Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXIX portvīns

Pec desmit minūtēm visi kungi jau gulēja. To nevarēja teikt par viņu kalpiem, kuri cieta badu un vēl lielākas slāpes.

Mušketons un Blezuā sagatavoja sev guļvietas, noliekot savas ceļasomas tieši uz grīdas. Uz šūpojošā galda, tāda paša, kā citās kajītēs, stāvēja un šūpojās kopā ar galdu liela aluskrūze ar alu un glāzēm.

— Nolādētā šūpošanās! — Blezuā noteica. — Es jūtu, ka man vajadzēs visu laiku gulēt, neceļoties augšā.

— Un kas ir vissliktākais, ka cīņai pret jūras slimību ir tikai miežu maize un šī dzira no apiņiem. Štruntīgil — Mušketons piezīmēja.

— Bet kur tad ir jūsu blašķe, Mušketon? — Blezuā jautāja, pabeidzis kārtot guļvietu un nestabiliem soļiem pienākot pie galda, pie kura jau sēdēja Mušketons. - Kur jūsu vīna blašķe? Vai jūs būtu to pazaudējis?

— Nē, es to nepazaudēju, tā bija pie Parri, bet šie velna skoti vienmēr ir gatavi iedzert. Bet tu, Grimo, — Mušketons griezās pie sava biedra, kad viņš atgriezās no kuģa apskates, kurā bija devies līdzi d'Artanjanam, — vai tev ari negribās iedzert?

— Tāpat, kā skotam, - lakoniski atbildēja Grimo.

Viņš apsēdās blakus Mušketonam un Blezuā un sāka aprēķināt visus izdevu­mus, par cik viņš, starp citu, skaitījās mantzinis.

— O! — iestenējās Blezuā. — Man jau atkal paliek slikti.

— Ja tev ir slikti, — Mušketons pamācoši piezīmēja, — tad kaut ko apēd.

— Pēc jūsu domām, tas ir ēdiens? — Blezuā teica, nicīgi norādot uz miežu maizi un alu.

— Blezuā, — Mušketons teica, — atceries, ka maize — ir katra īsta francūža ēdiens. Un vai tā ir vienmēr katram'francūzim? Pajautā Grimo.

— Nu, lai būtu maize. Bet alus? — turpināja Blezuā ar dzīvīgumu, kurš liecināja par spožām spējām vienmēr atrast iebildumus. — Un alus, pēc jūsu domām, arī ir īsts dzēriens?

— Nu, — Mušketons noteica, iedzīts strupceļā, — šeit, man jāatzīst, tas nav tā: francūžiem alus ir pretīgs, tāpat kā vīns angļiem.

Blezuā vienmēr izjuta bezgalīgu izbrīnu Mušketona dzīves pieredzes un dziļo zināšanu priekšā; tomēr viņa draugu pārņēma šaubas un neticība.

— Kā tad tā, Mušketon? Vai tiešām angļi nemīl vīnu?

— Viņi to neieredz.

— Bet es pats redzēju, ka viņi to dzer.

— Tas ir viens no soda mē iem. Lūk, tev pierādījums,— Mušketons turpināja, kļūdams lepns un iedomīgs. — Viens angļu princis nomira no tā, ka viņu iesēdināja mucā ar vīnu; es pats to dzirdēju no abata d'Erblē.

— Muļķis! Es gribētu atrasties viņa vietā.

— Tu vari, — Grimo piezīmēja, turpinādams savus rēķinus.

— Kā varu? — izbrīnījās Blezuā.

— Vari, - Grimo atkārtoja, skaitīdams un pārnesdams ciparus nākošajā stabiņā.

— Varu? Bet kā? Paskaidro, Grimo.

Mušketons klusēja un pat, likās, nepievērsa nekādu uzmanību Blezuā jautājumiem. Bet neskatoties uz to, viņš ļoti modri klausījās.

Grimo turpināja skaitīt, tad beidza visus savus rēķinus.

— Portvīns, — viņš pateica tikai vienu vārdu, norādīdams uz kuģa tilpnēm, kuras atradās uz apakšējā klāja, un kuras viņi kopā ar d'Artanjanu un kuģa kapteini bija apskatījuši.

— Kur tas ir? Vai tajās mucās, kas redzamas pa mūsu sienas dēļu spraugām?

— Portvīns, — Grimo atkārtoja un no jauna ieslīga savos aprēķinos.

— Esmu dzirdējis, ka portvīns — visgaršīgākais spāņu vīns, — Blezuā no jauna griezās pie Muškelona.

— Teicams, — Mušketons teica, laizīdamies, — teicams vīns. Tas ir. barona dc Brasjē kunga pagrabos.

— Bcl kā būtu, ja mēs palūgtu šos angļus pārdot mums pudeli vīna? — Blezuā turpināja.

— Pārdot? — Mušketons izbrīnījās, kurā atkal bija pamodušies vecā maradiera tikumi. — Uzreiz redzams, ka tu vēl esi puika un nezini kā ir jādzīvo. Kāpēc vajag pirkt, ja var paņemt tāpat?

— Tāpat, — Blezuā atbildēja, — tas ir, piesavinot sava tuvākā mantu? Liekas, ka tas taču ir aizliegts.

— Kur tas ir aizliegts?

— Dievvārdos vai baznīcā, es labi neatceros, bet atceros likai, ka tika teikts: «Nevēlies sava tuvākā māju, neiekāro sava tuvākā sievu".

— Tu vēl esi bērns, Blezuā, — Mušketons augstprātīgi piezīmēja. — Es atkārtoju, pavisam vēl bērns. Saki, kādos rakstos ir rakastīla, ka anglis ir tavs tuvākais?

— Tas patiešām nekur nav rakstīts; visādā gadījumā es to neatceros, — Blezuā atbildēja.

— Ja tu, tāpat kā es un Grimo, desmitiem gadu būtu piedalījies karā, tu mācētu atšķirt sava tuvākā māju no svešinieka mājas. Es uzskatu, ka anglis tev ir svešinieks, bet portvīns pieder angļiem, un, tāpēc, tas pieder mums, par cik mēs esam francūži. Vai tad lu nezini tādu noteikumu: viss, ko tu paņēmi no nedraugiem — ir tavs?

Šī runa, kura tika izteikta ar tādu autoritāti, uz kuru Mušketonam, kā viņam likās, bija pilnas tiesības, kuras tika iegūtas ar lielo dzīves pieredzi, pārsteidza Blezuā; viņš nolieca galvu, it kā kaut ko prātodams, bet tad pēkšņi piecēlās ar tāda cilvēka izskatu, kuram radušies jauni pārliecinoši argumenti, kuri spējīgi pretinieku piespiest pie sienas.

— Nu, bet vai mūsu kungi domā tāpat? »

Mušketons nievājoši paskatījās uz Blezuā.

— Tā tikai vēl trūka, lai es traucētu mūsu drošsirdīgo kungu saldo miegu, lai viņiem varēlu pateikt: «Jūsu kalps Mušketons vēlās dzert. Lūdzu,

dodiet jūsu atļauju". Nu, es tev gribētu jautāt, kāpēc de Brasjē kungam vajadzētu zināt, vai es vēlos vai nevēlos dzert?

— Jā, bet tas taču ir dārgs vfns, — noteica Blezuā, aizdomīgi šūpodams galvu.

— Kaut vai tas būtu šķidrā zelta vērtībā! Mūsu kungi vienalga nekautrētos. Vai tu zini, ka tikai viens de Brasjē kungs ir tik bagāts, ka viņš viens pats varētu izdzert mucu portvīna, pat ja viņam būtu jāmaksā pistoļu par katru vīna lāsi. Un es, patiešām, neredzu, — Mušketons turpināja, jo vairāk un vairāk piepūšoties no iedomības, — kāpēc gan kalpiem būtu jāatsakās no tā, ki'r viņu kungi sev pat neiedomātos atteikt?

Piecēlies no savas vietas, viņš paņēma krūzi ar alu. izlēja visu tās saturu pa iluminatoru jūrā# un cienīgi devās uz blakustelpu.

— Ahā! Durvis aizslēgtas! Šie velna angļi ir pārāk aizdomīgi.

— Aizslēgtas! — Blezuā iesaucās ne mazāk žēlabaini. — Ak. nolādēts! Lūk, nelaime! Bet man visas zarnas sagriezušās.

Mušketons pagriezās pret Blezuā, lūkodamies uz biedru ar skumju skatienu, kurš pilnā mērā juta līdzi jaunā puiša izmisumam

— Aizslēgtas! — viņš atkārtoja.

— Bet, — Blezuā mēģināja kaut ko izdomāt, — es dzirdēju, Mušketona kungs, kā jūs vienreiz stāstījāt, ka kādreiz jaunībā, liekas Šanliļjī, jūs pabarojāt sevi un savu kungu, ķerot irbītes cilpās, bet pudeles uz šņorēm.

— Tā ir taisnība, — Mušketons piekrita, — tā ir vistīrākā taisnība; lūk, arī Grimo to var apstiprināt. Bet pagrabā bija lūka, un vīns bija saliets pa pudelēm; bet šeit es nevaru izbāzt pat šņori cauri šīm nolādētajām durvīm un kur nu vēl atvilkt trauku, kuras svars ir trīsdesmit pudi.

— To izdarīt nevar, bet toties no sienas var izņemt pāris dēļus, bet mucā izurbt mazu caurumiņu, — Blezuā piemetināja.

Mušketons izbolīja savas apaļās acis un paskatījās uz Blezuā, kā uz cilvēku, kurš ieguvis pavisam citu vērtību, par kurām agrāk pat nevarēja iedomāties.

— Patiešām, tā varētu izdarīt! Bet kur, lai ņem stangas, lai atrautu nost dēļus, un urbi, lai izurbtu mucā 'caurumu?

— Futlāri, — pēkšņi iejaucās Grimo, pabeidzis kārtējo skaitļu rindu.

— Ak, jā, futlārī, - noteica Mušketons, — es pavisam par to aizmirsu.

Grimo pārvaldīja ne tikai finanses, bet atbildēja arī par ieroču arsenālu,

un atskaitot rēķinus, viņam bija arī futlāris ar instrumentiem. Grimo bija cilvēks, kurš spēja daudz ko paredzēt, tāpēc vienmēr nodrošinājās ceļam. Šajā futlārī, kurš bija rūpīgi ielikts ceļa maisā, atradās viss nepieciešamais. Tur bija pat urbis; ar to apbruņojās Mušketons.

Kas attiecas uz stangām, tad tās nevajadzēja ilgi meklēt, jo tās varēja aizvietot duncis, kurš aizbāzts aiz. jostas, varēja lieliski pakalpot stangu vietā. Mušketons atrada dēļos spraudziņu, un tūlīt pat ķērās pie šī atbildīgā darba.

Blezuā skatījās uz viņu apbrīnas pilns, tāpēc cītīgi sekoja viņa darbam, nepacietīgi gaidot, kad varēs palīdzēt izvilkt kādu naglu vai dot kādu svarīgu padomu, kurš vienmēr būtu lietderīgs un vietā.

Vienā mirkli Mušketonas norāva trīs dēļus.

— Veikli! — piezīmēja Blezuā.

Tomēr, Mušketons, kurš bija saīsinājis savu vārdu par vienu trešdaļu, nevarēja izdarīt to pašu ar savu vēderu. Visādi izmēģinājies tikt cauri dēļu spraugai, viņam beidzot bija jāatzīst, ka vajadzēs vēl izņemt vismaz trīs dēļus, lai varētu iekļūt blakustclpā.

Viņš smagi nopūtās un atkal ķērās pie darba.

Grimo, beidzot pabeidzis visus savu rēķinus un aprēķinus, sāka ar lielu interesi vērot notikumu attīstību. Pienākot pie biedriem, viņš ieraudzīja Muškelona lielo uzcītību iekļūt apsolītajā zemē un uzskatīja par savu pienākumu iejaukties.

— Es! — viņš tcica.

Sis vārds Blezuā un Mušketonam bija daudz dārgāks par veselu sonetu, bet soneta, cik jums zināms, ir veselas poēmas garumā.

Mušketons pagriezās.

— Ko tu? — viņš jautāja Grimo.

— Es izlīdīšu.

— Patiešām, - Mušketons piekrita, noskatot savu vājo un kalsno biedru ar vērīgu un ilgu skatienu, — tev taisnība: tu jzlldīsi, tu viegli tiksi cauri.

— Protams, — Blezuā apstiprināja. — Pie tam viņš zin, kādās mucās ir vīns, jo viņš tur bija kopā ar d'Artanjana kungu. Lai Grimo iet, Mušketon.

— Es pats ne sliktāk izlīstu par Grimo, — atbildēja aizskartais Mušketons.

— Varbūt, bet las prasīs vēl ilgu laiku, bet es mirstu nost no slāpēm. Manas iekšas mani vairs neklausa.

— Nu, ej, Grimo, — Mušketons piekrita, dodot viņam rokās aluskrūzi un urbi.

— Tikai vispirms noskalojiet glāzes, — Grimo teica.

Tad viņš draudzīgi pamāja Mušketonam, it kā atvainodamies viņam, ka pārtraucis Mušketona darbu, tik spoži iesāktu ar viņa, bet nobeigtu ar citu palīdzību. Viņš, kā čūska ieslīdēja spraugā, urt pazuda tumsā.

Blezuā aiz sajūsmas sāka dejot. No visiem neprātīgajiem varoņdarbiem, kurus veica apbrīnojami un drošsirdīgi cilvēki, un kuriem viņam bija tas gods palīdzēt, šis varoņdarbs viņam likās pats brīnumainākais, pats skaistākais.

— Nu, tagad tu redzēsi, — Mušketons ierunājās no jauna tajā pašā pašpārliecinātajā balsī, kurai Blezuā, redzams, labprāt pakļāvās, — tagad tu redzēsi, kā mēs dzeram, vecie kareivji, kad mūs moka slāpes.

— Apmetni, — no telpas dziļumiem atskanēja Grimo balss.

— Ak, jā, — Mušketons atcerējās.

— Ko viņš grib? — Blezuā jautāja.

— Aizsegt ar apmetni sienā to vietu, kur izņemti dēļi, lai uzreiz, nevarētu pamanīt caurumu.

— Priekš kam? — Blezuā jautāja pilnīgā nesaprašanā.

— Ek, naivais! — Mušketons teica. — Bet, ja kāds pēkšņi ienāk?

— Pareizi! — Blezuā iesaucās ar īstu sajūsmu. — Bet viņš tur neko nevarēs saskatīt pa tumsu.

— Grimo vienmēr visu labi redz, — Mušketons piezīmēja, — dienā — kā nakti.

— Laimīgais, — Blezuā atbildēja. — Bet es bez sveces nevaru paiet pat pāris soļus: noteikti kaut kam uzgrūdišos.

— Tas tikai tāpēc, ka tu nekad neesi bijis karaklausībā, — Mušketons atbildēja, — citādi tu butu iemācījies atrast adatu siena kaudzē. Bet klusāk! Kāds nāk.

Mušketons klusi iesvilpās, kurš kādreiz abiem kalpiem viņu jaunības dienās bija brīdinājuma signāls. Tad steidzīgi apsēdās pie galda un pamāja Blezuā darīt to pašu. Blezuā paklausīja.

Atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās divi stāvi, kuri bija ietinušies apmetņos no galvas līdz kājām.

— Oho! — ierunājās viens no viņiem. — Neviens neguļ, kaut ari ir jau ceturksnis uz divpadsmitiem! Tas ir pret noteikumiem. Lai pēc ceturtdaļstundas viss tiktu nokopts, uguns nodzēsta un visi gulētu!

Abi svešinieki piegāja pie durvīm, aiz kurām bija ieslīdējis Grimo, atslēdza tās, iegāja iekšā un aizslēdza tās no iekšpuses.

— Ak, — nočukstēja Blezuā. — Viņš ir pazudis!

— Nu nē, Grimo — viltīga lapsa! — Mušketons murmināja.

Abi biedri sāka gaidīt, ieklausoties visās skaņās ar aizturētu elpu.

Pagāja desmit minūtes, kurās nevarēja sadzirdēt nevienu skaņu, kas norādītu, ka Grimo būtu saķerts nozieguma vielā.

Tad durvis no jauna atvērās, svešinieku aptītie stāvi aizgāja, vispirms rūpīgi noslēguši aiz sevis durvis un vēlreiz atgādinādami nodzēst uguni un iet gulēt.

— Ko darīt, — Blezuā leica, — nodzēst gaismu, vai?

— Viņi pateica „pēc ceturtdaļastundas"; mūsu rīcībā vēl piecas minūtes, — Mušketons teiea.

— Vai mums nevajadzētu brīdināt savus kungus? Pagaidīsim Grimo.

— Bet, ja viņu nogalināja?

— Grimo būtu iekliedzies.

— Vai tad jūs nezināt, ka viņš ir mēms, kā zivs?

— Nu tad mēs dzirdētu troksni, kad viņš kristu zemē.

— Bet, ja viņš neatgriežas?

— Lūk, viņš jau nāk.

Patiešām, šajā mirkli Grimo atbīdīja apmetni, kurš nosedza vietu, kur bija izjaukti dēļi, un no zem apmetņa parādījās viņa galva. Viņa seja bija ļoti bāla, acis aiz šausmām ieplestas, acu baltumi spīdēja, bet acu zīlītes izskatījās kā nekustīgi punktiņi. Viņš turēja rokā aluskrūzi, kura bija ar kaut ko piepildita; viņš to pienesa pie bālās gaismas un izdeva tikai īsu un vienu skaņu: „O!", bet ar tādu šausmu izteiksmi sejā, ka Mušketons nobijies atkāpās, bet Blezuā gandrīz, vai zaudēja samaņu aiz bailēm.

Tomēr viņi abi ieskatījās krūzē: tas bija piepildīts ar pulveri.

Pārliecinājušies, ka kuģis vīna vietā piekrauts ar pulveri, Grimo metās uz kuģa klāju un vienā lēcienā atradās pie durvīm, aiz kurām mierīgi gulēja četri draugi. Pieskrējis tām klāt, viņš viegli tās pagrūda. Durvis pavērās un aizķēra d'Artanjanu, kurš gulēja pie durvīm. D'Arlanjans uzreiz pamodās. .

Ieraudzījis Grimo uztraukto sejas izteiksmi, viņš uzreiz saprata, ka noticis ir kaut kas ārkārtējs, un gribēja iekliegties, bet Grimo pielika pirkstu pie lūpām un vienā mirkli nodzēsa lampu, kura dega kajītes otrajā galā.

D'Artanjans pacēlās uz elkoņa; Grimo nostājās uz ceļiem un, izstiepis kaklu, uztraucies, viņam klusi izstāstīja kaut ko tik dramatisku, ka varēja iztikt bez mīmikas un žestiem.

Kamēr viņš stāstīja, Atoss, Portoss un Aramiss mierīgi gulēja, kā cilvēki, kuri jau veselu nedēļu nezināja īstu miegu.

Pa to laiku Mušketons apakšējā klājā sākumā stāvēja kā sālstabs, tad apķērās un sāka kravāties. Blezuā, baiļu pārņemts, centās darīt to pašu.

Lūk, kas bija noticis ar Grimo.

Ieejot apakšējā vidējā klāja nodalījumā, viņš sāka savus meklējumus. Uzskrējis virsū mucai, viņš pieklauvēja pa tās sāniem. Tā izrādījās tukša; Grimo taustīdamies gāja tālāk pie citas, kura arī izrādījās tukša. Trešā muca dobji noskanēja; tā, bez šaubām, saturēja sevī dārgo veldzējošo dzērienu. Grimo notupās uz ceļiem un sāka ar roku taustīt vietu, kur ērtāk varētu izurbt caurumiņu Pēkšņi viņš sataustīja mucas krānu.

«Lieliski, - viņš nodomāja, — tas stipri atvieglos uzdevumu".

Viņš pielika krūzi pie krāna, atvēra to un sajuta, ka saturs lēnām pāriet no vienas tilpnes otrajā. Grimo piesardzīgi aiztaisīja ciet krānu un pienesa pie lūpām krūzi, lai pagaršotu, tā kā nevēlējās cienāt savus biedrus cienāt ar kaut kādu dzērienu, par kuru nevarētu galvot.

Šajā mirklī Mušketons iesvilpās. Grimo, baidoties nakts apgaitas, ielīda starp mucām un klusi noslēpās starp tām.

Patiešām, durvis atvērās, un ienāca divi cilvēki ietinušies apmetņos, tie paši, kuri pavēlēja Blezuā un Mušketonam nodzēst gaismu.

Viens no viņiem nesa stikla lukturi, tā kā liesmas nāca tikai pa luktura augšu. Bez visa tā, luktura stikli bija piesegti ar papīru, kurš nomāca, vai, tiešāk, noņēma gaismas siltumu un spožumu. Šis cilvēks bija Groslou.

Otrs turēja rokās kaut ko garu, lokanu, ballu, satītu līdzīgi trosei. Cilvēka seja nebija redzama, jo to nosedza cepure ar lielām malām. Grimo nodomāja, ka cilvēku^ atveda iurp tā pati vajadzība, kas viņu pašu — vēlēšanās iedzert portvīnu. Viņš vēl ciešāk piekļāvās pie mucām un nolēma, ka pat, ja viņu atradīs, noziegums galu galā nav tik milzīgs, lai par to čellu lielu traci.

Pieejot pie mucas, aiz kuras bija paslēpies Grimo, ienācējs apstājās.

— Vai deglis ir pie jums? — angliski jautāja tas, kurš turēja lukturi.

— Lūk, tas, — skanēja atbilde.

Pie šīs balss skaņām Grimo sāka trīcēt, jūtot, ka ledains aukstums pārņem visu viņa ķermeni. Viņš klusi paskatījās uz mucām, pie kurām stāvēja ienācēji. No zem cepures ar lielām malām viņš, gulēdams zemē, saskatīja Mordaunta seju.

— Cik ilgu laiku deglim būs jādeg? — Mordaunls griezās pie sava biedra.

— Domāju, ka minūtes piecas, — atbildēja šķipers.

Arī šī balss Gromo izlikās pazīstama. Viņš paskatījās uz Mordaunta pavadoni un pazina Groslou seju.

— Tādā gadijumā, — Mordaunls teica, — jūs brīdiniet mūsu cilvēkus būt trauksmes gatavībā, bet nesakiet īstos iemeslus. Vai laiva ir piesieta kuģa pakaļgalā?

— Kā suns aiz saimnieka, kurš piesiets ar stipru virvi.

— Tad, lūk, kad pulkstens nositīs ceturksni uz vieniem, jūs sasauksit kopā savus cilvēkus un, ievērojot pilnīgu klusumu, nokāpsit laivā…

— Bet vispirms vajadzēs aizdedzināt degli.

— Tā būs mana darīšana. Es vēlos būt pārliecināts par lo, ka mana atriebība piepildīsies. Vai airi ir laivā?

— Viss gatavs.

— Lieliski.

— Tātad, viss norunāts.

Mordaunts nometās uz ceļiem un diezgan dziļi mucas krānā iebāza degļa galu, tā, ka atlika tikai aizdedzināt tā otru galu.

Pabeidzis šo darbu, viņš piecēlās un paskatījās pulkstenī.

— Jūs atcerēsities? Ceturksni uz vieniem, vārdu sakot…

Viņš ieskatījās pulkstenī.

— Pēc divdesmit minūtēm.

— Lieliski, - Groslou piezīmēja, — tikai es uzskatu par savu pienākumu jūs vēlreiz brīdināt, ka jūs esat uzņēmies pašu bīstamāko uzdevuma daļu un būtu bijis daudz labāk to uzticēt kādam no mūsu cilvēkiem.

— Mans dārgais, Groslou, — Mordaunts atbildēja, — ir tāda franču paruna: „Katrs pats sev ir vislabākais kalps". Es vēlos to pielietot dzīvē.

Ģrimo, ja arī ne visu saprata, tad visu dzirdēja: runātāju sejas mīmika viņam izskaidroja nezināmo vārdu nozīmi. Viņš dzirdēja un redzēja musketieru nāvīgākos ienaidniekus. Viņš redzēja, kā Mordaunts ielika degli mucā. Viņš dzirdēja parunu, kura tika pateikta franču valodā. Beidzot, viņš vairākas reizes ar roku taustīja krūzes saturu, kuru viņš turēja rokā, un viņa pirksti, vīna vietā, kuru tik kaislīgi gaidīja Mušketons un Blezuā, drupināja pulvera smalko malumu.

Mordaunts un šķipers gāja projām. Pie durvīm viņi apstājās un ieklausījās.

— Vai jūs dzirdat, kā viņi guļ? — viens no viņiem jautāja.

— Patiešām, pa griestu augšu bija dzirdama Portosa krākšana.

— Pats Dievs viņus atdod mūsu rokās, — Groslou noteica.

— Un šoreiz, domājams, pats nelabais viņus vairs neizglābs, — Mordaunts piebilda.

Ar šiem vārdiem viņi aizgāja.