Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

X Ziņas no Aramisa

D'Arlanjans gāja tieši uz zirgu staļļiem. Jau ausa gaisma. Steliņģī viņš atrada savu un Portosa zirgu; likai barotavas bija lūkšas. Viņš, žēlodams zirgus, gāja meklēt zirgiem kaul ko ēdamu, uz staļļa stūri, kur. varēja manīt salmus, kuri, redzams, bija palikuši neskarti nakls jucekļu rezultātā; pēkšņi, ņemot salmus, viņš uzdūrās uz kaut ko lielu un apaļu. Tas bija kāds cilvēks, kurš, laikam, dabūjis triecienu pa galvu, tagad iekliedzās, redzams, aizskarts sāpīgajā vieta, un pieceldamies uz ceļgaliem, sāka berzēt acis. D'Artanjana priekšā bija Mušketons, kurš, nedabūdams sev nekur guļvietu,' bija noņēmis zirgiem salmus.

— Ātrāk, Muškcton! — kliedza d'Artanjans. — Mums jādodas ceļā!

Pazinis vienu no saviem kungiem, Mušketons, celdamies augšā, izmeta

dažas zelta monētas, kuras vakar bija pievācis nemanīti.

— Oho! — teica d'Artanjans, paceldams zelta monētu un to labi apskatīdams. — Cik savāda smarža ir šim zeltam! Tas smaržo pēc salmiem.

Mušketons nosarka un tik ļoti apjuka, ka gaskonietis sāka skaļi smieties. Tad viņš tcica:

— Porloss būlu ļoti sadusmojies par tādu tavu izrīcību, mīļais Mušketon, bet es tev piedodu; lai šis zelts tev kalpo par zālēm tavām rētām. Bet nu, ceļā!

Mušketons uzreiz palika jautrāks, ātii ap..egloja sava kunga zirgu un, nc visai apmierināts, uzrāpās savā.

Pa to laiku atnāca Portoss, ar ļoli skābu ģīmi. Viņš izbrīnījies skatījās uz uzjautrināto d'Artanjanu un uzmundrināto Mušketonu.

— Ak, lūk, kas? — leica viņš. — Jums, laikam, ir jau paaugsiiriājums, bel es esmu jau barons?

— Mēs braucam pēc goda rakstiem, — teica d'Artanjans, — kurus Mazarīni parakstīšot, pēc mūsu albraukšanas.

— Bet kurp mēs brauksim? — jautāja Porloss.

— Vispirms uz. Parīzi, — atbildēja d'Artanjans. — Man jānokārto daži darījumi. - Labi, braucam uz. Parīzi, - atbildēja Portoss. Un viņi visi devās uz Parīzi. Piebraucot pie sargposteņa, viņi bija pārsteigti par pilsētas kaujiniecisko izskatu. Tauta ārdījās apkārt sasistai karietei; blakus

stāvēja apcietinātie, kuri bija mēģinājuši mukt no Parīzes, — kaut kāds vecis un divas sievietes.

Pavisam pretēja reakcija bija, kād d'Artanjans un Porloss lūdza viņus ielaist pilsētā, visi bija sajūsmas pilni. Viņus pieņēma par karaļa armijas dezertieriem, kuri pāriet tautas pusē.

— Ko dara karalis? — viņi jalāja.

— Guļ.

— Bet spāniete?

— Redz jau desmito sapni.

— Bet nolādētais itālietis?

— Ir možs. Turaties stingri, jo, ja viņi ir aizbraukuši, tad viņiem ir kaut kas padomā. Bet lā kā spēks ir jūsu pusē, tad vai ir vērts darīt pāri večiem un sievietēm? — turpināja d'Arlanjans, — dariet labāk kaut ko noderīgu.

Pūlis piekrītoši un ar sajūsmu uzklausīja d'Artanjana vārdus. Viņi atlaida nabaga sievietes, kuras pateicās d'Artanjanam ar izteiksmīgiem skatieniem.

— Tagad uz priekšu! - komandēja d'Artanjans.

Un viņi turpināja savu ceļu, laužoties cauri barikādēm, ķēžu izstieptām barjerām, spiežot cilvēkus malās, lai viņiem dotu ceļu un atbildēja uz simtiem jautājumu.

Uz Pale-Rojāla pils laukuma d'Artanjans ieraudzīja seržantu, kurš apmācīja kara mākslā piccus-sešus simtus pilsētnieku. Tas bija Planšē, kurš izmantoja savu gūto pieredzi, dienot Pjcmontas pulkā.

Ejot viņam garām, Planšē pazina savu bijušo saimnieku.

— Labdien, d'Artanjana kungs, - viņš teica ar lepnumu sejā.

— Labdien, Dulorjē kungs, - atbildēja d'Artanjans.

Planšē apstājās, kā zemē iedzīts, un, bolīdams savas acis, neizprafhē skatījās uz d'Artanjanu. Redzot, ka viņu komandieris ir apstājies, viņa mācību pulka rindas arī sāka apstāties.

— Šie pilsētnieki ir ļoti smieklīgi, — leica d'Artanjans Portosam un devās tālāk.

Pēc minūtēm piecām viņi bija pie viesnīcas „Kaz.iņa".

Skaistā Madlēna metās viņam pretī.

— Cienījamā Tirkēna kundze, - teica d'Artanjans, — ja jums ir nauda, tad steidzīgi lo ierociet; ja jums ir dārglietas, lad noslēpiet tās; ja jums ir parādnieki, tad pieprasiet tūlīt pat atdot; ja jums ir kreditori, tad neatdodiet šos parādus.

— Kāpēc tā? — jautāja Madlēna.

— Tāpēc ka Parīze tiks pārvērsta par pelnu kaudzi, līdzīgi Babilonijai, par kuru jūs, protams, būsit dzirdējusi.

— Un jūs pametat mani tādā mirklī!

—

— Jā, tūlīt pat, — tcica d'Arlanjans.

— Kurp tad jūs dodaties?

— Ak, jūs man izdarījāt lielu pakalpojumu, pieminot to.

— Ak, mans Dievs, mans Dievs!

— Vai jums nav kādu vēstuļu priekš manis? — jautāja d'Artanjans, pamājot viņai ar roku, lai izbeidz šīs gaudas, tās tik un tā nepalīdzēs.

— Jā, viena. Tā tikko kā pienāca.

Viņa pasniedza d'Artanjanam vēstuli.

— No Atosa! — iesaucās d'Artanjans, pazīdams rokrakstu uz aploksnes.

— Ā! — tcica Portoss. — Paskaties, ko viņš tur raksta.

D'Artanjans, atvēris vēstuli, sāka to lasīt:

,.Dārgais d'Artanjan, dārgais di Vallon, mani dārgie draugi, cs, varbūt, pēdējo reizi sūtu jums vēsti par sevi. Mums ar Aramisu ļoti nepaveicās, bet Dievs ir žēlsirdīgs, un mūsu vīrišķība un atmiņas par jums mūs stiprina. Parūpējaties par Raulu: Uzticu jums papīrus, kas atrodas Bluā, un, ja divarpus mēnešu laikā jūs nesaņemsit no manis nekādu vēsti, tad iepazīstieties ar šo papīru saturu. Apskaujiet vikontu jūsu padevīgā drauga vārdā.- Aloss".

— Es domāju, ka es viņu apskaušu, velns parāvis, — teica d'Artanjans, — jo vairāk tāpēc, ka tas mums ir pa ceļam. Ja, nelaimes dēļ, viņš zaudēs nabaga Alosu, viņš kļūs par manu dēlu.

— Un par manu vienīgo mantinieku, — piebilda Porloss.

— Paskatīsimies, ko vēl tur raksta Atoss.

„Ja jūsu ceļā kādreiz gadīsies kungs, kura vārds ir Mordaunts, esiet ļoli uzmanīgi. Vairāk cs neko nedrīkstu teikt vēstulē".

— Mordaunls! — ar izbrīnu izrunāja šo vārdu d'Artanjans.

— Mordaunts! — tcica Porloss. — Labi, atcerēsimies. Bcl skaties, šeit lejā vēl ir pieraksts.

— Patiešām, — tcica d'Arlanjans un izlasīja:

„Mēs apzināti slēpjam mūsu atrašanās vielu, jo zinādami jūsu brālīgo pieķeršanos mums, jūs noteikti steigtos, lai nomirtu kopā ar mums".

— Velns lai parauj! — viņu pārtrauca Portoss tik uzbudināts, ka Mušketons pilnīgi palēcās, atrazdamies istabas otrā galā. — Tātad viņu dzīvība ir briesmās.

D'Artanjans turpināja:

..Atoss novēl jums Raulu, bet es novēlu jums par mums atriebties. Ja jums kādreiz laimētos satikt Mordauntu, lieciet Portosam viņu pavest kaut kur sāņus un lauzt viņam kaklu. Sīkāk nevaru paskaidrot. Aramiss".

— Nu, tas jau nu nebūs tik grūti, — leica Portoss.

— Pavisam pretēji, — drūmi leica d'Artanjans, - las nav izpildāms,

— Kāpēc?

— Tāpēc ka mēs braucam uz Buloņu tieši pie Mordaunla un kopā ar viņu brauksim uz Angliju.

— Nu, bet ja mēs šī Morndaunta vietā brauktu pie saviem draugiem? — jautāja Portoss ar tik izteiksmīgu žestu, ka varēlu nobiedēt veselu armiju.

— Es jau par to tiku domājis, — teica d'Arlanjans. — Bet uz vēstules nav nedz adreses, nedz datuma, nedz zīmoga.

— Tā ir, - teica Portoss.

Un viņš sāka skraidīt pa istabu, žestikulēdams, kā traks, ik pa brīdim izraudams zobenu par trīs ceturtdaļām no maksts.

Kas attiecas uz d'Artanjanu, tad viņš stāvēja istabas stūrī, ar izteikti skumīgu izteiksmi sejā.

— Ak, cik slikti, '— runāja viņš. — Atoss mūs aizvaino, vēlēdamies nomirt vienatnē. Tas nav labi.

Mušketons, redzēdams, ka abi draugi ir izmisumā, arī sāka klusām raudāt savā kaklā.

— Pietiek, - leica d'Artanjans, - tas viss mūsu bēdās nepalīdzēs. Brauksim atvadīties no Raula, kā mēs jau bijām izlēmuši. Varbūt, ka viņam būs kādas ziņas no Atosa.

— Patiešām, tā ir laba doma! — iesaucās Portoss. — Paliesi, mans dārgais d'Artanjan, nezinu, kā jums tas izdodas, bet jums vienmēr rodas gaišas domas. Brauksim atvadīties no Raula.

Viņi sēdās zirgos un aizjāja. Atbraucot uz Sen-Denī ielu, viņi tur ieraudzīja ļoti daudz ļaužu. Hercogs Befors tikko kā bija atgriezies no Vandomas, bet prelāta kungs viņu stādīja tautai — sajūsminātajiem parīziešiem.

Ar hercogu Beforu priekšgalā viņi sevi uzskatīja par neuzvaramiem.

Draugi nogriezās šķērsielā, lai nebūtu jātiekas ar hercogu, un piebrauca pie Sen-Denī sargposteņa.

— Vai tā ir patiesība, ka Befors ir Parīzē? - viņiem jaulāja kareivji.

— Jā, patiesība, - atbildēja d'Arlanjans, - un viņš sūtīja mūs sagaidīt viņa tēvu, dc.Vandoma kungu, kurš arī brauc šurp.

— Lai dzīvo Befors! — sauca kareivji.

Viņi godbijīgi padeva mūsu ceļiniekiem ceļu, kā hercoga sūtņiem.

Izbraucot no pilsētas, mūsu varoņi, nepazīdami nogurumu un nekrītot izmisumā, traucās uz priekšu, cik vien spēja; viņu zirgi lidoja uz. priekšu, bet viņi abi domāja vienu domu: par Atosu un Aramisu.

Mušketons arī izjula dvēseles mokas, redzēdams, kā cieš abi viņa kungi. Mušketons jau sāka pierast, ka tagad viņi ir divi un viņš skatījās uz d'Artan­janu kā uz savu otru kungu, kuram viņš klausīja pal labprātīgāk, nekā dažbrīd Portosam.

Franču armijas nomclnc bija izvietojusies starp Scnl-Omcru un Lambonu. Draugi iztaisīja līkumu, lai viņiem izstāstītu par karaļa un karalienes bēgšanu no Parīzes, par ko viņi bija dzirdējuši tikai baumu veidā. Viņi atrada Raulu gulošu uz siena kaudzes, no kuras viņa zirgs klusām rāva pa kumšķim. Jaunā cilvēka acis bija apsarkušas, un viņš likās ārkārtīgi bēdīgs. Maršals Grammons un grāfs de Hišs bija atgriezušies Parīzē, un nabaga jauneklis bija palicis pavisam viens.

Pacēlis acis, jauneklis ieraudzīja savā priekšā divus jātniekus, kuri skatījās uz. viņu; viņš tos pazina un metās pretī viņu apskāvienos.

— Tie esat jūs, dārgie draugi! — viņš iesaucās.— Jūs pēc manis? Jūs mani ņemsit līdzi? Vai jūs neko nezināt par manu aizbildni?

— Vai tad jūs neesat saņēmis no viņa vēstules? — pajautāja jaunajam cilvēkam d'Artanjans.

— Ak, diemžēl, kungs, un es, patiesi, neko vairs nezinu. Esmu gatavs raudāt, tik ļoti es par viņu uztraucos.

Un patiešām, divas lielas asaras noritēja pār zēna vaigiem.

Portoss aizgriezās, lai viņa lielā atklātā seja nenodotu to, kas darījās viņa paša sirdī.

— Kas tas par velnu! — tcica d'Artanjans, dziļi aizkustināts. — Neļaujaties izmisumam, mans draugs; kaut arī jūs neesat saņēmis no viņa vēstuli, toties mēs esam vienu… saņēmuši…

— Jā, lā ir taisnība? — jautāja Rauls.

— Un pat ļoti nomierinošu, — teica d'Artanjans, redzēdams kādu prieku sagādā viņa vārdi jauneklim.

— Vai tā ir pie jums? — jaulāja Rauls.

— Jā, tas ir, tā bija ar mani, — teica d'Arlanjans, izliekoties, ka meklē to cītīgi pa kabatām. — Pagaidiet, tai jābūt vienā no kabatām. Viņš raksta par savu atgriešanos, vai ne tā, Portos?

Kaut arī d'Artanjans bija gaskonietis, viņš tomēr negribēja viens pats uzņemties šos melus.

— Jā, — apstiprināja Portoss, ieklepodamies.

— O, parādiet man šo vēstuli! — iesaucās jaunais cilvēks.

— Es to vēl pavisam nesen lasīju. Vai tiešām cs būtu to pazaudējis? Ak, velns parāvis, man taču ir caura kabata.

— O jā, Raula kungs, — teica Mušketons, — un vēstule bija tik nomierinoša. Kungi to lasīdami, raudāja aiz prieka, pat es nolaidu pa asariņai.

— Bet, vai jūs zināt, vismaz, kur viņš pašreiz, atrodas? - jautāja Rauls, un viņa seja jau sāka noskaidroties.

— Nu kā tad! — teica d'Artanjans. — Protams, zinu. Bel tikai tas ir noslēpums.

— Bet, ne jau man?

— Nē, jums ne, un cs jums tūlīt lo pateikšu.

Porloss ar izbrīnu blenza uz d'Artanjanu.

„Kurp, lai, velns parāvis, viņu patālāk varētu nosūtīt, lai Rauls neiedomātos doties pie viņa", — murmināja pie sevis d'Artanjans.

— Nu, tad kur viņš ir, kungs? - jautāja Rauls savā maigajā balsī.

— Konstantinopolē.

— Pie turkiem? — iesaucās Rauls. - Kungs, ko jūs sakāt!

— Kas jūs tā nobiedēja? - jaulāja d'Artanjans." — Ha, ko nozīmē turki tādiem cilvēkiem, kā grāfs de La Fērs un abats d'Erblē?

— Vai viņa draugs ir kopā ar viņu? — tcica Rauls. — Tas mani nomierina.

„Cik viņš ir gudrs, šis velns d'Artanjans!" - domāja Porloss par sava drauga izteikto atjautību.

— Un tagad, - turpināja d'Artanjans, steidzīgi mainot lēmu, - lūk, jums piecdesmit pistoli, kurus jums sūtīja grāfs ar to pašu kurjeru. Domāju, ka jums vairs nav naudas un, ka lā būs jums loti noderīga.

— Man vēl ir divdesmit pistoli.

— Vienalga, ņemiet, būs septiņdesmit.

— Bet, ja jums ievajadzētos vēl… - tcica Portoss, ielaižot savu roku kabatā.

— Pateicos jums, - atbildēja Rauls, sarkstot, -r tūkstoškārt pateicos.

Sajā mirklī parādījās Olivens.

— Laicīgi gan, - leica d'Artanjaas lā, lai sulainis varēlu viņus dzirdēt, — vai jūs esat apmierināts ar Olivenu?

— Jā, lā nekas.

Olivens ar vienaldzīgu sejas izteiksmi ielīda telti.

— Ar ko viņš nogrēkojies, šis viltnieks?

— Liels kārumnieks, — teica Rauls.

— O, kungs! - leica Olivens, iznākot priekšā, pie tāda apvainojuma.

— Drusciņ garnadzis.

— Ak, kungs, žēlojiet!-

— Bel galvenais, šausmīgs gļēvulis.

— Kungs, par ko jūs, žēlojiet! Kāpēc jūs mani apkaunojat?

— Velns parāvis! - iesaucās d'Arlanjans. Zini, Olivcn, ka tādi cilvēki kā mēs, gļēvuļus neturam. Tu vēl vari palaist nagus, būt kārumnieks un dzert viņa vīnu, bet - velns lai parauj! - Ui nedrīksti būt gļēvulis, vai arī es tev atcirlīšu ausis. Paskaties uz Mušketonu, un palūdz viņu, lai viņš tev parāda kaujās iegūtās rētas, un skaties, ar kādu cēlsirdtbas izteiksmi viņš ir apbalvots par savu drošsirdību.

Mušketons bija ai/ sajūsmas septītajās debesīs, un ar vislielāko sajūsmu būlu apkampis d'Artanjanu, ja tikai drīkstētu. Pagaidām viņš ļāva sev to prieku, kā klusībā mirt šajā svētlaimē un nolēma, nekad neko nežēlot d'Artanjāna kunga labā, pat savu dzīvību ne.

— Padzeniet šo viltnieku, Raul, — teica d'Artanjans, — ja viņš ir gļēvulis, viņš var jūs iegrūst negodā.

— Raula kungs mani nosauca par gļēvuli, - iesaucās Olivens, - likai tāpēc, ka cs atteicos viņu pavadīt šajās dienās uz kautiņu ar Grammona pulka kornetu.

— Oliven, sulainim vienmēs jāpaklausa savs kungs, - stingri noteica d'Artanjans.

Un, aizvedot viņu tālāk, teica:

— Tu labi darīji, ja tavam kungam nebija taisnība, par lo tev dāvinu šo ekiju; bet, ja kādreiz, viņu apvainos, un lu neļausi sevi pakļaut briesmām, tad es tev nogriezīšu mēli. Atceries to.

Olivens paklanījās un ielaida ekiju kabalā.

— Bel lagad, mans draugs Raul, — teica d'Arlanjans,— mēs braucam projām, cs un di Vallona kungs, sava uzdevuma veikšanai. Es nedriklu jums neko tuvāk paskaidrot. Bel, ja rodas kāda vajadzība, rakstiet Madlēnai Tjurkena kundzei, uz viesnīcu ,.Kaziņa" Tiktonijas ielā, un ņemiet no viņas naudu, kā no sava baņķiera, bel likai mērenāk, nekā no d'Erblē kunga maciņa, kurš vienmēr piedzīts pilns.

Viņš apkampa savu pagaidu audzēkni un nodeva viņu Porlosa lielajos apskāvienos. Labsirdīgais milzis pacēla viņu augstu no zemes un piekļāva pie savas cēlsirdīgās sirds.

— Tagad dodamies ceļā! — tcica d'Artanjans.

Un viņi no jauna devās ceļā uz Buloņu, kur iebrauca tikai vēlu vakarā.

Desmit soļu attālumā no tās vietas, kur viņi bija apstājušies, stāvēja jauns cilvēks, tērpies viss melnās drēbēs; likās, viņš kādu gaidīja un, ieraugot viņus, nenolaida no viņiem savu skatienu.

D'Artanajans piegāja viņam klāt un, redzot, ka viņš skalās viņam lieši acis, jautāja:

— Ei, cienītais, cs ļoli nemīlu, ja mani lā nomēra no galvas lidz kājām.

— Cienījamais kungs, — noteica jaunais cilvēks, neatbildot uz d'Artanjana izlēcienu, — vai jūs gadījumā neesat no Parīzes?

D'Artanjans nodomāja, ka viņš ir viens 110 tiem ziņkārīgajiem jaunekļiem, kurš vēlas uzzināt kaut kādus galvaspilsētas jaunumus.

— Jā, cienītais, — atbildēja viņš jau maigākā balsī.

— Vai jūs gadījumā nedomājat apstāties viesnīcā ..Anglijas Ģērbonis"?

— Jā, cienītais.

— Vai jums nav gadījumā kāds rīkojums no viņa eminences kardināla Mazarīni?

— jā, cienītais.

— Tādā gadījumā, — teica jaunais cilvēks, - jums darīšana būs tikai ar mani. Esmu Mordaunts.

— Ā, - nočukstēja d'Artanjans, - tas pats, no kura Atoss mani brīdi­nāja.

— A, — nomurmināja pie sevis Portoss, — tas ir las pats, kuram Aramiss man lika apgriezt kaklu.

Abi ļoti uzmanīgi paskatījās uz jaunekli.

Viņš nepareizi iztulkoja viņam pievērstos, pētošos skatienus.

— Jūs šaubaties par manu personību? — teica viņš. — Tādā gadījumā esmu gatavs jums to pierādīt.

— Nē, nevajag, - leica d'Artanjans, - mēs esam jūsu rīcībā.

— Tad, kungi, brauksim, nevilcinot laiku, — teica Morndaunts, — šodien ir pēdējā diena, kura tika man nolikta. Kuģis gatavs, un, ja jūs nebūtu šodien atbraukuši, es būlu devies ceļā bez. jums, tāpēc ka ģenerālis Olivers Kromvels ar nepacietību gaida manu pārbraukšanu.

— Ahā! — teica d'Artanjans. — Tātad mēs braucam pie ģenerāļa?

— Vai tad jums nav viņam nododama kāda vēstule? — jautāja jaunais cilvēks.

— Man ir vēslule, bet ārējo aploksni es drīkstu noņemt likai iebraucis Londonā; bet tā kā jūs paziņojāt pie kā mēs braucam, tad nav vajadzības to atlikt.

Un D'Artanjans uzplēsa ārējo aploksni.

Vēstule patiešām bija adresēta: „Olivera Kromvela kungam, angļu tautas armijas komandierim".

„Ir gan īpatnējs uzdevums!" - nodomāja d'Artanjans.

— Kas ir šis Olivers Kromvels? — klusi pajautāja Portoss.

— Bijušais alus darītājs, — atbildēja d'Arlanjans.

— Vai tik Mazarīni nedomā iedzīvoties ar alu, tāpat kā mēs ar tiem salmiem? - jautāja Portoss.

— Ātrāk, kungi, ātrāk! — nepacietīgi sauca Morndaunts. - Braucam!

— Lūk, kā, pal nepavakariņojuši, — leica Portoss. — Vai tad Kromvels nemaz nevar pagaidīt?

— Jā, bcl es… — teiea Morndaunts.

— Ko jūs?

— Es ļoti steidzos.

— O, ja runa iet par jums, - teica Portoss, - lad mani tas neskar, es pavakariņošu ar vai bez jūsu sabiedrības.

Aizplīvurotais jaunekļa skatiens uz mirkli, likās, bija gatavs uzliesmot, bet tas bija tikai uz vienu acumirkli.

— Kungs, — teica d'Artanjans, — vajag atvainot izsalkušus ceļiniekus. Pie tam vakariņas mūs neaizturēs ilgi Mēs iebrauksim viesnīcā, bel jūs dodaties kājām uz pieslāini. Mēs tikai kaut ko iekodīsim un uzspēsim ar jums vienā laikā, jūs redzēsit.

— Kā jūs vēlaties, kungi, — tcica Morndaunts, — tikai nekavējaties.

— Tā jau ir labāk, — murmināja Porloss.

— Kā sauc jūsu kuģi? — jautāja d'Arlanjans.

— «Standarts".

— Lieliski. Pēc pusstundas mēs būsim uz kuģa.

Un draugi, aizjāja uz viesnīcu «Anglijas Ģerbonis".

— Nu ko jūs teiksit par šo jauno cilvēku? - jautāja d'Artanjans.

— Teikšu, ka viņš man ļoti nesimpatizēja, — atbildēja Porloss, — un man visu laiku niezēja rokas, sekot Aramisa padomam.

— Sargieties, Porlos. Viņš ir ģenerāļa sūtnis, un mūs pieņems, es domāju, ne visai laipni, ja mēs paziņosim, ka esam lauzuši kaklu viņa uzticības personai.

— Vienalga, - leica Portoss, — toties cs zinu, ka Aramiss dod tikai labus padomus.

— Klausies, — leica d'Artanjans, — kad mūsu misija šajā jautājumā būs…

— Nu?

— Ja viņš mūs atvedis aipakaļ uz Franciju…

— Tad?

— Tad aspskatīsimies. <

Šeit draugi piebrauca pie viesnicas «Anglijas Ģerbonis", kur ļoti sātīgi paēda, bel pēc tam ātri devās uz. piestātni.

Briganlīna jau stāvēja un gatava bija pacelt buras. Un kuģa klāja viņi redzēja Morndauntu, kurš nepacietīgi staigāja pa kuģa klāju.

— Pilnīgi neiespējami, - teica d'Artanjans, - kad laiva viņus veda uz. kuģi «Standarts", - cik ļoti šis jauneklis ir līdzīgs kādam, kuru nekādi nevaru atcerēties.

Viņi piebrauca pie kuģa .trapa un pēc minūtes jau bija uz klāja.

Bet zirgus aizgādāt uz kuģi bija daudz grūtāk, tāpēc, noņemties no enkura viņi varēja likai pulkstens astoņos vakarā.

Jaunais cilvēks dega aiz nepacietības un uzreiz pavēlēja pacelt visas buras.

Portoss, saguris pēc triju nakšu negulēšanas un septiņdesmi jūdžu garā ceļojuma, tik likko vēl stāvēdams kājās, uzreiz devās uz. viņam ierādīto kajīti, kur momenlāli aizmiga.

D'Artanjans, pārvarot savu nepatiku pret jaunekli, sāka pastaigāties ar viņu pa kuģa klāju, stāstot viņam tūkstošiem nesvarīgu sīkumu, un vedinot viņu uz atklātību.

Mušketonu mocīja jūras slimība.