Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXXII Par to kā Mušketonu gandrīz vai neapēda, pēc tā pirms viņš gandrīz netika izcepts

Ilgs klusums iestājās laivā pēc šausminošās ainas, par kuru mēs tikko kā stāstījām.

Mēness uz mirkli parādījās cauri mākoņiem — it kā Liktenim gribētos, lai neviens sīkums nepaslidētu garām mūsu draugu skatieniem — un tad tas pazuda. Atkal viss iegrima melnā tumsā, kura atstāj šausminošu iespaidu tuksnešos, bet it sevišķi mitrajos ūdens tuksnešos, kurus sauc par Okeānu. Bija dzirdami tikai vēja auri, kuri dzina melnus viļņu vālus.

Portoss pirmais pārtrauca klusumu.

— Esmu daudz ko redzējis savā mūžā, bet nekas mani nav tā satriecis, kā šis atgadījums. Un tomēr, kaut arī satraukums vēl nav rimis, es jums paziņoju, ka esmu dziļi laimīgs. Man liekas, it kā kalns būtu novēlies no maniem pleciem, un es beidzot varu brīvi uzlepot.

Savu vārdu apstiprinājumam Portoss skaļi ievilka elpu, ka varēja vienīgi apskaust viņa plaušām.

— Bet es, — ierunājās Aramiss, — nevaru to pašu pateikt par sevi. Esmu satriekts, es neticu tam, ko rāda manas acis, es šaubos par to, ko cs redzēju savām acim, man ir bail, man visu laiku liekas, ka šis nezvērs tūlit-tūlit iznirs no ūdens, turot rokās dunci, kuru mēs visi redzējām iedurtu viņa krūtis.

— O, es gan par to esmu pilnīgi mierīgs, — Portoss atbildēja. — Dūriens iznāca zem piektās ribas, un duncis tika iegrūsts līdz spalam. Es jums nepārmetu, Atos; pavisam otrādi — ja dur ar dunci, tad tikai tā. Tagad esmu dzīvs, jautrs, un man ir viegli elpot.

— Nesteidzieties svinēt uzvaru, Portos! — viņu pārtrauca d'Artanjans — Vēl nekad mēs neesam bijuši tādās briesmās, kā tagad, jo vieglāk ir tikt galā ar otru cilvēku, nekā ar dabas stihiju. Mēs esam atklātā jūrā, naktī, bez locmaņa, mazā laivelē; viens lielāks vēja pūtiens un mēs varam apgāzties — tad mēs visi aiziesim bojā.

Mušketons dziļi nopūtās.

— Jūs esat nepateicīgs, d'Artanjan, — Atoss ierunājās. — Jā, nepateicīgs savam Liktenim, kurš jūs un mūs visu laiku ved uz priekšu, — pēc visa tā, kad mēs visi izglābāmies un palikām dzīvi. Izbēgt tik daudzām nelaimēm tikai tāpēc, lai pēc tam aizietu bojā? O, nē! Mēs izbraucām no Grinvičas jūrā, kad pūta rietumu vējš. Šis pats vējš pūš arī tagad.

Atoss, skatīdamies debesis, uzmeklēja Polārzvaigzni.

— Lūk, Lielais Lācis, tātad tur ir Francija. Mūsu laivu dzen vējš, un, ja tas neizmainīsies, tad mēs nokļūsim Kalē vai Buloņā. Ja laiva apgāzīsies, lad mēs esam tik stipri un tik labi protam peldēt, — vismaz pieci no mums, — ka spēsim to atkal pagriezt atpakaļ, bet, ja mums^tas neizdosies, tad visi turēsimies pie laivas malas. Galu galā, mēs atrodamies ceļā no Duvras līdz Kalē un starp Portsmutu un Buloņu. Ja ūdens saglabātu kuģu noietos ceļus, tad šeit būtu dziļas slieces. Es ne mirkli nešaubos, ka dienas laikā mēs noteikti satiksim kādu zvejnieka laivu vai kuģi, kurš mūs paņems uz sava borta.

— Bet, ja mēs nevienu nesaliksim, vai, ja vējš sagriezīsies uz ziemeļiem?

— Tqad tā ir cita lieta: tad mēs zemi ieraudzīsim tikai tajā Okeāna pusē.

— Citiem vārdiem sakot, nomirsim badā, — Aramiss paskaidroja.

— Jā, tas ir iepējams, — atbildēja grāfs de La Fērs.

Mušketons atkal smagi nopūlās. Šoreiz tas bija daudz skumjāks un dziļāks, nekā pirmais.

— Nu, Muston, — Portoss griezās pie viņa, — ko tu tā pūt? Tas jau paliek apnicīgi.

— Tāpēc ka ir auksls, kungs, - Musketons atbildēja.

— Muļļiības! — Portoss teica

— Ka muļķības? — Mušketons izbrīnījies jautāja.

— Protams. Tavs ķermenis ir klāts ar lielu tauku virskārtu, tā kā aukstumam līdz. tavam ķermenim nemaz nenokļiīt. Nē, šeit ir kaut kas cits, runā tiešu valodu.

— Nu, ja runājam atklāti, tad tieši šī tauku kārta, kā jūs izteicāties, mani ari baida.

— Bet kāpēc, Muston? Saki droši, mēs tev at|aujam.

— Es atcerējos, kungs, ka de Brasjē pils bibliotēkā bija daudz ceļojuma aprakstu, kurus sarakstīja Žans Mokē un slavenais jūrasbraucējs Anrī Ceturtais.

— Nu un kas?

— Tad, lūk, kungs, — Mušketons turpināja, — šajās grāmatās bija daudz aprakstu par jūras piedzīvojumiem, līdzīgi tiem, kurus mums nākas piedzīvot pašlaik.

— Turpini, turpini, Muston, tas kļūst interesanti.

— Tad, luk, kungs, līdzīgos gadījumos ceļotāji, izsalkuma mocīti, kā rakstīja Zans Mokē, sāka ēst viens otru, iesākot ar…

— Ar pašiem treknākajiem! — d'Artanjans iesaucās, nespēdams valdīt smieklus, neskatoties uz stāvokļa dramatismu.

— Jā, jā, kungs, — Mušketons atbildēja, mazliet apjukdams no negai­dītiem smiekliem, — un ļaujiet man piezīmēt, ka es šeit neredzu neko smieklīgu.

— O, lūk, īsts pašaizliedzības piemērs! Cēlsirdīgais Muston! — Portoss teica. — Esinu gatavs dot galvu ķīlā, ka tu redzēsi, kā tevi sadalīs pa gabaliņam, līdzīgi alnim, kad viņu sagriež gabalos, — un tavu trekno karbo­nādi ēdis tavi kungi.

— Jā, kungs, kaut arī par šo prieku, kuru jūs ar tādu sajūsmu paredzat, es, man jāatzīst, izjūtu tikai dziļas skumjas. Tomēr es nenožēlošu, ja būšu pārliecināts, ka mirstu jūsu labklājības dēļ.

— Muston, — iesaucās aizkustinātais Portoss, — ja mums būs lemts kādreiz atkal redzēt Pjerfonas pili, tad tu saņemsi vinogulāju plantācijas, kuras atrodas aiz. fermas, savā īpašumā.

— Un tu, protams, to nosauksi par ..Pašaizliedzības vīnogulāju", — Aramiss teica, — lai mūžam saglabātu savā atmiņā savu lielo pašaizliedzību.

— Sevaljē, — smiedamies, iejaucās sarunā d'Artanjans, — bet jūs, protams, nogaršosit Mustonu bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem ne ātrāk, kā pēc divu vai triju dienu badošanās.

— Nu, nē, — teica Aramiss, — es dotu priekšroku Blezuā; mēs viņu pazīstam ne tik ilgi, kā Mustonu.

Kamēr draugi apmainījās ar saviem jociņiem, galvenokārt mēģinot izklaidēt Atosu no drūmajām domām par tikko pārdzīvotajiem notikumiem, kalpi tomēr jutās kaut kā ne sevišķi omulīgi, atskaitot vienīgi Grimo, kurš bija pārliecināts, ka, lai cik ,slikti klātos, viņu šī nelaime neskars.

Viņš nepiedalījās nevienā sarunā, klusēja, kā parasti, un no visa spēka airēja ar abiem airiem.

— Tu visu laiku airē?

Atoss griezās pie viņa.

— Grimo piekrītoši pamāja.

— Kāpēc?

— Es sildos.

Patiešām, ja citiem zobs uz zoba nestāvēja, tad Grimo piere vizēja no smalkām sviedru lāsītēm.

Pēkšņi Mušketons skaļi un priecīgi iesaucās. Viņš pacēla virs galvas savu roku, kurā bija sažņaugta pudele.

— O! — viņš līksmoja, dodot pudeli Portosam. — O, mans dārgais kungs, mēs esam glābti. Laivā ir arī ēdamais.

Viņš sāka cītīgi rakņāties zem sola, no kura apakšas viņš izvilka dārgo mantu. Izrādījās, ka tur vēl ir daudz tādu pudeļu, maize un gabals kūpinātas desas.

Nav vajadzības teikt, ka šis atradums visus uzjautrināja, atskaitot Atosu.

— Velns lai parauj! — Portoss iesaucās (bet lasītājs atcerās, ka viņš bija izsalcis jau tad, kad uzsēdās uz kuģa), — brīnums, kā no uztraukuma kuņģis kļūst tik tukšs!

Viņš vienā rāvienā izdzēra veselu pudeli, un viens pats apēda kādu trešdaļu visas maizes un desas krājumu.

— Nu, bet tagad mēģiniet gulēt vai arī pacenšaties aizmigt, — Atoss tcica. — Es palikšu sardzē.

Visiem citiem cilvēkiem, ne tik norūdītiem, kādi bija mūsu drošsirdīgie piedzīvojumu meklētāji, līdzīgs priekšlikums liktos vienkārši smieklīgs. Patiešām, viņi visi bija izmirkuši lidz pēdējais vīlītei, pūta ledains vējš, vienīgi pārdzīvotie uztraukumi liedza viņiem uzreiz iemigt. Bet šiem liktens izmeklētajiem cilvēkiem ar dzelzs gribu, norūdītiem pret visādiem negadījumiem, nekas nespēja kavēt viņu miegu, ja pienāca laiks atpūtai un tā viņiem bija nepieciešama.

Un tā katrs no viņiem, pilnīgi uzticoties Atosam, ērtāk iekārtojās un centās izpildīt Atosa rīkojurnv. Aloss, sēdēdams pie stūres un skatīdamies debesīs, kur viņš centās atrast ceļu uz Franciju, palika atkal sēžot viens, kā bija solījis draugiem, ja domīgi vadīja laivu pēc sava nospraustā ceļa.

Pēc dažu stundu atpūtas un miega draugi tika Atosa pamodināti.

Pirmie rītausmas stari jau sārtojās pie apvāršņa. Viņu priekšā, desmit muskešu šāvienu attālumā, varēja redzēt trīsmastu burenieku, kurš bija tievš un garš, kā bezdelīgas spārns.

— Kuģis! — vienā balsī priecīgi iesaucās visi draugi, kuriem kā atbalss, skanēja kalpu balsis.

Patiešām, tas bija transporta kuģis, kurš devās no Dunkeras uz Buloņu.

Četru musketieru varenās balsis, Blezuā un Mušketona kliedzieni salija kopā vienā spēcīgā un varenā sirēnā, kura vēlās pāri gludajam ūdens spogulim, bet Grimo klusēdams uz. airu gala uzlika cepuri un pacēla to augstu gaisā, mēģinot pievilkt to cilvēku uzmanību, kuri atradās uz kuģa.

Pēc ceturtdaļstundas laiva, kura bija atsūtīta no kuģa, paņēma mūsu ceļinieku laivu tauvā; viņi tika aizvesti līdz kuģim, kur visi pārkāpa uz. dunkeru kuģa klāju. Grimo sava saimnieka vārdā piedāvāja kuģa šķiperam divdesmit ginejas.

Bet pulkstens deviņos no rīta, pateicoties labam ceļavējam, mūsu draugi piestāja savas dzimtenes krastos.

— Velns lai parauj! Cik labi var justies mājās, — teica Portoss, stingri nostājoties uz savām kājām krastmalas smiltīs. — Lai tikai kāds pamēģina uz mani ne tā paskatīties vai aizskart mani ar šķību skatienu! Velns parāvis! Esmu gatavs karot ar veselu lielvalsti!

— Tikai, lūdzu, nemetiet savus izaicinājumus tik ļoti skaļi, — d'Artanjans piezīmēja, — par cik uz mums jau tā visi skatās ne bez aizdomām.

— Kas tad? — Portoss nevarēja rimties. — Viņi vienkārši jūsmo par mums.

— Nu, bet es, - d'Artanjans atbildēja, nemaz netaisos izrādīties. Es, Portos, pamanīju, cilvēkus melnos apģērbos, bet pie pašreizējiem apstākļiem, man jāatzīst, baidos no cilvēkiem, kuri ir melnās drēbēs.

— Tie ir muitnieki, — Aramiss paskaidroja.

— Pie bijušā kardināla, — Atoss teica, — mums tiktu veltīta daudz lielāka uzmanība, nekā ievestajām precēm.

— Tomēr es jūtos ne visai droši, — d'Artanjans teica, — tāpēc es dodos uz kāpām.

— Kāpēc ne uz pilsētu? — Portoss jautāja. — Es labāk dotu priekšroku labai viesnīcai, nekā šīm smiltīm, kuras Dievs atvēlējis, pēc manām domām, tikai trusīšiem. Bez tam, es gribu ēst.

— Dariet, kā vēlaties, Portos, — d'Artanjans atbildēja. — Bet, es esmu pārliecināts, ka cilvēkam jūsu pašreizējās stāvoklī vislabākā un vismierīgākā vieta būtu atrasties tuksnesī.

Un d'Artanjans, pārliecināts, ka vairākums ir viņa pusē, devās, nenogaidījis Portosa atbildi, uz kāpām. Visi viņa ceļabiedri devās viņam līdzi un drīz vien visi atradās aiz smilšu kāpām, lieki nepiegriežot svešinieku pētošos ska'.'cnus

— Nu, bet tagad, — Aramiss noteica, kad viņi bija nogājuši ceturtdaļjūdzi,

— aprunāsimies.

— Nē, nē, — d'Artanjans iebilda, — tieši otrādi, ejam tālāk. Mēs izmukām Kromvelam, Mordauntam, jūrai; tie bija trīs briesmoņi, kuri bija sagatavojušies mūs aprīt, bet no Mazarīni kunga mums neizmukt.

— Jums taisnība, d'Artanjan, — Aramiss piezīmēja, — šķirsiemies, iesim katrs uz savu pusi.

Porloss gribēja iebilst pret šo priekšlikumu, bet d'Artanjans, saspiežot viņa roku, lika saprast, ka jāklusē. Portoss vienmēr pakļāvās savam draugam, vienmēr un visur, ar savu vienkāršo lēnprātību atzīdams, sava drauga pārākumu. Vārdi, kurus viņš gribēja izteikt, palika nepateikti.

— Bet kāpēc mums šķirties? — Atoss pajautāja.

— Tāpēc ka, — d'Artanjans iesāka, — mēs, es un Portoss, bijām sūtīti pie Kromvela ar uzdevumu, bet tā vietā, mēs kalpojām Čārzam Pirmajam, kas nebūt nebija tas, ko no mums gaidīja. Ja Mazarīni uzzinās, ka mēs atbraucām kopā ar ševaljē d'Erblē un grāfu de La Fēru, tad mūsu vaina tiks uzreiz pierādīta. Ja mēs atgriezīsimies vieni paši, tad mūsu vaina būs jāpierāda, bel, ja tā jāpierāda, tad notikumu secība var izvērtstics ļoli dažādi. Visādā gadījumā man ļoti gribās pamuļķot Mazarīni.

— Jā, — Portoss iesaucās, — jums ir taisnība!

— Jūs esat aizmirsis, — Atoss iebilda d'Artanjanam, — ka mēs esam jūsu gūstekņi. Mūsu vārds paliek spēkā, un, ja jūs mūs aizvedīsit uz Parīzi, kā gūstekņus…

— Pietiks, Atos! — viņu pārtrauca d'Artanjans, — patiešām, brīnos, kā cilvēks ar tādām apdāvinātām prāta spējām, kādas ir jums, varat runāt tik nožēlojamas frāzes, kuras nokaunētos teikt pat skolnieks. Ševaljē d'Erblē,

— d'Artanjans turpināja, pagriezdamies pret Aramisu, kurš stāvēja atspiedies uz zobena un, redzams, jau no pirmajiem Atosa vārdiem viņam piekrita, kaut arī pirms tam bija pavisam citos ieskatos, — ševaljē d'Erblē, saprotiet, ka šajā gadījumā, es, ka vienmēr, parādu savu piesardzību, varbūt — pārāk lielu. Bet galu galā, Portoss un es ne ar ko neriskējam. Bet, ja tiešām notiks tā, ka mūs mēģinās apcietināt jūsu acu priekšā, — jūs taču saprotat, ka ar septiņiem ir daudz grūtāk likt galā, nekā ar trijiem, — nāksies laist darbā zobenus, un mūsu stāvoklis, kurš jau tāpat ir nožēlojams, var izvērties par tādiem notikumiem, kuri pazudinās mūs visus. Ja nelaime, pieņemsim, piemeklēs divus no mums, tad pārējie, kuri paliks brīvībā, varēs palīdzēt atbrīvot šos divus ar visiem pieņemamiem un nepieņemamiem līdzekļiem. Un kas lai zina, varbūt atsevišķi, jūs pie karalienes, bet es pie Mazarīni, izlūgsimies piedošanu, kuru mēs nekad nesaņemsim, ja būsim kopā. Tātad, uz priekšu! Atos un Aramis, jūs ejat pa labi; jūs Portos, nāeiet man līdzi pa kreisi. Lai mūsu draugi dodas uz Normandiju, bet mēs pa visīsāko ceļu — uz Parīzi.

— Bet, ja mūs sagūstīs, kā lai mēs jums paziņojam par to? — Aramiss jautāja.

— Ļoti vienkārši, — d'Artanjans atbildēja, — norunāsim ļoti konkrētu maršrutu un ļoti stingri pie tā pieieturēsimies. Vispirms brauciet uz Scn-Valerī, tad uz Djcpu, bet tad taisnā ceļā uz Parīzi; bet mēs dosimies uz Abbcvilu, Amjenu, Pcronnī, Kompjēnu un Sanlisu, un katrā viesnīcā, katrā mājā, kur mēs apstāsimies, mēs ar nazi uz sienām vai ar dimantu uz stikla atstāsim kaut kādas zīmes, pēc kurām mēs varēsim vadīties savos meklējumos, tas ir tic, kuri būs palikuši brīvībā.

— Ak, mans dārgais! Man tā gribētos pateikt jums, ka labākais, ko es esmu redzējis savā dzīvē, tā ir — jūsu galva! Bet nē, ir vēl kaut kas labāks ari par to — tā ir jūsu sirds.

— Pietiks, Atos, vai tad lapsa ir gudra? — gaskonietis noteica, paraustī­dams plecus. — Nē, viņa tikai māk zagt vistas, sajaukt pēdas un atrast nakti ceļu ne sliktāk, kā dienā. Lūk, arī viss. Tātad, viss ir izlemts?

— Izlemts.

— Tādā gadījumā, sadalīsim naudu, — d'Artanjans turpināja. — Jums palika apmēram divsimt pistoļu. Grimo, cik palika?

— Simts astoņdesmit pusluidoru.

— Tā. Lūk, arī saulīte! Lai dzivo, dārgā saulīte! Kaut arī tu šeit neesi tāda, kā manā mīļajā Gaskonijā, tad tu esi līdzīga, vai arī izskaties tai līdzīga, Esi sveicināta. Sen es neesmu tevi redzējis!

— Pietiks, d'Artanjan! - Aloss iesaucās. — Nespēlē mundruli. Jums acīs asaras, tad būsim atklāti viens pret otru, pat ja šī atklātiba liek mums izrādīt mūsu apslēptās jūtas.

— Ko jūs, vai tad var šķirties auksasinīgi, un vēl šādā grūtā brīdī, ar tādiem diviem draugiem, kāds esat jūs un Aramiss?

— Nē, protams, ka nē! — Atoss iesaucās. — Tāpēc apkampjiet mani, mans dēls!

— Kas ar mani notiek? — Portoss ierunājās, šņukstot. — Man liekas, ka es raudu. Cik tas ir muļķīgi!

Četri draugi, neizturējuši, metās viens otra apskāvienos. Šajās savās vissirsnīgākajās jūtās šiem cilvēkiem likās, ka viņiem ir viena dvēsele un viena sirds.

Blezuā un Grimo vajadzēja doties līdzi Atosam un Aramisam, Portosam un d'Artanjanam pilnīgi pietika ar Mušketonu.

Kā vienmēr tādos gadījumos, nauda tika sadalīta brālīgi. Tad draugi vēlreiz paspieda viens otram rokas un šķīrās; vieni aizgāja uz vienu pusi, otri uz otru pusi. Vairākkārt viņi atskatījās, bet kāpu atbalss ne vienreiz vien atbalsojās no viņu saucieniem. Beidzot viņi vairs nevarēja saskatīt viens otru.

— Velns lai parauj! — Portoss iesāka, — bet man jums jāpasaka uzreiz. — es nemīlu slēpt savas domas attiecībā uz jums, — jūs zināt, d'Artanjan, es jūs vienkārši vairs nepazīstu!

— Kāpēc? — d'Artanjans pasmaidīdams jautāja.

— Tāpēc ka, kā jūs pats teicāt, Atoss un Aramiss tagad tiek pakļauti lielām briesmām, tāpēc nebija īstais laiks viņus pamest. Es atzīstos, ka biju gribējis viņus pavadīt, un arī tagad labprāt grieztos atpakaļ, neskatoties uz visiem Mazarīni, kādi vien ir uz pasaules.

— Jums būtu bijusi pilnīga taisnība, Portos, ja lietu stāvoklis būtu savādāks. Bet jūs piemirsāt vienu sīkumu, bet šis sīkums apgāž visas jūsu patiesības. Saprotiet vienu lietu, ka vislielākajās briesmās atrodamies mēs, nevis mūsu draugi, un mēs izšķīrāmies nevis tāpēc, lai pamestu viņus likteņa varā, bet tāpēc, lai viņus nckompromitētu.

— Patiešām? — Portoss pārjautāja, skatoties uz savu ceļabiedru ar izbrīnītām acīm.

— Jā, protams. Ja mūs visus četrus saņemtu ciet, viņiem draudētu tikai Bastīlija, bet man ar jums — Grēvas laukums.

— Oho! — Portoss iesaucās. — No turienes ļoti tālu līdz barona kronim, kuru jūs man solījāt, d'Artanjan!

— Varbūt arī nemaz nav tik tālu, kā jums pašreiz liekas. Jūs zināt parunu' , Visi ceļi ved uz Roniu".

— Tad kāpēc mēs pakļaujamies lielākām briesmām, nekā Aloss un Aramiss? — Portoss imteresējās.

— Tāpēc, ka viņi izpildīja tikai angļu karalienes Henrictlas uzdevumu, bet mēs nodevām Mazarīni, kurš mūs sūtīja uz Angliju; tāpēc, ka mēs aizbraucām ar vēstuli, kura bija adresēta Kromvelam, bet palikām karaļa Čārza piekritēji; tāpēc, ka mēs ne tikai nepalīdzējām karaļa Čārlza nāvessoda izpildīšanā, kurš tika piespriests ar visiem šiem Mazarīni, Kromvelicm, Džoisiem, Pridžiem, Ferfaksiem, bet pat mēģinājām, kaut arī neveiksmīgi, viņu glābt.

— Jā, velns lai parauj, taisnība, — Portoss noteica. — Bet kādā veidā jūs gribat, lai ģenerālis- Kromvels, kurš nodarbināts ar savām rūpēm, atcerētos mūs…

— Kromvels atcerās visu, viņam priekš tā ir laiks, un ticiet man, mans draugs, tāpēc arī mēs nedrīkstam zaudēt savējo; tas mums ir pārāk dārgs.

Mēs varēsim justies drošībā tikai tad, kad būsim likušies ar Mazarīni, un arī tad…

— Velns lai parauj! — Porloss noburkšķēja. — Bet ko mēs teiksim Mazarīni?

— Atļaujiet man rīkoties, man ir savs plāns. Saldi smejas tas, kurš smejas pēdējais. Kromvels ir stiprs, Mazarīni viltīgs, un tomēr es labāk cīnos ar viņiem, nekā ar nelaiķi misteru Mordauntu.

— Ak, — Portoss nespēja noturēties, — cik tas skan patīkami manām ausīm: nelaiķis misters Mordaunls!

— Nu, pietiks, — d'Arlanjans leica, — tagad dosimies ceļā.

Un viņi abi, netērējot ne mirkli dārgā laika, devās pa vistaisnāko ceļu uz Parīzi. Viņiem sekoja Mušketons; visu nakti viņš sala, bet tagad, jau pēc ceturtdaļstundas viņam kļuva ļoti karsti.