Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXXI likteņa pirksts

Tiklīdz d'Artanjans pateica šos vārdus, tā uz liellaivas, kura jau saka zust nakts miglā, varēja saklausīt svilpienu.

— Jūs labi saprotat, — piezīmēja d'Artanjans, — ka tas kaut ko nozīmē.

Tajā mirklī uz kuģa klāja parādījās luktura gaisma, un pie kuģa borta

parādījās cilvēku silueti.

Pēkšņi atskanēja šausmīgs kliedziens, izmisuma kliedziens, kurš nesās pāri jūrai. Likās, tas izklīdināja mākoņus, kas aizsedza mēnesi, kurš ar savu bālo gaismu apspīdēja liellaivas klāju un bortus. Tumšās ēnas apjukušas mētājās pa kuģa klāju, izkliedzot sāpju un galēja izmisuma kliedzienus.

Pēkšņi mūsu draugi ieraudzīja, ka uz augšējā klāja parādījās Mordaunts ar lāpu rokās.

Ēnas, kuras skraidīja pa kuģa klāju, nozīmēja sekojošo.

Noteiktajā laikā Groslou sasauca savus ļaudis kopā uz kuģa klāja. Mordaunts iznāca no savas kajītes, ieklausīdamies pie francūžu kajītes durvīm, vai viss ir kluss. Tad viņš nokāpa lejā, būdams ļoti apmierināts ar klusumu uz kuģa.

Patiešām, vai kāds varēja uzminēt to, kas bija noticis īstenībā?

Mordaunts atvēra durvis uz nodalījumu, kur atradās mucas, un metās pie degļa. Atriebības kāres dzīts, pašpārliecināts par savām spējām, kā jebkurš, kuru apžilbina Likteņa sauciens, viņš pielika uguni deglim.

Šajā laikā Groslou un viņa jūrnieki sanāca uz kuģa klāja.

— Ņemiet tauvu,— Groslou komandēja, - un pievelciet laivu.

Viens no jūrniekiem paspēja ar vienu roku ieķerties tauvā, ar otru

roku, pieturoties pie borta malas, viņš sāka vilkt. Tauva padevās viegli.

— Tauva pārgriezta! — iesaucās jūrnieks. — Laivas nav.

— Kā nav laivas? - Groslou iesaucās, skrienot pie borta malas. — Tas nevar būt!

— Bet tas tā ir, — jūrnieks atbildēja. — Ska! ieties pats, lauva ir pār­griezta, lūk, tās gals.

Pārliecinājies par jūrnieka vārdiem, Groslou izmisis iekliedzās, kuru dzir­dēja arī mūsu draugi.

— Kas notika? — iesaucās Mordaunts, kāpdams augšā uz kuģa klāja.

Ar lāpu rokās viņš metās pie kuģa borta.

— Mūsu ienaidnieki aizbēga. Viņi pārgrieza trosi un aizbrauca mūsu laivā.

Ar vienu lēcienu Mordaunts pieskrēja pie francūžu kajītes durvīm un no visa spēka iespēra ar kāju pa tām.

— Tukšs! — viņš iekliedzās. — O, velni tādi!

— Mēs viņus panāksim, — (iroslou tcica, — viņi nevarēja aizpeldēt tālu, un mēs viņus noslīcināsim, apgāžot laivu.

— Jā, bet uguns… — Mordaunts iestenējās, — es jau aizdedzināju…

— Ko?

— Degli.

— Tūkstoš velnu! — Groslou ierēcās, mezdamies pie lūkas. — Varbūt vēl nav par vēlu!

Mordaunls atbildēja ar mežonīgiem smiekliem. Viņa sejas vaibsti izķē­mojās no šausmās un aklā naida. Viņš pacēla pret debesīm savas iekaisušās acis, it kā mezdams turp savus pēdējos lāstus, nometa lāpu jūrā un tad iemetās jūrā pats.

Tajā pašā mirklī, kad Groslou paspēja uzkāpt uz pirmā trepju pakāpiena, klājs nokrakšķēja; no spraugām, it kā no vulkāna krātera, ar šausmīgu troksni, kurš bija līdzīgs tūkstoš zalvēm, izrāvās uguns liesmas. Nakts tumsā gaisā uzšāvās milzīgs ugunsstabs, izsvaidīdams uz visām pusēm ugunīgas kuģa atliekas.

Tad šī šausmīgā uguns apdzisa, kuģa lauskas viena pēc otras grima juras dzelmē, sprēgādamas un dzisdamas, un pēc dažiem mirļiem nekā vairs nebija, atskaitot gaisa vibrāciju, cits nekas vairs nenorādīja par traģēdiju.

Tikai liellaiva pazuda jūras viļņos, bet kopā ar to Groslou ar trīs jūrniekiem.

Četri draugi to visu redzēja; bet neviens sīkums nepagāja viņu skatieniem nepamanīts. Uz mirkli arī viņus apžilbināja sprādziena gaisma, kā arī jūru, kura atradās viņiem visapkārt. Viņi ieraudzīja viens otru pusnosalušus dažādās pozās, un višu sejās bija neaprakstāmas šausmas, neskatoties uz to, ka viņu krūtis pukstēja drosmīgas un bezbailīgas sirdis.

Liels daudzums degošā kuģa lausku atlidoja arī lidz laiviņai. Kad uzliesmojošais vulkāns nodzisa, tumsa atkal apņēma laivu un trakojošo okeānu no visām pusēm.

Minūti laivā valdīja klusums. Portoss un d'Artanjans sēdēja, krampjaini saspiežot airus, un bezapzinīgi turpināja tos turēt virs ūdens, pieliekušies uz priekšu ar visu ķermeni.

— Zvēru pie Dieva! — Aramis pirmais pārtrauca iestājušos klusumu, — šoreiz, man liekas, patiešām viss ir beidzies.

— Pie manis, kungi! Šurp! Palīgā! Palīgā! — līdz viņiem vēja nesta atlidoja žēlabaina balss, it kā saūklu kāda jūras būtne.

Visi saskatījās. Atoss nodrebēja.

— Tas ir viņš! Tā ir viņa balss! — viņš teica.

Visi klusēja, tāpēc ka, līdzīgi Atosam, visi pazina šo balsi. Ar šausmās ieplestām acīm visi skatījās uz to vietu, kur jūras dzelmē pazuda kuģis, un, cik varēja saredzēt, ieskatījas melnās nakts tumsā.

Pēc mirkļa virs ūdens parādījās cilvēks; viņš peldēja, ar spēku šķeļot jūras viļņus. Atoss lēni parādīja saviem biedriem uz peldošo cilvēku.

— Jā, jā, — noteica d'Artanjans. — Es viņu ļoti labi redzu.

— Atkal viņš! — aizrādīja Portoss. — Viņš, laikam, ir no dzelzs.

— Mans Dievs, — čukstēja Atoss.

Aramiss un d'Artanjans sačukstējās.

Mordaunts izdarīja vēl dažus vēzienus un izmisis pacēla vienu roku.

— Kungi, palīdziet, visu Svēto vārdā, palīdziet! Es jūtu, ka spēki mani sāk pamest… es slīkstu…

Balss, kura lūdza palīdzību, tik ļoti drebēja, ka žēlums iekļuva Atosa sirdī.

— Nelaimīgais! — viņš murmināja.

— Tikai tā vēl trūka! — piezīmēja d'Artanjans. — Jūs atkal viņu žēlojat! Bet viņš peld tieši pie mums. Vai tiešām viņš domā, ka mēs viņu uzņemsim laivā? Airējiet, Portos, airējiet!

Un, sniedzot piemēru, d'Artanjans sāka intensīvi strādāt ar savu airi. Divi spēcīgi airu vēzieni uzreiz pavirzīja laivu par divdesmit pēdām uz priekšu.

— O! Jūs nepametīsit mani, neļausit man aiziet bojā, pažēlojiet nelaimīgo! — iesaucās Mordaunts.

— Ahā! — viņam kliedza Portoss. — Tagad jūs, liekas, esat iekļuvis lamatās: tagad jums vairs neaizbēgt, ja nu vienīgi uz elli!

— O, Portos, — žēlabainā balsī noteica grāfs de La Fērs.

— Lieciet mani mierā, Atos. Ja jāsaka atklāti, tad jūs paliekat vienkārši smieklīgs ar savu cēlsirdību, mans draugs. Brīdinu, ja viņš piepeldēs tuvāk par desmit soļiem pie laivas, es viņam sadragāšu galvu ar airi, kurš man ir rokā.

— O, esiet žēlsirdīgi, nepametiet mani! Apžēlojaties par mani! — kliedza jaunais cilvēks.

Brīžiem viļņi vēlās pāri viņa galvai un viņš nebija redzams, bet virs ūdens bija redzami gaisa burbulīši, no viņa nevienmērīgās elpošanas.

Pa to laiku, d'Artanjans, kurš vērīgi sekoja visām Mordaunta kustībām, beidza sarunāties ar Aramisu un piecēlās.

— Kungs, — viņš griezās pie peldētāja, — lūdzu jūs atstāt mūs. Jūsu nožēla ir nākusi par vēlu, lai mēs varētu pēc visa, kas notika, vēl spētu

jums noticēt. Neaizmirstiet, ka kuģa lauskas, kuras vēl dūmodamas peld pa jūras virsmu, mums atgādina, ka tieši jūs vēlējāties mūs izcepināt; un tāpēc jūsu pašreizējais stāvoklis — ir vienkārši lielisks salīdzinājumā ar to, ko jūs gatavojāt mums. Nav mūsu vaina, ka par upuriem, mūsu vietā, kļuva Groslou un viņa cilvēki.

— Kungi! — Mordaunts izmisis iekliedzās. — Zvēru jums, ka mana nožēla ir patiesa. Kungi, es esmu vēl tik ļoti jauns, man ir tikai divdesmit trīs gadi! Kungi, es biju pakļāvies visai neizprotamām jūtām, es vēlējos atriebt savu māti; un jūs manā vietā būtu rīkojušies tieši tāpat, kā es.

D'Artanjans pamanīja, ka Atoss sāk izjust žēlumu un sirdsapziņas pārmetumus. Uz. Mordaunta pēdējiem vārdiem viņš tikai nicīgi nosmējās un nomurmināja:

— Kā teikt!

Mordauntam atlika kādi čētri vai pieci rokas vēzieni, lai pietuvotos laivai: nāves tuvums, likās, deva viņam pārcilvēcigu spēku.

— Diemžēl, — viņš no jauna iesāka, — man ir jāmirst! Jūs vēlaties nogalināt dēlu, tāpat, kā viņa māti. Bet es neatzīstu sevi par vainīgu. Pēc visiem Dieva un cilvēku likumiem dēlam ir jāatriebj sava māte. Bet, ja tas ir noziegums, — viņš piebilda, — tad es to nožēloju, un ja es lūdzu piedošanu, tad jums ir jāpiedod.

— O, mana sirds tūlīt pārlūzis! — Atoss iesaucās.

Mordaunts no jauna uzpeldēja augšā.

— Bet es, — d'Artanjans asi atteica, — uzskatu, ka ar to ir jāizbeidz. Klausieue* jūs, sava tēvoča «Icpkava, karaļa Čārlza bende, dedzinātāj, — ejiet jūs dibenā. Ja jūs pietuvosities laivai, es jums sašķaidišu galvu ar airi.

Mordaunts, izmisīgi vēzēdams, izdarīja vēl vienu vēzienu iaivas virzienā. d'Artanjans ar abām rokām pacēla gaisā airi. Atoss piecēlās.

— D'Artanjan! D'Artanjan! — viņš iesaucās. — D'Artanjan, mans dēls, es jūs lūdzu! Šis nelaimīgais tāpat aizies bojā. Pietiek, ka mēs nesniedzām palīdzīgu roku, jo tagad viņam bija vajadzīga tikai mūsu roka, lai viņu varētu glābt. O, mana sirds liedz mums tā rīkoties! Es vairs nespēju to paciest. Lai viņš dzīvo.

— Lieliski! — d'Artanjans iesaucās. — Kāpēc gan jums nesaistīt savas rokas un kājas, lai spētu sevi atdot šim nelietim? Tā būtu bijis daudz vienkāršāk. Ak, grāf de La Fēr, jūs vēlaties aiziet bojā dēļ viņa, bet es, jūsu dēls, — kā jūs tikko kā nosaucāt mani, — es to nevēlos!

Pirmo reizi d'Artanjans neizpildīja Atosa vēlēšanos, kad viņš to nosauca par savu dēlu.

Aramiss aukstasinīgi izvil!:a zobenu, kuru bija paķēris sev līdzi, kad leca ūdenī. Lidz laivai viņš aizpeldēja, to turēdams zobos.

— Ja viņš savu roku uzliks uz laivas malas, — viņš noteica, — es to atcirtīšu, par cik, tā ir slepkavas roka.

— Bet es… - Portoss iesāka, — pagaidiet…

— Ko jūs gribat darīt? — Aramiss jautāja.

— Es iemelīšos ūdenī un nožņaugšu viņu.

— O, draugi! — Atoss iesaucās izmisis, — esiet cilvēki!

D'Artanjans iestenējās. Aramiss nolaida uz leju zobenu. Portoss apsēdās.

Skatieties, — Atoss turpināja, — skatieties: nāve jau liek savu zīmogu viņa sejai, spēki viņu sāk atstāt, vēl brīdis — un viņš uz visiem laikiem nogrims jūras dzelmē. Manī draugi! Nelieciet man vēlāk visu mūžu nožēlot. Neļaujiet man nomirt aiz kauna un negoda. Dāviniet man šī nelaimīgā cilvēka dzīvību, 'un es jūs svētīšu par to, es…

— Es slīkstu! — vājā balsī iesaucās Mordaunts. — Pie manis… pie manis…

— Pagaidiet mirklīti, — Aramiss klusi teica d'Artapjanam. — Viens aira vēziens, — viņš piebilda, noliekdamies pie Portosa.

D'Artanjans neatbildēja ne ar vārdu, ne ar žestu. Viņu mulsināja iekšējā cīņa, kuru pa daļai izsauca Atosa lūgums, pa daļai, tas skats, kurš norisinājās viņa acu priekšā. Portoss pakustināja airi, laiva pagriezās uz citu pusi, un Atoss izrādījās blakus slīcējam,

— Grāf dc La Fēr! - Mordaunts iesaucās. — Grāf de La Fēr! Es griežos pie jums, es jūs lūdzu: apžēlojaties par mani… Kur jūs esat, grāf de La Fēr? Es jūs vairs neredzu… es slīkstu. . Glābiet… Pie manis…

— Esmu šeit, — Atoss noteica, noliekdamies un pastiepdams roku ar to pašu cēlsirdibu, kāda viņam bija raksturīga, — esmu šeit, ņemiet manu roku un lieniet laivā.

— Es nevaru uz to skatīties, — d'Artanjans griezās pie pārējiem draugiem. — Tāds vājums mani mulsina.

Abi draugi tāpat aizgriezās projām un cieši piespiedās viens otram klāt, it kā baidoties, pieskarties tam, kam Atoss bija nolēmis sniegt savu roku.

Mordaunls, sakopojis pēdējos spēkus, iznira no ūdens, saķēra viņam sniegto roku un ieķērās tajā, kā pie pēdējās cerības.

— Lieliski, — Atoss noteica, — tagad ar otru roku turaties pie manis.

Un viņš sniedzās pretī. Viņa galva bija līdzās Mordaunta sejai, un divi

nāvīgi ienaidnieki, apkampās, kā divi brāļi.

Mordaunts ar saviem āķīgajiem pirkstiem saķērā Atosa apkakli.

— Labi, labi, — grāfs teica, - tegad jūs esat glābts, nomierinieties.

— O… mana māte! — Mordaunts iesaucās ar degošu skatienu, kurā bija redzams vienīgi naids, kurš vienkārši nav aprakstāms. - Es varu upurēt tev tikai vienu, toties viņš būs tas, kur» izvēlējies tieši tu.

Un nepaspēja d'Artanjans iekliegties, Portoss pacelt airi, bet Aramiss noliekties, lai spētu veiklāk iedurt, .kā laiva dabūja šausmīgu triecienu. Atoss zaudēja līdzsvaru, un Mordaunts veikli aizvilka viņu sev līdzi, izkliedzis mežonīgu lāstu. Viņš žņaudza to savos apkampienos, kā čūska, viņš apvijās viņam apkārt kājām un neļāva Atosam pakustināt ne roku, ne kāju.

Nepaspēdams pat iekliegties, nedz pasaukt kādu palīgā, Atoss iekrita ūdeni. Viņš centās paiikt virs ūdens, bet Mordaunta ķermeņa svars vilka viņu uz leju. Un pamazām viņš sāka slīkt. Kādu laiku uz ūdens virsmas vēl bija redzami viņa mati, tad viss pazuda, un tikai ūdens virpulis norādīja vietu, kur abi pazuda zem ūdens; bet arī tas pazuda un viss palika kluss.

Trīs draugi, palikdami laivā, šausmās sastinga: viņus māca galīga neizpratne un izmisums. Viņi piecēlās un palika stāvam, kā statujas, ar izvelbtām acim un izstieptām rokām. Viņi pamira, sastinga, bet neskatoties uz lo, varēja sakļausit viņu sirdspukstus.

Portoss atguvās pirmais. Viņš ielaida visus piecus pirkstus savos kuplajos matos un izrāva veselu kumšķi.

— o! — viņš iesaucās tādā balsī, kura lika nodrebēt šausmās. — (), Alos, Atos! Cēlsirdīgā sirds! Bēdas, bēdas mums, mēs nenosargājām tevi!

— O, bēdas, bēdas! — atkārtoja d'Artanjans.

— Bēdas! — Aramiss nomurmināja.

Šajā mirklī mēness apspīdētā ūdens laukumiņā, četru vai piecu soļu attālumā no laivas, atkal parādījās ūdens virpulis, līdzīgs tam, kur bija nozuduši abi ķermeņi. Tad parādījās galva, tad seja, kura bija bāla, ar atvērtām un nekustīgi ieplestām acim, lad parādījās pieci. Vilnis augstu pacēla nedzīvo ķermeni, pagriezdams to uz augšu ar seju. Mēness gaismā, visi laivā sēdošie, ieraudzīja dunča roktura zeltījuma spožo atspīdumu līķa krūtis.

— Mordaunls! Mordaunts! - iesaucās visi trīs draugi. — Tas ir Mor­daunts!

— Bet kur tad ir Atoss? — d'Artanjans jautāja.

Šajā mirkli laiva saliecās uz kreiso pusi no kaut kāda jauna, nevienam nesaprotama smaguma, un Grimo, skaļi un priecīgi iesaucās. Visi alskatijās un ieraudzīja Alosu, nāves bālumā, ar izdzisušu skatienu. Drebošām rokām viņš pieķērās pie laivas malas, lai spēļu atvilkt elpu. Astoņas stipras rokas sniedzās viņam prelī, saķēra to un nolaika guļus laivas dibenā. Pēc dažiem mirkļiem, draugu kvēlās mīlestības un maiguma pilniem apliecinājumiem, Atoss atguvās un atgriezās pie dzīvības.

— Jūs neesat ievainots? — d'Artanjans jautāja.

— Nē, — Atoss atbildēja. - Bet viņš?

— O, viņš! Par laimi, šoreiz ir miris — pavisam. Skatieties!

Un d'Artanjans paradīja ar roku: dažu pēdu attālumā no viņiem, viļņu iešūpots, peldēja Mordaunta līķis ar iedurtu dunci krūtīs. Viņš gan nozuda viļņos, gan atkal parādījās viļņu pacelts, it kā novērodams savus ienaidniekus, naida un sarkasma pārpildīts.

Beidzot viņš pazuda zem ūdens. Atoss pavadīja viņu ar savu skatienu, kurš bija nožēlas pilns.

— Bravo, Atos! — d'Artanjans noteica ar tādām izjūtām, kādas viņš ļoti reti izrādīja.

— Lielisks dūriens! — Portoss iesaucās.

— Man ir dēls, — Atoss teica, — es vēlos dzīvot.

— Nu tad beidzot! — d'Artanjans aizrādīja.

— Ne es viņu nogalināju, - Atoss klusi noteica pie sevis, — tas bija Liktenis.