Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

V Draugus atceras nelaimē

Austrijas Anna zvērodama niknumā aizgāja uz savu lūgšanu istabiņu.

— Kā, — iesaucās viņa, lauzot savas daiļās rokas, — tauta skatījās, kā princi Kondē, pirmo asiņu princi, apcietināja mana vīramāte, Marija Mediči; lauta redzēja, kā mana vīramāte, tika padzīta ar kardināla palīdzību; tā redzēja, kā tika ieslodzīts cietoksni Vandomas hercogs, Anrī Ceturtā dēls; tauta klusēja, kad pazemoja, izsekoja, apcietināja tādus lielus cilvēkus… Un tagad kaut kāda Brusela dēļ… Dievs, kas notiek karaļvalstī?

Pati to neapzinoties, karaliene aizskāra ļoti vārīgu vietu. Tauta patiešām neteica savu vārdu prinču aizstāvībai, bet sacēlās Brusela aizstāvībai; tas notika tikai tāpēc, ka Brusels bija plebejs, tātad, nācis no tautas, un tautai likās, ka lā aizstāv sevi un savas intereses.

Mazarīni pa to laiku staigāja pa kabinetu, brīžiem uzmetot skatienu venēciešu spoguļa lauskām.

— Jā, — teica viņš, — cs zinu, tas ir ļoti bēdīgs fakts, bet citas izejas vienkārši nebija. Mums nācās piekāpties, bet nekas, mēs vēl atspēlēsimies. Jā, kas tas Brusels tāds ir? Tikai vārds, nekas vairāk.

Kaut ari Mazarini bija labs potiķis, viņš tomēr nespēja šoreiz, novērtēt pa īstam radušos situāciju.

Brusels bija personība, nevis tukša skaņa.

Īstenībā, kad nākošā rītā Brusels, sēdēdams lielā karietē kopā ar Luvjēru, un aizmugurē sēdošo Friki, iebrauca Parīzē, tad visa tauta, vēl nenolikusi ieročus, metās viņiem pretī.

Atskanēja saucieni: „Lai dzīvo Brusels!" „Lai dzīvo mūsu tēvs!" — tie skanēja no visām pusēm un satricināja visu Parīzes ielu gaisu.

Mazarīni dzirdēja šajos izsaucienos savu nāves sopriedumu. Kardināla un karalienes spiegi nesa nepatīkamas ziņas, kuras kardināls uzklausīja ar milzīgu satrauku, bet karaliene dziļā vienaldzībā. Likās karalienei ir savs noslēpums, kuru viņa negribēja nevienam izpaust, bet, kas dziļi satrauca kardinālu. Viņš labi pazina neatkarīgo un lepno Austrijas Annu, kura varēja viņiem visiem iznest liktenīgu spriedumu, neapspriežot to ne ar vienu. Sekas tiešām varēja būt liktenigas visiem.

Prelāts tagad ieguva tik lielu varu un ietekmi senātā, kā karalis un karaliene kopā ņemot. Pēc viņa ieteikuma tika izdots parlameta edikts, kurā tauta tika aicināta nolikt ieročus; viņš tagad labi zināja, ka pietiek

vienas slundas, lai tauta apbruņotos, un pietiek vienas nakts, lai uzceltu barikades.

Planšē atgriezās savā bodītē, jau nebaidoties, ka tiks pakārts. Uzvarētājus netiesā, un viņš bija pārliecināts, ka pie pirmā mēģinājuma viņu apcietināt, tauta viņu aizstāvēs tāpat, kā aizstāvēja Bruselu.

Rošfors atdeva savus piecdesmit rekrūšus ševaljē d'Umēram; tiesa, divu kareivju gan pietrūka, bet ševaljē savā sirdī bija frondērs, tāpēc neko negribēja dzirdēt par atalgojumu.

Ubags atgriezās pie Svētā Eistāfija baznīcas kāpnēm, kur pasniedza Svēto ūdeni un lūdza žēlastības. Un nevienam nenāca pat prātā, ka šīs pašas rokas, tikko kā izvilka šķautnainu akmens plāksni no monarhijas stingrajiem pamatiem.

Luvjērs bija lepns un pašapmierināts. Viņš atriebās nīstajam Mazarini un atbrīvoja savu tēvu no cietums; viņa vārdu ar bailēm izrunāja Pale-Rojāla pilī, un viņš, smejoties, teica savam tēvam, kurš atkal bija atgriezies savā ģimenes un draugu lokā:

— Kā jūs domājat, tēvs, ja es tagad lūgtu karalienei rotas komandiera vietu, vai viņa izpildītu manu lūgumu?

D'Artans izmantoja iestājušos klusuma brīdi, lai aizsūtītu Raulu dienēt atpakaļ uz kara daļu; viņu tikai ar milzīgām grūtībām varēja noturēt mājās sacelšanās laikā, jo viņš noteikti vēlējās piedalīties kādā no barikāžu pusēm. Sākumā Rauls nepiekrita atgriezties, bet pieminot grāfa de La Fēra vārdu, RauLs bija ar mieru apciemot grāfieni dc Ševrēzi, un atgriezties atpakaļ armijā.

Vienīgi Rošfors nebija apmierināts ar visu atrisinājumu. Viņš. rakstiski bija aicinājis hercogu Beforu atbraukt uz Parīzi, un viņš varēja kuru katru mirkli atbraukt, bet - vai. vai! — Parīzē bija iestājies pilnīgs klusums.

Rošfors devās pie prelāta kunga, lai aprunātos ar viņu, vai neaizrakstīt vēlreiz hercogam, lai viņš aizkavētos kaut kur ceļā.

Mazliet padomājis, Hondī atbildēja:

-r Lai princis brauc.

— Tātad ne viss vēl ir beidzies? — jautāja Rošfors.

— Mēs tikai sākam, dārgais grāf.

' — Kāpēc jūs tā domājat?

— Tāpēs ka cs pazīstu karalieni: viņa nekad neatzīs savu sakāvi.

— Tātad viņai kaut kas ir padomā?

Ceru.

— Jūs zināt kaut ko. tuvāk?

— Es zinu, ka viņa ai/rakstīja princim Kondē, lūdzot viņu nekavējoties pamest armiju un atgriezties Parīzē.

— Ahā! — noteica Rošfors. — Lai tad hercogs Befors pasteidzas.

Tās pašas dienas vakarā, kad notika ši saruna, paklīda baumas, ka princis Kondē jau ir Parīzē.

Pašā atbraukšanas iemeslā nebija nekā sevišķa, taču tas sacēla zināmu troksni. Notika tas tāpēc, ka hercogiene de Longvila būdams ļoti pļāpīga no dabas, uzzināja, ka kaut kas tiek nodots no prinča Kondē, kuru turēja aizdomās par pārāk sirsnīgu pieķeršanos savai māsai hercogienei.

Tādā veidā, atklājās, ka karaliene vērpj kaut kādas intrigas.

Prinča Kondē iebraukšanas vakarā visi vairāk vai mazāk ieinteresētie eševani un kvartālu vecākie, gāja pie saviem paziņām un draugiem, čukstēdamies:

— Kāpēc gan mums karali nepārviclot pilsētas rātē? Veltīgi mēs dodam iespēju viņu audzināt mūsu ienaidniekiem, kuri slikti ietekmē uz. viņu. Ja viņš, piemēram, tiktu audzināts prelāta kungs uzraudzībā, tad viņam tiktu iemācīts daudz nacionālu principu, un viņš daudz vairāk mīlētu un saprastu savu tautu.

Visu nakti pilsētā juta dzīvu rosību, bet uz rīta, pusi no jauna parādījās melni un pelēki tērpti stāvi krastmalā, bruņotas patruļas, apbruņojušies tirgoņi un skrandaiņu bari.

Karaliene pavadīja visu nakti ar princi Kondē savā lūgšanu istabiņā; viņu ieveda pie karalienes pusnakti, no kurienes viņš izgāja likai piecos no rīla.

Pulkstens piecos karaliene ienāca kardināla kabinetā; viņa vēl nebija likusies gulēt, bet viņš bija jau piecēlies.

Viņš rakstīja Kromvelam, tā kā bija jau pagājušas sešas no desmit dienām, noteiktas Mordauntam.

„Nekas, — domāja viņš, — es likšu viņam mazliet pagaidīt. Kromvela kungs taču ļoti labi zina, ko nozīmē revolūcija un piedos man".

Un tā, ar baudu pārlasīdams savas vēstules pirmos paragrāfus, viņš sadzirdēja klusus klauvējienus pie durvīm, kas savienoja kardināla kabinetu ar karalienes apartamentiem.

Šīs durvis bija slepeni ierīkotas; pa tām karalienei bija iespēja ienākt pie kardināla jebkurā laikā, kad viņa to vēlējās.

Kardināls piecēlās, lai ielaistu klauvētāju.

— Kas noticis, jūsu augstība, — mazliet uztraucies jautāja Mazarīni, — jums ir tads svinīgs un apmierināts izskats?

— Jā, Džulio, — atbildēja viņa, — cs varu būt apmierināta, tā kā esmu atradusi līdzekli, kā varu atriebties par savu pazemojumu, atmaksājot tiem rāpuļiem.

— Jūs esat izcila politiķe, jūsu augstība, — atbildēja Mazarīni. — Kāds tad būtu tas līdzeklis?

Viņš paslēpa savu vēstuli, ieliekot to starp citiem papīriem uz galda.

— Viņi grib man atņemt karali, vai jūs par to zinājāt? — teica karaliene.

— Diemžēl, jā. Bet mani pakārt. '

— Viņi nedabūs karali.

— Tātad, arī mani nepakārs, benone.*

— Klausieties, es vēlos aizbraukt ar jums un aizvest sev līdzi karali. Un es vēlos, lai šis nolikumu, kurš krasi izmainīs mūsu stāvokli, liktu saglabāts pilnīgā slepenībā; lai par to zinātu tikai trīs cilvēki: jūs, es un trešā persona.

— Kas lad būs šī trešā persona?

— Princis Kondē.

— Tātad, viņš ir atbraucis? Man teiea taisnību!

— Jā. Vakar vakarā.

— Un jūs ar viņu jau redzējāties?

— Mēs tik tikko izšķīrāmies.

— Viņš piedalās visā šajā lietā?

— Viņš deva man šo padomu.

— Bet Parīze?

— Princis piespiedīs pilsētu padoties, mērdējot pilsētniekus badā.

— Jūsu plāns ir lielisks. Bet es redzu vienu šķērsli. • - Kādu?

— Šī plāna reālizēšanu īstenībā.

— Tukši vārdi. Nav nekā neiespējama.

— Jā, sapņos.

— Nē, īstenībā. Vai jums ir nauda?

— Jā, mazliet, — teica Mazarīni, baidoties, ka Austrijas Anna liks atvērt viņam maku.

— Jums ir armija?

— Pieci vai seši tūkstoši cilvēku.

— Vai jums pietiks vīrišķības?

— Bez šaubām.

— Tātad, lieta nav sarežģīta. O, vai jūs to saprotat, Džulio? Parīze, šī nīstā Parīze, kas pēkšņi kādu rītu pamostoties, būs karaļa un karalienes pamesta; kas pēkšņi ieraudzīs, ka viņa ir pārspēta viltībā, redzot, ka viņai draud aplenkums un bads, ka viņai nav cita patvēruma un aizsardzības, kā vien viņu muļķīgais parlaments un kārnais, līkkājainais prelāts!

— Lieliski, lieliski,— noteica Mazarīni, — es saprotu, kādu tas atstās iespaidu, bet neredzu līdzekli ar kuru to visu mēs spētu sasniegt īstenībā.

— Es atradīšu līdzekli.

Teicami (itāl.).

— Jūs zināt, ko tas nozīmē? Valstu iekšējie kari ir ļoti cietsirdīgi un nežēlīgi.

— Jā, jā, karš, — teica Anna, — un es gribu šo dumpīgo pilsētu pārvērst pelnos; šeit būs asiņu jūra; es vēlos, lai tas būtu šausminošs piemērs visiem, kas liks mūžīgi atcerēties šo noziegumu un sodu. O, kā es neieredzu Parīzi!

— Nomierinieties Anna, kas lā par izteiktu cietsirdību! Esiel uzmanīga; Malalcsla un Kastručēo Kastrakani laiki ir pagājuši. Jūs panāksit likai to, ka jūsu galva ripos, daiļā karaliene, bet tas būtu ļoti bēdīgi.

— Jūs smejaties par mani?

— Nemaz nesmejos. Karš ar veselu tautu ir ļoti bīstams. Atcerieties savu brāli Čārlzu Pirmo; viņam nācās pārciest grūtas dienas, ļoti grūtas.

— Jā, bet mēs atrodamies Francijā un es esmu spāniete.

— Jo sliktāk, velns parāvis, es dotu priekšroku, lai jūs būtu francūziete, un cs francūzis: tad mūs tik ļoti neieredzētu.

— Visādā gadījumā, jūs atbalstat manu plānu?

— Jā, ja tikai būs iespēja to realizēt.

— Noteikti būs iespēja. Brīdinu jūs: sāciet gatavoties ceļam!

— Nu, es vienmērs esmu gatavs aizceļošanai, bet man nekad nebija iespējas aizbraukt… un šoreiz es arī šaubos vai būs.

— Bet, ja es braukšu projām, vai jūs brauksit ar mani kopā?

— Pacentīšos.

— Jūs mani dzenat kapā ar savu gļēvulību, Džulio. Ko jūs baidāties?

— Daudz ko.

— Piemēram?

Visu laiku Mazarīni seja bija smīkņājoša, bet tagad apmācās.

— Anna, — viņš teica, — jūs esat sieviete un varat atļauties aizvainot vīrieti, nebaidoties tikt par to sodīta. Jūs mani apvainojat gļēvulībā, bet cs neesmu tāds gļēvulis kā jūs, jo nevēlos tādā veidā padoties un mukt. Pret ko tad sacēlās tauta? Pret jums vai pret mani? Kuru tad viņi grib pakārt? Jūs vai mani? Bet cs nenoliecu galvu vētras priekšā, kaut arī jūs mani saucat par gļēvuli. Jā, cs neesmu straujas dabas, las nav manā gaumē, bet es esmu stingrs un stiprs. Ņemiet piemēru no mani: mazāk trokšņu, bet vairāk darbu. Jūs skaļi kliedzat, — tātad, neko nepanāksit. Jūs vēlaties bēgt…

Mazarīni paņēma karalienes roku un pieveda viņu pie loga.

— Skatieties, — viņš teica.

— Uz ko? — jautāja karaliene, spītīgi ieņēmusi savu domu galvā.

— Ko jūs redzat no šī loga? Ja mani acis nemāna, tad pilsētnieki atkal ir bruņojušies, staigā bruņucepurēs ar musketēm pie sāniem, kā kādreiz Līgas laikā; un viņi lūkojas uz mūsu logiem tik vērīgi, ka pat, ja jūs tikai piepacelsiet aizkara maliņu, viņi to pamanīs. Tagad skatieties citā logā.

Ko jūs atkal redzat? Bruņotu ar alebardiem tautu, kura apsargā visa ieejas un izejas. Viss tiek apsargāts, gan vārti, gan durvis, pal pagrabi, un, lūk, ko es jums teikšu, kā leiea man kādreiz La Romē par Beforu: „Ja jūs neīisul ne putns un ne pele, jūs no šejienes neiziesit".

— Jā, bet Befors taču izbēga!

— Vai jūs vēlaties arī tādā veidā bēgt?

— Tātad, es esmu gūstekne?

— Protams! — iesaucās Mazarīni. — Es jau veselu stundu to cenšos jums iestāstīt.

Ar šiem vārdiem kardināls aizgāja un apsēdās pie sava galda, paņēmis spalvu un vēstuli Kromvelam, viņš sāka rakstīt tālāk.

Anna, dusmās tvīkdama un nosarkusi, izgāja no kabineta, stipri aizcērtot durvis.

Mazarīni pat nepagrieza galvu uz aizejošās karalienes pusi.

Atgriezusies savās istabās, karaliene iekrita krēslā un sāka ska|i raudāt. Pēkšņi viņa uzlēca kājās ar domu, ka ir glābta.

— Es esmu glābta! — iesaucās viņa, staigājot pa istabu. — (), jā, es zinu cilvēku, kurš varēs izvest mani no Parīzes; es pārāk ilgi viņu biju aizmirsusi. Jā, — turpināja viņa domīgi, kaut kādā uzbudinātā stāvoklī,

cik es biju nepateicīga pret viņu. Es divdesmit gadus atstāju šo cilvēku aizmirstībā, kad īstenībā viņam vajadzēja būt par Francija maršalu. Mana vīramāte, apbēra ar zeltu Končīni, kurš viņu beigās pazudināja; karalis iecēla Vitrī par maršalu par slepkavību; bet es pat neatcerējos savu glābēju un atstāju viņa pilnīgā nabadzībā, šo drosminieku d'Artanjanu, kurš manis dēl ne vienreiz vien bija riskējis ar savu dzīvību.

Viņa piegāja pie rakstāmgalda un steidzīgi uzmeta pāris vārdu uz papīra.