Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXVII saruna

Mordaunts bija apjucis.

Viņš bija atkāpies pa kāpnēm uz. augšu, ar kādu nepārvaramu savādu instinktu. Pirmais, ko viņš izjuta pilnīgi skaidri, bija izbrīns, kurš jaucās kopā ar nepārvaramām bailēm, kas pārņem cilvēku, kad vislielākais ienaidnieks, kurš pārspēj tevi ar savu spēku, ielaižot tavā miesā savus nagus tieši tad, kad tu uzskatīji, ka viņš ir tālu un aizņemts ir ar pavisam citām lietām.

Bet, kad viņi visi apsēdās un Mordaunts ieraudzīja, ka viņam, nezināmu iemeslu dēļ, ir dota atkāpe, — viņš, sasprindzinot visas savas prāta spējas, mēģināja sakopot visas domas vienkopus.

Ugunīgais d'Artanjana skatiens, ne tikai viņam neiedvesa bailes un pakļāvību, bet tieši otrādi, viņu burtiski vēl vairāk elektrizēja, tā kā šajā skatienā kaut arī izpaudās naids, tas bija atklāts un zināms pretiniekam.

Mordaunts klusi ierāvās sevī, lai vēlāk varētu izmantot kaut visrnazāko izdevību, kura varēlu paspīdēt, tad viņš spētu ar savu viltību izrauties no šīm lamatām.

Tā dara lācis, kad lo pārsteidz viņa alā. Tas izliekas vienaldzīgs un apātisks, bet īstenībā ļoti vērīgi seko visam, kas notiek visapkārt, katrai mednieku roku kustībai, kuri viņu sagūstīja.

Mordaunla skatiens ātri novērtēja garo zobenu, kurš viņam karājās pie sāniem. Viņš nepacietīgi nobrauca ar roku pa zobena efesu un to nemanāmi pabīdīja tā, lai vieglāk varētu izraut zobenu. Pēc tam viņš paklausīja d'Artanjana lūgumam apsēsties.

D'Artanjans gaidīja no viņa kādus izsmiekla pilnus vārdus, kurus viņš parasti pielietoja savās sarunās lik ļoti meistarīgi.

Aramiss pie sevis noteica: „Tūlīt mēs dzirdēsim kaut ko ļoti banālu".

Portoss kodīja ūsas un murmināja: „Cik daudz ceremoniju, velns lai parauj! Vienas riebīgas ehidnas dēļ, kuru vajadzēja vienkārši saspiest!"

Atoss pilnīgi nozuda istabas stūrī, nekustīgi sēžot, bāls, kā marmora statuja; un neskatoties uz savu nekustīgumu, viņš juta, ka uz viņa pieres izspiežas sviedru lāses.

Mordaunts neko nerunāja; pārliecinājies, ka zobens ir parocīgi nolikts, viņš mierīgi pārlika kāju pār kāju.

Šis klusums nevarēja pārāk ilgi ievilkties; d'Artanjans saprata, ka tas var palikt smieklīgs, un tā kā viņš bija lūdzis Mordauntu apsēsties, lai ar viņu vispirms aprunātos, tad nolēma, ka viņam pirmajam vajadzētu sākt runāt.

— Man liekas, kungs, — viņš iesāka ar nomācošu pieklājību, — ka jūs mākat mainīt tērpus tikpat ātri, kā lie itāļu komedianti, kurus kardināls Mazarīni speciāli pasūtīja no Bergamo un kurus viņš, bez šaubām, bija jums rādījis jūsu ceļojuma laikā pa Franciju.

Mordaunls neatbildēja ne vārda.

— Tikko, — turpināja d'Artanjans, jūs vēl bijāt pārģērbies, bet tiešāk — apģērbies slepkavas drēbēs, bet pašreiz…

— Bet, pašreiz, esmu apģērbies kā cilvēks,-kuru gatavojas noslepkavot, vai ne tā? — atbildēja Mordaunts savā mierīgajā un skanīgajā balsī.

— O, kungs, — d'Arlanjans iebilda, — kā jūs to varat teikt, kad jūs atrodaties galminieku vidū un kad jums pie rokas ir tāds lielisks zobens?

— Neviens zobens nevar nostāvēt pret četriem tādiem pašiem zobeniem un dunčiem, neskaitot vēl jūsu līdzzinātājus, kuri gaida jūs pie ieejas uutvīm.

— Atvainojiet, kungs, — d'Arlanjans turpināja, — tie, kas jūs gaida pie izejas durvīm, nav vis mūsu līdzzinātāji, bet vienkārši kalpi. Es vēlos skaidrību pat šādos sīkumos.

Mordaunts atbildēja ar ironisku smaidu uz lūpām, kurš tikai izkropļoja viņa sejas izteiksmi.

— Bet ne par to iet tagad runa, — d'Artanjans turpināja. — Es atgriežos pie sava jautājuma. Man bija tas augstais gods, kungs, uzdot jums jautājumu: kāpēc jūs nomainījāt savu apģērbu? Jums ļoti piestāvēja maska; bārda ar sirmumu bija vienkārši burvīga, bet kas attiecas uz cirvi, ar kuru jūs cirtāt tādu lielisku cirtienu, es pieņemu, ka tas jums arī tagad būtu lieti noderējis. Kāpēc jūs to izlaidāt no rokām?

— Tāpēc ka es zināju par scēnu, kura tika izspēlēta Armantā, un paredzēju, ka, atrodoties četru slepkavu sabiedrībā, es ieraudzīšu četrus šādus cirvjus, kuri visi tiks vērsti pret mani.

— Kungs, — d'Artanjans atbildēja, vēl visu laiku valdot pār sevi, kaut arī nemanāma uzacu savilkšanās norādīja, ka viņš sāk jau pamazām iekarst, — kaut ari jūs esat dziļi samaitāts un sabojāts cilvēks, jūs vēl esat jauns, kas man liek nepievērst lielu uzmanību jūsu vieglprātīgajiem vārdiem. Jā, vieglprātīgajiem, jo Armantas pieminēšanai nav nekāda sakara ar šodienas notikumiem. Patiešam, mēs taču nevarējām iedot zobenu jūsu māmuļai, lai viņa ar mums cīnītos! Bet jums, kungs, jaunam virsniekam, kurš lieliski pārzin, cik mums tas ir zināms-, pistoli un dunci, kā ari bruņojušos ar tādu garu zobenu, katru reizi var piedāvāt skaistu divkauju.

— Ahā! — Mordauns iesaucās. — Tātad jūs vēlaties divkauju?

Un viņš piecēlās ar zibošām acīm, it kā gatavodamies uzreiz dot visiem gandarījumu.

Portoss arī piecēlās, mīlēdams šāda veida piedzīvojumus un izklaidēšanos.

— Lūdzu piedošanu, — d'Artanjans turpināja ar iepriekšējo aukstasinību, — nesteigsimies, par cik katrs 110 mums vēlās, protams, lai viss notiktu pēc noteikumiem. Apsēžaties, dārgais Portos, un jūs arī, Mordaunt, esiet tik laipns un saglabājiet miet u. Mēs visu nokārtosim vislabākājā veidā. Runāsim pavisam atklāti: atzīstieties, Mordaunta kungs, — jums ļoti gribās nogalināt kādu no mums?

— Visus! — atbildēja Mordaunts.

D'Artanjans pagriezās pret Aramisu un viņam pateica:

— Vai nav patīkami, dārgo Aramis, ka tā ir liela laime, ka Mordaunta kungs tik labi pārvalda franču valodu; visādā gadījumā mūsu vidū nevar notikt nekādi pāpralumi, un mēs jauki izskaidrosimies.

Tad pagriezies pret Mordauntu turpināja:

— Cienījamais Mordaunta kungs, man jums jāsaka, ka visi mani draugi izjūt pret jums tikpat karstas jūtas, kā jūs pret mums, un viņi tāpat būtu ļoti laimīgi jūs nogalināt. Teikšu vēl vairāk: viņi, bez šaubām, jūs arī nogalinās. Bez tam, mēs to izdarīsim kā pienākas pieklājīgiem cilvēkiem. Un, lūk, jums visi pierādījumi.

Pie šiem vārdiem d'Art jnjans nometa savu cepuri uz paklāja, atbīdot krēslu pie sienas, pamājot saviem draugiem sekot viņa piemēram, un ar tīri francisku šarmu palocījās Mordaunlam:

— Esmu jūsu rīcībā, kungs. Ja jums nekas nav pretī, tad parādiet šo godu man pirmajam. Varbūt jūs nevēlaties? Tiesa, mans zobens ir īsāks par jūsu, bet tie ir tīrie sīkumi. Ceru, ka mana roka palīdzēs manam zobenam.

— Stāvi! — iejaucās Portoss, panākdams dažus soļus uz priekšu. - Es cīnījos pirmais, lūdzu, bez kādām pretenzijām.

— Atvainojiet, Portos, — Aramiss teica.

— Kungi, — d'Artanjans teica, — nomierinieties, jūsu kārta vēl pienāks. Paskatieties uz. šo kungu un izlasiet viņa acīs to naidu, kādu viņš ir mums pietaupījis; skatieties, kādu zobenu viņš izvelk, kā skalās visapkārt, lai kāds šķērslis viņam netraucētu. Vai tas viss nepierāda, ka Mordaunta kungs ir talantīgs cīnītājs un, ka jūs ātri vien liksit klāt pie šī cīniņa, ja tikai es nokjūdišos "n atļaušu jums ieņemt savu vietu. Tāpēc palieciet savās vietās, tāpat kā Atoss. Iesaku jums ņemt piemēru no viņa un visu iniciatīvu atdot tikai man. Bez Visa tā, man ar Mordaunta kungu ir personīgi rēķini, un tāpēc es sākšu pirmais. Es gribu, lai tā būtu.

Pirmo reizi d'Artanjans pateica vārdu „es gribu", runādams ar saviem draugiem. Līdz šim viņš to izrunāja tikai klusībā pie sevis. Portoss atkāpās.

Aramiss paņēma padusē zobenu. Atoss turpināja sēdēt tumšajā istabas stūrī, bet ne lik mierīgi, kā domāja d'Artanjans: viņam aizžņaudzās kakls, viņš tikko kā varēja paelpot…

— Ševaljē, — d'Arlanjans griezās pie Aramisa, — ielieciet zobenu makstī; Mordaunta kungs var jūs turēt aizdomās nolūkos, kādu jums nav.

Tad viņš pagriezās pret Mordauntu.

— Kungs, — viņš teica, — es gaidu.

— Bet es, kungs, sajūsminos par jums, — negaidīti iesāka Mordaunls. — Jūs strīdaties par to, kam pirmajam būtu jākaujas ar mani, bet pilnīgi aizmirsāt par to pajautāt mani, kuru šis apstāklis, it kā nemaz neskartu.

Jā, es jūs visus neieredzu, tā ir patiesība, "bet tomēr dažādās pakāpēs. Es eeru nolikt visus četrus, bet man daudz lielākas izredzes ir nogalināt pirmo, nekā otro, otro, nekā trešo, un trešo, nekā ceturto. Tāpēc es lūdzu atļaut man izvēlēties pirmo pretinieku. Ja jūs neatļausit man izvēlēties, tad es atteikšos cīnīties, un jūs varēsit mani vienkārši nogalināt.

Draugi saskatījās.

— Tas būtu taisnīgi, — teica Portoss un Aramiss, cerēdami, ka izvēle kritīs uz viņiem.

Atoss un d'Arlanjans klusēja, bet viņu klusēšana nozīmēja piekrišanu.

— Un tā, — iesāka Mordaunts šajā nāvējošājā klusumā, kurš iestājās šajā noslēpumainajā mājā, — tātad, par savu pirmo pretinieku es izvēlos to, kurš uzskatīdams sevi par necienīgu nest grāfa de La Pēra titulu, sāka saukt sevi par Atosu.

Atoss uzlēca augšā, it kā viņu uz. augšu būtu uzsviedusi atspere; kādu mirkli viņš klusēdams vērās lukšumā, bet tad, draugiem par lielu izbrīnu, taica:

— Mordaunla kungs, divkauja ar jums man ir neiespējama. Parādiet šo godu kādam citam, kuru pašlaik jūs dāvājat man.

To pateicis, viņš atkal apsēdās.

— A, — noteica Mordaunts, — jūs esat nobijies.

— Tūkstoškārt nolādēts! — d'Artanjans iesaucās, metoties pie jaunā cilvēka. — Kurš var iedrošināties teikt tādus vārdus par Atosu?

— Lai runā, d'Artanjan, lieciet viņu mierā, — Atoss atbildēja ar smaidu, kurš bija rūgtuma un nicinājuma pilns.

— Tas ir jūsu galavārds? — jautāja gaskonietis.

— Jā.

— Labi, mēs neuzstāsim.

Un viņš atkal griezās pie Mordaunla:

— Jūs dzirdējāt, kungs, ka grāfs dc La Fērs nevēlās jūs pagodināt ar šo divkauju. Izvēlaties Kādu citu no mums viņa vietā.

— Ja es nevaru cīnīties ar viņu, lad man ir vienalga ar kuru no jums cs cīnīšos. Uzrakstiet savus vārdus uz papīra gabaliņiem, icmetiei tos cepurē, bel cs vienu izvilkšu.

— Tā ir laba doma! — d'Artanjans piekrita.

— Patiešām, las atrisinās visus strīdus, - Aramiss pievienojās.

— Cik las ir vienkārši, — Portoss piezīmēja, — bet es pat neiedomājos.

— Piekritu, piekrītu, — atkārtoja d'Artanjans Aramiss, uzrakstiet mūsu vārdus savā skaistajā rokrakstā — tādā pašā, kādā jūs rakstījāt kādreiz. Marī Mišonai, brīdinot viņu, ka Mordaunla māmiņa nodomāju.'.! nogalināt lordu Bekingemu.

Mordaunlš piecieta šo triecienu, nepamirkšķinot pat acis. Viņš stāvēja ar sakrustotām rokām, un likās mierīgs, cik nu vien tas bija iespējams cilvēkam viņa stāvoklī. Ja arī tā nebija drošsirdība, tad visādā gadījumā tas bija lepnums, kurš ļoti atgadināja drošsirdību.

Aramiss piegāja pie Kromvela i akstāmgalda, noplēsa trīs vienādus papīra gabaliņus un uz tiem uzrakstīja vispirms savu vārdu* bet uz atlikušajiem papīriņiem d'Artanjana un Porlosa vārdus. Visas trīs zīmītes viņš parādīja Mordauntam atklātas; bet viņš pat nepaskatījās uz tām un pamāja ar galvu, it kā vēlēdamies teikt, ka viņš pilnīgi paļaujas uz Aramisu. Aramiss satina visus papīrīšus, iemeta tos cepurē un pasniedza jaunajam cilvēkam.

Mordaunts paņēma vienu no trijiem papīrišiem un, nelasīdams, nevērīgi nometa uz galda.

— Čūskulēns! — d'Artanjans nomurmināja. — Es labprāt atdotu savas izredzes uz musketieru kapteiņa amatu, lai tikai tu būtu izvilcis manu vārdu.

Aramiss atvēra papīrīti, un, lai kā viņš mēģināja saglabāt aukstasinību, vina balss drebēja aiz naida un kaislīgas vēlēšanās cīnīties pirmajam.

— D'Artanjans! — viņš skaļi nolasīja.

D'Artanjans aiz prieka skaļi iesaucās.

— Ahā! Tātad ir taisnība zemes virsū! — viņš iesaucās.

Tad, pagriezdamies pre; Mo.dauntu, teica:

— Es ļoti ceru, kungs, ka jums nekas nebūs pretī?

—. Nekas, kungs, — Mordaunts atbildēja; viņš izvilka savu zobenu un salieca to pret sava zābaka purngalu.

Kā tikai d'Artanjans uzzināja, ka viņš pirmais kausies šajā divkaujā un, viņa vēlēšanās ir piepildījusies, ka viņa ieguvums tagad nekur vairs neaizslīdēs, pie viņa atgriezās miers, auksatsinība un pat lēnīgums, ar kādu viņš parasti sagatavojās kādam svarīgam pasākumam, piemēram, kā šī divkauja. Viņš ātri noņēma savas manžetes un pašvirkstināja ar kāju pa parketu, lajā pašā laikā paspēdams pamanīt, ka Mordaunts otrreiz noskata istabu ar savādu skatienu, kuru d'Artanjans pamanīja jau iepriekš.

— Jūs esat gatavs, kungs? — viņš beidzot pajautāja.

— Es jūs gaidu, — Mordaunts atbildēja, paceļot galvu un ar skatienu nomērot d'Artaņjanu.

Šo skatienu nevar aprakstīt.

— Nu sargieties, kungs, — guskonielis noteica, — tāpēc ka es samērā labi pārvaldu šo ieroci,

— Es arī, — Mordaunls atbildēja.

— Jo labāk: mana sirdsapziņa būs lira. Aizsargājaties!

— Vienu mirkli! — viņu pārtrauca jaunais cilvēks. — Dodiet vārdu, ka jūs neuzbruksiet man visi virsū, bet tikai pa vienam un pēc kārtas.

— Tu ko, smejies par mums, čūskulēni — Portoss neizturēja.

— Nē, cs nesmejos, bet es gribu, lai arī man, kā tikko teica d'Artanjana kungs, sirdsapziņa būlu tīra.

— Nē, šeit ir kaul kas cits, — d'Artanjans murmināja un nemierīgi paskatījās visapkārt.

— Augstmaņa godavārds! — Aramiss un Portoss pateica vienā balsī. Tādā gadījumā, kungi, — Mordaunts pieprasīja, — paejiet kaut kur sānis, kā to izdarīja grāfs de La Fērs, kurš, kaut arī nevēlējās duelēties, tomēr ir pazīstams ar šīs cīņas likumiem. Attīriet mums vietu, tā mums būs vajadzīga.

— Labi, — Aramis." teica.

— Paejiel malā, kungi, — d'Arlanjans teica, — nav ieteicams dot Mordaunla kungam kaut vai kādu ieganstu pārmest mums noteikumu pārkāp­šanu, par cik es skaidri redzu, ka viņš — es nevaru, pie visas savas cieņas, neaizrādīt pretiniekam, — ka viņš meklē visāda veida ieganstus,

Šis izsmiekls neiedarbojās uz Mordauntu.

Portoss un Aramiss aizgāja stūrī, kurš atradās pretī Atosam. Abi pretinieki palika vieni istabas vidū, kura tika apgaismota ar divām lampām, kuras stāvēja uz Kromvela rakstāmgalda. Pats par sevi saprotams, ka istabas stūri grima tumsā.

— Sāksim, kungs, — d'Artanjans leica, - vai lagad jūs beidzot esat gatavs?

— Gatavs! — Mordaunts atbildēja.

Abi pretinieki vienlaicīgi paspēra soli uz. priekšu.

D'Artanjans bija pārāk labs duelists, lai «taustītu" savu pretinieku, kā saka paukotāji. Viņš lieliski uzsāka ciņu. Mordaunts viņam atbildēja.

— Ahā! — viņš iesaucās, smaidīdams.

D'Artanjans, netērēdams ne mirkli, turpināja savu uzbrukumu, kurš bija ātrs kā zibens uzliesmojums.

Mordaunts atsila arī šos sitienus ar zobena galu.

— Es sāku domāt, ka spēlīte būs jautra! — d'Artanjans teica.

— Jā, — Aramiss nomurmināja, — spēlējiet, tikai esiet uzmanīgs ur< turiet acis vaļā.

— Velns lai parauj, csicl uzmanīgs, mans draugs! — Portoss iesaucās.

Mordaunls pasmaidīja. <

—. Kungs, — iesaucās d'Artanjans, - kāds jums nepatīkams smaids! Laikam pats nelabais jums iemācīja tā smaidīt?

Mordaunts atbildēja tikai ar mēģinājumu izsist zobenu no d'Artanjana rokām un deva viņam tik stipru cirtienu, kādu gaskonietis nemaz negaidīja no tāda vārga ķermeņa. Bet viņš likpat viegli atsita Mordauna sitienu, un zobens atkal noslīdēja tikai pa zobenu, neaizķerot pretinieka ķermeni.

Mordaunts strauji atkāpās.

— Ā! Jūs vēlaties izvairīties? — d'Artanjans iesaucās, ejot uzbrukumā. — Jūs atkāpjaties? Kā jūs vēlaties, man tas būs likai parocīgāk: es vairs neredzu jūsu pretīgo smaidu. Lūk, jūs esat pavisam tumsā. Jo labāk! Jūs nevarat pat iedomāties, kungs, cik jums ir liekulīgs skatiens, it sevišķi tad, kad jūs atkāpjaties. Paskatieties uz. mani, un jūs redzēsit to, ko jums nekad neparādīs spogulis: vienkāršu un atklātu skatienu.

Mordaunts neko neatbildēja uz. šo vārdu plūsmu, varbūt ne visai delikātu, bet ļoti [)ierasi us d'Artanjanam, kurš vienmēr izklaidēja pretinieku ar šādām runām. Mordaunts visu laiku aizstāvējās, turpinādams sāniski atkāpties; tādā veidā viņam izdevās apmainīties ar d'Artanjanu vietām.

Viņš visu laiku smaidīja. Gaskonieti šis smaids sāka uztraukt.

„Uz priekšu, vajag ātrāk beigt, — d'Artanjans runāja klusi pie sevis. — Šim nelietim ir nevis muskuļi, bet atsperes. Uz priekšu!"

Un viņš ar divkāršu enerģiju saka uzbrukt Mordauntam, kurš turpināja atkāpties, bcl, redzams, ar nodomu, jo d'Artanjans nespēja uzķert nevienu neveiklu vai nepareizu sitienu, kuru viņš varētu uzreiz izmantot. Pa to laiku, tā kā istaba nebija visai liela, Mordaunls, atkāpjoties, drīz. vien sasniedza sienu un atspiedās prel to ar kreiso roku.

- Ā! — d'Artanjans teica. — Tagad tev nav kur atkāpties, cienītais! Kungi, — viņš turpināja, saraucot uzacis, — vai jūs kādreiz, esat redzējuši skorpionu, kurš būlu caurdurts klāl pie sienas? Nē? Tad skatieties…

Un vienā mirklī d'Artanjans deva Mordauntam trīs zibenīgi spēcīgus dūrienus. Visi trīs tikai viegli viņam pieskārās. D'Artanjans nevarēja saprast, kas šeil ir par noslēpumu. Trīs draugi skatījās, aizturēdami elpu, ar aukstām sviedru lāsēm uz pieres.

Beidzot d'Artanjanam, kurš bija pienācis pārāk tuvu, savukārt vajadzēja atkāpties par kādu soli, lai varētu sagatavoties ceturlājam dūrienam, vai, tiešāk, lai to izdarītu, jo d'Artanjana cīņas paņēmieni līdzinājās šaha spēlei, kur viss ir likumsakarīgi saistīts. Bet tajā mirklī, kad pēc ātra un īsa atkāpšanās mirkļa viņš aprēķināja liešu dūrienu, siena it kā pavērās. Mordaunls pazuda šajā tukšumā, un d'Artanjana zobens, trāpīdams sienas spraugā, sašķīda drumslās, il kā tas būlu bijis no stikla. Siena aizvērās.

Mordaunts, aizsargājoties, pamazām pievirzījās pie slepenajam durvīm, pa kurām, kā mēs jau redzējām, izgāja Kromvels. It kā neviļus, viņš atspiedās ar kreiso roku pret sienu, sataustīja slēdzi, nospieda to un pazuda, kā teātri pazūd ļaunie gari, kuriem piemīt spējas izkļūt cauri sienām.

Gaskonietis izkliedza lāstus, kuram no otras puses dzelzs durvīm atbildēja mežonīgi, ļauni smiekli. No šiem smiekliem pat tādam skeptikim, kā Aramiss, asinis sastinga dzīslās.

— Mani draugi! — d'Arlanjans iesaucās. — Uzlauzīsim šīs durvis.

— Tas ir sātans cilvēka izskatā! — Aramiss iesaucās, pieskrienot uz drauga aicinājumu.

— Viņš izmuka no mūsu rokām, velns! — Portoss iesaucās, uzguļoties ar visu savu svaru dzelzs durvīm, kuras pavisam negribēja padoties. Tās varēja atvērt tikai ar slepenās atsperes palīdzību.

— Jo labāk, — Aloss likko sadzirdami nomurmināja.

— Gs to jau biju paredzējis. Tūkstoškārt nolādēts! — d'Artanjans klie­dza. — Man bija aizdomas, kad šis zvērs mētājās no viena istabas stūra uz otru; es redzēju, ka viņam ir kaut kas padomā. Bet kas varēja to paredzēt?

— Pats velns, viņa biedrs, sūtīja mums šo nelaimi! — Aramiss iesaucās.

— Tieši otrādi, lielu laimi, kura mums sūtīta ar paša Dieva ziņu! — Atoss teica, neslēpdams savu prieku.

— Kā tā? — teica d'Artanjansf, raustot plecus un paejot nost no durvīm, kuras neparko negribēja vērties vaļā. — Jūs vēlaties nolikt ieročus, Atos! Vai jūs varat teikt mums šādas lielas? Velns lai parauj! Tad jūs vienkārši nesaprotat mūsu stāvokli?

— Ko. ko?.. Kādu stāvokli? — Portoss jautāja.

— Tādā spēlē, kurs pāls nav nogalinājis, pats tiks nogalināts, — d'Artanjans atbildēja. — Vai jūs gadījumā, tēvišķīgu jūtu vadīts, ņēmot vērā Mordaunta kunga jaunību, atļausit viņam mūs visus nogalināt?

— o, d'Artanjan, mans draugs!

— Vai var uz lietām skatīties no šāda viedokļa? Nelietis izsūtīs pret mums veselu simtu kareivju, kuri saberzīs mūs pulverī šajā Kromvels spietā. Nu, draugi, ceļā! Pēc piecām minūtēm būs par vēlu.

— Jā, jums ir taisnība, ceļā! Ātrāk prom no šejienes! — Aloss un Aramiss piekrita.

— Bet kur mēs iesim? — Portoss jautāja.

— Uz viesnīcu, mans draugs. Paņemsim visas savas mantas, bet pēc tam, ar Dieva palīdzību, ātrāk projm uz Franciju, kur es vismaz zinu, kā ir uzbūvētas mājas. Laiva mūs gaida. Patiešām, tā ir liela laime.

Un d'Arlanjans centās pāriet no vārdiem uz darbiem. Viņš ielika zobena parpalikumu makstī, pacēla no zemes savu cepuri, atvēra durvis uz kāpnēm un ātri noskrēja lejā savu triju draugu pavadībā.

Pie durvīm bēgļi satika savus kalpus un pajautāja, vai viņi nav redzējuši Mordauntu. Bet tie vispār nebija manījuši nevienu cilvēku izejam ārā no mājas.