta krāsu, uz kura tas bija nolikts, tērauda cirvis ar garu koka kātu, kurš bija bendes rokas nopulēts.

Ejot garām šai vietai, karalis Čārlzs I apstājās un, skatoties uz cirvi, smiedamies teica:

— A, las esi lu, cirvīl! Lielisks biedinājums visiem tiem, kuri nepazīst bruņniecību. Es levi nebīstos, bendes sekīra, — viņš piebilda, uzšaujot sev pa zābaku stulmu ar pletni, kuru visu laiku turēja rokās. — Tagad tava kārta, es to gaidīšu ar kristieša pacietību.

Un, paraustījis plecus ar karalisku cēlsirdību, viņš gāja uz priekšu, atstājot visus cilvēkus ar izbrīnītām un pārsteigtām sejām, kuri bija drūzmējušies apkārt, lai labāk saskatītu karaļa reakciju, kad viņš ies garām šai baigajai vietai, kurai vajadzēja nospēlēt liktenīgu lomu viņa dzīvē:.

— Patiešām, Parri, — turpināja karalis, iedams pa koridoru, — visi šie cilvēciņi, lai Dievs man piedod, uzkata mani par kaut kādu koloniālo kokvilnas tirgotāju, bet nevis par bruņinieku, kurš pieradis pie tērauda spožuma. Vai tiešām viņi uzskata, ka neesmu pat miesnieka vērts?

Tā runādams, viņš pienāca pie izejas.

Šeil bija pulcējies milzīgs ļaužu pūlis, kuriem nepielika vietas tribīnēs un kuri tagad vēlējās noskatīties uz beigu ainu, kaut arī pati interesantākā daļa palika neredzēta. Šajā ļaužu pūlī karalis nesatika nevienu līdzjūtīgu skatienu; visur varēja redzēt tikai uztrauktas un draudošas sejas.

No viņa krūtīm izlauzās sāpju vaids.

„Cik cilvēku, — viņš nodomāja, — un neviena uzticama drauga".

Un kad viņa dvēselē šaustījās šīs domas, kuras radās aiz izmisuma un šaubām, it kā atbildot uz tām, kāda balss blakus iesaucās:

— Slava kritušajam karalim!

Karalis ātri pagriezās; viņa acīs spīdēja asaras, bet sirds sāpēs sažņudzās.

Tas bija vecs viņa gvardes kareivis. Redzēdams garām ejošo karali, viņš nespēja atturēties, lai neatdotu viņam šo pēdējo godu.

Bet nelaimīgais gandrīz tika piedauzīts ar zobenu rokturiem. Uzbrucēju skaitā nelaimīgajam viņš pamanīja arī kapteini Groslou.

- Mans Dievs! — iesaucās Čārlzs I. — Tik cietsirdīgs sods par tik niecīgu pārkāpumu!

Ar sāpēm sirdī karalis turpināja savu ceļu, bet nepaspēja viņš paiet pat simts soļus, kad kaut kāds satracināts cilvēks, izspiedies, starp diviem konvojieriem, iespļāva viņam sejā.

Tajā pašā laikā atskanēja skaļi smiekli un pūļa šalkoņa. Pūlis atkāpās, tad no jauna sāka viļņoties, kā jūra vētras laikā. Čārlzam izlikās, ka šajā dzīvo viļņu jūrā viņš ieraudzīja Atosa degošās acis.

Karalis Čārlzs Pirmais noslaucīja seju un noteica ar skumju smaidu:

— Nelaimīgais! Par puskronu viņš apvainotu arī savu miesīgo tēvu!

Karalis nekļūdījās: viņš patiešām redzēja Atosu un viņa draugus, kuri

no jauna bija iejukuši pūlī, pavadīdami viņu ar pēdējo skatienu.