Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XIX Landsknehta partija

Bija pulkstens deviņi vakarā. Par cik dežūra mainījās pulkstens astoņos, tad kapteinis jau veselu stundu kā dežūrēja.

D'Artanjans ar Portosu tuvojās mājai, kura šonakt kalpoja par cietumu karalim Čārlzam Stjurtam Abiem pie sāniem bija zobeni. Aiz viņiem, nīgri un bez ieročiem, kā jau pienākās gūstekņiem, gāja Atoss un Aramiss. Zem apmetņiem viņi slēpa dunčus.

— Goda vārds, — teica Groslou, p'imanījis viņus, — es jau necerēju, ka jūs vairs atnāksit.

D'Arlanjans pienāca viņam klāt un klusi teica:

— Patiešām, vienu mirkli mēs šaubījāmies, di Vallona kungs un es.

— Kāpēc? - jautāja Groslou.

D'Artanjans ar galvas mājienu parādīja uz Alosa un Aramisa pusi.

— O, jā, — noprata Groslou, — dēļ viņu uzskatiem? Sīkumi! Tieši otrādi, — viņš piebilda, smejoties, — ja viņi grib paskatīties uz savu Stjuartu, lai paskatās.

— Vai lad mēs būsim visi vienā istabā ar karali? — jautāja d'Artanjans.

— Nē, blakusistabā; bet tā ka durvis būs atvērtas, tad tas būs līdzvērtīgi tam, ja mēs atrastos vienā istabā. Bet vai jūs paņēmāt daudz naudas līdzi? Brīdinu jūs, ka šoreiz es spēlēšu kā pats velns.

— Dzirdat? — tcica D'artanjans, ;žvadzinot naudu savā kabatā.

Ļoti labi, — tcica Groslou un atvēra durvis uz blakusistabu. - Lūdzu, kungi, nācict šeit.

Viņš aizgāja pa priekšu.

D'Arlanjans atskatījās uz draugiem. Portoss bija bezbēdīgs, it kā runa ielu tikai par paraslu spēli. Atoss bija bāls, bet uzņēmības pilns. Aramiss slaucīja sviedrus no sejas.

Astoņi kareivji stāvēja sardzē: Četri karaļa istabā, divi pie iekšdurvīm un divi pie tām durvīm, pa kurām ienāca draugi. Ieraudzīdams kareivju kailos zobenus, Atoss pasmaidīja, saprazdams, ka būs cīņa, nevis slaktiņš.

No šā mirkļa, likās, viņam atgriezās labais garastāvoklis.

Karalis Čārlzs Pirmais, kuru varēja redzēt pa atvērtajām durvīm, gulēja gultā neizģērbies; viņš bija apsegts tikai ar vilnas pledu.

Viņa galvgali sēdēja Parri, kurš ļoti klusi lasīja kaut kādu nodaļu no katoļu bībeles tā, ka karalis, kurš gulēja ar aizvērtām- acīm, viņu labi dzirdēja.

Uz melnā galda dega parastā tauku svece, kura apgaismoja karaļa mierīgo seju un uzticamā kalpa satraukto seju.

Laiku pa laikam Parri apstājās, domādams, ka karalis ir aizmidzis, bet viņš no jauna atvēra acis un teica smaidīdams:

— Turpini, mans mīļais Parri, cs klausos.

Groslou aizgāja līdz pašam karaļa istabas slieksnim, ar tīšu nevērību, uzlikdams galvā cepuri, kuru bija noņēmis, sagaidīdams viesus, un ar nicinājuma pilnu skatienu noskatījās šajā aizkustinošajā skatā; vecais kalps, kurš lasīja priekšā bibeli savam kungam. Tad, vispirms pārliecinājies, ka visi ir savās vietās, viņš pagriezās pret d'Artanjanu un ar uzvarētāja skatieņu paskatījās uz viņu, it kā gaidot uzslavu.

— Lieliski! — teica gaskonietis. — Zvēru, jūs esat teicams ģenerālis!

— Kā jūs atrodat, — teica Groslou, — vai Stjuarts var aizbēgt, kad- cs dežūrēju?

— Protams, nē, — atbildēja d'Artanjans. — Ja nu vienīgi viņam draugi nokrīt no debesīm.

Groslou seja staroja.

Grūti pateikt, vai karalis pamanīja nicinošo puritāņa virsnieka attieksmi pret sevi, par cik viņš gulēja ar aizvērtām acīm; bet, kad viņš izdzirdēja d'Artanjana dzidro balsi, viņa acis atvērās prel viņa gribu.

Kas attiecas uz Parri, viņš viss sāka drebēt un pārstāja lasit.

— Kāpēc lu visu laiku apstājies? — viņam leica karalis. — Turpini, mans mīļais Parri, ja likai tu neesi piekusis.

— Nē, jūsu majestāte, — atbildēja kambarsulainis.

Un viņš no jauna ķērās pie lasīšanas.

Pirmajā istabā viss bija sagatavots spēlei: tur stāvēja galds, kurš bija pārklāts ar galdautu, bet uz galda lika noliktas divas sveces, kārtis, divi radziņi un kauliņi.

— Lūdzu jūs, — teica Groslou, — ieņemiet vietas; es apsēdīšos pret Stjuartu, uz kuru ļoti mīlu skatīties, it sevišķi, ja viņš atrodas šādā stāvoklī. Bet jūs, d'Artanjana kungs, sēžaties man pretī.

Atoss piesarka aiz naida un dusmām; d'Artanjans paskatījās uz viņu, saraucis uzacis.

— Lieliski, — nodomāja d'Artanjans, — jūs, grāf de La Fēr, sēdēsiet kapteinim Groslou pie labās rokas; jūs ševaljē d'Erblē, — pie kreisās rokas, bet jūs, di Vallona kungs — blakus man. Jūs liksiet par mani, bet viņi par Groslou.

Tādā veidā pa kreisi no d'Artanjana atradās Portoss, kuram viņš varēja signalizēt, piesperot viņam pie kājas, bet viņam pretī Aramiss un Atoss, ar kuriem viņš mācēja sarunāties ar izteiksmīgiem skatieniem.

Saklausīdams grāfa de La Fēra un ševlajē d'Erblē vārdus, Čārlzs I atvēra acis un, neviļus, paceldams galvu, paskatījās uz blakusistabā sēdošajiem.

Šajā brīdī Parri, pāršķirdams vairākas lappuses uzreiz, sāka skaļi lasīt gaišreģa Džeroma dzejas:

„Kungs teica: ieklausieties gaišreģu vārdos, manoš kalpos, sūtītus pie jums".

Četri draugi saskatījās. Vārdi, kuri lika izlasīti, liecināja, ka karalis ir sapratis viņu vizītes mērķi.

D'Artanjana acīs pārādījās prieka dzirksts.

— Jūs tikko kā jautājāt par manu finansiālo stāvokli? — d'Artanjans griezās pie kapteiņa, izbērdams uz galda divdesmit pislolu.

• — Jā, — teica (Jroslou.

— Tad, lūk, — turpināja d'Artanjans, — savā reizē es arī gribu pateikt: stingrāk sargājiet savus dārgumu, mans dārgais Groslou kungs, par cik es jūs brīdinu, ka mēs ātrāk neaiziesim no šejienes, kamēr nebūsim to jums atņēmuši.

— Ne tik viegli tas būs izdarāms, — teica Groslou.

— Jo labāk, — teica d'Artanjans. — Un tātad, karš, īsts karš, mīļo kapteini. Ziniet, mēs tikai to vien vēlamies!

— Zinu, labi, zinu, — teica (Jroslou, skaļi iesmejoties, — jūs francūži mīlat jezgu.

Karalis Čārlzs I labi dzirdēja šo sarunu un uztvēra vārdu teikto nozīmi. Viegls sārtuma parādījās viņa sejā. Kareivji, kuri viņu apsargāja, redzēja, ka viņš iztaisno savus sagurušos locekļus. Aizbildinoties, ka viņam ir palicis karsts no sakurinātās krāsns, viņš nometa no gultas uzklāto skotu pledu, ar kuru, kā jau mēs teicām, viņš bija apsegts.

Atoss un Aramiss gavilēja aiz prieka, redzot, ka karalis ir apģērbts.

Sākās spēle.

Šoreiz veiksme bija uzmaidījusi Groslou; viņš visu laiku riskēja un vinnēja. Apmēram simts pistoļu pārgāja no vienas galda malas uz. otru. Groslou bija neprātīgā sajūsmā.

Portoss paspēlēja piecdesmit pistoļu, kurus bija vinnējis iepriekšējā vakarā, un vēl trīsdesmit savus. Viņš nebija labā garastāvoklī, tāpēc visu laiku bikstīja d'Artanjanu zem galda ar kāju, it kā jautādams, vai nav laiks sākt citu spēli; Atoss un Aramiss arī skatījās jautājoši uz viņa pusi, bet d'Artan­jans palika bezjūtīgi vienaldzīgs.

Pulkstenis nosita desmit. Atskanēja patruļas soļi.

— Cik daudz šādu patruļu naktī paiet garām? — jaulāja d'Artanjans, izņemdams no kabatas atkal pistolus.

— Pieci, — atbildēja Groslou, — ik pēc divām stundām.

— Labi, — piebilda d'Artanjans, — tas ir ļoti tālredzīgi.

Un šeit viņš pameta izteiksmīgu skatienu uz. Atosu un Aramisu.

Patruļas soļi apklusa.

Pa to laiku, visi ieinteresēti ar spēli un zelta kaudzi uz galda, kuram ir tāda vara pār cilvēkiem, kā arī kareivji, kuriem bija jāapsargā karalis, nenolaižot no viņa acis, pievirzījās tuvāk durvīm, un nostādamies uz pirkstgaliem, sāka aizrautīgi skatīties pāri d'Artanjana un Portosa plecam; kareivji, kuri stāvēja pie durvīm, arī pievirzījās tuvāk galdam. Tas viss tikai iepriecināja mūsu draugus. Viņiem bija daudz izdevīgāk, ja visi sargkareivji bija saspiedušies barā, nevis, ja vajadzētu katram skriet pakaļ vai kādus meklēt pa kaktiem. Sargkareivji, kuri stāvēja pie ārdurvīm, tagad bija atspiedušies uz saviem kailajiem zobeniem, kā pret nūjām, un skatījās uz. kāršu spēlmaņiem.

Atoss, likās, kļuva mierīgāks un mierīgāks, tuvojoties liktenīgajam mirklim. Viņa slaidie garie izslavētie pirksti spēlēja ar luidoriem; viņš salieca un atlieca monētas, it kā tic būtu izgatavoti no alvas. Aramiss sliktāk valdīja pār sevi, visu laiku taustīdams ar roku dunča spalu, kurš bija noglabāts uz krūtīm. Bet Portoss, kurš palika nikns par zaudējumiem, cītīgi bakstīja ar kāju d'Artanjanu.

Dartanjans netīšām apgriezās un ieraudzīja starp kareivjiem stāvošu Parri, bet aiz viņa Čārlzu I, kurš, atbalstījies uz sava kalpa rokas, likās, sūta karstas lūgšanas Dievam. D'Arlanjans saprata, ka liktenīgais mirklis ir iestājies, ka visi, sēžot savās vietās, tikai gaida liktenīgo vārdu ,.Beidzol!", kuram, kā atceras lasītājs, vajadzēja kalpot par signālu.

Viņš pameta skatienu uz Atosa un Aramisa pusi, viņi abi atstūma zem sevis atrodošos krēslus, lai varētu brīvi piecelties.

Viņš piegrūda kāju Portosam, un tas piecēlās, it kā izstaipīdams nogurušos locekļus; ceļoties kājās, viņš ar roku pieskārās zobena efesam, lai pārliecinātos, ka zobens ir viegli izņemams.

— Ak, velns lai parauj! i- iesaucās d'Artanjans. — Atkal paspēlēju divdesmit pistoļu! Patiešam, kapteini Groslou, jums šodien velnišķīgi veicās; tas nevar tā turpināties.

Un viņš atkal uzmeta uz galda divdesmit pistoļu.

— Pēdējo reizi, kapteini. Lieku divdesmit pistolus uz kārti, pēdējo reizi.

— Pieņemu par divdesmit pislolicm! — skaļi noteica Groslou.

Viņš izņēma, kā pieņemts, divas kārtis: tūzi sev, karali d'Artanjanam.

— Karalis! — iesaucās d'Artanjans. — Tā ir laba zīme. Kapteini Groslou, — viņš piebilda, — sargieties karali.

Neskatoties uz visu d'Artanjana pašsavaldīšanos, viņa balss ietrīcējās, liekot sastingt viņa biedriem.

Groslou sāka izdalīt kārtis. Ja kristu tūzis — viņš būtu vinnētājs; ja kristu atkal karalis — viņš zaudētu.

Atklājās karalis.

— Beidzot! — iesaucās d'Artanjans.

Pie šiem vārdiem Atoss un Aramiss piecēlās, bet Portoss atkāpās vienu soli atpakaļ.

Jau bija gatavi nozibsnīt zobeni un dunči, kad pēkšņi atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās pulkvedis Harrisons ar vienu cilvēku, kurš bija ietinies apmetnī. .

Šo cilvēku aizmugurē varēja redzēt piecu kareivju musketes stobrus.

Groslou šausmās un apjukumā uzlēca kājās, domādams, ka viņu ir pieķēruši spēles laikā. Bet Harrisons viņam nepievērsa nekādu uzmanību, iziedams cauri istabai kopā ar pavadoni.

Viņi iegāja karaļa istabā.

— Čārlz Stjuart, — viņš griezās pie karaļa, — pienāca pavēle nogādāt jūs Londona, neapstājoties ne dienu, ne nakti. Esiet gatavs izpildīt šo pavēli tūlīt.

— Bet kā pavēle tā ii! — jautāja karalis. — Vai ģenerāļa Olivera Kromvela?

— Jā, — atbildēja Harrisons, — un, lūk, šis ir Mordaunta kungs, kurš, atvezdams šo pavēli, steidzas to izpildīt.

— Mordaunts! — nočukstēja četri draugi, saskatīdamies.

D'Artanjans steidzīgi sagrāba no galda visu zeltu, kuru viņi abi ar Portosu bija zaudējusi, un iebēra to savā lielajā un plašajā kabalā. Atoss un Aramiss piecēlās kopā ar viņu. Pie šīm viņu kustībām Mordaunts pagriezās pret viņiem un, pēkšņi, pazinis viņus, iesaucās naida pilnā atriebības priekā.

— Mēs, laikam, būsim uzķērušies, — nočukstēja d'Artanjans saviem draugiem.

— Vēl ne, - atbildēja Portoss.

— Pulkvedi! Pulkvedi! — iesaucās Mordaunts. — Lieciet tūlīt pat aplenkt šo istabu. Šeit liek rīkota nodevība! Šie četri francūži bēga.no Njūkaslas un, bez šaubām, lagad centīsies atbrīvot karali. Ai/turiet viņus!

— Oho, jaunais cilvēk! — iesaucās d'Artanjans, izraudams zobenu. — Šādu pavēli vieglāk dot, nekā izpildīt.

Tad, bargi novicinot kailo zobenu, iezīmējot ar to gaisā pusapli, viņš iesaucās:

— Man līdzi, mani draugi! Atkāpjamies!

Viņš rāvās uz durvju pusi un nogāza no kājām divus sarkareivjus, kuri nepaspēja notēmēt uz viņu savas musketes. Atoss un Aramiss steidzās viņam pakaļ; Portoss visus piesedza.

Kamēr visi paspēja noprast un novērtēt situāciju, visi četri draugi jau bija uz ielas.

— Šaujiet! — kliedza Mordaunls. — Šaujiet uz. viņiem!

Atskanēja divi vai trīs šāvieni, bet tie likai apgaismoja četrus bēgļus, kuri ātri skrēja gar ielas stūri.

Zirgi viņus gaidīja norunātajā vielā. Kalpiem atlika tikai pamest grožus kungiem, kuri, kā jau pieredzējuši jātnieki, ar izteiktu izveicību ieleca segļps.

— Uz priekšu! — komandēja d'Artanjans. — Turamies kopā!

Visi brauca pakaļ d'Artanjanam, braukdami lo pašu ceļu, pa kuru bija braukuši dienā, las ir uz Skotijas pusi. Apkārt pilsētai nebija ne vaļņu, ne uzbērumu, ne grāvju, lāpēc viņi ļoti ātri lika ārā no pilsētas.

Atbraukuši no pilsētas pēdējās mājelcs soļus piecdesmit, d'Artanjans apstājās.

— Stāviet! — viriš nokomandēja.

— Kā stāvēt? - iesaucās Portoss. - Jūs laikam gribējāt teikt: uz priekšu, cik vien spēka?

— Pavisam ne, - atbildēja d'Artanjans. — Šoreiz, pēc mums būs īsta pakaļdzīšanās. Lai viņi, izbraucot 110 pilsētas dzenās uz priekšu pa Skotijas ccļu; kad viņi būs pabraukuši auļos mums garām, mēs viņus palaidīsim sev pa priekšu, bet pasi brauksim uz. pretējo pusi.

Dažu so|u attālumā tecēja upe, pāri kurai bija tilts. D'Artanjans kopā ar zirgu nokāpa pa nolaideno krastu lejā pie upes. Viņš pagāja zem tilta arkas; viņa draugi viņam sekoja.

Nepagāja ne desmit minūtes, kad viņi saklausīja auļojošu zirgu pulku. Pēc minūtēm piecām jātnieki pārbrauca pāri tiltam, nemaz nenojauzdami, ka tic kurus viņi meklē, no viņiem šķir tikai tilta arkas.