Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XLIV Spēks un prāts (turpinājums)

Portoss, piegājis pie loga, satvēra abām rokām vienu no dzelzs stieņiem un, pievilcis to pie sevis, salieca to, kā loku, tā, ka abi gali tika izrauti no savām ligzdām, kur tic bija stingri iccementēli, un kalpojot jau trīsdesmit gadus.

— Lūk, mans draugs, — d'Artanjans teica, — ko nekad neizdarītu kardināls, neskatoties uz savām dotībām.

— Vai izraut vēl vienu? — Porloss jaulāja.

— Nē, pilnīgi pieliks ar vienu: tagad pa šo spraugu cilvēks var mierīgi izlīst.

Portoss pamēģināja izlīst pa šo spraugu līdz viduklim, un viņam tas izdevās.

— Jā, — viņš teica.

— Tiešām, laba sprauga. Tagad izbāziet savu roku, — d'Artanjans viņam teica.

— Kur?

— Pa šo pašu spraugu.

— Priekš kam?

— Tūlīt jūs to uzzināsit. Nu, bāziet taču. Portoss paklausīja.

— Lieliski, — d'Artanjans teica.

— Tātad lieta iet uz labo pusi?

— Lieliski, mans draugs.

— Bet ko tagad darīt?

— Neko.

— Tātad, viss ir beidzies?

— Vēl ne.

— Es gribētu saprast, kas ir par lietu, — Portoss ieminējās.

— Klausieties, mans draugs, un jūs sapratīsit no diviem vārdiem. Jūs redzat, ka sardzes telpas durvis atvērās'.

— Redzu.

— Divi kareivji, kuri pavadīs kardinālu, ies pa šo pagalmu.

— Viņi jau nāk ārā.

— Kaul tik viņi aizvērtu sardzes telpas durvis. Lieliski, viņi lās aizvēra.

— Bet, ko tālāk?

— Klusāk. Viņi var vēl sadzirdēt.

— Tad es atkal neko neuzzināšu?

— Nē, uzzināsit. Rīkojaties, jūs visu sapratīsit.

— Bet es labāk gribētu…

— Toties tas būs patīkams pārsteigums.

— Tik patiešām… Jums taisnība, — Portoss teica.

— Kuš…

Portoss apklusa un sastinga uz vietas.

Patiešām divi kareivji devās uz loga pusi, berzēdami savas rokas, jo bija februāra mēnesis, un laiks bija ļoti auksts. Šajā mirkli sardze telpas durvis atvērās, un kāds pasauca vienu no sarg- kareivjiem. Viņš, atstādams savu biedru vienu pašu, atgriezās atpakaļ sardze telpās.

— Vai tas netraucēs mūsu pasākumam? — Portoss jautāja.

— Nē, viss iet lieliski, — d'Artanjans atbildēja. -< Tagad klausieties: es pasaukšu klāt sargkareivi un uzsākšu ar viņu sarunu, kā darīju vakar ar vienu no viņa biedriem, atceraties?

— Jā, tikai es nesapratu nevienu vārdu, ko viņš teica.

— Viņš runāja ar stipru akcentu. Bet klausieties uzmanīgi, ko es jums teikšu. Uzdevuma iznākums ir atkarīgs no precīzas izpildes.

— Lieliski. Precīzi izpildīt — tā ir mana specialitāte.

— Es to zinu, velns parāvis, tāpēc arī ļoti rēķinos ar jums.

— Un kas tālāk?

— Es piesaukšu klāt šo kareivi un uzsākšu ar viņu sarunu.

— Es to jau dzirdēju.

— Es pagriezīšos pa kreisi, un viņš izrādīsies jums pie labās rokas, kad uzkāps augšā uz soliņa.

— Bet, ja viņš neuzkāps?

— Uzkāps, esiet mierīgs. Tajā mirklī, kad viņš uzkāps uz soliņa, izstiepiet savu briesmīgo roku un sagrābiet viņu aiz kakla, tad paceliet viņu, un ievelciet viņu mūsu istabā, cenšoties viņu stingrāk saspiest, lai viņš neiekliegtos.

— Labi, - Portoss teica. - Bet, ja es viņu nožņaugšu?

— Par vienu šveicieti būs mazāk. Bet tas, es ceru, nenotiks. Jūs viņu uzmanīgi noliksiet šeit, kur mēs viņu sasiesim, un, aizbāzuši viņam muti, noliksim viņu kaut kur maliņā. Tā mēs iegūsim formas tērpu un zobenu.

— Brīnišķīgi! — Portoss teica, skatīdamies uz d'Artanjanu ar visdziļāko sajūsmu. — Bet ar vienu formu un zobenu būs par maz.

— Un tad? Tāpēc jau būs vēl viņa biedrs.

— Jums taisnība, — Portoss teica.

— Tātad, kad es ieklepošos, pastiepiet roku.

—' Labi.

Abi draugi ieņēma noteiktās vietas. Izrādījās, ka Portoss pilnīgi bija noslēpies aiz loga, tā kā karevja skatiens viņu nemaz nepamanīja.

— Sveicināts, draugs — d'Artanjans teica vislaipnākājā un maigākajā .balsī.

— Lapvakar, kunks, — atbildēja sargkareivis ar akcentu.

— Liekas, ka nav īpaši silts? — d'Artanjans teica.

— Brr, — skanēja kareivja atbilde.

— Es domāju, ka glāzīte vīna jums sagādātu prieku?

— Klasīt vīna. Es no't netekt.

— Zivs piekodusies! Zivs piekodusies! — d'Artanjans nočukstēja Portosam.

— Saprotu.

— Man šeit ir vīna pudele, — d'Artanjans turpināja.

— Putele?

— Jā!

— Piln' putele?

— Pilna, un tā ir jūsu, ja esat ar mieru to izdzert uz manu veselibu.

— Ē-ē, — teica kareivis, tuvojoties logam, — es ļot krib.

— Tad ņemiet pudelīti, mans draugs, — d'Artanjans teica.

— Ar lel priek. Te, liekas, ir sols.

— Jā, it kā tīšām tam nolikts. Kāpiet uz to… Tā, lieliski, mans draugs.

Un d'Artanjans ieklepojās.

Tajā pašā mirklī Portoss, ātrāk par zibeni, izstiepa roku, Sagrāba kareivi pie kakla, kā dzelzs spīlēs, pacēla viņu, ievilka pa spraugu iekšā istabā, tikko nenoplēšot viņam visu ādu, un nolika viņu uz grīdas pie d'Artanjana kājām, kurš, atjāvis viņam tikai ieelpot vienu malciņu gaisa, tūlīt pat ar savu šalli aizbāza viņam muti un sāka viņu izģērbt ar tāda cilvēka veiklību un ātrumu, kā to spēj iemācīties tikai kaujas laukā. Sasējuši kareivim rokas un kājas, draugi viņu iebāza kamīnā, kur jau sen bija nodzēsta uguns.

— Lūk, formas tērps un zobens, — Portoss teica.

— Tos es paņemšu, — d'Artanjans teica. - Ja jums arī vajadzīgs formas tērps un zobens, jums vēlreiz būs jāizdara tas pats. Un, lūk, arī otrs kareivis jau iznāca no sardzes telpām un nāk uz mūsu pusi.

— Man, liekas, ir bīstami izmantot vienu un to pašu paņēmienu divas reizes pēc kārtas, — teica Portoss. — Ja vienu reizi izdodas, tad otrreiz var neizdoties. Ja gadīsies neveiksme, tad viss būs pagalam. Es labāk es nokāpšu lejā un negaidīti viņam uzbrukšu, tad sasiešu un atvilkšu šurp.

— Labi, — d'Artanjans teica.

— Esiet gatavs, — Portoss teica, izlienot pa loga spraugu.

Viss notika tā, kā Portoss bija domājis. Milzis paslēpās, bet, kad sargs pagāja viņam garām, uzbruka viņam no mugurpuses. Sagrābdams to pie kakla, viņš aizbāza tam ciet muti, sasēja un, kā mūmiju, iebāza pa loga spraugu, pēc tam ielīda pats.

Otru gūstekni izģērba tāpat, kā pirmo. Viņu noguldīja gultā un piesēja pie tās ar siksnām. Tā kā gulta bija no masīva ozolkoka, bet siksnas bija divkāršas, draugi varēja būt tikpat mierīgi par šo gūstekni, kā par pirmo.

— Lieliski, — d'Artanjans teica. — Labāk nevar vēlēties. Bet tagad uzmēriet šī puiša formu. Šaubos, vai tā jums būs laikā. Bet, ja tā jums tiešām izrādīsies par šauru, nebēdājieties: jums pietiks ar lentu un zobenu, bet galvenais cepure ar sarkanām spalvām.

Par laimi otrs šveicietis arī bija milzis, tā kā, kaut arī vīles brīžiem uzplīsa, forma Portosam piestāvēja lieliski.

Dažas minūtes bija dzirdama tikai auduma švīkstoņa, kamēr Portoss ar d'Artanjanu pārģērbās.

— Gatavs, — viņi vienlaicīgi teica.

— Nu, draugi, — viņi griezās pie abiem kareivjiem, — ar jums nekas slikts nenotiks, ja jūs labi uzvedīsities.

Kareivji gulēja pavisam nekustīgi. Iepazinušies ar Portosa smago dūri, viņi saprata, ka nekādi joki šeit nav pieļaujami.

— Bet tagad, — d'Artanjans teiea, — jūs, laikam, vēlaties, Portos, visu saprast līdz galam?

— Protams.

— Nu, tad, lūk, mēs tagad izkāpsim pa logu pagalmā.

— Jā.

— Ieņemsim šo abu kareivju vietu.

— Labi.

— Staigāsim pa pagalmu uz priekšu un atpakaļ.

— Tas nebūs slikti darīts, jo ārā ir ļoti auksts.

— Pēc kāda laika kardināla kambarsulainis sauks kareivjus, kā to darīja vakar un aizvakar.

— Mēs atsauksimies.

— Gluži otrādi, mēs neatsauksimiem.

— Kā gribat. Es neuzstāju.

— Tātad, mēs neatsauksimies, bel tikai uzvilksim cepures uz acīm un dosimies eskortēt viņa eminenci.

— Un uz kurieni tad mēs iesim? — Portoss jautāja.

— Turp, kur ies kardināls — pie Atosa. Vai jūs domājat, ka viņš nebūs par mums priecīgs?

— O! — Portoss iesaucās. — Es sapratu!

— Pagaidiet līksmot, Portos Jūs vēl ne visu sapratāt, — d'Artanjans teica pašapmierinātā tonī.

— Kas tad vēl?

— Ejiet aiz manis, — d'Artanjans teiea. — Dzīvosim, redzēsim.

Ar šiem vārdiem d'Artanjans bez trokšņa, izkāpis pa logu, nolēca pagalmā. Portoss viņam sekoja, tiesa, ar lielāku piepūli un mazāku veiklību.

Sasietie sargkareivji palika goļot, trīcēdami aiz bailēm. Tikko viņi bija tikuši pagalmā, tā atvērās vienas durvis, un kambarsulainis nokliedza:

— Sardze!

Atvērās arī sardzes telpas durvis, un arī kāda balss nokomandēja:

— Di Brujēr un de Bertuā, ejiel!

— Liekas, ka mani sauc di Brujērs, -> d'Artanjans piezīmēja.

— Bet mani de Bertuā, — tcica Portoss.

— Kur jūs esat? — jaulāja kambarsulainis, kurš, tikko no gaismas pielietas telpas iznākdams ārā, neko nevarēja saskatīt.

— Mēs esam šeit, — d'Artanjans atbildēja; tad pagriezies pret Portosu, klusi jautāja: — Ko jūs teiksit par to, di Vallon?.

— Teikšu, ka ja tā turpināsies ari tālāk, tad viss būs ļoti jauki!

Abi jaunizceptie sargkareivji sekoja kambarsulainim, kurš atvēra priekš­telpas durvis, tad vēl vienas, acīmredzot, kuras veda u/ pieņemamo telpu, un, norādījis uz diviem krēsliem, teica:

— Pavēle būs pavisam vienkārša: jums jāizlaiž tikai viena persona, jūs dzirdat, nevienu vairāk. Klausiet šai personai bez iebildumiem. Bet, kad atgriezīsities, gaidiet, kamēr es jūs atlaidīšu.

Kambarsulainis d'Artanjanam bija labi pazīstams: tas nebija nevieas cits, kā Bcrnuīns, kurš pēdējā pusgada laikā reizes desmit bija viņu pavadījis pie kardināla. Tāpēc d'Artanjans atbildes vietā nomurmināja „jā", cenzdamies runāt kā vācieši, bez gaskoniešu akcenta.

Kas attiecas uz Portosu, tad d'Artanjans viņam lika klusēt, un, ja ir galēja nepieciešamība, tad teikt vāciešu vidū izdaudzināto vārdu „tarteiflc", kurš franciski nozīmēja velns.

Bernuīns izgāja, aizslēgdams aiz sevis durvis.

— Oho! — Portoss teica, dzirdēdams atslēgas troksni. — Šeit, liekas, ir pierasts visus turēt ieslēgtus. Mēs, redzams, esam nomainījuši vienu cietumu pret citu. Pašlaik mēs atrodamies oranžērijā. Nezinu, ko mēs esam vinnējuši.

— Portos, mans draugs, atmetiet savas šaubas un netraucējiet man domāt.

— Domājiet vesels, — Portoss atbildēja, kuram sabojājās garastāvoklis no tā, ka ne viss gāja, kā viņš bija iedomājies.

— Mēs nogājām astoņdesmit soļus, — pie sevis čukstēja d'Artanjans, — uzkāpām sešus pakāpienus un šeit, kā tikko teica mans lieliskais draugs* di Vallona kungs, jābūt otram, paralēli mūsu, paviljonam, kuru sauc par oranžēriju: grāfs de La Fērs, acīmredzot, ir kaut kur blakus. Tikai durvis ir aizslēgtas.

— Tās nu gan ir grūtības! — Portoss teica. — Pietiek pagrūst ar plecu…

— Dieva dēļ, Portos, mans draugs, pietaupiet jūsu rokas citam gadījumam, ja gribat, lai no tām būtu arī kaut kāds labums. Vai jūs nedzir- dējāt, ka tūlīt kāds šurp nāks?

— Dzirdēju.

— Nu, tad viņš pats mums arī atslēgs šīs durvis.

— Nu, mans dārgais, — Portoss iebilda, — ja viņš mūs pazīs un sacels troksni, mēs būsim pagalam: jūs taču negribat, lai es piebeidzu šo garīgo personu? Tādi paņēmieni der tikai vīriešiem vai angļiem…

— Lai Dievs mūs no tā piesargā! — d'Artanjans teica. — Jaunais karalis, šķiet, gan pateiks mums paldies, bet karaliene mums nepiedotu, bet mums

jārēķinās ar viņas jūtām. Nē, man ir pavisam cits plāns. Ļaujiet man rīkoties, un tad mēs varēsim uzjautrināties.

— Jo labāk, — Portoss teica, — man ļoti gribās uzjautrināties.

— Klusāk, — d'Artanjans teica, — viņš jau nāk.

Tiešām, blakusistabā kļuva dzirdami soļi, bet pēc mirkļa durvis iečīkstējās un uz sliekšņa parādījās cilvēks, kurš bija ietinies pelēkā apmetnī, ar dziļi uz pieres uzvilktu fetra' platmali un lukturi rokās.

Portoss piespiedās pie sienas, bet, lai kā viņš arī centās, nespēja paliki nemanāms. Cilvēks apmetnī pasniedza viņam lukturi un teica:

— Iededziet lampu pie griestiem.

Pēc tam, griežoties pie d'Artanjan, teica:

— Jūs zināt pavēli?

— Jā, — atbildēja gaskonietis.

— Vācietis? — noteica cilvēks apmetnī. — Lieliski.

Un, piegājis pie durvīm, kuras atradās pretī tām, pa kurām viņi bija ienākuši, viņš tās atslēdza un nozuda aiz tām, aizvērdams aiz sevis durvis.

— Bet tagad, — Portoss tcica, — ko mēs darīsim?

— Tagad mēs izmantosim jūsu plecu, ja šīs durvis izrādīsies aizslēgtas. Visam ir savs laiks, mans draugs, un viss ir savā vietā, ja prot gaidīt. Bet vispirms nolieciet kaut ko priekšā durvīm, pa kurām mēs ienācām; tad mēs sekosim viņam.

Abi draugi tūlīt ķērās pie darba un aizbarikadēja durvis ar mēbelēm, kuras bija šajā istabā. Ienākt pa durvīm vairs neviens nevarēja, jo vairāk tāpēc, ka tās vērās uz iekšu.

— Tā, — d'Artanjans teica, — tagad mēs varam būt mierīgi, ka mums neviens neuzbruks no mugurpuses. Uz priekšu!