Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

II Svētā Jēkaba tornis

Tieši pulkstens sešos viņam paziņoja par Scn-Merī draudzes kirē atnākšanu.

— Ienāciet, — tcica prelāts. Ienāca kirē Planšē pavadībā.

•- Jūs ekselence, — teica kirē, — lūk, viņš, par kuru es jums stāstīju. Planšē paklanījās kā cilvēks, kurš paradis būt augstmaņu mājās.

— Vai jūs vēlaties pakalpot savas tautas labā? — jaulāja viņam Hondī.

— (), protams, — atbildēja Planšē, — sirdī es esmu frondērs.

— Par ko?

— Es atkaroju no Mazarīni kalpiem vienu ļoti mums zināmu kungu, •kuru veda atpakaļ uz Bastīliju, kur viņš bija nosēdējis jau piecus gadus.

— Kā viņu sauca?

— Jūsu ekselence viņu ļoti labi pazīst: tas ir grāfs Rošfors.

— Ak, patiešām, — iesaucās prelāts, — esmu jau dzirdējis par šo gadījumu. Man stāstīja, ka jūs esot sacēlis visu kvartālu kājās.

— Jā, gandrīz vai tā, — pašapmierināti bilda Planšē.

— Kāda ir jūsu nodarbošanās?

— Esmu konditors Mainītāju ielā.

— Paskaidrojiet man, kā pie tādas miermīlīgas nodarbošanās, jums radās tādas agresīvas izdarības?

— Bet kāpēc jūs, jūsu gaišība, izteikti garīga persona, pieņemat mani ar zobenu pie sāniem un ar piešiem pie zābakiem?

— Nav peļama atbilde, — teica smaidot Hondī. — Bet zināt, man, neskatoties uz manu stāvokli, vienmēr bijušas kareiviskas tieksmes.

— Bet es, pirms kļūt par konditoru, nodienēju trīs gadus Pjemontas pulkā par seržantu, biju pusotra gada par kalpu pie d'Artanjana kunga.

— Pie musketieru leitnanta? — jautāja Hondī.

— Pie tā paša, jūsu gaišība.

— Bet, runā, ka viņš ir izteikts mazarīnists?

— Hm, — norūea Planšē.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Neko, jūsu gaišība. D'Artanjana kungs atrodas dienestā, un viņa pienākums ir apsargāt Mazarini, kurš viņam par lo maksā, bet mūsu — pilsoņu pienākums ir uzbruki Mazarīni, kurš,mūs aplaupa.

— Jūs esat atjautīgs, mans draugs. Vai es varu uz jums paļauties?

— Domāju, ka jā, — atbildēja Planšē, — kirē kungs jau ir galvojis par mani jums.

— Tā ir taisnība, bel es vēlējos, lai jūs pats to apstiprina!.

— Jūs varat paļauties uz mani, ja runa ir tikai nekārtību celšanu un sajukuma radīšanu pilsētā.

— Ja, tieši par to ir runa. Cik cilvēku jūs varat sapulcināt pa vienu nakti?

— Divus simtus musketierus un piecus simtus alebardu.

— Ja katrā kvartālā atradīsies, kaut viens tāds pats cilvēks, kurš spēs izdarīt lo pašu ko jūs, mums rīt būs vesela armija.

— Bez šaubām.

— Vai jūs piekrītat grāfa dc Rošfora vadībai?

— Es iešu viņam lidzi kaut uz elli, — saku to bez jokiem, tā kā uzskatu, ka viņš ir spējīgs turp doties.

— Bravo!

— Pēc kādas zīmes varēs atšķirt draugus no ienaidniekiem?

— Katrs frondērs pie cepures pieliks salmu stiebru buntīti.

— Lieliski. Pavēliet.

— Jums ir vajadzīga nauda?

— Nauda nekad nav traucējusi, jūsu ekselence. Ja viņas nav, var bez tās iztikt, bel ja lā ir, tad darbi var ritēt daudz, ātrāk un labāk.

Hondī piegāja pie lādes un izņēma no tās maisiņu ar naudu.

— Lūk, pieci simti pistoļu, - viņš leica. — Ja viss ies labi, rīl dabūsiet vēl lādu pašu summu.

— Es jums sīki atskaitīšos par izdevumiem, jūsu ekselence, — leica Planšē, sverot rokās maisiņa smagumu.

— Labi Uzticu jums kardinālu.

— Esiet bez raizēm, viņš būs drošās rokās.

Planšē izgāja. Kirē uz minūti vēl aizkavējās.

— Vai jūs esat apmierināts, jūsu ekselence, — viņš jautāja.

— Jā, šis cilvēks man rādījās noderīgs.

— Viņš izdarīs notcikli vairāk, nekā jums solīja.

— Jo labāk.

Kirē panāca Planšē, kurš viņu gaidīja uz trepēm. Pēc desmit minūtēm pieteica Svētā Sulfīcija baznīcas kirē. Tiklīdz atvērās durvis, kad kabinetā pilnīgi skriešus ieskrēja grāfs de Rošfors.

— Lūk, arī jūs esat klāt, dārgais grāf! — iesaucās prelāts, izstiepdams viņam pretī rokas.

— Tātad, jūs beidzot esat izšķīries, jūsu ekselence? — jautāja grāfs de Rošfors.

— Es jau sen biju izšķīries, — atbildēja Hondī.

— Labi. Netērēsim lieki vārdus. Ja jūs man tā sakāt, es jums ticu. Tātad, mēs sarīkosim skaistu balli Mazarīni.

— Jā… es ceru.

— Bet kad sāksies dejas?

— Ielūgumi izsūtīti jau šonakt, — atbildēja prelāts, — bet pirmās vijoles sāks spēlēt tikai rīt no rīta.

— Jūs varat rēķināties ar mani un vēl piecdesmit karaivjiem, kurus man apsolīja ševaljē d'Umērs, ja tic būs vajadzīgi.

— Piecdesmit kareivju!

— Jā. Viņš vervē rekrūšus un aizdeva man tos; bet gadījumā, ja pēc šo svētku svinēšanas būs kāds iztrūcis, man vajadzēs atjaunot iztrūkstošo posmu.

— Lieliski, dārgais dc Rošfor; bet tas vēl nav viss.

— Kas vēl? — jautāja Rošfors, smaidot.

— Kur jūs likāt hercogu Beforu?

— Viņš ir Vandomā un gaida no manis vēsti, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties Parīzē.

— Paziņojiet viņam, ka viņš jau var atgriezties Parīzē.

— Tātad, jūs esat pārliecināts, ka viss izdosies labi?

— Jā, bet lai viņš pasteidzas, jo tiklīdz parīzieši sacelsies, mums viena prinča vietā, būs desmiti, kuri vēlēsies būt kustības priekšgalā. Ja viņš kavēsies, viņa vieta var izrādīties aizņemta.

— Vai varu runāt jūsu vārdā?

— Jā, protams.

— Vai varu viņam teikt, ka viņš var cerēt uz jūsu atbalstu?

— Nepārprotami.

— Un jūs nodosit visu varu viņam pilnībā?

— Jā, to kas skar kareivjus, bet politikas lietas…

— Visi zina, ka tā nav viņa stiprā puse.

— Lai viņš dod man iespēju pašam iegūt kardināla cepuri.

— Jūs vēlaties to iegūt?

— Jā, ja jau esmu spiests nēsāt cepuri, kura nepavisam man nepiestāv, — teica Hondī, — tad es vismaz vēlos, lai tā būtu sarkana.

— Par gaumi un krāsām nestrīdas, — noteica Rošfors ar smaidu. — Esmu pārliecināts, par viņa piekrišanu.

— Vai jūs viņam varat ziņot jau šovakar?

— Jā, bet es labāk dzīšu sūtni.

— Pēc cik dienām viņš varētu ierasties?

— Pēc piecām.

— I ai brauc. Viņš redzēs daudz pārmaiņu.

— Es to ļoti vēlētos.

— Es par to galvoju!

— Un tā?

— Ejiet, sasaucict savus piecdesmit kareivjus un gaidiet rīkojumus.

— Kam?

— Visam. v

— Kāda ir norunātā zīme?

— Salmu stiebru buntīte pie cepures.

— Labi. Uz redzēšanos, jūsu ekselence.

— Uz redzēšanos, dārgo grāf.

— Ah, Mazarīni, Mazarīni, — atkārtoja Rošfors, aizvedot sev līdzi kirē, kuram sarunas laikā neizdevās iespraust ne vārdiņu, — tagad tu redzēsi, vai esmu tik vecs, lai nespēļu pildīt man uzliktos pienākumus?

Bija pusdesmit. Prelātam bija vajadzīga vismaz pusstunda, lai no arhibīskapa mājas aizietu līdz Svētā Jēkaba tornim.

Pienākot tuvāk, prelāts pašā torņa augšā pamanīja logos gaismu.

— Labi, — viņš teica, — mūsu ubagu barvedis ir savā vietā. Prelāts pieklauvēja. Viņam atvēra pats vikārijs ar sveci rokās. Pavadījis

viņu līdz augšai, vikārijs norādīja viņam uz mazām durtiņām, nolika kaktā sveci un aizgāja pa kāpnēm lejā.

Kaut arī durvīs bija ielikta atslēga, Hondī tomēr pieklauvēja.

— Ienāciet, — izdzirda viņš ubaga balsi.

Hondī ienāca. Ubags gaidīja viņu guļot uz kaut kādām skrandām. Ieraugot prelātu, viņš piecēlās. Pulkstenis nosita desmit.

— Nu kā? — jautāja Hondī, — vai esi turējis vārdu?

— Ne pavisam, — atbildēja ubags.

— Kā tā?

— Jūs man lūdzāt piecdesmit cilvēku, vai nav liesa?

— Jā, un kas?

— Es jums sagādāju divus tūkstošus.

— Tu nelielies?

— Jums vajad/igi pierādījumi?

— Jā.

Istabā dega trīs sveces: viena uz loga palodzes, kas bija vērsta pret Vecpilsētu, otra - logā, kas izgāja uz Pale-Rojāla pils pusi, bet trešā — logā, kas iznāca tieši uz Sen-Denī ielu. Ubags klusējot nodzēsa, vienu pēc otras, visas trīs sveces. Istabā, kurā prelāta kungu atradās ar ubagu, palika pavisam tumšs, un tikai cauri mākoņiem mēness sudrabainās gaismas stari šķietami ielauzās šajā telpā.

— Ko tu izdarīji? — jautāja prelāts.

— Es padevu signālu.

— Kādu signālu?

— Es signalizēju, lai būvētu barikādes.

— Ahā!

— Kad jūs no šejienes iziesiet, jūs redzēsit manus cilvēkus strādājot. Skatieties tikai ļoti uzmanīgi, lai nesalaužat kāju, pret izstieptajām uz ielām ķēdēm, vai arī neieveļaties kādā bedrē vai izrakumā.

— Labi. Saņem tikpat daudz, cik tu jau šodien saņēmi. Atceries labi, ka tagad tu esi barvedis un skaties nepiedzeries.

— Nu jau divpadsmit gadus es neko citu nedzeru, atskaitot ūdeni.

Ubags paņēma maisiņu ar naudu, un prelāta kungs dzirdēja, kā viņš

uzreiz sāka pārbērt un pārskaitīt naudu.

— Ā, — noteica Hondī, — tu, liekas, esi sīkstulis un sudrabmīļotājs.

Ubags nopūtās un nosvieda maisiņu.

— Varbūt, — iesaucās viņš, es vienmēr palikšu tāds, kāds esmu bijis, un nekad nespēšu tikt vaļā no šīs kaislības? O, bēdas! C), kreņķi!

— Tu tomēr paņemsi šo naudu?

— Jā, bel cs zvēru izlietot, to kas paliks pāri, tikai labiem darbiem un cēliem mērķiem.

Viņa seja mijkrēslī bija bāla un sāpju izmocīta.

— Jocīgs cilvēks, — nočukstēja pie sevis Hondī.

Viņš paņēma cepuri un gāja uz izeju, kad pēkšņi pamanīja, ka ubags viņam ir aizšķērsojis ceļu.

Pirmā doma, kura ienāca prātā prelātam, ka viņam pret viņu ir kas ļauns padomā, bet ubags, nokritis ceļos, vērsās pie viņa ar izstieptām rokām.

— Jūsu ekselence, — iesaucās ubags, — pirms jūs aizejat no šejienes, dodiet man savu svētību, es lūdzu jūs!

— Jūs ekselence? — atkārtoja Hondī. — Mans draugs, domāju, ka jūs mani pieņēmāt par citu.

— Nē, jūsu ekselence, cs pieņēmu jūs par lo, kas jūs csal īstenībā, par prelāta kungu; cs jūs pazinu uzreiz.

Hondī pasmaidīja.

- Tu lūdz man svētību? — jautāja viņš.

— Jā, tā man ir ļoli nepieciešama.

Tonis, kādā ubags izteica šos vārdus, bija tik žēlabaini mokošs, tik dziļš un grūtsirdīgs, ka Hondī tūdaļ pal pastiepa savu roku un deva svētību ar vislielāko sirsnību, uz kādu vien bija spējīgs.

— Tagad, — viņš leica, — starp mums būs neredzamas saites. Es tev devu savu svētību, un lu man esi kļuvis Svēts, tieši tāpat kā es tev. Izstāsti man, vai lu neesi noziedzies pret cilvēku izdotajiem likumiem, pret kuriem es varētu tevi pasargāt?

Ubags pakratīja galvu.

— Noziegums, kuru esmu izdarījis, jūsu ekselence, nav pakļauts cilvēku likumiem, un jūs varai mani atbrīvot no soda, bieži aizlūdzot par mani.

— Esi atklāts, — teica prelāts, — tu taču ne Vienmēr esi nodarbojies ar ubagošanu?

— Nē, jūsu ekselence, es ar to nodarbojos tikai sešus gadus.

— Bet pirms tam kur lu biji?

— Bastīlijā.

— Bel pirms Bastilijas?

— Es jums lo pateikšu likai lad, kad jūs pieņemsit manu grēksūdzi.

— Labi. Lai kādā dienā un stundā tu mani nepasauktu, atceries, es vienmēr būšu gatavs pieņemt tavu grēksūdzi.

— Labi. Lai tad lā būtu. Ardievu.

Prelāts paņēma sveci, nokāpa lejā pa kāpnēm un domīgs aizgāja. *