Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXVI Kromvela māja

Cilvēks, kuru d'Artanjans bija izsekojis, nepazīdams viņu, pēc karaļa nāvessoda izpildīšanas, patiešām bija Mordaunts.'

Ieiedams mājās, viņš nometa masku, noņēma bārdu, kura bija piesieta, lai viņu neviens nevarētu pazīt, uzgāja pa trepēm augšā un iegāja istabā, kuru apgaismoja viena lampa un istabas sienas bija apsistas ar tumšām tapetēm. Istabā pie galda sēdēja viens cilvēks. Tas bija Kromvels.

Kā zināms, Kromvelam Londonā bija tādas divas vai trīs mājeles, kuras nebija zināmas pat viņa draugiem, atskaitot pašus tuvākos. Mordaunts, kā inēs jau runājām, bija šajā skaitā. Kad viņš ienāca, Kromvels pacēla galvu.

— Tas esat jūs, Mordaunl? - viņš griezās pie ienācēja. — Tik vēlu.

— Ģenerāli, — atbildēja Mordaunts, — es vēlējos redzēt ceremoniju līdz galam, tāpēc arī aizkavējos…

— Es nedomāju, ka jūs tas tik ļoli interesēja, — aizrādīja Kromvels.

— Es vienmēr ar interesi noskatos katra jūsu gaišības ienaidnieka varas gāšanā, bet šis nebija no vienkāršajiem. Bet, ģenerāli, vai tad jūs nebijāt Vaithollā?

— Nē, — Kromvels atbildēja.

Iestājās klusuma mirklis.

— Vai jums ir zināmi sīkumi? — jautāja Mordaunts.

— Nekādi. Esmu šeit no paša rīta. Zinu tikai, ka bija sazvērestība ar mērķi atbrīvot karali.

— Ā! Jūs par to zinājāt? — Mordaunts jautāja.

— Sīkumi! Četri cilvēki, pārģērbušies par strādniekiem, gribēja atbrīvot karali no cietuma un aizvest viņu uz Cirinviču, kur viņus gaidīja laiva.

— Un visu to zinot, jūsu gaišība palika šeit, pilnā mierā un bezdarbībā?

— Mierā, jā, — Kromvels atbildēja, - bet kurš jums teica, ka bezdarbībā?

— Bet sazvērestība varēja izdoties.

— Es to ļoti vēlējos.

— Es uzskatīju, ka jūsu gaišība skatās uz. Čārlza Pirmā nāvi kā uz nelaimi, kura nepieciešama Anglijas labklājībai.

— Pilnīgi pareizi, — Kromvels atbildēja, — tagad es arī tā uzskatu. Tikai, pēc manām domām, bija vajadzīgs, lai viņš nomirst; un būlu bijis vēl labāk, ja viņš nemirtu uz ešafota.

— Kāpēc tā, jūsu gaišība?

Kromvels pasmaidīja.

— Atvainojiet, — Mordaunts teica, — bet jūs zināt, ģenerāli, ka esmu iesācējs politikā, tāpēc būšu pateicīgs par jūsu pasniegto stundu.

— Tāpēc ka tad teiktu, ka es viņu esmu tiesājis likuma vārdā, bet devis iespēju bēgt — aiz. cilvēkmīlestības.

— Nu, bet ja viņš patiesi būlu izmucis?

— Tas nebija iespējams.

— Nebija iespējams?

— Jā, es pieņēmu visus mērus. .

— Vai jūsu gaišībai ir zināms, kas ir šie četri cilvēki, kuri centās glābt karali?

— Četri francūži, no kuriem divus atsūtīja karaliene Henrietta palīgā savam vīram, bet otrus divus — Mazarini man.

— Vai jūs nedomājat, ka Mazarīni licis viņiem to izdarīt?

— Viss varbūt, bet tagad viņš atteiksies no viņiem.

— Jūs tā domājat?

— Esmu par to pārliecināts.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka viņi nesasniedza mērķi.

— Jūsu gaišība jūs man atdevāt tos divus francūžus, kad viņu vienīgā vaina bija, ka tie aizsargāja Čārlzu Pirmo. Tagad viņi vaiiiigi sazvērestībā pret Angliju. Atdodiet man visus četrus.

— Lūdzu — Kromvels atbildēja.

Mordaunts pasmaidīja savu šausminošo smaidu.

— Bet, — turpināja Kromvels, redzēdams, ka Mordaunts vēlās viņam pateikties, - atgriezīsimies pie nelaimīgā Čārlza. Vai pūli bija kliedzieni?

— Gandrīz nemaz, bet, ja arī bija, tad tikai: „Lai dzīvo Kromvels!"

— Kur jūs stāvējāt?

Mordaunts kādu mirkli skatījās Kromvelam acīs, mēģinādams izprast, vai viņš jautā ziņkārības dēļ, vai viņam viss jau ir zināms.

Taču ugunīgais Mordaunta skatiens nespēja iekļūt Kromvela tumšā un mierīgā skatiena dzīlēs.

— Es stāvēju tādā vietā, no kurienes visu varēja labi redzēt un dzirdēt.

Tagad Kromvels centās ieskatīties Mordaunta acīs, kurš centās būt nepie­ejams. Paskatījies uz Mordauntu dažas minūtes, Kromvels mierīgi turpināja:

— Liekas, — viņš teica, — bende-mīļotājs lieliski tika galā ar saviem pienākumiem. Man teica, ka sitiens bija meistarīgs.

Mordaunls atcerējās, ka Kromvels teica, ka neko sīkāk nezinot par šo nāvessodu, un tagad pārliecinājās, ka ģenerālis ir piedalījies šajā tiesā, paslēpdamies aiz. kāda aizkara vai kādā mājas logā.

— Jā, — tikpat bezkaislīgi un mierīgi atbildēja Mordaunts, — pietika viena cirtiena.

— Varbūt tas bija profesionāls bende? - teica Kromvels.

— Jūs tā domājat, ģenerāl?

— Kāpēc gan ne?

— Šis cilvēks nebija līdzīgs bendem.

— Bet kas gan cits ņemtos pie tāda netīra darba, ja viņš nebūtu bende?

— Iespējams, — iebilda Mordaunts, — ka tas bija kāds personīgs karaļa ienaidnieks, kurš bija devis zvērestu atriebties Čārlzam. Varbūt tas bija kāds augstmanis, kuram bija personīgi iemesli neieredzēt kritušo nežēlastībā karali; zinādams, ka karali grib glābt, viņš tīšām nostājās viņu ceļā, uzvilkdams uz sejas masku un paņemdams rokās cirvi, — ne tāpēc, lai aizvietotu bendi, bet tāpēc, lai izpildītu Likteņa nolemto ceļu.

— Tas ir iespējams! — Kromvels piekrita.

— Bet, ja tas tā būtu nolicis, — Mordaunls turpināja, — vai tad jūs nosodītu tādu rīcību, jūsu gaišība?

— Es neesmu tiesnesis šajā lietā, — Kromvels atbildēja. — Lai Dipvs iztiesā.

— Bet, ja jūs pazītu šo augstmani?

— Es viņu nepazīstu un arī nevēlos iepazīt, — Kromvels teica. — Vai man nav vienalga, viens vai otrs izpildīja šo nāvessodu. Ja jau reiz Čārlzam tika piespriests nāvessods, tad galvu viņam nocirta nevis cilvēks, bet cirvis.

— Un tomēr, ja nebūtu šī cilvēka, — Mordaunts turpināja uzstāt, — karalis tiktu glābts.

Kromvels pasmaidīja.

— Bez šaubām, — Mordaunts teica. — Jūs taču pats teicāt, ka vēlējāties, lai viņš liktu aizvests.

— Viņu aizvestu uz Grinvlču. Tur viņš ar saviem četriem glābējiem iesēstos laivā. Bet šajā laivā ir četri man uzticami cilvēki ar piecām pulvera mucām, kuras pieder Anglijas tautai. Jūrā šos cilvēkus izsēdinātu mazajā laiviņā, bet tālāk… jūs esat pietiekami saprotošs šajās lietās, lai uzminētu beigas.

— Sapratu. Jūrā viņi visi uzlidotu gaisā.

— Patiešām. Sprādziens izdarītu lo, ko nebūtu gribējis izdarīt cirvis.

I Karalis Čārlzs būtu pazudis bez. pēdām. Tad teiktu, ka bēgdams no Zemes

taisnīgā soda, viņš tika Dieva sodīts. Tad mēs būtu bijuši tikai tiesnešu lomās, bet par viņa bendi — Dievs. Lūk, ko man atņēma nomaskējies Mordaunta kungs. Tagad jūs redzat, ka man ir visas tiesības teikt: es nevēlos viņu pazīt. Vai, taisnību sakot, neskatoties uz. viņa pakalpojumu un laba vēlējumiem, es neesmu viņam pārāk pateicīgs par šo pakalpojumu.

— Ģenerāli, — Mordaunts atbildēja. — Es, kā vienmēr, pakļāvīgi noliecu galvu jūsu priekšā. Jūs esat liels domātājs, un jūsu plāns bija vienkārši lielisks.

— Un aplams, — Kro.nvels viņu pārtrauca, — par cik tas izrādījās nevajadzīgs. Politikā tikai tie plāni ir lieliski, kuri dod grandiozus rezultātus. Jebkuras citas domas ir neauglīgas un nevajadzīgas. Tāpēc, Mordaunt, jūs tūlīt pat dosities uz Grinviču, — Kromvels teica, pieceļoties, — uzmeklējiet „Zibens" laivas saimnieku un parādiet viņam norunāto zīmi — kabatlakatiņu ar iesietiem četriem mezgliem. Pavēliet cilvēkiem atstāt laivu, bet pulveri atdot atpakaļ arsenālā, ja vienīgi…

— Ja vienīgi… — atkārtoja Mordaunts, kura seja pārvērtās ļaunā grimasē, dzirdot Kromvela vārdus.

— Ja šī laiva jums nebūs vajadzīga personīgiem mērķiem.

— O, milord! Milord! — Mordaunls iesaucās. — Dievs jums ir dāvājis savu skatienu, no kura nekas nevar tikt noslēpts.

— Jūs, liekas, mani nosaucāt par milordu? — Kromvels jautāja, smiedamies. — Tā nav liela nelaime, kad mēs esam divatā, bet picsargieties tā izteikties mūsu draugu-muļķu puritāņu klātbūtnē.

— Bet vai tad jūsu gaišība la drīz netiks saukta?

— Cerams! — Kromvels atbildēja. — Bet vēl nav pienācis laiks.

Kromvels piecēlās un paņēma savu apmetni.

— Jūs aizejat, ģenerāli? — Mordaunts jaulāja.

— Jā, — Kromvels atbildēja, — esmu šeit nakšņojis jau Iris naktis pēc kārtas, bet jūs zināt, ka es nemīlu gulēt vienā un tajā pašā gultā vairāk kā trīs naktis.

— Tātad, jūsu gaišība, jūs man dodat pilnīgu rīcības brīvību uz šo nakti? — Mordaunts pārjautāja.

— Un pat rīt visu dienu, ja tā jums būs vajadzīga, — Kromvels atbildēja. — No vakardienas, — viņš piebilda, smaidīdams, — jūs esat pietiekarrii daudz strādājis manā labā, un, ja jūs vēlalics padarīt savus personīgos darbus, tad es uzskatu par savu pienākumu jums dot priekš tiem laiku.

— Pateicos jums, ģenerāli. Es ceru, ka izmantošu to lietderīgi.

Kromvels pamāja ar galvu, tad pagriezies pret viņu, teica:

— Jūs esat apbruņots?

— Zobens vienmēr ir pie manis.

— Un neviens jūs negaida pie ārdurvīm?

— Neviens.

— Tad ejam. Mordaunt.

— Pateicos jums, ģenerāli, bet garais pazemes ceļš man atņems daudz laika, bet pēc tā, ko jūs man esat pateicis, es baidos, ka esmu jau tāpat pārāk daudz to pazaudējis. Es iziešu pa citām durvīm.

— Labi, ejiet, — Kromvels noteica.

Pēc šiem vārdiem viņš nospieda slēdzi. Atvērās durvis, kuras bija tik talantīgi noslēptas sienu tapetēs, ka pat visvērīgākā acs tās nebūtu pamanījusi.

Tā bija viena no slepenām ejām, kā vēsta mums vēsture, kuras Kromvels diezgan bieži izmantoja.

Šī slepenā eja gāja zem pilsētas ieliņām un iznāca simts soļu attālumā pie kādas mājiņas ar lielu dārzu. No šīs mājas tikko kā iznāca nākamais Anglijas protektors.

Šī saruna nāca uz beigām, kad Grimo ieskatījās iekšā pa logu, pazīdams Kromvelu un Mordauntu.

Mēs jau redzējām, kādu iespaidu tas viss atstāja uz visiem mūsu draugiem.

D'Artanjans pirmais atguvās.

— Mordaunts? — viņš iesaucās. — O, pati Debess viņu mums sūta mūsu rokās.

— Jā, — Portoss apstiprināja. — Izlauzīsim durvis un uzbruksim viņam.

— Tieši otrādi, — d'Artanjans iebilda. — Mēs neko nelauzīsim, un netrokšņosim. Troksnis var pievilināt svešus cilvēkus. Ja viņš atrodas šeit ar savu cienījamo priekšnieku, kā mums teica Grimo, tad kaut kur tuvumā jābūt kādai kareivju grupai. Ei, Grimo! Panāciet šurp, un turaties stingrāk uz kājām.

Grimo pifcnāca.

Tiklīdz viņš atguvās, tā bailes atkal saka ņemt virsroku; tomēr, viņš centās valdīt pār sevi.

— Labi, — d'Artanjans teica. — Tagad no jauna uzlien augšā un pasaki mums, vai Mordaunts tagad ir viens, un vai viņš gatavojas iet gulēt, vai tieši otrādi, taisās kaut kur doties. Ja viņš nav viens, mēs uzgaidīsim. Ja viņš taisās kaut kur iet, mēs viņu saķersim pie durvīm. Ja viņš grib palikt mājās, mēs ielīdīsim pa logu. Tas radīs daudz, mazāku troksni, ja mēs uzlauztu durvis.

Grimo klusēdams uzrāpās augšā.

— Atos un Aramis, sargājiet otras durvis, kamēr mēs ar Portosu būsim

šeit.

Abi draugi paklausīja pavēlei.

— Nu ko, Grimo? — d'Artanjans jautāja.

— Viņš ir viens, — Grimo atbildēja.

— Tu par to esi pārliecināts?

— Jā.

— Bet mēs neredzējām, ka viņa sarunu biedrs būtu atstājis šīs mājas.

— Varbūt viņš izgāja pa otrām durvīm?

— Ko viņš dara?

- Uzvilka apmetni un tagad velk rokās cimdus.

— Pie mums, šurp! — d'Artanjans klusi pasauca.

Porloss paķēra rokās dunci.

— Liec mierā dunci, mans draugs, — aizrādīja viņam d'Arlanjans. — To nevadzēs pielietot. Mordaunts ir mūsu rokās un mēs viņu sodīsim pēc visiem likumiem. Mēs izskaidrosimies un nospēlēsim tādu pašu izrādi, kādu mums kādreiz nācās nospēlēt Armantā. Tikai cerēsim, ka pēc viņa nepaliks kaut kādi pēcnācēji, un, ka piebeidzot viņu, mēs vienreiz par v,':>ām reizēm būsim tikuši galā ar šiem nešķīsteņiem.

— Klusāk, — Cirimo noteica. — viņš tūlīt nāks ārā. Viņš piegāja pie lampas. Viņš to nodzēsa. Palika tumšs, un es neko vairs neredzu.

— Tādā gadījuma nāc zemē!

Grimo veikli ieleca irdenajā sniegā, lāpēc kritiena troksni nedzirdēja.

— Aizej pabridini Atosu un Aramisu, lai uzmanīgi nostājās durvju abās pusēs, lāpai kā mēs ar Portosu sargājam šis. Ja viņiem iznāk viņu aizturēt, lai sasit plaukstas, mēs izdarīsim tāpat, ja mums izdosies lo izdarīt.

Grimo aizgāja.

— Portos, Portos, — d'Artanjans teica, — kaut kur noslēpjaties, mans draugs, jūsu pleci ir pārāk plati, tāpēc es nevēlētos, lai jūs uzreiz pamana tas, kurš nāks ārā pa šīm durvīm.

— Ak, ja viņš iznāktu pa šim durvīm!

— Klusāk! — d'Artanjans noteica.

Portoss tā piespiedās pie sienas, it kā gribētu izspiesties tai cauri. D'Artanjans izdarīja to pašu. Un kāpnēm bija saklausāmi Mordaunta soļi.

Nočīkstēja mazais vēdlodziņš, kuru neviens nebija pamanījis. Mordaunts pa lo palūkojās ārā, bet par cik mūsu draugi bija paspējuši pieņemt visus mērus, tad viņš neko aizdomīgu neredzēja. Viņš ielika atslēgu slēdzenē, pagrieza to, un durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Mordaunts.

Tajā pašā mirklī viņš atradās ar seju pret d'Artanjanu. Viņš gribēja aizcirst durvis, bet Portoss paspēja saķērt durvju rokturi un atvērt durvis

līdz galam vaļā. Portoss skaļi paplaukšķināja trīs reizes. Parādījās Atoss ar Aramisu.

D'Artanjans gāja virsū Mordauntam. Kāpjot soli pa solim viņam pretī, d'Artanjans centās piespiest viņu atkāpties mājās, kur vēl dega lampa, lai labāk varētu saskatīt Mordaunta roku kustības. Bet viņš, starp citu, pat necentās uzbrukt d'Artanjanam, par cik labi zināja, ka viņam biedros būs vēl trīs cilvēki. Tāpēc viņš neizdarīja nevienu lieku kustību, nevienu draudīgu žestu. Atkāpjoties līdz pašām durvīm, Mordaunts izrādījās piespiests pie tām un, domājams, nolēma, ka klāt ir viņa pēdējā stundiņa. Bet viņš kļūdījās: d'Artanjans pastiepa roku, lai atvērtu durvis. Viņi abi atradās tajā pašā istabā, kur pirms brīža viņš sarunājās ar Kromvelu.

Portoss iegāja pēc viņiem. Viņš, noņēmis priekštelpā degošo lampu, tagad aizdedzināja lampu, kura stāvēja uz galda šajā istabā.

Atoss un Aramiss ienāca mājā un aizslēdza aiz sevis durvis.

— Pacenšaties apsēsties, — d'Artanjans grie'zās pie jaunā angļa, piebīdīdams viņam krēslu.

Mordaunts, kaut arī ļoti bāls, bija mierīgs un ieturēts. Triju soļu attālumā Aramiss nolika trīs krēslus — d'Artanjanam, Portosam un sev.

Atoss izvietojās istabas otrā galā, redzams, attiecoties pret visu notiekošo pavisam bezkaislīgi, it kā ignorēdams to, kam bija šeit jānotiek. Portoss apsēdās pa kreisi, bet Aramiss pa labi no d'Artanjana. Atoss likās nomākts.

Portoss nepacietībā lauzīja rokas. Aramiss smaidīja, kodīdams lūpas līdz asinīm. Vienīgi d'Artanjans bija mierīgs un pašpārliecināts.

— Mordaunta kungs, — viņš teica jaunajam cilvēkam, — mēs ilgi un rūpīgi viens otru izsekojām un vajājām. Tāpēc izmantosim ŠO laimīgo gadījumu un mazliet aprunāsimies, ja jums nekas nav pretī.