Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XII , Atriebējs

Visi četri iegāja teltī; viņiem vēl nebija nekāda rīcības plāna, tāpēc v.ijad '.ēja to steidzami izstrādāt. Karalis apsēdās.

Es esmu pazudis! - teica viņš.

— Nē, jūsu majestāte, — atbildēja Atoss, — jūs vienkārši nodeva.

Karalis dziļi nopūtās.

— Nodeva, nodeva skoti, kuru vidū esmu dzimis un uzaudzis, kurus vienmēr esmu mīlējis vairāk nekā angļus! O, nelieši!

Jūsu majestāte, — teica Atoss, — tagad nav laika sūkstlšanām un pašpārmetumiem, vajag sevi parādīt par karali un augstmani. Drošāk, ildnick, drošāk! Šeit jūsu priekšā, visādā mēra, ir trīs cilvēki, kuri jūs nenodos, varat būt par to drošs. Ak, ja mēs būtu bijuši piecatā! — viņš nomurmināja, domājot par par d'Artanjanu un Portosu.

;

Es saku, ka ir tikai viena iespēja. Lords Vinters galvo par savu pulku, vai gandrīz galvo par lo, nestrīdēsimies par šo vārdu nozīmi. Viņš nostāsies šī pulka priekšgalā; jūs, mūsu ielenkumā, dosities kopā ar mums cauri Kromvela armijas rindām, un, izsitotics tām cauri, mēs nokļūsim

Ir vēl viena iespēja, leiea Aramiss. Viens no mums varētu apģērbt karaļa tērpu un sēsties viņa zirgā; kamēr visi dzīsies tam pakaļ, karalis pa to laiku varētu aizbēgt.

— Nav slikta doma, - teica Atoss, - un, ja jūsu majestāte būtu ar mieru kādam no mums parādīt to godu, mēs ar prieku to izpildītu.

— Ko jūs par lo teiksit, Vinter? - jautāja karalis, ar prieku skatoties uz šiem diviem draugiem, kuri bija ar mieru uzņemties visus likteņa sitienus, kas bija vērsli prel viņu.

— Es jums teikšu, jūsu majestāte, ka tā būtu vienīgā iespēja jūs glābt, ja piekritīsim d'Erblē kunga padomam. Tāpēc es pazemīgu lūdzu, jūsu majestāti, pēc iespējas ātrāk parādīt kādam no mums lo godu, par- cik laiks ir ļoti dārgs.

— Bet, ja es piekritīšu tam, tad tas, kurš ieņems manu vietu, tiks vai nu nošauts, vai arī ieslēgts pazemē?

— Nē, las viņam atnesīs tikai godu un slavu!.— iesaucās Vinters,

Karalis ar asarām acīs skatījās uz savu veco draugu, noņemdams no

sevis Svētā CJara ordeni, kuru nēsāja, lai pievērstu vispārējo uzmarttlJti un uzkāra lo Vintcram kaklā, kurš nokrizdams ceļos, pieņēmi', šo uzmanības apliecinājumu.

— Tas būtu arī taisnīgi, - leica Aloss, viņš jums ir kalpojis tik daudz gadu.

To dzirdot, karalis pagriezās pret abiem draugiem ar asarām acīs.

— Kungi, - viņš tcica, - pagaidicl, man ari priekš jums atradīsies divas goda lentas.

Viņš, piegājis pie skapja, atvēra to un izņēma no tā divus Ģi^la ordeņus uz zīda lentām.

— Šie ordeņi nav priekš mums, — leica Atoss.

— Kāpēc? — jaulāja karalis.

— Tie ir tikpat kā karaliski ordeņi, bet mēs esam vienkārši augstmaņi.

— Atrodiet man vēl cēlsirdīgākas sirdis, - teica karalis. Nē, nē, jūs esat netaisni pret sevi, un es uzskatu, ka man kaul kā tas ir jāatlīdzina. Uz ceļiem, grāf!

Aloss paklausīja.

Karalis viņam uzkāra kaklā lentu, kā pienākas pēc rituāla; pcc tam, pacēlis zobenu, parastā formulējuma vielā:

„Iesvētu jūs bruņinieku kārtā, esiet drosmīgs, uzticīgs un godīgs", pateica:

— Jūs esat uzticīgs un godīgs, es iesvētu jūs bruņinieku kārtā, grāf.

Pēc tam viņš griezās pie Aramisa, teikdams:

— TAgad jūsu kārta, ševaljē.

Tā pati ceremonija, ar liem pašiem vārdiem, atkārtojās. Pa to laiku Vinters noņēma no sevis visus apbruņojumus, lai vairāk līdzinātos karalim.

Beidzis rituālu ar Atosu un Aramisu, karalis apkampa abus draugus.

Jūsu majestāte, tcica Vinters, kurš noskaņojies uz priekšā esošiem notikumiem, pilns gatavības, teica: — mēs esam gatavi.

Karalis paskatījās uz trijiem bruņiniekiem.

— Tātad ir jābēg? - viņš teica.

— Bēgšana cauri ienaidnieku rindām, jūsu majestāte, - teica Atoss, — visā pasaulē tiek dēvēta par uzbrukumu. ,

Tātad, es nomiršu ar zobenu rokās. teica karalis Čārlzs I - Grāfa kungs un ševaljē kungs, ja es kādreiz kļūšu atkal par karali…

Jūsu majestāte jau parādīja mums lielāku godu, nekā pienākas vienkāršiem augstmaņiem, un tagad mēs esam jūsu parādnieki. Bel netērēsim laiku, mēs jau tāpat to esam zaudējuši diezgan.

čārlzs vēlreiz pasniedza visiem trim roku, apmainījās ar Vinteru cepurēm un izgāja.

Vintēra pulks bija nostādīts uz laukumiņa, ,kas atradā mazliet virs nometnes.'

Karalis Čārlzs Pirmais, triju draugu pavadībā, devās uz šo laukumiņu.

Skotu nometne, likāS beidzot ir pamodusies; kareivji, iznākuši no telts, gaidīja pavēli kaujai.

— Redziet, — leica karalis, — varbūt viņi nožēlo un tagad gatavi iet kaujā.

Ja viņi nožēlo, jūsu majestāte, tad viņi jums sekos kaujas laukā, - teica AtoSs.

Labi, - teica karalis. — Kas tagad jādara?

— Apskatīsim ienaidnieku rindas.

Un visu skatieni pievērsās tumšajai svītrai, kuru no rīta vēl varēja pieņemt par miglas mānu.

Tagad, rīta saules staros, skaidri bija redzams, ka lās ir kareivju ierindas, kas nostādītas kaujas gatavībā. Gaiss bija ļoti tīrs un dzidrs, kā parasti sajās rila stundās. Varēja ļoti skaidri saskati! visu karapulku, kaujas karogu pal mundieru krāsu un zirgu sugas.

Šajā brīdī ienaidnieku pusē uz neliela paugura iznāca korpulents un neliela-auguma cilvēks; viņu apstāja tikai virsnieki. Viņš, paņēmis tālskati, skatījās uz. karali.

Jūsu majestāte, šis cilvēks jūs pazīsi pēc sejas? — jautāja Aramiss.

Čārlzs 1 pasmaidīja.

— Šis cilvēks ir Kromvels, — tcica viņš.

— Tādā gadījumā uzlieciet cepuri dziļāk uz acīm, lai nepamana maiņu.

— Ak, cik daudz, laika ir zaudēls! — iesaucās Atoss.

— Tad komandējiet, — tcica karalis, — un mēs virzīsimies viņiem tieši pretī.

— Vai tad jūs nedosiet rīkojumus, jūsu majestāte? — jaulāja Atoss.

— Nē, es jūs nozīmēju par virspavēlnieku, — teica karalis.

— Tad klausieties, milord, — teica Aloss. — Lūdzu jūsu majestāti uz mirkli atiet malā. Tas, par ko mēs runāsim, jūsu majestāti neskars.

Karalis pasmaidīja un pagāja sānis.

— Lūk, ko es piedāvāju, - teica Atoss. — Mēs sadalīsim mūsu pulku uz diviem eskadroniem: jūs nostāsities viena eskadrona priekšgalā, bet otrā — viņa majestāte un mēs. Ja nekas mūs ncpatraueēs, tad uzbruksim vienlaicīgi, lai pārrautu viņu aizsardzību. Pēc tam šķērsojam Noslēpumu, vai nu pārpeldot, vai arī jāšus. Ja mūsu priekšā radīsies nepārvarami šķēršļi, tad jūs cīnīsities, kamēr vien būs spēks, bet mēs ar karali lauzīsimies cauri, neatskatīdamies. Mēs nokļūsim līdz krastam, pat, ja mums būs jāpārvar trīskārša aizsardzība, ja tikai cskadrons izpildīs savu pienākumu.

— Zirgos! — iesaucās Vinters.

— Zirgos! — atkārtoja Atoss. — Viss ir pārspriests un pārdomāts.

— Un tā, kungi, uz. priekšu! - teica karalis. — Un, lai mūs pavada vecs franču teiciens: „Monž.uā un Sen-Denī!" Anglijas teicieni ir nodevēju apgānīti.

Viņi uzlēca zirgos: Vinlcrs uz. karaļa zirga, bel karalis uz .Vintera zirga.

Lords Vinters nostājās pirmā eskadrona priekšgalā. Karalis ar Atosu nostājās labajā pusē, bet Aramiss kreisajā, otra eskadrona priekšgalā..

Visa skolu armija skatījās uz šo sagatavošanos kaujai, klusējot un kaunoties, par savu izvēlēto ceļu. Daži virsnieki iznāca no ierindām un visu priekšā salauza savus zobenus.

— Lieliski, — teica karalis, — las mani nomierina, tātad ne visi ir nodevēji.

Šajā brīdī atskanēja Vintera balss.

— Uz priekšu! — viņš kliedza.

Pirmais cskadrons sāka traukties uz priekšu. Viņam sekoja olrs, kurš bija nonācis no laukumiņa. Ienaidnieku pulks, aptuveni tikpat liels pēc skaita, pagriezies aiz paugura, ar visu sparu metās pretī.

Karalis norādīja uz to Atosam un Aramisam.

— Jūsu majestāte, - teica Aloss, - mēs lo bijām jau paredzējuši, un ja Vintera cilvēki izpildīs savu pienākumu, tad ienaidnieku pulks, lai vielā, lai mūs sakautu, mūs glābs.

Šajā mirklī atskanēja Vintera pavēle.

— Sagatavot zobenus!

Pie šis komandas, saules staru žilbinošajā gaismā, visi zobeni nozibsnīja kā zibens uzliesmojums.

— Uz priekšu! — kliedza ari karalis, pilnīgi apmāts ar šo skatu. — Uz priekšu, sagatavot zobenus!

Bel šai komandai, kuru izkliedza karalis, paklausīja tika Atoss un Aramiss.

— Mūs nodeva, — klusi teica karalis.

— Pagaidīsim vēl, - noteica Atoss, - varbūt viņi gaida sava komandiera pavēli, bel jūsu balsi viņi vienkārši nepazina.

Vai tad viņi nedzirdēja sava pulkveža balsi? Bet skatieties, skatieties! — iesaucās karalis, strauji sagriezdams savu zirgu un, ņemot Atosa zirga pavadu.

— Gļēvuļi! Nelieši! Nodevēji!- dzirdēja atskanam Vintera balsi.

Viņa kareivji juka uz visām pusēm, skrienot atpakaļ pāri laukam.

Viņam blakus palika nc vairāk kā piecpadsmit kareivji, kuri gaidīja

Kromvela pulka uzbrukumu.

— Nomirsim visi kopā ar viņiem! — kliedza karalis.

— Nomirsim! — atkārtoja Aloss un Aramiss.

— Šurp visi, man un karalim uzticīgie! - sauca Vinters.

Šo balsi dzirdot, abi draugi metās pilnos auļos uz priekšu.

- Nevienu nežēlot! — sauca kāda balss franču valodā, kura lika sastingt Vintcram uz vietas.

Šī balss piederēja jātniekam, kurš nesās viņam prelī uz lieliska rikšotāja angļu pulka priekšgalā, kuru viņš ātrumā bija apsteidzis par soļiem desmit.

— Tas ir viņš! — nočukstēja Vinters, nenolaižot savu skatienu, bel nolaižot savu zobenu.

' — Karalis! Karalis! — sāka kliegt daži angļu kareivji, kuri bija pamanījuši gaiši zilās zīda lentas un karaļa zirgu. — Saņemt viņu dzīvu!

— Nē, tas nav karalis! — iesaucās jātnieks. — Neļaujiet sevi piemānīt. Vai nav tiesa, lord Vinter? Jūs neesat karalis, jūs esat mans tēvocis.

Ar šiem vārdiem Morndaunts (tā kā tas patiešām bija viņš) notēmēja pistoli tieši virsū Vintcram. Atskanēja šāviens. Lode cauršāva vecā lorda krūtis; vecais virs tikai palēcās un iekrita tieši Atosa rokās, nočukstot:

— Atriebējs!

— Atceries manu māti! — nošņāca Mordaunts un strauji rāvās uz priekšu, sava neapturamā zirga dzīts.

— Nelietis! — iekliedzās Atoss un notēmēja savu pistoli viņam pretī, kad viņš nesās sava skrējēja mugurā atpakaļ. Bet pistole nenostrādāja, tāpēc šāviens neatskanēja.

Pa lo laiku viss pulks bruka virsū uz šiem dažiem cilvēkiem. Abus francūžus aplenca. Redzēdams, ka lords Vinlcrs ir miris, Aloss izlaidis no rokām viņa nedzīvo ķermeni, ar kailu zobenu rokā, iesaucās:

— Uz priekšu, Aramis, par Francijas godu!

Un divi angļi, kuri atradās tuvumā, nokrita no saviem zirgiem kā nopļauti, pateicoties Atosa un Aramisa zobenu cirtieniem.

Tai pašā laikā atskanēja kā pērkona duna „urā!", un trīsdesmit kaili zobeni uzliesmoja saules staros virs viņu galvām.

Pēkšņi ņo angļu pūļa izrāvās viens cilvēks, kurš ar vienu Iecienu bija klāt Atosam, saspiezdams viņu savām milzīgajām ķetnām, izrāva viņam no rokām zobenu, bet pats klusām noteica viņam pie pašas auss:

Klusējiet! Padodatics! Padoties man - nenozīmē padoties viņiem.

Tajā pašā mirklī kāds cits milzis saķēra Aramisu, kurš ļoli cītīgi centās izrauties no viņa skavām.

— Padodatics! — noteica viņš, cieši lūkojoties acis.

Aramiss pacēla galvu, Atoss pagriezās.

~ D'Art… — gribēja iesaukties Atoss, bet gaskonietis ar roku viņam aizklāja nuili.

— Padodos! - leica Aramiss, sniedzot savu cepuri Portosam.

— Šaujiet, šaujiet! - kliedza Mordaunts, atgriezies pie savas grupas, kurā bija abi draugi.

— Kāpēc jāšauj! — jautāja pulkvedis. — Visi, ir padevušies.

— Tas ir milēdijas dēls, — leica Aloss d'Artanjanam.

— Es pazinu viņu.

— Viņš ir mūks, — leica Porloss Aramisam.

— Zinu.

Pa to laiku uzvarētāju rindas pašķirās. D'Artanjans turēja aiz pavadas Atosa zirgu, Porloss — Aramisa zirgu. Katrs no vieniem centās savu gūstekni aizvest tālāk no visa šī pūļa.

Kad viņi atbrauca nost, tad atbrīvojās vieta, kur gulēja lorda Vintera līķis. Savu nepārvaramo atriebības jūtu dzīts, Mordaunts, uzmeklējis to, un pārliecies pari savam zirgam, skatījās uz viņu ar dziļu naidu un atbaidošu smaidu.

Aloss, lai cik viņš bija nosvērta rakstura cilvēks, pastiepa roku uz. pēc pistoles, kas bija aizbāzta aiz siksnas.

— Ko jūs darāt? - iesaucās d'Artanjans.

— Ļaujiet man viņu nogalināt.

— Tad mēs visi aiziesim bojā, ja jūs kaut ar vienu žestu parādīsit, ka pazīstat viņu.

Viņš, pagriezdamies pret jauno cilvēki:., nokliedza:

— Liela veiksme! Liela veiksme, dārgais Mordaunt! Kairam no mums lika pa gūsteknim ar Goda ordeni u/ krulīm, ne vairāk un ne mazāk.

— Ehē! — iesaucās Mordaunts, skatoties ar asinskārām acīm uz Atosu un Aramisu, — bcl lie, liekas, ir francūži.

— To nu gan, cs nezinu. Jūs esat francūži? - jautāja d'Arlanjans Atosam.

— Jā, — ar dižciltīgu izskalu atbildēja Aloss.

— Nu, lūk, lad jūs esat nokļuvuši savu tautiešu gūslā.

— Bet karalis? — ar rūgtumu jautāja Atoss. — Kur ir karalis?

D'Artanjans stipri saspieda viņam roku.

— Viņš ir mūsu rokās.

— Jā, — piebilda Aramiss, — pateicoties neģēlīgai nodevībai.

Portoss savukārt saspieda Aramisa roku. Viņš klusi tcica:

— Ei, cienītais, karā veiklība ne mazāk tiek cienīta, kā spēks. Skatieties.

Patiešām, šajā mirklī cskadrons, kuram bija jākalpo kā aizsegam karaļa

bēgšanas mēģinājumā, lagad nāca pretī angļu armijai, no visām pusēm aplenkdama karali.

Karalis Čārlzs Pirmais gāja kājām, bcl riņķī viņam jāja viņa bijušais pulks. Viņš izskatījās ļoli mierīgs, bet varēja gan iedomāties, ko viņam tas maksāja īslenībā. Sviedri viņam lija aumaļām pāri sejai. Viņš centās tos noslaucīt ar kabatlakatiņu, bcl ik reizi, pārslaukot seju, kabatlakatiņā palika sarkani asins traipi.

— Lūk, viņš, Šeausdcgunis! — kliedza viens no Kromvela pulka kareivjiem, vecs puritānis, kuram acis iedegās, redzot to, kuru visi sauca par tirānu.

— Kā jūs teicāt, Šcausdegunis? — jautāja Mordaunts ar šausmīgu smaidu uz lūpām. — Nē, tas ir Čārlzs Pirmais, labsirdīgais karalis Čārlzs, kurš apzog savus padotos, lai mantotu viņu īpašumus.

Karalis Čārlzs I, pacēlis acu skatienu uz jaunekli, nepazina to.

Toties viņa mierīgā sejas izteiksme, piespieda Mordaunlu nolaist ska­tienu.

— Labdien, kungi! — teica viņš abiem francūžiem, kurus viņš ieraudzīja D'artanjana un Portosa apcietinājumā. - Kāda šodien bēdīga diena! Bet tā jau nav jūsu vaina. Kur ir mans vecais draugs Vinters?

Draugi aizgriezās un klusēja.

— Turpat, kur Straffords!— asā balsī iesaucās Mordaunts.

Čārlzs I nodrebēja. Nelietis bija trāpījis mērķī. Straffords bija viņam mūžīgs sirdsapziņas pārmetums, ēna, kura apēnoja visas viņa dienas, un kura sūtīja šausmu murgus naktīs.

Karalis apskatījās visapkārt un pamanīja lorda Vintera liki.

Viņš neiekliedzās, viņam nenobira neviena asara; viņš vienīgi vēl vairāk nobāla.

Nostājies uz viena ceļgala, viņš maigi abām rokām picpacēla no zemes lorda Vintera galvu, noskūpstīja tā atklāto pieri un, noņēmis viņam no kakla pavisam nesen uzlikto Svētā Gara ordeņa lentu, lēni un cienīgi uzlika atkal sev kaklā.

— Tātad Vinlcrs ir nogalināts? - jautāja d'Artanjans, skatoties uz viņa nedzīvo ķermeni.

— Jā, — tcica Atoss, - un pie tam vēl ar sava brāļadēla palīdzīgo roku.

— Tātad, viena starp mums vairs nav! — nočukstēja d'Artanjans, skaloties uz nekustīgi gulošo veco lordu. — Miers viņa pīšļiem: viņš bija drosmīgs un lielisks cilvēks.

— Cārlz Stjuart! — leica angļu pulka% komandicris, pieejot klāt karalim, kurš bija aplicis savam titulam atbilstošos ordeņus tin lentas. — Jūs pado­datics?

— Pulkvedi Toīnlison, — atbildēja Čārlzs 1, — karalis nepadodas. Cilvēks pakļaujas spēkam, tas ari viss.

— Jūsu zobenu!

Karalis, izņēmis zobenu, salauza to prel ceļgalu.

Šajā brīdī garām paskrēja zirgs bez jālnieka, viss putās, noskrējies pavisam slapjš: sadzirdējis sava kunga balsi, las apstājās netālu no viņa, skaļi iezviedzoties. Tas bija Arluss.

Karalis uzsmaidīja viņam, pabužinādams ar roku zirga kaklu un viegli uzlēca viņam mugurā.

— Braucam, kungi, — leica viņš, — vcdiel mani, kur vajag.

Pēc tam, apgriezies, viņš piebilda:

— Pagaidiet, man likās, ka Vinters pakustējās. Dieva dēļ, ja viņš ir dzīvs, lad parūpējaties par cēlsirdīgo bruņinieku.

— O, esiet mierīgs, karali Cārlz, — teica Mordaunts, — lode izgāja viņam tieši cauri sirdij.

- Nerunājiet ne vārda, nekustaties, neskatieties uz mani un Portosu, — leica d'Arlanjans Atosam un Aramisam. — Milēdija nav mirusi, viņas dvēsele dzīvo šī sātana miesā.

Pulks devās uz. pilsētu, vedol sev līdzi karalisko gūstekni; bel pusceļā ģenerāļa Kromvela adjulanis atveda pavēli, kas lika pulkvedim Tomlisonam nogādāt gūstekni Uoldenbanas cietoksnī.

To pašu bridi kurjeri sāka doties uz. Angliju uz. visām Eiropas valslīm ar vēsti, ka Čārlzs Stjuarts saņemts gūstā Olivera Kromvela vadībā.