Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

III Sacelšanās

Bija ap pulkstens vienpadsmitiem vakarā.

Hondī nepagāja pal ne simts soļus, kad pamanīja, ka visapkārt noliek kaut kas neparasts.

Likās, visa pilsēta ir pilna ar fantastiskām būtnēm: kaut kādas klusējošas ēnas jauca tilta bruģi, pieveda un gāza riņķi pajūgus, citi raka grāvjus, kuros

varēja ieveities veseli jātnieku pulki. Visas šis noslēpumainās būtnes norūpējušās un darbīgas šaudījās šurp un turp, līdzīgi dēmoniem, kuri aizrāvušies kaut kādos neredzamos darbos. Tie bija ubagi no Brīnumu pils, Svētā Eistāfija baznīcas Svētā ūdens devēja aģenti, kuri būvēja rītdienai barikādes.

Hondī ne bez bailēm skatījās uz šīm tumšajām būtnēm, uz. šiem nakts strādniekiem vai spokiem, kas kustējās līdzīgi ēnām, un uzdeva sev jautājumu: vai viņš spēs iedzīt viņus vēlāk atpakaļ viņu graustos, no kuriem tagad viņš viņus izsauca? Kad kāds no viņiem tuvojās, viņam gribējās pārkrustīties.

Viņš aizgāja līdz Sent-Onorē ielai, bcl pēc tam nogriezās Dzelzs ielu rindās: šeit viss bija savādāk. Tirgotāji klusām čukstējās viens ar otru. Durvis un logu aizvirlņi bija i( kā ciet, bet īstenībā las bija tikai aizsegs, kas bieži atvērās un aizvērās, lai ielaistu vai izlaistu, kādu noslēpumainu cilvēku ar paunu plecos. Šie tirgotāji, kam bija ieroči, izdalīja tos visiem tiem, kam to nebija.

Sevišķi izcēlās viens cilvēks, kurš gāja no vienām durvīm pie otrām, salīcis zem nastas smaguma, kurā bija zobeni, musketes un cili ieroči, kurus viņš izdalīja rītdienas kaujai. Lukturis apgaismoja viņa seju, un prelāts pazina Planšē.

Pēc tam prelāts iznāca kraslmlā no Monētu ielas puses.

Pilsētnieku grupa melnos un pelēkos apmetņos, atkarībā no piederības augstākai vai zemākai buržuāzijas pakāpei — stāvēja nekustīgi. Dažreiz kāds pārgāja no vienas grupas uz otru. Visiem šiem melnajiem un pelēkajiem stāviem mugurpusē rēgojās zobenu gali, kas piepacēla apmetņu malas, bet priekšpusē no apmetņu atlokiem rēgojās musketes un arkebuzi.

Aizejot līdz Jaunajam tiltam, prelāts ieraudzīja, ka tilts tiek apsargāts; šeit pie viņa pienāca kāds cilvēks.

— Kas jūs esat? - jautāja šis cilvēks. — Neizskatās, ka jūs būtu kāds no mūsējiem.

— Tas jums tāpēc tā liekās, ka jūs nepazīstat savus draugus, dārgais Luvjēra kungs, — atbildēja prelāts, piepaceļot cepuri un sveicinot ar to.

Luvjērs viņu pazina un palocījās.

Ejot tālāk, prelāts aizgāja līdz Nelsas tornim. Šeit viņš ieraudzīja veselu ķēdi cilvēku, kas gāja gar mūra sienu. Likās, ka iet spoku gājiens, tā kā visi bija ģērbti baltos apmetņos. Nonākot lidz noteiktai vietai, šie spoki pēkšņi nozuda, it kā izkrita cauri zemei. Noslēpies stūri, Hondī redzēja, ka šādā veidā nozuda visi, atskaitot pēdējo.

Šis pēdējais apskatījās visapkārt, redzams, lai pārliecinātos, ka viņa biedriem neviens nav sekojis, un, neskatoties uz. tumsu, pamanīja Hondī.

Viņš pēkšņi pieskrēja klāt un pielika pistoli viņam pie kakla.

— Nu, nu, Rošfora kungs! — smejoties, leica prelāts. — Ncdrikst jokoties ar šaujamieročiem.

Rošfors uzreiz pazina balsi.

— Ah, tas esal jūs, jūsu ekselence? — viņš iesaueās.

— Jā, pals personīgi. Bet sakiet man, kas tie par cilvēkiem, kurus jūs nosūtījāt lejā peklē?

— Tic ir mani piecdesmit rekrūši, kurus man aizdeva ševaljē d'Umērs un kuriem tagad būtu bijis jādienē vieglajā kavalērijā; bet mundieru vietā viņi saņēma baltus apmetņus.

— Bet uz kurieni jūs ejat?

— Pie viena mana drauga, kurš ir tēlnieks; mēs nolaižamies lūkā, caur kuru tiek piegādāts marmors.

— Ļoti labi,— teica Hondī.

Viņi apmainījās rokasspiedieniem, un Rošfors tāpat kā viņa priekšgājēji nolaidās lūkā, cicši to aiz sevis aizvērdams.

Prelāts atgriezās mājās. Bija otrā nakts stunda. Atvēris logu, viņš ieklausījās nakts trokšņos.

Visā pilsētā bija kāda nesaprotama rosība un kņada; varēja nojaust, ka Parīzes tumšajās ieliņās notiek kaut kas neparasts un pat baigs. Brīžiem bija dzirdami savādi trokšņi, kas atgādināja jūras šņākoņu un vēja brāzmas tuvošanos. Bet viss bija tik neskaidrs, miglains un grūti izskaidrojams: visas šīs skaņas un trokšņi radīja it kā pazemes dunoņu, kas vēstītu par tuvojošos zemestrīci.

Sagatavošanās darbi ilga visu nakti.

Nākošajā rītā, pamostoties, Parīzi neviens vairs nevarēja pazīt: tā pali nepa­zina sevi. Pilsēta izskatījās pēc cietokšņa, barikādēs redzēja līdz. zobiem apbruņotus cilvēkus, kas draudīgi lūkojās uz visām pusēm. Šur un tur izskanēja pavēles, rīkojumi, staigāja patruļas, notika aresti. Visi, kuri parādījās uz ielas cepurēs ar spalvām un apzeltītiem zobeniem, lika apstādināti un viņiem tika pavēlēts kliegt: Nost Mazarini!" — bet tos, kas atteicās pakļauties, apvainoja, izsmēja un pal piekāva. Slepkavību vēl nebija, bet varēja just, ka tās varēlu arī sākties kuru katru mirkli.

Barikādes bija uzceltas lidz pašai Pale-Rojāla pilij. No klajuma līdz Dzelzs tirgum, no Svētā Foma ielas līdz Jaunajam tiltam un no Rišeljē līdz Scnt-Onorē cietoksnim sanākuši bija ap desmit tūkstoši cilvēku; tie, kas atradās tuvāk pils mūra sienām, jau sāka aizskart nekustīgi stāvošos pils gvardes sagkareivjus. Pils logi gan bija cieši aizrestoti vai noslēgti ar slēģiem, bet sargkareivju stāvoklis bija bīstams.

Pa visu pilsētu staigāja ap simts vai divsimts cilvēku lieli pūļi, kas bija apskranduši, panīkuši un kuri nesa plakātus ar uzrakstiem: ..Skatieties uz tautas ciešanām!" Visur, kur tik viņi parādījās, atskanēja līdzjūtības saucieni, bet skrandaiņu bija tik daudz, ka skanēja nepārtrauksts troksnis no visām pusēm.

Liels bija Austrijas Annas un Mazarīni pārsteigums no rīta, kad viņiem ziņoja par Vecpilsētas pārvērtībām un lautas agresīvo un kareivisko nostāju, neskatoties uz to, ka vakar vakarā vēl viss bija kluss un mierīgs; ne viņa, ne viņš negribēja tam visam ticēt, sakot, ka tikai personīgi redzdt, dzirdot un pārliecinoties par visu notikušo, ticēšot šīm pārmaiņām.

Viņu priekšā tika atvērti visi logi: viņi redzēja, dzirdēja un pārliecinājās, ka viss atbilst patiesībai.

Mazarīni novīpsnāja un centās izteikt savu nicinājumu pret visu šo skrandaiņu baru, bet nervi neizturēja — viņš nobālēja un bailēs skrēja uz savu kabinetu, kur pasteidzās ieslēgt lādēs visu zeltu un dārglietas, bet uz roku pirkstiem savilkt vērtīgākos gredzenus.

Kas atliecas uz karalieni, tad Mazarīni pamesta, viņa niknumā zvērojošām acīm lika pasaukt maršalu dc La Meljēru, pavēlot viņam, ņemot līdzi tik daudz kareivju, cik vajadzīgs, beidzot uzzināt, ko šie ..kumēdiņi" nozīmē.

Maršals bija bezrūpīgs un bezbailīgs cilvēks; bez visa tā viņš bija arī kareivīgi noskaņots, un viņš, tāpat kā lielais vairums galminieku, nicināja tautu.

Viņš paņēma līdzi pussimts kareivju un centās ar tiem pāriet Luvras tiltu, bet šeit viņu sagaidīja Rošfors ar saviem piecdesmit rekrūšiem un pusotru tūkstoti lielu pūli. Iziet cauri šim pūlim nebija nekādu cerību.

Maršals pal necentās to izdarīt. Viņš devās gar krastmalu. Bet pie Jaunā lilta viņš uzskrēja Luvjēram ar pilsētas iedzīvotājiem. Šoreiz maršals nolēma uzbrukt, bel viņu sagaidīja ar muskešu šāvieniem, bet no logiem uz. viņu un kareivjiem sāka lidot akmens lielus.

Viņš atkāpās, atstājot krastmalā trīs kareivjus, un devās tirgus virzienā, kur viņu sagaidīja Planšē ar alebardistiem. Alebardisti bija draudīgi nostādīti pret viņiem.

Tad viņš nolēma, ka bez pūlēm izsitīsies caur pelēkajos apmetņos ģērbtajiem pilsētniekiem, bet viņi cieši sakļāva savas rindas, un maršalam nācās atkāpties Sent-Onorē ielas virzienā, atkal cīņas laukā atstājot četrus kareivjus, kurus bez liekiem trokšņiem nogalināja

Nelaimējās maršalam arī Sent-Onorē ielā; šeit viņam ceļu šķērsoja Svētā Eistāfija baznīcas ubagi; barikādes aizstāvēja ne vien vīrieši, bet pat sievietes un bērni. 'Frike, bruņojies ar zobenu un pistoli, kurus dabūja no Luvjēra, savāca tādu pašu baru nebēdņu, kā pats, un tie visi sacēla neiedo­mājamu troksni un kņadu.

Maršalam šis likās visvājākais punkts un viņš nolēma to pārraut. Viņš lika divdesmit kareivjiem steidzīgi izjaukt barikādes, bet ar palikušajiem kareivjiem nolēma tos aizsargāt. Divdesmit kareivji metās jaukt nost uzliktos uz ceļa šķēršļus, bet tiklīdz tie pietuvojās, kā no visām sakrauto baļķu un vezumu spraugām sākās šāvienu trokšņi. Pēc dažiem mirkļiem, dzirdot šaudīšanos, ieradās no vienas puses - Planšē ar alebardistiem, no otras — Luvjērs ar pilsētniekiem…

Maršals de La Meljērs nokļuva krustugunīs.

Viņš bija drosmīgs un bezbailīgs, tāpēc nolēma mirt uz vietas. Sākās cīņa; atskanēja ievainoto kliedzieni un vaidi. Kareivji, būdami apmācīti, šāva precīzāk, bet pilsētnieki, būdami vairākumā, gāzās virsū kā lavīna. Maršala cilvēki krita viens pēc otra, kā Rokruā un Lerides kaujas vietās. Viņa adjutantu Fontrālu ievainoja rokā, bet pats maršals tikko spēja noturēties zirgā, kurš ievainots kaklā sāka mežonīgi trakot. Beidzot, tajā momentā, kad pats drošsirdīgākais sāka uzdot un uz viņa pieres parādījās augsti sviedri, pēkšņi pūlis sāka aurot: „Lai dzīvo prelāts!"

Pūlim pašķiroties parādījās Hondī. Viņš mierīgi gāja cauri ļaužu pūlim, ģērbies rituālās drēbēs un apmetnī, dodot svētību pa labi un pa kreisi ar tik aukstasinīgu izskatu, it kā viss apkārt notiekošais viņu neskartu.

Visi nokrita ceļos. Maršals, pazinis viņu, devās pretī.

— Izvediet mani no šejienes, Dieva dēļ, — iesaucās viņš, — citādi viņi mani un manus cilvēkus saraus gabalos.

Visapkārt stāvēja tāds troksnis, ka, likās, pat pērkonu grāvienus neviens nesadziidetu, bet, kad Hondī pacēla roku, visi uz reizi apklusa.

— Mani bērni, - teica prelāts, griežoties pie pūļa, — jūs kļūdījātics attiecībā uz maršala de La Meljēra nodomiem. Viņš apsolās, atgriezies Luvrā, lūgt karalieni mūsu vārdā atbrīvot mūsu dārgo Bruselu. Vai ne lā, maršala kungs? — piebilda Hondī, pagriezies pret maršalu.

— Velns parāvis! — iesaucās viņš. — Kā lad, es apsolu. Es nemaz necerēju, ka tik viegli tikšu cauri.

— Viņš dod jums savu augstmaņa godavārdu, — teica Hondī.

Maršals pacēla roku zvērestam.

— Lai dzīvo prelāts! — skandēja pūlis. Daži pat iekliedzās: „Lai dzīvo maršals!", — bet toties vienbalsīgi tika skandināti saucieni: „Nost Mazarīni!"

Pūlis pašķīrās un deva iespēju iziet uz Sent-Onorē ielu. Barikādes ceļā tika novāktas un attīrītas, kad maršals ar pāri palikušajiem kareivjiem atkāpās pils virzienā. Frike un viņa nebēdņi pavadīja maršalu ar bungu rīboņu un dārdu skaņām, bel citi — ar lauru spiedzieniem.

Šis pavadījums izvērtas ka triumfāls gājiens.

Bet tiklīdz viņi bija izgājuši cauri šim trokšņainajam pūlim, tā barikādes atkal tika atjaunotas. Maršals pilnīgi zvēroja niknumā par savu bezspēcību.

Pa to laiku Mazarīni, kā jau mčs teicām, sēdēja savā kabinetā un saveda savas lietas kārtībā. Viņš lika pasaukt d'Artanjanu, kaut arī maz bija cerību, ka viņam izdosies nokļūt līdz. pilij, par cik pašlaik nebija viņa dežūra.

Tomēr pēc desmit minūtēm musketieru leitnants parādījās uz kabineta sliekšņa slavenā Portosa pavadībā.

— Ienāciet, ienāciet, d'Artanjan! — iesaucās kardināls. Ļoti priecājos jūs redzēt, tāpat arī jūsu draugu. Kas gan tagad notiek šajā nolādētajā Parīzē?

— Nekas labs, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans, šūpojot galvu. — Pilsēta ir sadumpojusies. Kad mēs ar di Vallona kungu tikko kā šķērsojām Montegrcila ielu, tad mums, neskatoties uz mūsu mundieriem, bet varbūt tieši šo mundieru dēļ, gribēja par varēm piespiest kliegt: „Lai dzīvo Brusels!" — un vēl šo-to… Vai teikt jums, jūsu eminence?

— Sakiet, sakiet.

— „Nost Mazarīni!" Padomājiet, kāda nekaunība.

Mazarīni centās pasmaidīt, taču viņš nobālēja.

— Un jūs kliedzāt? — jaulāja viņš.

— O nē, — teica d'Artanjans, — man pavisam pazuda balss, bet "di Vallona kunga balss pēkšņi lā aizsmaka, ka viņš nespēja neko izdvest. Un tad, jūsu eminence…

— Kas tad? — jautāja kardināls.

— Apskatiet manu cepuri un apmetni.

D'Artanjans norādīja uz. četriem caurumiem apmetnī un uz. diviem cauru*- miem cepurē. Kas atliecas uz Portosa tērpu, tad viņam viss sāns lika saplēsts ar alebardu, bel spalva pie cepures tika atgriezta ar lodes šāvienu.

— Diavolo! — iesaucās Mazarīni, naivi skatoties uz šiem diviem draugiem. — Es gan būtu iekliedzies.

Šajā mirklī ielas trokšņi kļuva pavisam skaļi.

Mazarīni noslaucīja pieri un skatījās visapkārt. Viņam ļoti gribējās pieiet pie loga, bet viņš neuzdrošinājās.

— D'Artanjan, palūkojaties, kas tur notiek, — viņš palūdza.

— Oho! — viņš izdvesa. — Ko las viss nozīmē? Maršals de La Mcljērs atgriežas bez cepures. Fontālam roka sasaitēta, daži ievainoti kareivji, zirgi vienās asinis. Bet… Ko tad dara apsardzes kareivji? Viņi tēmē un tūlīt sāks šaut!

— Viņiem ir dota pavēle šaut, ja pūlis tuvosies Pale-Rojāla pilij.

— Ja viņi sāks šaut, tad visam ir beigas! — iesaucās d'Artanjans.

— Bel režģi?

— Režģi! Tie nenoturēsies pat piecas minūtes. Tos noraus, salauzīs, aizmetīs. Nešaujiet, velns parāvis! — kliedza d'Artanjans, ātri atverot logu.

Bet bija jau par vēlu: d'Artanjana balss pazuda šajā troksnī.

Atskanēja trīs vai četri muskešu šāvieni, un sākās apšaudīšanās.

Varēja dzirdēt, kā lodes atsitās pret pils mūri. Viena lode nosvilpa d'Artanjanam gar ausi un sasita spoguli, pie kura Portoss pašreiz spoguļojās.

— O! O! — iesaucās kardināls. — Venēcijas spogulis!

— Ak, jūsu eminence, — atbildēja uz to d'Artanjans, mierīgi aizverot logu, — neraudiet, vēl nav vērts, lūk, pēc stundas visā pilī, domājams, nebūs neviena spoguļa, nedz. venēciešu, nedz parīziešu.

— Ko lai tagad dara, kā jūs domājat?

— Vajag atdot viņiem Bruselu, ja jau viņi lo pieprasa. Kam viņš jums, patiešām? Kāds jums labums no parlamenta padomnieka?

— Bel kā jūs domājat, di Vallona kungs? Kā jūs rīkotos?

— Es atdotu Bruselu.

— Iesim, kungi, es aprunāšos par visu ar karalieni.

Gaiteņa galā viņš apstājās.

— Vai cs varu ar jums rēķināties un cerēt uz. jūsu atbalstu, kungi?

— Mēs neniainam kungus, - atteica d'Artanjans. — Mēs esam jūsu dienestā: pavēliet, mēs pakļausimies.

— Pagaidiet mani šeit, — leica Mazarīni un, apejot riņķī, iegāja viesistabā pa citām durvīm.