Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXXVII pikardijas ceļš

Atoss un Aramiss, jūtot sevi Parīzē pilnīgā drošībā, neslēpa no sevis to, ka tiklīdz viņi atstās pilsētu, tā tūlīt pat viņi tiks pakļauti visdažādākajām briesmām.

Bet ko nozīmēja briesmas cilvēkiem ar tādu dzīvesveidu un domāšanu? Slarp citu, viņi jula, ka viņu pēdējā Odiseja, iel uz beigām un atrisinājums nav tālu: priekšā bija pēdējā sadursme.

Un ari Parīzē nebija mierīgi: rezerves beidzās, un kairu reizi, kad kādam no prinča de Konli ģenerāliem gribējās izcelties, izcēlās dumpis, kuru viņš vienmēr mācēja nomierināt, kas kādu brīdi viņu pacēla biedru acīs.

Vienu reizi, kad alka! izcēlās šāds dumpis, de Befors nolēma izlaupīt Mazarīni bibliotēku un dot, kā viņš pats izteicās, kaut ko aprīt arī nelaimīgajai tautai.

Atoss un Aramiss pameta Parīzi tieši pēc šīs izlaupīšanas, kura notika tās pašas dienas vakarā, kad parīzieši'bija sakauti pie Šarontas.

Viņi pameta Parīzi visnožēlojamākā stāvoklī: dažādu baumu pārņemti, kuras saviļņoja visu pilsētu, ziņodamas par to, ka parīzieši atrodas uz bada robežas.

Tāpēc viņi bija ļoti pārsteigti, kad braucot cauri Sen-Denī, viņi uzzināja, ka Sen-Žermēnā cilvēki uzjatrinās, smaida, ar vārdu sakot, dzīvo savam priekam.

Abi draugi meklēja visādus apkārtceļus aiz bailēm nokļūt mazarīnistu rokās, kuru daļas klaiņoja pa 11-de-Frāns ceļiem, un arī tāpēc, lai izbēgtu frondērus, kuri bija ieņēmuši Normandiju un, bez. šaubām, viņus aizvestu pie Longvila, lai tur noskaidrotu, vai viņi ir draugi vai ienaidnieki.

Bēgot no šīm abām briesmām, viņi izbrauca uz Buloņas ceļa, kurš veda uz Abbevilu un rūpīgi to soli pa solim aplūkoja.

Vienu brīdi viņi nekādi nevarēja tikt uz pēdām.

Viesnīcu saimnieku izjautāšana nedeva nekādus rezultātus, jo tie nespēja dot pat vismazākos norādījumus.

Viņi nezināja ko iesākt, kad pēkšņi Montreilā, kādā viesnīcā, sēdēdami pie galda, Atoss uztaustīja ar saviem smalkajiem pirkstiem uz galda virsmas kaut kādus nelīdzenumus.

Paceldami galdautu, viņi izlasīja hieroglifus, kuri bija dziļi iegriezti kokā:

„Port… cl'Ari… - 2.februāris"

— Lieliski, — Atoss teica, norādot uz uzrakstu. — Mēs gribējām šeit pārnakšņot, bel lagad plāni mainās. Mēs braucam tālāk.

Viņi no jauna.sēdās zirgos un brauca uz Abbevilu. Tur viņi apstājās, būdami pilnīgā nesaprašanā: tur bija ļoti daudz viesnīcu, — kurā no tām viņi apstājās?

Nebija iespējams visas izbraukāt. Tad kā lai uzmin, kur varēja apmesties tie, kurus viņi lik cītīgi meklēja?

— Ticiet man, — Aramiss teica, — nav ko cerēt, ka mēs spēsim kaut ko uzmeklēt Abbcvilā. Ja Portoss būtu bijis viens pats, viņš būtu apmeties vislabākajā viesnīcā un, aizbraukdami lurp, mēs, protams, uzietu viņa pēdas. Bet d'Artanjanam nepiemita šis vājums. Lai kā Portoss viņam visu ceļu dīktu, ka grib esi un dzert, d'Artanjans, kurš nav pielūdzams šādās lietās, turpinātu savu ceļu, pat nepaskatīdamies sānis. Tāpēc viņus vajag meklēt kaut kur pavisam citur. >

Abi draugi brauca tālāk, bet nekādas pēdas vai zīmes viņi nesastapa. Smags un garlaicīgs pasākums, ko viņi bija iesākuši, un, ja ne godaprāts, draudzība un cēlsirdība, kas piepidīja viņu sirdis mūsu ceļotāji jau simtreiz, būtu atmetuši šo nodarbošanos, tas ir, pēdu meklēšanu smiltīs, izjautājot katru pretimnācēju un ieskatoties katrā sejā.

Tādā veidā viņi aizbrauca līdz Feronni pilsētiņai.

Atoss jau sāka izmist. Cilvēks, kurš ir neatkārtojams pēc sava salikuma, pilns cēlsirdības, sāka sev pārmest, ka nespēj palīdzēt saviem draugiem, jo pats jutās pilnīgi bezpalīdzīgs. Viņš sev pārmeta, ka viņi, laikam, slikti meklē un nemākulīgi izjautā pretimnācējus.

Abi ceļinieki nolēma griezties atpakaļ, un pēkšņi, kad viņi brauca cauri priekšpilsētai, pie pilsētas vārtiem Atosam iekrita acīs rnelns zīmējums uz. baltas sienas, kas attēloja divus jātniekus, kuri auļo pilnā sparā. Zīmējums bija tik ļoti slikti uzzīmēts, ka likās, it kā kāds bērns ir centies ar zīmuli kaut ko nesakarīgu attēlot. Vienam, no uzzīmētajiem jātniekiem, rokās bija tāfelīte ar uzrakstu spāņu valodā:

„Mums seko".

— Oho! — Atoss noteica. — Viss skaidrs, kā dienā. Kad viņiem dzinās pakaļ, d'Artanjans uz. piecām minūtēm apstājās šeit. Tātad, no sekotājiem viņus šķīra kāds noteikts attālums. Varbūt, ka viņiem izdevās izglābties.

Aramiss pašūpoja galvu.

— Ja viņi būtu izglābušies, tad mēs būtu vismaz, kaut ko dzirdējuši par viņiem.

— Jums taisnība, Aramis, brauksim tālāk.

Tas nemiers un šaubas, kas pārņēma mūsu draugus, nav nemaz ap­rakstāms. Atosa uzticīgā un maigā sirds visu loči pārdzīvoja, lajā laikā, kad Aramisa vieglprātīgā un nervozā sirds izjuta tikai nomācošu nepacietību.

Viņi nojāja trīs stundas pilnos auļos, ne sliktāk par tiem uzzīmētajiem zirgiem, kuri bija attēloti uz sienas.

Pēkšņi uz. šauras taciņas, kura vijās starp stāvajām kraujām, viņiem ceļu aizšķērsoja liels akmens. Tajā vietā, kur akmens bija gulējis iepriekš, varēja redzēt svaigu bedri. Skaidri varēja redzēt, ka akmens ir pavisam' nesen 110 tās izņemts, tā kā tas nekādi nevarēja no turienes izripot pats; bet, redzot akmens lielumu, varēja secināt, ka to varēja izkustināt tikai ļoti stipras giganta rokas. Aramiss apstājās.

— O! — viņš teica, paskatīdamies uz akmeni. - Tas varētu būt tikai kaut kādu milžu vai Portosa darbs. Apstāsimies, grāf, un labi apskatīsim šo akmeni.

Viņi nokāpa no zirgiem. Akmens tīšām tika nolikts ceļa vidū, lai aizšķērsotu ceļu jātniekiem; no sākuma tas, redzams, gulēja šķērsām pāri ceļam, bet tad kaut kādi jātnieki to bija atbīdījuši malā.

Abi draugi sāka aplūkot akmeni no visām pusēm, bet nekādi nevarēja neko sevišķu saskatīt. Pasaukdami pie sevis Blezuā un Grimo, viņi visi četri apgrieza akmeni uz. augšu, kur uzreiz varēja saskatīt uzrakstu:

..Mums dzenas pakaļ astoņi jātnieki. Ja mums izdosies aizbraukt līdz Kompjēnai, mēs apstāsimies viesnīcā "Kronētais Pāvs". .Saimnieks ir mūsu draugs".

— Lūk, tas jau ir kaut kas noteikts, — Atoss teica. — Tā vai citādi mēs spēsim izlemt, ko mums darīt tālāk. Braucam ātrāk uz viesnīcu «Kronētais Pāvs".

— Labi, — Aramiss teica, bet, ja mēs vēlamies turp nokļūt, mums jāļauj atpūsties zirgiem, lai tos galīgi nenomocītu.

Aramiss teica taisnību.

Draugi piestāja pie pirmā krodziņa, kur zirgiem iebēra divkāršu daudzu­mu auzu, kuras iepriekš lika samērcētas ar vīnu. Zirgiem deva atpūtai trīs slundas un viņi no jauna devās ceļā. Ari paši jātnieki bija pārguruši, bel viņi bija ceribu spārnoti.

Pēc sešām stundām Atoss un Aramiss iebrauca Kompjenā un apjautājās par to, kur atrodas viesnīca «Karaliskais Pāvs". Viņiem norādīja uz izkārtni, kura atradās ielas galā.

Abi draugi nokāpa no zirgiem, neapstādamies pie muļķīgās izkārtnes, kuru citkārt Aramiss noteikti būtu izsmējis.

Viņiem pretī iznāca saimnieks, plikgalvis, resns ar lielu vēderu, kā ķīniešu dieviņš.

Viņi apjautājās saimniekam, vai šeit neapstājās divi jātnieki, kuriem sekoja kavalēristi.

Nesakot ne vārda, viesnīcas saimnieks devās iekšā viesnīcā un izņēma no lādes nolauzla zobena gabalu.

— Vai jums ir pazīstama šī lieta? — viņš teica.

Uzmetot skatienu asmenim, A'oss iesaucās:

— Tas ir d'Artanjana zobens!

— Tā lielā vai tā, kurš mazāks augumā? — jautāja viesnīcas saimnieks.

— Tā, kurš bija mazāks augumā, — Atoss atbildēja.

— Tagad es redzu, ka jūs esat šo kungu draugi.

— Kas ar viņiem ir noticis?

— Viņi iebrauca manā f>agalrnā ar pilnīgi nodzītiem zirgiem, un, pirms paspēja aizvērt aiz sevis vārtus, viņiem pakaļ iedrāzās astoņi jātnieki, kuri viņiem bija sekojuši.

— Astoņi! — Atoss teica. — Mani pārsteidz, ka tādi drosminieki, kā d'Artanjans un Porcloss, nevarēja tikt galā ar astoņiem cilvēkiem.

— .ļums ir pilnīga taisnība, kungs, tikai šie cilvēki nekad nebūtu varējuši viņus sagūstīt, ja tic nebūtu pasaukuši palīgā vēl divus desmitus kareivju no karaliskā itāliešu pulka, kurš atradās pilsētas garnizonā; tā kā jūsu draugi tika burtiski pāi spēli ar kareivju skaitlisko pārākumu.

— Tātad, viņus apcietināja? — Atoss jautāja. — Vai jūs nezināt par ko?

— Nē, kungs, viņus uzreiz aizveda, un viņi nepaspēja man neko pateikt. Tikai, kad viņi visi bija aizgājuši, es, stiepdams divus līķus un piecus vai sešus ievainotos, alradu cīņas vietā šo asmeni.

— Bet vai ar viņiem nekas ļauns nenotika?

— Nē, kungs, liekas, ka nekas.

— Nu ko, — Aramiss teica, — arī tas ir jau apmierinoši.

- Vai jūs nezināt uz kurieni viņus aizveda? — Atoss jautāja.

— Luvras virzienā.

— Atstāsim šeit Blezuā un Grimo, — viņi atgriezīsies rīt ar mūsu zirgiem, — bet mēs paņemsim pasta zirgus, — Atoss teica.

— Jā, protams, paņemsim pasta, — Aramiss piekrita.

Kamēr gāja pakaļ zirgiem, mūsu draugi ātri paēda, un tūlīt pat devās uz Luvru, cerot tur iegūt kaut kādas ziņas. Luvrā bija tikai viens traktieris, kur pagatavoja liķieri, kurš ir populārs vēl līdz mūsu dienām.

— Iebrauksim šeit, — Aloss teica. — Esmu pārliecināts, ka d'Arlanjans alstāja mums šeit kādu zīmi.

Viņi iegāja viesnīcā un, aizgājuši līdz bufetei, palūdza divas glāzītes liķiera, kā to, bez šaubām, izdarīja arī Portoss un d'Artanjans. Bufcles lete bija klāta ar alvas plāksnīti, uz kuras bija uzskrāpēts ar resnu sprādzi:

„Ruijiln, D."

— Viņi ir Ruijilā! — Aramiss teica, ieraudzīdams šo uzrakstu.

— Tad brauksim uz Ruijilu, — Atoss teica.

— Tas ir tikpat kā līst vilkam rīklē, — Aramiss iebilda.

— Ja d'Arlanjans man nebūtu bijis tik liels draugs, es, varbūt, padomātu, — Atoss teica, — bet viņa dēļ esmu ar mieru līst vilkam rīklē, lai tikai viņu glābtu, un jūs izdarīsit to pašu, Aramis, esmu par to pārliecināts.

— Skaisti, mans draugs, tikai man liekas, ka jūs par mani esat daudz augstākās domās, nekā es būtu to pelnījis īslenībā. Ja es būtu bijis viens pats, es nezinu, vai spētu turp doties, iepriekš nepieņemdams piesardzības mērus. Bel, ja jūs dodaties turp, es no jums neatkāpšos ne soli.

Viņi paņēma savus zirgus un devās uz Ruijilu.

Aloss, pats to neapzinādamies, bija devis labu padomu Aramisam, kuram varēja tikai sekol.

Parlamenta deputāti tikko kā bija atbraukuši uz Ruijilu uЈ slaveno sanāksmi, kula, kā zināms, turpinājās trīs nedēļas un beidzās ar to, ka tika noslēgts šis nožēlojamais miers, kura rezultātā tika apcietināts princi Kondē.

Ruijila bija Parīzes advokātu, tiesas prezidentu, un visādu tiesas izpildītāju pārpildīta, bet no galina puses tur bija sabraukuši dažādi galminieki un gvardes virsnieki. Tāpēc pavisam nebija grūti pazust šādā pūlī, ja nevēlējies tikt pazīts. Bez tam, pateicoties šīm pārrunām, -iestājās pamiers, un neviens neiedrošinātos apcietināt divus augstmaņus, pat, ja tie būtu Frondas barveži.

Mūsu draugiem, savukārt, likās, ka visus nodarbina jautājums, kurš ineteresēja arī viņus pašus. Iejukuši pūlī, viņi cerēja, ka varēs no sarunām kaut ko uzzināt par d'Artanjanu un Portosu. Taču visas sarunas skāra tikai tiesību tikumus un procesus. Atoss nolēma, ka viņiem jādodas tieši pie ministra.

— Mans draugs, — uz lo iebilda Aramiss, — tas, par ko jūs runājat, — ir skaisti, bet piesargieties; mēs šeit esam drošībā likai tāpēc, ka mūs šeit neviens nepazīst. Ja mēs ar vismazāko neuzmanību ļausim sevi pazīt, tad tūlīt pat mēs sekosim pakaļ mūsu draugiem uz akmens maisu, no kurienes mūs pats velns neizpestīs. Mēģināsim ar viņiem sazināties pavisam pa citiem ceļiem. Pēc ierašanās Ruijilā viņi, laikam, tika kardināla nopratināti, bet pēc tam tika nosūtīti uz Sen-Zermēnu. Viņi nav Bastīlijā, par cik Bastīlija atrodas frondēru rokās un lās komendants ir — Brusela dēls. Viņi nav miruši, jo d'Artanjana nāve būtu sacēlusi lielu troksni. Kas attiecas uz Portosu, tad, pēc manām domām, viņš ir nemirstīgs, kā pats Dievs, kaut arī viņš ir mazāk iecietīgs. Tāpēc nekritīsim izmisumā. Paliksim Ruijilā: esmu pārliecināts, ka viņi ir šeit. Bet kas ar jums nolika? Jūs nobālējāt!

— Atcerējos, — Aloss atbildēja drebošā balsī, — ka Ruijilas cietoksnī kardināls Rišeljē kādreiz pavēlēja izbūvēt šausmīgu pazemes cietumu.

— O. esiet mierīgs, — Armiss atbildēja, — Rišeljē bija augstmanis, līdzvērtīgs mums pēc dzimšanas un augtāks pēc ieņemamā amata. Viņš varēja, tāpat kā karalis, nocirst galvu jebkuram pavalstniekam. Bet Mazarīni — izlecējs un spējīgs, vislielākais, kādu paņemt aiz. skausla, kā policists. Tā kā nomierinieties, mans draugs, esmu pārliecināts, ka d'Arlanjans un Portoss ir dzīvi un veseli.

— Tādā gadījumā mums vajag saņemt no prelāta kunga atļauju pieda­līties sanāksmē, tad mēs droši varēsim paliki Ruijilā.

— Ar šiem šausmīgajiem tiesas izpildītājiem? Par ko jūs runājat, mans draugs? Vai tiešām jūs domājat, ka viņi apspriedīs d'Artanjana vai Portosa atbrīvošanu? Nē. nē, vajag izdomāt kaut ko cilu.

— Tad, — Atoss, teica, - atgriezīsimies pie pirmās domas: es nezinu citu līdzekli, kā atklāti aiziet nevis pie Mazarīni, bel pie karalienes un

pateikt viņai: „Kundze, atdodiet mums jūsu uzticamos kalpus, bet mums> mūsu draugus".

Aramiss pašūpoja galvu.

— Tas — ir pēdējais līdzeklis, pie tā mēs varēsim griezties jebkurā brīdī, Atos; bet ticiet man, to vajag izmantot tikai ārkārtējā gadījumā. Bet pagaidām turpināsim mūsu meklējumus.

Un abi draugi turpināja savus meklējumus. Turpinādami izjautāšanu, izmantodami visdažādākos iemeslus, vienu par otru viltīgākus, viņi beidzot nokļuva uz kavalērista pēdām, kurš viņus pārliecināja, ka viņš bija tajā daļā, kura nogādāja d'Artanjanu un Portosu uz. Ruijilu. Bez šiem norādījumiem viņi nebūtu bijuši pārliecināti, ka viņu draugi patiešām atrodas Ruijilā. Atoss uzstāja uz. savu priekšlikumu satikties ar karalieni.

— Lai varētu satikt karalieni, — Aramiss viņam teica, — vispirms vajag satikties ar kardinālu. Bet tiklīdz mēs ar viņu satiksimies ar kardinālu, tā mēs uzreiz satiksimies arī ar mūsu draugiem, bet tikai ne tā, kā mēs to būtu vēlējušies. Atzīstos, ka šāda perspektīva mani maz iepriecina. Labāk rīkosimies brīvībā, lai ātrāk sasniegtu mērķi.

— Es satikšos ar karalieni, — Atoss teica.

— Nu ko, mans draugs, ja jūs patiešām esat izlēmis spert šadu neprātīgu soli, tad vismaz brīdiniet mani dienu iepriekš.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka es izmantošu šo apstākli, lai aizbrauktu uz Parīzi.

— Pie kā?

— Hm! Kā lai es to zinu… Varbūt pie dc Longvila kundzes. Viņa ir visuvarena; viņa man palīdzēs. Tikai dodiet man ziņu caur kādu, ja jūs apcietinās; tad es izdarīšu visu iespējamo.

— Kāpēc jūs negribat riskēt kopā ar mani? — Atoss jautāja.

— Liels paldies.

— Apcietināti visi četri kopā, mēs, es domāju, ne ar ko neriskējam; nepaies pat diennakts, kā mēs visi tiksim atbrīvoti.

— Mans mīļais draugs, kopš tās dienas kā es nogalināju Šatiljonu, šo Sen-Žermēnas dāmu dievu, es savu personu esmu pārāk izgaismojis, lai nebaidītos cietumu vēl vairāk. Šajā gadījumā karaliene spējīga būs sekot Mazarīni padomam, bet viņš ieteiks mani apcietināt un tiesāt.

— Tātad, jūs domājat, Aramis, ka viņa mīl šo itālieti tik stipri, kā par to visi runā?

— Viņš taču mīlēja angli. ,

— Ē, draugs, viņa ir sieviete!

— Nē, Atos, jūs šaubāties: viņa ir karaliene.

— Mans draugs, es upurēšu sevi un lūgšu audienci pie Austrijas Annas.

— Ardievu, Atos, es eju sasaukt armiju.

— Kāpēc?

— Lai ielenktu Ruijilu.

— Kur tad mēs tiksimies…

— Zem kardināla karatāvām.

Un abi draugi izšķīrās: Aramiss - lai atgrieztos Parīzē, bet Atoss - lai sagatavotos audiencei ar karalieni.