Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

VIII Prelāta kariete

Tajā vietā, lai atgrieztos cauri Sent-Onorē sargpostenim, d'Artanjans, izgāja likumu, ejot uz Parīzi, cauri Rišeljē sargpostenim.

Pie vārtiem viņu apstādināja, lai redzētu nācēju. Redzot viņa cepuri ar spalvām un izšūto apmetni, saprata, ka viņš ir musketieru virsnieks. Viņu aplenca no visām pusēm un pavēlēja kliegt: „Nost Mazarīni!" Sākumā tas viss viņu mazliet uztrauca, bet kad viņš saprata, ko no viņa vēlas, viņš iekliedzās tik mežonīgi skaļi, ka visi apkārtstāvošie bija ļoti apmierināti.

Viņš gāja pa Rišeljē ielu, domādams, kā izvest karalienei no pilsētas, tāpēc ka nebija pat ko domāt, izvest karali ar karalieni karietē ar valsts ģērboni. Pēkšņi viņš pie (icmcnČ mājas vārtiem pamanīja ekipāžu.

Viņam radās velnišķīgs plāns.

„Tas gan būtu jauki, velns parāvis," - viņš nodomāja, un pieejot pie karietes, apskatīja važoni livrejā un karietes ģērboni. Viņam izdevās visu labi apskatīt, jo važonis gulēja, turot rokās grožus.

„Tā ir prelāta kariete", — izdvesa d'Arlanjans klusā balsī. „(ioda vārds, es sāku domāt, ka mums palīdz visas parādības un spoki."

Viņš klusi iesēdās karielē, parāva zīda saitīti, kuras gals bija piesiets važonim uz mazā pirkstiņa.

— Uz Pale-Rojālu! — viņš teiea.

Važonis, uzreiz pamodies, uzcirta zirgiem un brauca uz norādīti adresi, nemaz nenojaušot, ka pavēle lika dota viņam ar sveša cilvēka muti.

Pils šveicars jau taisījās slēgt pils vārtus, bet ieraudzīdams lielisko ekipāžu, nolēma, ka brauc kāda ļoti ievērojama persona, un ielaida karieti pagalmā, kura apstājās pie pils lieveņa.

Tikai tagad važonis pamanīja, ka karietes aizmugurē nav sulaiņu.

Domādams, ka prclāls los ir aizsūtījis kādā uzdevumā, viņš, turēdams rokās grožus, nolēca no bukas un piegāja pie karietes durvīm.

D'Artanjans arī izlēca no ekipāžas, un tajā pašā mirklī, kad važonis izbijies, kāpās atpakaļ, nepazīstot šo kungu, tas viņu satvēra aiz apkakles un pielicis pistoli pie krūtīm, teica:

— Tikai iepīksties un tev būs beigas.

Pēc runātājā sejas izteiksmes važonis redzēja, ka ir nokļuvis slazdā, un bailēs sastinga ar vaļēju muti un lielām ieplestām acīm.

Divi musketieri gāja pāri pagalmam; d'Artanjans viņus pasauca.

— Belvēr, - viņš teiea, — izdariet man pakalpojumu; paņemiet grožus no šī jaunekļa, sēžaties uz bukas, pievediet karieti pie pils slepenajām durvīm un gaidiet mani tur; viss tiek darīts pēc karaliskās pavēles.

Musketieris zināja, ka viņu leitnants nekad nejoko diencsla lielās; viņš paklausīja, nesakot ne vārda, kaut arī pavēle viņam likās savāda.

Pēc tam, griežoties pie otra musketiera, d'Artanjans teica:

— Di Veržē, palīdzi man aizvest šo cilvēku drošā vielā.

Musketieris, domādams, ka d'Artanjans ir apcietinājis kādu pārģērbtu

princi, paklanījās, izvilkdams zobenu, un padeva zīmi, ka gatavs sekot.

D'Artanjans kāpa augšā pa kāpnēm; pēc viņa gāja apcietinātais, bel pēc apcietinātā musketieris. Viņi izgāja pieņemamās telpas un nonāca Mazarini priekšistabā.

Bcrnuīns ar nepacietību gaidīja ziņas par savu kungu.

— Nu kā, kungs? — viņš jautāja.

— Viss ir labāk nekā varēlu vēlēties, mans mīļais Bernuīn; bet, lūk, cilvēks, kuru vajadzētu ļoii droši noslēpt…

— Kur tieši, kungs?

— Vienalga, lai tikai logiem būtu režģi priekšā un durvis cieši noslēgtas.

— To var, kungs, — atteica Bernuīns.

Nabaga važoni aizveda uz istabu, kuras logi patiesi bija aizrestoti, un kura, diemžēl, ļoli atgādināja cietuma kameru.

— Tagad, godātais draugs, — teica d'Artanjans, - vai jūs nebūtu ar mieru noģērbties, aldodot man savu cepuri un apmetni.

Važonim pat nenāca prātā pretoties. Viņš bija tik ļoti apjucis, ka viss notiekošais viņam bija kā miglā; viņš gāja kā piedzēries un sāka žagoties, kad viņam ko vaicāja.

D'Artanjans atdeva drēbes kambarsulainim.

— Tagad, di Veržē, - leica viņš, — pasēžiel kopā ar šo cilvēku, kamēr Bernuīns neatnāks un neatvērs durvis; sargāt iznāks ļoli ilgi, un tas, cs zinu, būs ļoti garlaicīgi, bel jums jāsaprot, — viņš svarīgi piebilda, — tas viss noliek pēc karaliskās pavēles.

— Tiks izpildīts, — atbildēja musketieris, redzot, ka lieta ir nopietna. — Starp citu, ja šis cilvēks sāks kliegt vai mēģinās mukt, noduriet viņu uz vietas.

Musketieris pamāja ar galvu par zīmi, ka uzdevums tiks izpildīts.

D'Artanjans kopā ar Bernuīnu aizgāja.

Nosita pusnakts stundu.

— Aizvediet mani uz karalienes lūgšanu istabiņu, — teica d'Arlanjans. — Paziņojiet viņai, ka es gaidu viņas augstību, un nolieciet šo saini ar drēbēm un musketi, karietes priekšā uz bukas, kas gaida pie slepenajām durvīm.

Bernuīns aizveda d'Artanjanu uz lūgšanu istabiņu; tur viņš apsēdās un sāka pārdomāt.

Pale-Rojāla pils dzīvoja savu ikdienišķi ierasto pils dzīvi. Pulkstens desmitos, kā mēs jau teicām, gandrīz visi viesi jau bija aizbraukuši. Tie, kurieni vajadzēja bēgt kopā ar karalieni, lika brīdināti. Viņiem tika nozīmēts laiks un vieta, kur vajadzēja satikties. Tas bija pēc pusnakts Kur-la-Rcnā.

Pulkstens desmitos karaliene aizgāja pie karaļa. Viņa jaunāko brāli tikko kā nolika gulēt, bet jaunais Ludviķis, gaidot savu kārtu, spēlēja, izliekot alvas zaldātiņus kaujas rindās — nodarbošanās, kura viņam sagādāja ārkārtīgu prieku. Divi pāži spēlēja kopā ar viņu.

— La Port, — teica karaliene, — laiks viņa majestātei iet gulēt.

Karalis sāka visus pārliecināt, ka gulēt vēl negrib, un lūdza mātei vēl

mazliet laiku, bcl karaliene uzslāja:

— Vai tad jūs, Luī, rīt no rīta pulkstens sešos nebrauksit uz Konflānu? Jūs taču pats, liekas, lūdzāt lo?

— Jums ir taisnība, jūsu augstība,— teica karalis, — esmu gatavs paklausīt, ja jūsu augstība noskūpstīs mani. La Port, dodiet ševaljē de Kualcnam sveces.

Karaliene pielika lūpas baltai tīrai pierītei, ko karaļbērns godbijīgi deva noskūpstīt savai mātei.

— Alrāk aizmiedziet 1 uī, — tcica karaliene, — tāpēc, ka jūs ļoti agri uzmodinās.

— Mēģināšu, lai jums sagādātu prieku, — tcica jaunais Ludviķis, — kaut ari man nemaz negribas gulēt.

— La Port, — teica klusām Austrijas Anna, — palasiet viņam kādu ļoli garlaicigu grāmatu, bet pats vēl neejiet pie miera.

Karalis izgāja ar ševaljē de Kualenu, kurš nesa svečturi. Otrs pāžs tika atlaists. Karaliene atgriezās savos apartamentos. Viņas galma dāmas — de Brežī k-dze, de Bomona k-dze, de Molvila k-dze un de Sokratines k-dze, iesaukta lā par savu izcilo prātu, pašreiz, ēda vakariņas, no tikko kā atnestiem pusdienu pārpalikumiem.

Karaliene izdeva rīkojumus: pārrunāja svētku rīkošanu pēc divām dienām, kuras par godu viņai rīkoja marķīzs Vilkjē; norādīja personas, kuras vēlētos redzēt ielūgtas uz šīm pusdienām; nozīmēja braucienu uz. Val-de-(irasu uz parītdienu, kur viņa vēlējās pielūgt Dievu, un pavēlēja savam kambarsulainim Bcringcmam, viņu visur pavadīt.

Pēc vakariņām, kuras viņa paēda kopā ar savām galma dāmām, karaliene paziņoja, ka ir ļoli nogurusi un aizgāja gulēt. Dc Molvila kundze, kura tovakar dežurēja, palīdzēja karalienei pārģērbties. Karaliene apgūlās, mīļi aprunājās ar de Molvila kundzi, tad viņu atlaida.

Šajā pašā laikā d'Arlanjans brauca prelāta karietē.

Pēc mirkļa galma dāmas iesēdās karietēs, un izbrauca no pils pagalma.

Nosita pusnakts slundu.

Pēc minūtēm piecām Bernuīns pieklauvēja pie karalienes guļamistabas durvīm, atnākot pa to pašu slepeno eju, ko izmantoja kardināls.

Austrijas Anna pali alvēra durvis.

Viņa jau bija apģērbta, tas ir uzvilktas zeķes un plats peņuārs.

— Tas esat jūs, Bernuīn? — vaicāja viņa. — Vai d'Artanjans ir jau šeit?

— Jā, jūsu augstība, viņš ir lūgšanu istabiņā un gaida, kad jūs būsit gatava.

— Esmu gatava, pasakiet La Porlam, lai uzmodina un apģērbj karali, pēc tam ieejiet pie ma.šala Vilruā un brīdiniet viņu manā vārdā.

Karaliene aizgāja uz. savu lūgšanu istabiņu, kura tika apgaismota ar vienu Venēcijas stikla lampiņu. Šcil viņa ieraudzīja d'Artanjanu, kurš viņu gaidīja.

— Tas esat jūs, — tcica viņa.

— Jā, jūsu augstība.

— Vai viss ir gatavs?

— Jā, viss ir gatavs, jūsu augstība.

— Bet kardināla kungs?

— Viņš ir laimīgi ticis ārā no Parīzes un gaida jūs Kur-la-Rcnā.

— Bet kādā karietē mēs brauksim?

— Esmu visu paredzējis. Kariete gaida jūs lejā, jūsu augstība.

— Iesim pie karaļa.

D'Artanjans paklanījās un sekoja karalienei..

Jaunais Ludviķis bija jau gandrīz apģērbts, tikai vēl bez zābaeiņiem un kamzolīša. Viņš bija ļoti pārsteigts, un jautājumi bira viens pēc otra, bet La Ports spēja viņam tikai atbildēt:

— Jūsu majestāte, tā pavēlēja karaliene.

Karaļa gultas sega bija atklāta un varēja redzēt palagu, kurš bija tik ļoti nonēsāts, ka citviet varēja manīt pa caurumiņam.

Tā bija viena no1 Mazarīni skopulības pazīmēm.

Ienāca karaliene; d'Artanjans apstājās uz sliekšņa. Bērns, ieraudzīdams karalieni, izrāvās no La Porta rokām un pieskrēja pie viņas. Karaliene deva d'Artanjanam zīmi pienākt.

D'Arlanjans pienāca.

— Mans dēls, — teica Austrijas Anna, norādot uz musketieri, kas stāvēja viņai blakus ar neapsegtu galvu,- lūk, d'Artanjana kungs, kurš ir ļoti drosmīgs, tāpat kā viens no senajiem bruņiniekiem, par kuriem jūs mīlat tik ļoti klausīties. Alccraties labi viņa vārdu un ieskatāties viņa sejā, tāpēc ka šodien mums viņš izdarīs lielu pakalpojumu.

Jaunais karalis paskatījās uz musketieru virsnieku lielām dzirkstošām acīm un atkārtoja:

— D'Artanjana kungs?

— Jā, mans dēls.

Mazais karalis lēnām pacēla savu roku un pastiepa to musketierim, kurš, nokritis uz viena ceļgala, to noskūpstīja.

— D'Artanjana kungs, — atkārtoja Ludviķis. — Labi, jūsu augstība, es atcerēšos.

Tajā brīdī visi sadzirdēja kaut kādu troksni.

— Kas tad tas? — jautāja karaliene.

— Oho! — atbildēja d'Artanjans, uzmanīgi ieklausoties ielas troksnī. — Tā ir sacelšanās.

— Vajag bēgt, — tcica karaliene.

— Jūsu augstība, atļaujiet man rīkoties; vajag palikt un uzzināt, ko lauta vēlas.

— D'Artanjana kungs!

— Es par visu atbildu.

Nekas tā nepielīp, kā pašpārliecinātība. Karaliene pati būdams stipra un vīrišķīga, ļoti labi mācēja cienīt šīs īpašības citos cilvēkos.

— Rīkojaties, — viņa teica, — cs uz jums paļaujos.

— Atļaujiet man, jūsu augstība, visu, kas skars šo jautājumu, atdot pavēles jūsu vārdā?

— Atļauju.

— Ko viņiem vēl vajag? — jautāja mazais karalis.

— To mēs tūdaļ uzzināsim, jūsu majestāte, — teica d'Artanjans.

Viņš ātri izgāja no istabas.

Troksnis pieauga, likās, tas piepilda visu Pale-Rojāla pili. No pils pagalma atskanēja neskaidri kliedzieni.

Pusapģērbtais karalis, karaliene un La Ports stāvēja uz vietas nekustīgi, ieklausoties un gaidot, kas notiks.

Ieskrēja Komenžs, kurš šonakt stāvēja sardzē. Viņam bija apmēram divi simti kareivju, un viņš tos varēja sūtīt karalienes aizsardzībai.

— Kas tur notiek? — jautāja karaliene d'Artanjanam.

— Jūs augstība, ir izplatījušās baumas, ka jūsu augstība ir izbraukusi no Pale-Rojāla pils, aizvedot līdzi karali. Tauta vēlas pārliecināties, ka tā nav taisnība, citādi viņi gatavi sagāzt pili.

— O, tas nu ir par daudz, — tcica karaliene. — Es viņiem tūlīt parādīšu, kā cs esmu aizbraukusi.

D'Artanjans redzēja pēc karalienes sejas izteiksmes, ka viņa tūlīt izdos kādu cietsirdīgu pavēli, tāpēc viņš piegāja klāt un teica:

— Jūsu augstība, vai jūs man vēl tāpat uzticaties?

Viņa vārdi viņai lika attapties.

— Jā, — viņa tcica, — pilnīgi uzticos.

— Vai jūs piekritīsit manam padomam, jūsu augstība?

— Runājiet.

— Aizsūtiet prom Komcnžu. Lieciet, lai viņš ar saviem cilvēkiem ieslē­dzas sardze telpās un zirgu staļļos.

Komenžs uzmeta d'Artanjanam skaudīgu skatienu.

— Jūs dzirdējāt, Kom'enž? — vaicāja karaliene.

D'Artanjans piegāja pie viņa; ar viņam piemītošo intuīciju viņš saprata Komenža raižpilno skatienu.

— Atvaino mani, Komenž, — viņš teica, — jo mēs abi esam karalienes kalpi, vai ne tā? Tagad ir mana kārta izdarīt viņai pakalpojumu, tāpēc neapskaud mani šajā laimē.

Komenžs paklanījās un izgāja.

„Lūk, esmu piedzīvojis sev jaunu ienaidnieku!" — nodomāja d'Arlanjans.

— Ko tagad darīsim? — jautāja karaliene, vēršoties pie d'Artanjana. — Jūs dzirdat, troksnis nevis rimst, bel pal pieaug.

— Jūsu augstība, — atbildēja d'Arlanjans, — tauta vēlas redzēt karali. Vajag parādīt viņu tautai.

— Kā parādīt? Kur? No balkona?

— Nē, jūsu augstība, gultā gulošu, aizmigušu.

— O, jūsu augstība, d'Artanjana kungam taisnība, — iesaucās La Ports.

Karaliene mazliet padomāja, pasmaidīja, un kā sieviete, kurai nav sveša

izlikšanās, nočukstēja:

— Tik patiešām.

— La Port, — teica d'Artanjans, paziņojiet tautai, tikai caur pils režģiem, ka tautas vēlēšanās tiks izpildīta, un pēc piecām minūtēm viņi ne tikai redzēs karali, bet pat aizmigušu gultā; picbilstiet, ka karalis guļ un karaliene pieprasa, lai tūlīt pat izbeigtos šis troksnis, kurš varētu uzmodināt karali.

— Bet nc jau visus laidīsim uz pili? Pārstāvjus no trīs vai četriem cilvēkiem, vai ne tā?

— Visus, jūsu augstība.

— Bet viņi mūs aizturēs lidz rītausmai, padomājiet par to!

— Ne vairāk kā ceturtdaļstundu. Es par visu atbildu, jūsu augstība. Ticiet man: cs pazīstu šo tautu, tā ir kā liels bērns, kuru vajag likai apmiļol. Pie guloša karaļa gultiņas, viņi būs klusi un rāmi kā jēriņi.

— Ejiet, La Port, — teica karaliene.

Jaunais karalis pienāca pie mātes. i

— Kāpēc vajag izpildīt šo ļaužu vēlmes? — viņš teica.

— Tā vajag, bērns, — teica Austrijas Anna.

— Bet, ja man saka: „Tā vajag", — tad es neesmu vairs karalis.

Karaliene apmulsa.

— Jūsu majestāte, — griezās pie viņa d'Artanjans, — atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu.

Ludviķis XIV pagriezās, izbrīnējies, ka ar viņu kāds ir iedrošinājies uzsāki sarunu.

Karaliene klusām paspieda zēna roku.

— Runājiet, — viņš teica.

— Vai jūsu majestātei ir kādreiz gadījies, kad jūs spēlējāt Fontenblo vai Versaļas pils pagalmā pēkšņi ieraudzīt, ka debesis pārklājas ar mākoņiem un atskan pērkona dārdi?

— Jā, protams.

— Tad, lūk, šie pērkona grāvieni, lai arī kā jums negribējās iet mājās, teica: „Jūsu majestāte, jums vajag iet mājās".

— Kā tad. Bet man teica, ka pērkons — tā ir Dieva balss.

— Ieklausieties, jūsu majestāte, tautas balsu dunoņā, un jūs sapratīsit, ka šie trokšņi ir ļoli līdzīgi.

Patiešām, šajā mirklī lidz. viņiem nonāca, kaut kāda šausmīga dunoņa.

Pēkšņi viss apklusa.

— Lūk, valdniek, — turpināja d'Artanjans, — tik tikko tautai paziņoja, ka jūs guļat. Redzat, tātad jūs vēl esat karalis.

Karaliene ar izbrīnu skatījās uz šo savādo cilvēku, kurš ar savu izteikto vīrišķību bija pielīdzināms visdrosmīgākajiem karotājiem, bet ar savu prātu un viltību pārspēja visus diplomātus. Ienāca La Ports.

— Nu ko, La Port? — jautāja karaliene.

— Jūsu augstība, — atbildēja viņš, — d'Artanjana kunga pareģojums piepildījās: viņi apklusa kā pēc burvja mājiena. Tūlīt viņiem liks alvērli pils vārti, un pēc piecām minūtēm viņi būs klāt.

— La Port, — tcica karaliene, — kā būtu, ja jūs noguldītu vienu no saviem dēliem karaļa vietā? Mēs varētu pa to laiku aizbraukt.

— Ja jūsu augstība pavēl, tad mani dēli, tāpat kā es, ir gatavi kalpot savai karalienei. '

— Nē, — tcica d'Artanjans, — nedariet to, tāpēc ka starp šiem cilvēkiem var gadīties ari lādi, kuri pazīst karali. Ja pamanīs krāpšanu, lad būs beigas.

— Jums atkal ir taisnība, — teica Austrijas Anna. — La Port, nolieciet karali gulēt.

La Ports nolika karali gultā neizģērbtu, nosedzot viņu pilnīgi līdz sejiņai.

Karaliene noliecās un noskūpstīja karali uz pieres.

— Izliekaties aizmidzis, Luī, — viņa teica.

— Labi, — teica karalis, — bet cs nevēlos, lai kāds no viņiem man pieskartos.

— Jūsu majestāte, es stāvēšu jums blakus, — leica d'Artanjans, — un es galvoju jums, ja tikai kāds uzdrošināsies uz šādu nekaunīgu soli, tas samaksās par to ar savu dzīvību.

— Ko tagad darīt? — jautāja karaliene. — Es dzirdu viņus nākam.

— La Port, cjiel viņiem pretī un atkārtojiet viņiem vēlreiz, lai neviens netrokšņotu. Jūsu augstība, jūs nostājaties šeit, bet es nostāšos karaļa gultas galvgali un, ja būs vajadzība, tad miršu par viņu.

La Ports izgāja, karaliene nostājās pie portrejām, bcl d'Artanjans aiz gtiltas galvgalī.

Varēja saklausīt klusinātu soļu troksni, aizturētu elpu vilcienus un klusus čukstus; karaliene pali pacēla portjeras, pielikusi pirkstu pie lūpām.

Ieraugot karalieni, visi gobijīgi noliecās viņas priekšā un apstājās.

— Nāciet, kungi, nāciet! — teica karaliene.

Pūlis sāka svārstīties, it kā kaunoties. Viņi bija gaidījuši pretošanos, gatavojās cīņai ar apsardzi, uzlaužot pils režģus; bet šeit vārti paši alvērās viņu priekšā un karali — visādā gadījumā, pirmajā acumirklī, — apsargāja likai māte.

Priekšgalā ejošie sāka sačukstēties un gribēja griezties atpaka|.

— Nu nāciet taču, kungi! - teica La Ports. — Karaliene atļāva.

Tad viens no drosminiekiem atļāvās pārkāpt slieksni un ienākt istabā.

Nāca viņš uz. pirkstgaliem, un pārējie sekoja viņa piemēram. Istaba sāka piepildīties ar cilvēkiem, ievērojot pilnīgu klusumu. Likās, ka visi šie cilvēki ir vispaklausīgākie pils galminieki. Tālu vēl aiz durvīm varēja redzēt galvas, kuras, lai kaut ko varētu saskatīt, cēlās uz pirkstgaliem.

D'Arlanjans visu redzēja pa portjeru spraudziņu; pirmo no ienācēju vidus viņš pazina uzreiz — tas bija Planšē.

— Jūs vēlējāties redzēt karali, — vērsās pie viņa karaliene, saprotot, ka viņš varētu būt viens no šā pūļa vadītājiem, — un man arī gribējās jums viņu parādīt. Pienāciet, paskataties un pasakiet, vai mēs esam līdzīgi cilvēkiem, kas grib bēgt.

- Protams nē, — atbildēja Planšē, nedaudz izbrīnējies par parādīto godu.

— Pasakiet maniem mīļajiem un jaukajiem, parīziešiem, — tcica smaidot karaliene, kuras nozīmi saprata tikai d'Artanjans, — ka jūs pats personīgi redzējāt karali, kurš gulēja savā gultiņā, un karalieni, kura arī bija gatava drīz doties pie miera.

— Pateikšu, jūsu augstība, un visi apkārlstāvošie, to visu apstiprinās…

— Kas vēl? — jaulāja Austrijas Anna.

— Atvainojiet, jūsu augstība, - leica Planšē, - bet vai, paliesi, gultiņā guļ pats karalis?

Austrijas Anna nodrebēja.

— Ja jūsu vidū ir kāds, kurš pazīsi karali pēc sejas, — teica viņa, — lai viņš pienāk un pasaka, vai las ir karalis.

Iznāca viens cilvēks, kurš viscaur bija ietinies apmetnī, piegāja pie bērna gultiņas un paskatījās uz gulošo bērnu.

D'Artanjanam sāka likties, ka šim cilvēkam varēlu būt slikti nodomi, un viņš jau uzlika roku uz zobena roktura; bet pēc kustības, kādu izdarīja šis cilvēks, noliecoties pāri gultiņai, viņa apmetnis netīšām pavērās un viņš pazina prelāta kungu.

— Tas patiešām ir karalis, — viņš teica, paceļot savu galvu. — Lai Dievs stāv klāt viņa majestātei!

Un visi šie cilvēki, kuri bija ienākuši tik agresīvi noskaņoti, tagad pilnīgā klusumā svētīja šo karaļbērnu.

— Tagad, mani draugi, - teica Planšē, - pateiksimies karalienei un atstāsim viņus.

Visi godbijīgi paklanījās un viens aiz otra klusi, tāpat kā bija ienākuši, aizgāja. Planšē, kurš bija ienācis pirmais, gāja pēdējais.

Karaliene viņu apstādināja.

— Kā jūs sauc, mīļais draugs? — vaicāja viņa.

Planšē pagriezās, izbrīnījies par šādu jautājumu.

. — Jā, — teica karaliene, — man jūs uzņemt bija tāds pats gods, kā uzņemot augstas kārtas princi, — tāpēc es vēlētos zināt jūsu vārdu.

„Jā, — domāja Planšē, — lai vēlāk, varētu man atmaksāt, tāpat kā princim. Liels paldies!"

D'Artanjans sastinga, baidīdamies, ka Planšē, padodoties karalienes glaimiem, nenosauc savu īsto vārdu.

- Jūsu augstība, — cienīgi atbildēja Planšē, — mani sauc Dulorjē, esmu vienmēr jūsu rīcībā.

— Pateicos jums, Dulorjē kungs, — teica karaliene. — Bet ar ko jūs nodarbojaties?

— Es tirgoju audumus, jūsu augstība, uz Burdonē ielas.

— Tas ir viss, ko es vēlējos uzzināt, — teica karaliene, — mēs vēl redzēsimies, Dulorjē kungs.

— Lieliski, — noteica d'Artanjans, — Planšē nav muļķis; uzreiz, redzams, ka viņš ir izgājis labu skolu.

Visi šā dīvainā uzveduma dalībnieki kādu minūti lūkojās viens uz. otru, nesakot ne vārda. Karaliene vēl arvien stāvēja durvīs, d'Artanjans pa pusei iznācis no savas slēptuves stāvēja vēl pie gultiņas, karalis, piepacēlies uz viena elkoņa, gatavs atkal likties gulēt, ja izceltos kaut vismazākais vai aizdomīgākais troksnis; bet nekas vairs nenolika.

Karaliene atviegloti uzelpoja. D'Artanjans noslaucīja pieri. Karalis izlēca no gultas un teica: • — Braucam!

Sājā mirklī ienāca La Ports.

— Nu kā? — jautāja karaliene.

— Jūsu augstība, es viņus pavadīju līdz pašiem vārtiem, — atbildēja kambarsulainis. — Viņi paziņoja saviem biedriem, ka redzējuši karali un karalieni un, ka runājuši ar jums, jūsu augstība, un tagad viņi visi izklīst, ļoti apmierināti un lepni.

— Ak, šie nelieši! — noteica karaliene, — viņi man dārgi samaksās par šo savu nekaunību!

Vēlāk, griezdamās pie d'Artanjana. viņa teica:

— Kungs, man nekad nav bijis neviena tik laba padomdevēja. Turpiniet: kas mums tagad ir darāms?

— La Port, lūdzu pabeidziet viņa majestātes tualeti.

— Tātad mēs varēsim braukt? - jautāja karaliene.

— Kad tikai jūsu augstībai labpatiksies: jums atliek tikai nokāpt pa slepenajām kāpnēm; es jūs gaidīšu pie izejas.

— Ejiet, — teica karaliene, - es jums sekošu.

D'Artanjans nokāpa lejā; karietes stāvēja noteiktā vietā, bet musketieris sēdēja uz bukas.

D'Artanjans paņēma uz. bukas gulošo saini, kur bija Hondī kunga važoņa apmetnis un cepure. D'Artanjans uzlika cepuri un uzmeta uz. pleciem apmetni.

Musketieris nokāpa no bukas.

— Ejiet, — teica d'Artanjans, — atbrīvojiet jusu biedru, kurš apsargā važoni. Pēc tam abi sēžaties zirgos, dodaties uz Tiktonijas ielu, uz viesnīcu „Kaz.iņa'', paņemiet tur manu un di Vallona kunga zirgus, apseglojiet tos un pavadā aizvediet tos uz Kur-la-Rcnu. Ja Kur-la-Rcnā jūs mani vairs ncsatiksiet, tad brauciet uz Sen-Žcrmēnu. Tas viss notiks ar karalienes ziņu.

Musketieris atdevis godu, devās izpildīt uzdevumu.

D'Arlanjans apsēdās uz bukas.

Aiz jostās viņam bija aizbāztas divas pistoles, pie kājām gulēja muskete, t aiz muguras — kails zobens.

Iznāca karaliene; aiz viņas nāca karalis un Anžujas hercogs, viņa brālis.

— Prelāta kariete! — iesaucās karaliene, soli atkāpjoties.

— Jā, jūsu augstība, — teica d'Artanjans, — bet, lūdzu, sēžaties droši; es pats to vadīšu.

Karaliene iesēdās karietē. Karalis un viņa brālis apsēdās karaliei blakus.

— Nāciet, sēžaties, La Port, — teica karaliene.

— Kā, jūsu augstība? — jautāja kambarsulainis. — Es vienā karietē ar jūsu augstību?

— Šodien mēs neievērosim etiķeti, jo runa iet par karaļa glābšanu. Sēžaties, La Port.

La Ports paklausīja.

— Nolaižiet aizkarus, — teica d'Artanjans.

— Vai tas nebūs pārāk aizdomīgi? — jautāja karaliene.

— Esiet mierīga, jūsu augstība, - teica d'Artanjans, man jau ir sagatavota atbilde.

Aizkari tika nolaisti, un kariete sāka ātri braukt pa Rišeljē ielu. Pie sargposteņa viņiem pretī iznāca divpadsmit cilvēki ar komandieri priekšgalā.

D'Artanjans pamāja viņam pienākt tuvāk pie karietes.

— Jūs pazīstat šo karieti? - jautāja viņš seržantam.

— Nē, — viņš atbildēja.

— Tad apskatiet ģērboni.

Seržants pielika lukturi pie karietes durvīm.

— Tas ir prelāta kunga ģerbonis' — viņš iesaucās.

— Tss! Viņš tur ir kopā Gcmcnē kundzi.

Seržants sāka skaļi smieties.

— Laidiet cauri! — viņš pavēlēja. — Es viņus pazīstu.

Pēc tam, pienākdams pie nolaistajiem aizkariem, tcica:

— Vēlu jauki pavadīt laiku, monsinjor.

— Nekauņa! — kliedza viņam d'Artanjans. — Jūsu dēļ es varu pazaudēt šo vietu!

Nočīkstēja vārti, un d'Arlanjans savā priekšā redzēja plašu lauku un lielu platu ceļu. Kariete sāka traukties strauji uz. priekšu.

Pēc minūtēm piecām viņi piebrauca pie kardināla karietes.

— Tas ir viņš! — sauca Portoss.

— Par važoni! — izbrīnījies iesaucās Mazarini.

— Un prelāta kunga karietē! — piebilda karaliene.

— Velns parāvis, d'Artanjana kungs, — teica Mazarīni, — jūs esat nenovērtējams cilvēks.