Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXX Portvīns (turpinājums)

Grimo dzirdēja, kā iečirkstējās slēdzene. Tad, pārliecinājies, ka viņš ir palicis viens, viņš nekavējoties piecēlās un taustoties gar sienu sāka iet uz priekšu.

— Ak, — viņš izdvesa, slaukot no pieres izspiedušās sviedru lāses, — kāda laime, ka Mušketonam un Blezuā sagribējās dzert!

Viņš steidzās nokļūt pie cauruma sienā. Viss notikušais viņam likās sapnis, bet pulveris krūzē bija īsts un tas pierādīja, ka viss nolicis īstenībā, ka bija daudz sliktāk par jebkuriem murgiem.

D'Artanjans, kā mēs viegli varam to iedomāties, uzklausīja to visu ar pieaugošu satraukumu un, nenoklausījies stāstu līdz. galam, viegli uzlēca kājās un pieliecās klāt pie gulošā Aramisa, saspiezdams viņa plecu, lai atvairītu jebkuru strauju kustību.

— Ševaljē, — viņš klusi iečukstēja viņam ausī, — ceļaties, bet pacenšaties nesacelt ne mazāko troksni.

Aramiss pamodās. D'Artanjans atkārtoja savu lūgumu, saspiezdams viņa roku. Aramiss paklausīja.

— Pa kreisi no jums guļ Atoss, — viņš teica Aramisam, — brīdiniet viņu tāpat, kā es to izdarīju ar jums.

Armiss bez. grūtībām brīdināja Atosu, kurš gulēja ļoti traulu miegu, kā visi nervozi cilvēki; bet ar Portosu iznāca maza aizķeršanās. Viņš gribēja sākt izjautāšanu, par ko un kāpēc, tika izjaukts viņa miegs, kas viņam bija ļoti nepatīkami; bet d'Artanjans paskaidrojumu vielā vienkārši ar roku aizspieda viņa muti. Tad gasķonietis pastiepa rokas, apkampa savus draugus pie kakliem, cieši tos piekļaujol klāt un nočukstēja:

— Draugi, mums nepieciešams momentāli pamest šo kuģi, citādi mēs visi aiziesim bojā.

— Kā? — Atoss ierunājās. — Atkal?

— Vai jūs zināt, kas ir mūsu kuģa šķiperis?

— Nē.

— Kapteinis Groslou.

D'Artanjans juta, kā nodreb viņa draugu pleci, un saprata, ka viņa vārdi ir atstājuši vajadzīgo iespaidu.

— Groslou! — Aramiss nočukstēja. — Nolādēts!

— Kas tas par Groslou? — Portoss jautāja. — Es neatceros tādu.

— Tas ir tas pats varonis, kurš iesita pa galvu Parri brālim, bet tagad viņš grib iesist pa mūsu.

— Oho!

— Vai jūs zināt, kas ir viņa palīgs?

— Viņa palīgs? — Atoss jautāja. — Kāds palīgs? Vai tad šķiperam uz kuģīša, kur tikai četri matroži mēdz būt palīgs? Vai tad tas būtu četrmastu burinieks?

— Jā, bet Groslou kungs ir viduvējs šķiperis un tāpēc viņam ir arī palīgs. Un viņa palīgs ir Mordaunts.

Pie šīs ziņas musketieri ne tikai nodrebēja, bet tikko novaldījās, lai neiekliegtos. Pie visas viņu drošsirdības šis vārds uz viņiem atstāja noslēpumainu iespaidu: viņiem visiem palika baismi, pat tad, kad tikai izrunāja šo vārdu.

— Ko darīsim? — Atoss jautāja.

— Pārņemsim savās rokā kuģi, — Aramiss ieteica.

— Un nelieti nogalināsim, — Portoss piebilda.

— Liellaiva ir mīnēta. Mucas, kuras mēs uzskatījām, ka tās piepildītas ar portvīnu, izrādījās ir piepildītas ar pulveri. Kad Mordaunts ieraudzīs, ka viņa plāns ir uzminēts, viņš visus uzspridzinās, gan draugus, gan ienaidniekus. Bet, patiešām, šis kungs ir no tādas sugas, ka man nav ne

- mazākās vēlēšanās doties ar viņu kopā ne uz elli, ne uz Debesīm.

— Tātad jums ir kaut kāds plāns? — Atoss jautāja.

— Jā.

— Kāds?

— Vai jūs man uzticaties?

— Pavēli, kas mums jādara! — vienā balsī teica visi trīs draugi.

— Lieliski; tad ejam.

D'Artanjans piegāja pie iluminātora, kurš nebija lielāks par vēdlodziņu, bet tomēr pietiekami plats, lai pa to varētu izlīst cilvēks; viņš klusi izņēma logu no eņģēm.

— Lūk, glābšanas ceļš, - viņš teica.

— Velns parāvis, — Aramiss teica. — Auksti, mans draugs.

— Ja nevēlaties, — palieciet, bet es jūs brīdinu, ka šeil būs ļoti karsti.

— Bet mēs nevaram aizpeldēt līdz krastam!

— Pie kuģa ir piesieta laiva. Mēs iesēdīsimies tajā un pārgriezīsim tauvas, las arī ir viss. Uz priekšu, draugi.

— Vienu mirklīti, — Atoss iebilda. — Bet mūsu cilvēki?

— Mēs esam šeit, — noteica vienā balsi Mušketons un Blezuā, kurus Grimo atveda, lai sakopotu visus spēkus vienā kajītē; viņi nemanāmi izlida pa lūku uz šo klāju, kurš atradās pie šīs kajītes pašām durvīm.

Un tomēr visi trīs draugi sastinga, redzēdami baismo skatu, kas atvērās viņu priekšā pa mazu spraugu, kuru bija atvēris d'Artanjans.

Patiešām, kas to būtu redzējis,, tas piekristu, ka nav nepievilcīgāka skata, par bangojošu jūra, kura veļ savus melnos vālus bālajā ziemas mēness gaismā.

— Mans Dievs! — d'Artanjans iesaucās. — Man liekas, ka mēs svārstā­mies? Bet, ja mēs svārstāmies, lad ko mēs varēsim prasīt no mūsu cilvēkiem?

— Es nesvārstos, — Grimo paziņoja.

— Kungs, — šļupstēja Blezuā, — es māku peldēt tikai upē, es jūs brīdinu par to,

— Bet es vispār nemāku peldēt, — noteica Mušketons.

Pa to laiku d'Artanjans jau bija izlīdis cauri iluminatoram.

— Mans draugs, vai jūs esat izlēmis? — Atoss jautāja.

— Jā, — gaskonietis atbildēja, — sekojiet ari jūs pēc manis. Jūs esat |oti vispusīgs cilvēks, lai jūsu gars ņem virsroku pār jūsu miesu. Jūs, Aramis, nokomandējiet cilvēkus, bet jūs, Portos, iznīciniet visu un visus, kas stāsies mūsu ceļā.

D'Artanjans paspieda Atosa roku, izmantoja momentu, kad liellaiva visvairāk noliecās uz jūras pusi un ūdens viņu nošļāca līdz jostasvietai slapju, tad viņš atlaida rokas, kuras turēja pie iluminātora malas, un leca ūdenī.

Nepaspēja liellaiva noliekties uz otru pusi, kad viņam sekoja Aloss. Tad kuģa borts sāka celties uz augšu, un viņi ieraudzīja, kā no ūdens parādījās tauva, kuras galā bija piesieta laiviņa.

D'Artanjans peldēja pie laivas, kuru drīz vien panāca.

Viņš pieķērās pie tauvas un turējās pie tās, lik tikko izbāzdams galvu no ūdens. Pēc minūtes pie viņa piepeldēja Atoss.

Tad pie kuģa borta parādījās vēl divas galvas: tie bija Aramiss un Grimo.

— Mani uztrauc Blezuā, — Atoss piebilda. — Jūs dzirdējāt, d'Artanjan, viņš teica, ka mākot peldēt tikai upē.

— Ja viņš māk peldēt, tad var peldēt visur, — d'Artanjans atbildēja. — Pie laivas, pie laivas!

. - Bet Portoss? Es neredzu Portosu!

— Nomierinieties. Portoss tūlīt būs. Viņš peld, kā delfīns.

Tomēr Portoss nekur nebija manāms. Uz liellaivas tajā laikā norisinājās traģikomiska aina.

Mušketons un Blezuā, nobijušies no lielajiem viļņiem, vētras auriem, šausmās sastingdami no melnās šņācošās jūras, ne tikai gāja uz priekšu, bet pat sāka kāpties atpakaļ.

— Nu, ātrāk, uz priekšu! — viņus bikstīja Portoss.

— Bet, kungs, es nemāku peldēt, — Mušketons lūdzās. — Atstājiet mani šeit.

— Un mani ari, — Blezuā lūdza.

— Ticiet man, es jūs tikai apgrūtināšu tajā mazajā laiviņā, — Mušketons centās pārliecināt Portosu.

— Bet es pat neaizpeldēšu līdz tai, es vienkārši noslīkšu.

— Ak, lūk, kā!.. Nu tad es jūs nožņaugšu, ja jūs neiesit ūdenī! — Portoss paziņoja, ķerot ar rokām abus kalpus pie kakla. — Uz priekšu, Blezuā!

Blezuā zem Portosa dzelzs rokas tvēriena iebrēcās, tad sastinga, par cik gigants satvēra viņu aiz rokām un kājām un iemeta ar galvu ūdenī.

— Tagad tava kārta, Muston. Es ceru, ka tu nepametisi savai kungu?

— O, kungs, kāpēc jūs iestājāties atkal karaklausībā? Cik labi bija Pjerfonu pilī!.. — ar asarām acīs tcica Mustons.

Un bez neviena pārmetuma, skumīgi un paklausīgi, pa daļai no pieķeršanās savam saimniekas, pa daļai pēc Blezuā piemēra, viņš uz galvas metās ūdenī. Tas bija īsls varoņdarbs, tā kā Mušketons zināja, ka iet drošā nāvē.

Bet Portoss nebija tāds, kurš varētu pamest savu biedru nelaimē.

Viņš tik ātri metās viņam pakaļ ūdenī, ka Muškelona ūdens šļaksti sakrita ar Portosa ielēkšanu ūdenī. Un, kad Mušketons no pirmā pārbīļa uzpeldēja ūdens virspusē, tad viņu uzķēra Portosa stiprā roka, un viņš tika lidz laiviņai, nepakustinot ne roku, ne kāju, kā kāda dievišķa būtne delfīna mugurā.

Tajā pašā mirklī Portoss ieraudzīja, ka luvumā kāds šļakstinās. Viņš to saķēra aiz matiem; las bija Blezuā, pie kura peldēja Atoss.

— Nevajag, grāf, nevajag! — Portoss kliedza. — Es tikšu galā bez jūsu palīdzības.

Un patiešām, ar dažiem spēcīgiem vēzieniem, paceļoties, kā Adamastors, pāri bangojošajai stihijai, viņš pievienojās pārējiem.

D'Artanjans, Aramiss, Grimo palīdzēja Mušketonam un Blezuā ielīst laivā. Tad iestājās Portosa kārta, kurš lienot pāri laivas borta malai, gandrīz vai apgāza to.

— Bet Aloss? — jautāja d'Artanjans.

— Esmu šeit, — atsaucās Atoss, kurš ar rokām turējās pie laivas malas. Viņš, kā ģenerālis, kurš piesedz atkāpjošos armijas daļu, uzskatīja par savu pienākumu iekāpt laivā pēdējam. — Vai visi ir laivā?

— Visi, — d'Artanjans atbildēja. — Atos, vai jums ir līdzi duncis?

— Ir.

Tad pārgrieziet tauvu, un ātrāk lieniet laivā.

Atoss izņēma aiz jostas aizbāzto dunci un pārgrieza tauvu.

Liellaiva sāka attālināties, un laiva sāka brīvi šūpoties jūras viļņos.

— Atos, šurp! — komandēja d'Artanjans, sniedzot viņam roku.

(irāfs de La Fērs ātri ielīda laivā un ieņēma savu vielu.

— Pats pēdējais laiks, — gaskonietis noteica, — tūlīt mēs redzēsim kaut ko aizraujošu.