Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXXV Trīs palīgi virspavēlniekam

Izgājuši no viesnīcas „Lielais Šarls", Atoss un Aramiss, kā bija nolēmuši pašā sākumā, devās pie hercoga Bulona.

Bija tumša nakts. Šajā vēlajā nakts stundā, likās, visam vajadzēja būt klusam un miegā ieskautam. Tomēr no visām pusēm atskanēja gan dažādas skaņas, gan trokšņi, kuri traucēja ielenktās pilsētas iedzīvotāju miegu.

Uz. katra soļa varēja redzēt barikādes, uz katra ielas stūra bija novilktas ķēdes, visos krustceļos bija salikti vezumi. Patruļas visu laiku apmainījās ar parolēm. Brauca sūtņi no vienas pilsētas malas uz otru ar dažādām

pavēlēm. Skanēja dzīvas sarunas, kuras liecināja par iedzīvotāju satraukumu. Pie logiem drūzmējās daudz un dažādu cilvēku, kuri apmainījās ar domām un pārsprieda dažādus notikumus, bet viņu karabiedri, kuri bija noskaņoti daudz kareivīgāk, maršēja pa ielām ar musketēm rokās.

Nepaspēja Atoss un Aramiss izdarīt pat pāris soļus, kad viņus apstādināja sargi, kuri apsargāja barikādes, un jaulāja viņiem paroli. Viņi atbildēja, ka iet pie Bulonas hercoga svarīgā lietā. Apmierinājušies ar viņu atbildi, sargi iedeva viņiem līdzi pa%'adoni, kurš aizbildinoties par viņu drošību, sekoja viņu maršrutam.

Piebraucot pie hercoga Bulona mājas, mūsu ceļinieki satika trīs cilvēku grupiņu. Šie cilvēki, redzams, zināja visas paroles, tā kā brauca bez pavadoņa, un tiklīdz viņi pateica paroli, viņas brīvi laida garām, pat atdodot godu, kurš, laikam, atbilda viņu rangam. Viņus ieraudzījuši, Atoss un Aramiss apstājās.

— Oho! — Aramiss teica. — Jūs redzat, grāf?

— Jā, — Atoss atbildēja.

— Kā jūs domājat, kas ir šie jātnieki?

— Bet jūs kā domājat?

— Man liekas, ka tie ir mūsu paziņas.

— Jūs neesat maldījies. Es pazinu Flamarānu.

— Es pazinu Šatiljonu.

— Bet jātnieks brūnajā apmetnī.,.

— Kardināls!..

— Pats personīgi!

— Kā viņi nebaidās rādīties pie paša Bulonas hercoga mājas? — Aramiss jautāja.

Atoss par to likai pasmaidīja, bet neko neatbildēja. Pēc dažiem mirkļiem viņi pieklauvēja pie hercoga mājas durvīm.

Pie ieejas stāvēja sargs, kā jau tas pienākas pie augstas pakāpes ierēdņu mājām, bet pagalmā atradās maza kareivju grupa, kura pakļāvās prinča de Kontī palīgam. Bulonas hercogu mocīja podagra un, tāpēc viņš gulēja gultā. Bel neskatoties uz šo smago slimību, kura viņam traucēja jau mēnesi kāpt zirgam mugurā un piedalīties izjādēs, tad viņš, kopš sākās Parīzes aplenkšana, dzīvi piedalījās visos notikumos, kuri skāra Parīzes iedzīvotāju problēmas. Viņš piekrita pieņemt grāfu de La Fēru un ševaljē d'Erblē.

Draugus ieveda hercoga istabā. Slimnieks gulēja gultā. Bcl varēja redzēt, ka viņa noskaņojums sakrita ar, ne mazāk kareivīgi noskaņoto, istabas iekārlu. Pie sienām bija izkārti zobeni, arkebūzi, pistoles, un bija viegli paredzēt, ka tiklīdz hercogs atveseļosies, viņš tūlīt pat uzdos parlamenta ienaidniekiem pašu viltīgāko jautājumu.

Bet tagad, par lielu nožēlošanu, — pēc viņa vārdiem, — viņš bija spiests gulēt gultā.

— Ak, kungi, — viņš iesaucās, ieraudzīdams savus viesus un izdarīdams kustību, lai varētu piecelties uz. elkoņiem, viņa sejā pārādījās sāpju izmocīta grimase, — cik jūs esat laimīgi, ka varat jāt ar zirgiem, kustēties, cīnīties par tautas lietu, kad es pa to laiku, — kā jūs pats redzat, — esmu piesiets pie gultas. Kaut velns parautu šo slimību, — viņš piebilda, un viņa sejā atkal pārādījās sāpju izteiksme. — Velna podagra!

— Kungs, — Atoss teica, - mēs atbraucām no Anglijas un, nokļuvuši Parīzē, uzskatījām par savu pirmo pienākumu apjautāties par jūsu veselību.

— Pateicos jums, kungi, pateicos, — hercogs atbildēja. — Mana veselība, kā jūs redzat, pašlaik ir ļoti slikta… Velna podagra! A, tad jūs atbraucāt no Anglijas? Karalis Čarlzs ir pie labas vcselībčis, kā es dzirdēju?

— Viņš nomira, monsinjor, — Aramiss teica.

— Vai tiešām? — iesaucās hercogs, izbrīnījies.

— Viņš nomira uz ešafota pēc parlamenta nāvessoda piespriešanas.

— Nevar būt!

— Nāvessods tika izpildīts mūsu acu priekšā.

— Bet ko tad man teica Flamarāna kungs?

— Flamarāna kungs? — pārjautāja Aramiss.

— Jā, viņš tikko kā izgāja no manas mājas.

Atoss pasmaidīja.

— Ar diviem pavadoņiem? — viņš jautāja.

— Jā, ar diviem pavadoņiem, — hercogs atbildēja un tūlīt pat jautāja ar uztraukumu balsī: vai tad jūs viņus satikāt? „

— Jā, liekas uz. ielas, — Atoss atbildēja smaidīdams, un paskatījās uz Aramisu, kurš. no savas puses, skatījās uz viņu izbrīnījies.

— Velna podagra! — hercogs iesaucās, jo bija redzams, ka viņš jūtas neveikli.

— Monsinjor, - Atoss teica, - vajag būt ļoti uzticīgam lautas lietai, lai slims būdams, jūs paliktu armijas priekšgalā. Tāda pašaizliedzība izsauc mūsu lielo apbrīnu.

— Ko lai dara, kungi! Vajag ziedot sevi tautas labā, un labākais piemērs tam visam esat jūs, tik drošsirdīgi un uzticīgi, jūs, kuriem mans draugs hercogs de Befors ir parādā par savu brīvību, bet, varbūt, arī par savu dzīvību. Un, lūk, es nesu savu upuri; bet, man jāatzīst, ka mani spēki ir galā. Galva un sirds man ir kārtībā; bet šī velna podagra mani nomoka, un atzīšos jums, ja galms izpildītu manas prasības, kuras ir ļoti taisnīgas, tāpēc ka es pieprasu jau agrāk man bijušā kardināla apsolīto, apmaiņā pret man noņemto Sedanas hercogisti… tad, lūk, atzīstos jums, ja mani īpašumi būtu tādā pašā vērtībā, atmaksājot man visus zaudējumus, kurus es biju spiests izmaksāt tajā laikā, kamēr es tos neizmantoju, tieši par astoņiem gadiem, — tālāk, ja man tiktu piešķirts kņaza tituls klāt pie visiem dzimtas radu rakstiem, manu brāli no jauna nozīmētu par Tirēnas virspavēlnieku, — cs uzreiz tajā pašā brīdī aizbrauktu uz saviem īpašumiem, atļaudams parlamentam kārtot savas lietas, kā viņiem pašiem labpatiktos.

— Un jums būlu pilnīga taisnība, monsinjor, — Atoss teica.

— Vai tādas ir jūsu domas, grāf de La Fēr?

— Pilnīgi.

— Un jūsu arī, ševaljē d'Erblē?

— Manas arī.

— Tādā gadījumā, es jums saku, kungi, — hercogs turpināja, es, pēc visa spriežot palikšu pie šī lēmuma. Galms pašreiz man piedāvā dažādus priekšlikumus, un tikai no manis, ir atkarīgs, vai tos pieņemt vai nē. Līdz šim es no tiem visu laiku atteicos, bet, ja tādi cilvēki, kā jūs, saka man, ka man ir taisnība, un vēl mani nomoka tā šausmīgā podagra, kura liedz man pa īstam kalpot parīziešiem, — tad, goda vārds, man ļoti gribas sekot jūsu padomam un pieņemt priekšlikumu, kuru man izteica de Šatiljona kungs.

— Pieņemiet to, hercog, — Aramiss teica, — pieņemiet to.

— Goda vārds es to pieņemšu.

— Man pal ir ļoti žēl, ka es gandrīz vai no tā atteicos… Bet rīt mums atkal ir nolikta salikšanās, un tad mēs paskatīsimies.

Abi draugi sāka atvadīties no hercoga.

— Ejiet, kungi, — viņš teica, — ejiet: jūs, laikam, esat noguruši no ccļa. Nabaga karalis Čārlzs! Starp citu, viņš pāls pa daļai ir vainīgs pie savas nelaimes, bet mēs tikai varam sevi mierināt, ka Francijai neko nevar pārmest, it kā lā nebūtu kaut ko izdarījusi vai palīdzējusi, lai glābtu karali Čārlzu.

— O, kas attiecas uz to, — Aramiss leica, — tad mēs esam tā visā liecinieki, it sevišķi jau kardināls Mazarīni…

— Esmu priecīgs, ka jūs esat taisnīgs attiecībā pret viņu. Būtībā kardināls nav tik slikts cilvēks, un ja viņš nebūtu bijis ārzemnieks… o, tad viņš,būtu bijis augstumos. Ak, velna podagra!

Atoss un Aramiss izgāja no istabas, bet slimnieka vaidi viņus pavadīja līdz. pašai mājas priekštelpai. Bija redzams, ka hercogs cieš šausmīgas mokas, kā grēcinieks ellē.

Izejot uz ielas, Aramiss jautāja Atosam:

— Nu, ko jūs teiksit?

— Par ko?

— Par mūsu hercogu, velns parāvis!

— Draugs mans, es domāju to pašu, ko dzied dziesmiņā, kuru dziedāja mūsu pavadonis, — Atoss atbildēja:

Drošsirdīgais hercogs Bulons,

Podagras mocīts iet viņš gulēt.

,— Vai jūs pamanījāt, — Aramiss teica, — ka šī iemesla dēļ es viņam neko neminēju par mušu nāciena nodomiem?

— Jūs rīkojāties ļoti gudri: viņam no jūsu vārdiem tikai pastiprinātos podagras sāpes. Brauksim tagad pie Befora.

Un abi draugi devās uz Vandomas savrupmāju. Pulkstenis nosita desmit, kad abi draugi piebrauca pie vārtiem.

Šeit bija tāda pati apsardze, kā pie hercoga mājām: tāds pats kareivisks noskaņojums. Pagalmā bija izvietoti posteņi, bet pagalma vidū bija salikts ieroču kalns. Sargkareivji staigāja turp un atpakaļ. Šeit bija piesieti arī apsegloti zirgi.

Atoss un Aramiss vārtos saskrējās ar diviem jātniekiem, kuriem vajadzēja atkāpties, lai padotu ceļu mūsu draugiem.

— Ahā! Šī, redzams, ir patīkamo tikšanās nakts! — Aramiss iesaucās.

— Mums ļoti nepaveiksies, ja rīt mēs netiksimies; šodien, skaties kur gribi, mēs visu laiku tiekamies.

— O. kas attiecas uz rītdienas tikšanos, kungs, — Šatiljons teica, (par cik tieši viņš izbrauca kopā ar Flamarānu no hercoga de Befora mājas),

— jūs varat būt mierīgs: ja jau mēs, nemeklēdami viens otru, visu laiku satiekamies, tad, bez šaubām, satiksimies arī dienā, ja pacentīsimies.

— Ļoti ceru, kungs, — Aramiss teica.

Flamarāns un Šatiljons turpināja savu ceļu.

Atoss un Aramiss steidzās. Bet nepaspēja viņi pat atdot grožus kalpiem un neņemt apmetņus, kā pie viņiem pienāca kāds cilvēks; no sākuma viņš ieskatījas viņu sejās blāvajā luktura gaismā,' kurš karājās pagalma vidū, tad, pēkšņi iekliedzies, metās viņus apkampt.

— Grāf-de La Fēr! - viņš iesaucās. — Ševaljē d'Erblē! Kā jūs šeit nokļuvāt, Parīzē?

— Rošfors! — iesaucās abi draugi.

— Jā, tas esmu es, mēs atbraucām, kā jūs zināt, no Vandomas četras vai piecas dienas atpakaļ un tagad gribat sadot Mazarīni. Jūs tāpat, kā iepriek?, esat mūsu pusē, es tā ceru?

— Vēl vairāk, kā jebkad. Bet hercogs?

— Viņš neieredz kardinālu. Vai jūs zināt par mūsu dārgā hercoga pānākumiem? Viņš ir īsts Parīzes karalis! Pietiek viņam parādīties uz ielas, kad pūlis aiz sajūsmas gatavs viņu nospiest savos apskāvienos.

— Lieliski! — Aramiss leica. — Bet sakiet, vai Flamarāns un Šatiljons tikko kā izbrauca no šejienes?

— Jā, tie bija viņi. Hercogs tikko kā bija viņus pieņēmis. Viņi, protams, bija ieradušies Mazarīni uzdevumā, bet varu galvot, ka viņi aizbrauca tukšā.

— Cerams! — Atoss teica. — Vai viņa majestāte nebūs ar mieru mūs pieņemt?

— Un kā vēl! Tūlīt pat. Varat būt pārliecināti, ka viņa majestāte ir gatavs vienmēr jūs pieņemt. Sekojiet man līdzi. Man būs las gods jūs pieteikt.

Rošfors aizgāja pa priekšu. Visas durvis tika atvērtas viņa un viņa draugu priekšā. Viņi sastapa de Beforu tieši tajā brīdī, kad viņš sēdās pie vakariņu galda, kurš bija iekavēts, pateicoties daudzajiem un neatliekamajiem darījumiem.

Nepaspēja vēl Rošfors pieteikt ciemiņus, kā viņš uzreiz atbīdīja krēslu, uz kura gribēja apsēsties, un devās pretī saviem draugiem.

— Ā, tie esat jūs? Labdien, kungi! Jūs atnācāt ar mani dalīt vakariņas, vai ne tā? Buažolī, piesaki Nuarmonam, ka man ir viesi. Jūs pazīstat Nuarmonu, vai ne tā? Tas ir mans namzinis, tēvoča Marto pēctecis. Viņš māk izcept brīnišķīgus pīrāgus, kā jūs jau zināt. Buažolī, pasaki viņam, lai viņš pasniedz mums savu visgaršīgāko pīrāgu, bet tikai ne tādu, kādu viņš pagatavoja priekš La Romē. Paldies Dievam, mums vairs nav vajadzīgas virvju trepes, dunči un bumbiers.

— Jūsu majestāte, — Atoss teica, — neuztrauciet savu slaveno namzini mūsu dēj, kura vispusīgie talanti un lielā apdāvinātība mums ir zināma. Šovakar, ar jūsu majestātes atļauju, mēs vēlētos tikai apjautāties par jūsu majestātes veselību un uzklausīt jūsu rīkojumus.

— (), kas atliecas uz manu veselību, tad jūs paši redzat, kungi, ka tā ir lieliska. Veselība, kura man bija palīdzējusi izturēt Vensenes cietokšņa piecu gadu ieslodzījuma ilgu laiku Šavinjī kunga gādībā, nostāvēs pretī visām citām likstām. Bet, kas attiecas uz maniem rīkojumiem, atzīstos, esmu lielā apgrūtinājumā. Šeil katrs dod rīkojumus, kādi vien ienāk prātā, un ja tas tā turpināsies, tad viss beigsies ar to, ka cs pārstāšu vispār dot pavēles.

— Patiešām? — Atoss jautāja. — Es domāju, ka parlaments cer uz savstarpējo saprašanos ar prinčiem.

— Jā, cer uz mūsu saprašanos! Laba saprašanās! Kas attiecas uz. Bulonas hercogu, tad ar viņu vēl var saprasties: viņam ir podagra, un viņš nekāpj ārā no gultas. Bet, kas attiecas uz d'Elbefa kungu un viņa ziloņveidīgajiem dēliem… Jums ir zināms, kungi, kādus kuplelus dzied par hercodu d'Elbefu?

— Nē, monsinjor.

— Tiešām?

Un hercogs sāka dziedāt:

D'EIbefs ar dēliem — jūtams svars,

Uz priekšu iet, kā ziloņbars:

Kad viņi laukumos vai ielās,

Draud visiem pārlauzt kaulus lielus,

Bet tiklīdz lieta jādara,

Tā astītes tiem tirinās.

Un lielais lepnums, cīņas spars

Tiem izzūd tā kā miglas gars,

Ar muti brauc, ka brikšķ un brākšķ,

Bet spēka nav un prāta maz.

— Bet prelāla kungs, es ceru nav tāds? - Atoss jautāja.

— Ar prclātu ir vel sliktāk! Lai Dievs mūs sargā no dumpiniekiem mācītāju aprindās, un it sevišķi, kad viņi ir apbruņojušies zem savas mantijas. Tajā vietā, lai mierīgi sēdētu savā bīskapa mājā un vadītu mesas par godu uzvarām, kuras mēs veicam, vai kuras uzveic mūs, zināt, ko viņš dara?

— Nē.

— Viņš formē savu personīgo pulku, kuru viņš pilnīgi viens pats pārvalda, it kā viņš būtu kāds maršals, visiem leitnantiem un kapteiņiem un, vispār, viņš uzvedās tā, it kā viņš būtu karalis — pulkvedis.

— Lai arī tā būtu, — Aramiss teica. — Bet, kad lieta nonāk līdz kaujai, es ceru, ka viņš droši sēž. savā arhibīskapa pilī?

— Ne pavisam. Šeit jūs kļūdāties, dārgo ševaljē d'Erblē. Kad ir kauja, viņš tajā piedalās. Galu galā izradās, ka, saņēmis pēc sava tēvoča nāves vietu parlamentā, viņš visu laiku jaucās mums pa kājām: parlamentā, padomē un kaujas laukā. Bet princis Konti — ģenerālis uz bildītes. Un kas tā par skaistu bildīti: princis — kuprainītis! Jā, viss ir vienkārši nožēlojamā stāvokli, kungi! Ļoti nožēlojamā stāvoklī!

— Tātad jūs, jūsu majestāte, esat ļoti neapmierināts ar visu? — Atoss teica, apmainījies ar Aramisu skatieniem.

— Neapmierināts? Pasakiet labāk, ka mana majestāte ir novesta līdz tādai pakāpei, — ka jums es pateikšu, ko citiem nekad neteiktu, — līdz tadai pakāpei, ka, ja karaliene atzīs savu vainu manā priekšā, atgriezīs manu māti no izsūtījuma un mani nozīmēs atkal par admirāli līdz mūža galam, kā man bija solīts pēc mana tēva — admirāļa nāves, tad es, liekas, būšu ar mieru dresēt suņus, kuri iemācīsies teikt, ka Francijā ir daudz lielāki laupītāji par Mazarīni kungu.

Šoreiz Atoss un Aramiss ne tikai apmainījās ar skatieniem, bet arī pasmaidīja. Pat, ja viņi nebūtu tikušies ar Šatiljona un Flamarāna kungiem, tad vienalga varētu uzminēt, ka viņi ir šeit bijuši pirms viņiem.

Tāpēc viņi ne ar vārdu nepieminēja to, ka Mazarīni pašlaik, dotajā momentā, atrodas Parīzē.

— Monsinjor, — Atoss leica, — mēs esam pilnīgi apmierināti ar to, ka alnākdami šādā mirklī pie jūsu majestātes, mēs nebijām sev nosprauduši nekādu noteiktu mērķi, kā vienīgi tikai pierādīt jūsu majestātei savu uzticību un pateikt jums, ka mēs viscaur paļaujamies uz jūsu spriedumiem, kā jūsu visuzticīgākie kalpi.

— Kā mani vistuvākie draugi, kungi, paši uzticamākie draugi. Jūs to esat pierādījuši, un, ja es kādreiz samierināšos atkal ar galmu, tad ceru, ka spēšu jums pierādīt, ka esmu palicis jūsu draugs, kā arī tiem-ciliem kungiem, — velns lai parauj, kā lad viņus sauca, — d'Artanjans un Portoss, liekas?

— D'Artanjans un Portoss.

— Jā, tieši viņiem. Tātad, atcerieties, grāf de La Fēr, un jūs, ševaljē d'Erblē, ka vienmēr esmu jūsu rīcībā.

Atoss un Aramiss paklanījās un izgāja.

— Mans dārgais Atos, — Aramiss jautāja, — man liekas, ka jūs mani pavadījā tikai tāpēc, lai dotu man pamācību stundu?

— Pagaidiet, mans draugs, — Atoss atbildēja, — nez ko jūs teiksit, kad mēs iziesim no prelāta kunga mājas.

— Tad ejam ātrāk uz arhibīskapa māju, — Aramiss teica.

Un viņi devās uz Vecpilsētu. Tuvojoties šim Parīzes šūpulim, Atoss un Aramiss tika uz. pārplūdušām ielām; tā kā viņiem atkal nācās ņemt laivu. Bija jau divpadsmitā nakts stunda, bet visiem jau ir zināms, ka pie prelāla kunga var ierasties jebkurā diennakts laikā. Viņa vienmēr darbīgā natūra bija spējīga, vajadzības gadījumā, dienu pārvērt naktī un otrādi. Arhibīskapa pils stāvēja ūdenī, un pēc daudzajām laivām, kuras atradās visapkārt pilij, varēja likties, ka atrodies nevis Parīzē, bet Venēcijā. Laivas brauca visos virzienos, gan iepeldot Vecpilsētas mazo ieliņu labirintos, vai attālinoties arsenāla vai Sen-Viktorijas krastmalas virzienā, kur tās peldēja, kā pa lielu ezeru. Daža$ laivas bija drūmas un tumšas un noslēpumaini klusas, bet citas bija trokšņainas, un tās bija apgaismotas.

Abi draugi, izpeldējuši cauri šo laivu jūklim, piestāja pie prelāta mājas. Arhibīskapa pils apakšējie slāvi bija gaismas pielieti; bet pie tā sienām bija pieliktas kāpnes, un iapēe cienīgās izmaiņas, kuras radīja plūdi, bija tās, ka apmeklētājiem nācās ienākt ēkā nevis pa durvīm, bet pa logiem.

Tādā veidā pils priekštelpā ienāca arī Aloss un Aramiss. Tā bija pārpildīta ar sulaiņiem, par cik pieņemamajā istabā atrādās daudz garīgu personu.

— Mans Dievs! — Aramiss iesaucās. — Paskatieties, Atos. Vai tiešām cienījamais prelāta kungs liks mums aizkavēties priekštelpā?

Atoss pasmaidīja.

— Mīļais draugs, — viņš atbildēja, — vajag rēķināties ar cilvēku ieņemamajiem amatiem, kad tev ar tiem ir kaut kādas darīšanas. Šis prelāts dotajā laika brīdī ir viens no septiņiem vai astoņiem karaļiem, kuri valda, šobrīd Parīzē, un viņam, ir vesels galms.

— Tāpēc liksim sevi pieteikt, un, ja mums nepatiks viņa viesmīlība, — lai viņš bez mums nodarbojas ar Francijas, kā arī ar savām peronīgajām lietām. Mūsu tagadējais uzdevums būtu pasaukt sulaini un, iedodot viņam puspistolu, lūgt, lai viņš mūs piesaka.

— Paskatieties!.. Es neesmu kļūdījies., nu, protams, tas ir Bazēns! Panāc šurp, blēdi!

Bazēns, kurš šobrīd gāja viņiem garām, apģērbies savā garīgajā ietērpā cauri priekštelpai, pagriezās un, savilcis uzacis, paskatījās uz. viņu pasi, gribēdams zināt, kas ir šie nekauņas, kuri ir iedrošinājušies viņu tā nosaukt.

Bet tiklīdz, viņš ieraudzīja un pazina Aramisu, kā no tīģera viņš pārvērtās par jēru un pienāca klāt abiem draugiem.

— Kā, tas esat jūs, ševaljē d'Erblē? Un jūs ari, grāf? — viņš iesaucās. — Jūs esat atbraukuši tieši tad, kad mēs jau sākām par jums uztraukties! C), cik es esmu laimīgs no jauna jūs redzēt!

— Labi, labi, mans draugs, — Aramiss teica,— lūdzu, bez kompli­mentiem. Mēs esam atnākuši, lai satiktos ar prelāta kungu; bet mēs steidza­mies, un mums būtu nepieciešams viņu tagad satikt.

— Protams, — teica Bazēns, — tūlīt pat! Tādiem augstmaņiem, kā jūs, likt gaidīt priekštelpā. Tikai šobrīd viņam ir slepena saruna ar de Bruī kungu.

— Dc Bruī! — iesaucās Aloss un Aramiss vienā balsī.

— Jā, viņu piesakot, es labi atcerējos ša vārdu. Jūs esat ar viņu pazīstami, kungi? - piebilda Bazēns, pagriezdamies pret Aramisu.

— Man liekas, ka es viņu pazīstu.

— Kas atliecas uz mani, — teica Bazēns, — tad viņš tik ļoti bija ietinies savā apmetnī, ka es nekādi nevarēju saskatīt viņa seju. Tagad es iešu jūs pieteikt; varbūt, ka man arī palaimēsies.

— Nevajag. Mēs atliksim tikšanos ar prelātu uz citu reizi, vai ne tā, Atos?

— Kā jūs vēlaties, — grāfs teica.

— Jā, viņam šodien vajadzēja izlemt ļoti daudz svarīgu lietu ar šo de Bruī kungu.

— Vai man vajag pateikl, ka jūs apciemojāt arhibīskapa pili?

— Nē, nevajag, — Aramiss teica. — Iesim, Atos.

Un abi draugi, izspiedušies cauri sulaiņu baram, izgāja no pils, Bazēna pavadībā, kurš viņus godinādams, visu laiku klanījās.

— Nu, — Atoss jautāja, kad viņi abi jau sēdēja laivā, — vai jūs tagad saprotat, ka mēs būtu izdarījuši lāča pakalpojumu visiem šiem kungiem, aizturēdami Mazarīni?

— Jūs esat gudrības kalngals, Atos, — Aramiss atbildēja.

Visvairāk abus draugus pārsteidza, ka franču galms lik maz uzmanības

bija veltījis šausmīgajiem nolikumiem Anglijā, kad mūsu draugiem likās, ka tam vajadzēja saistīt visas Eiropas uzmanību.

Patiešām, neskaitot nelaimīgo atraitni un sērdieni princesi, kuras raudāja Luvras tumšajos drūmajos stūros, neviens, likās, nedomāja par to, ka kaut kur un kaut kad pasaulē dzīvoja karalis Čārlzs Pirmais un, ka šim karalim tikko kā izpildīts nāvessods, nocērtot viņam galvu.

Abi draugi, norunājuši tikties nākošās dienas rītā pulkstens desmitos, izšķīrās. Neskatoties uz vēlo laiku, Aramiss pateica, ka viņam ir neatliekamas vizītes, un atļāva Atosam vienam pašam atgriezties uz viesnīcu.

Nākošajā dienā, tieši pulkstens desmitos, draugi salikās. Atoss, no savas puses, izgāja no viesnīcas jau sešos no rīla.

— Nu, kas jums ir jauns? — Atoss jautāja.

— Nekas. D'Artanjanu neviens nav redzējis, un Portoss arī nekur nav rādījies. Bel jums?

— Arī nekā jauna.

— Velns lai parauj! — Aramiss iesaucās.

— Patiešām. Šis kavējums ir nesaprotams: viņi devās pa visīsāko ceļu un viņiem vajadzēja būt Parīzē krietni pirms mums.

— Piebilstiet klāt pie visa, — Aramiss piezīmēja, — ka mums ir labi zināma d'Artanjana trauksmainā daba; viņš nav no tiem cilvēkiem, kurš veltīgi zaudēs laiku, zinādams, ka mēs viņu gaidam.

— Ja jūs atceraties, viņš domāja būt Parīzē piektajā datumā.

— Bet šodien ir devītais. Šovakar iztek termiņš.

— Ko jūs domājat darīt, — Atoss jautāja, — gadījumā, ja arī šodien nebūs nekādu ziņu?

— Velns parāvis! Došos viņu meklēt.

— Labi, — Atoss teica.

— Bet Rauls? — Aramiss jautāja.

Viegla ēna pārslīdēja Atosa sejai.

— Rauls mani ļoli uztrauc, — viņš atbildēja. — Viņš vakar saņēma vēstuli no prinča Kondē; un no lā laika nav atgriezies.

— Vai jūs ncsatikāt de" Ševrēzas kundzi?

— Es viņu nesastapu. Bet jūs, Aramis, vai jūs neesal apciemojis de Longvila kundzi?

— Es biju pie viņas.

— Nu, un?

— Arī nesastapu. Bet viņa vismaz atstāja savu jauno adresi.

— Kur viņa ir?

— Uzminiet.

— Kā es varu uzminēt, kur atrodas pusnaktī, — par cik es domāju, ka jūs pie viņas devāties vakar, kad izšķīrāties ar mani, — kur atrodas pusnaktī pati skaistākā un apburošākā no visām fronderistēm?

— Rātsnamā, mans mīļais.

— Kā rātsnamā? Vai tad viņa ir ievēlēta par mēru?

— Nē, bet viņa ir kļuvusi par Parīzes karalieni, un tā kā viņa nekādi nevarēja izšķirties kurp viņai braukt: uz Pale-Rojālu vai Tilrī, tad viņa pārbrauca uz rātsnamu, kur cer mīļajam hercogam uzdāvināt mantinieku.

— Jūs neko nestāstījāt man šiem notikumiem, Aramis, — Atoss teica.

— Pā! Patiešām? Atvainojiet, tā bija mana aizmāršība no manas puses.

— Bet tagad, — Atoss jautāja, - ko mēs iesāk,sim līdz vakaram? Man, liekas, ka mēs esam nolemti pilnīgai bezdarbībai līdz pašam vakaram?

— Jūs aizmirsāt, mans mīļais draugs, ka mums ir neatliekams darbs.

— Kāds?

— Šaionta, velns la) parauj! Es ceru tur satikt de Šatiljona kungu, kuru neieredzu no seniem laikiem.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka viņš ir Kolinjī brālis.

— Ak, patiešām… Es pavisam par to aizmirsu..: Tas ir tas, kurš bija iedomājies sevi, ka varētu būt jūsu sāncensis. Viņš tika par to bargi sodīts, mans draugs. Patiesību sakot, jums vajadzēja būt gandarītam.

— Jā, bet ko lai dara? Tas mani neapmierina. Esmu ļaunprātīgs. Tas ir vienīgais, kas man ir palicis mantojumā no baznīcas. Starp citu, jūs pats saprotat, Atos, ka jums nav noteikti mani jāpavada.

— Ko jūs, - Atoss teica, - jūs, laikam, jokojat.

— Tādā gadījumā, mans draugs, ja jūs patiešām esat nolēmis doties man līdzi, tad nedrīkst zaudēt laiku ne mirkli. Es dzirdēju bungu dārdus, satiku pa ceļam vairākus lielgabalus un rātsnama priekšā redzēju sapulcējušos pilsētniekus, kuri stāvēji nostādīti kaujas ierindā; domājams, ka kaujas būs pie Šaruntas, kā to vakar paredzēja hercogs dc Šatiljons.

— Bet man likās, ka nakts pārrunas būs jūsu kvēli remdējušas.

— Jā, protams, bet es vienalga kaušos, kaut vai tikai tāpēc, lai varētu labāk nomaskēt šīs pārrunas.

— Nabaga francūži! — Aloss leica. — Viņi iet nāvē tikai tāpēc, lai Sedana tiktu atgriezta hercogam Bulonam un, lai de Befora kungs tiktu uz mūžu par admirāli, bet prelāts — kardināls.

— Pieliks, pieliks, mans dārgais! — Aramiss leica. — Alzīslaties, ka jūs nekad nebūtu filozofējis par šo tēmu, ja Rauls nebūtu bijis iesaistīts visā šajā pasākumā.

— Varbūt, jums ir taisnība, Aramis.

— Tātad, dosimies lurp, kur notiek kaujas; tas būs drošs līdzeklis atrast d'Artanjanu un Portosu, un varbūt arī Raulu.

— Diemžēl! — Atoss tcica.

— Man draugs, — Aramiss leica, — par cik mēs tagad esam Parīzē, lad, man liekas, jums vajadzētu atmest šīs nopūlas. Karš lad karš, manu mīļo Atos. Vai, varbūt, jūs esat pārstājis būt karavīrs, un esat kļuvis par garīgu personu? Ā! Paskatieties, lūk, kāds ir pilsētnieku maršruts; vai las nav pievilcīgi? Bet šis kapteinis? Paskatieties, viņam ir kara stāja!

— Viņi iznāca no Mutona ielas.

— Ar bundzinieku priekšgalā. Pavisam kā īsli kareivji. Paskatieties uz šo brašuli, kā viņš rilenī izriesis savas krūtis.

— Oho! — Grimo iesaucās.

— Kas noticis? — Atoss jautāja.

— Planšē, kungs.

— Vakar viņš bija leitnants, — Aramiss teica, — šodien viņš ir jau kapteinis, bet rīt būs pulkvedis. Pēc nedēļas šis brašulis jau kļūs par Francijas maršalu.

— Izjautāsim viņu, — Atoss teica.

Viņi piegāja pie Planšē. Viņš stāvēja, lepodamies ar to, ka visi viņu redz pildot dienesta pienākumus. Planšē ar svarīgu izskatu paskaidroja, ka viņam dots uzdevums ieņemt pozīcijas Karaliskajā laukumā kopā ar divsimts cilvēkiem, kuri sastādīja Parīzes armijas alegardu, un no turienes doties uz. Šarontu, kad būs pienācis laiks.

Tā kā Atoss un Aramiss devās uz to pusi, viņi pievienojās pie mazās nodaļas. Planšē diezgan veikli Karaliskajā laukumā nokomandēja dažus manevrus ar saviem cilvēkiem un, beidzot, nostādīja viņus alcgardā pilsētnieku garajai ļaužu ķēdei, kuri bija izvietojušies visas Scn-Anluāna ielas garumā. Visi gaidīja sākuma signālu.

— Dieniņa būs karsta, — kareivīgā tonī teica Planšē.

— Jā, protams, — Aramiss teica. — Bet pretinieks no šejienes ir tālu.

— Nekas, kungs, — teica viens no kareivjiem, — drīz attālums samazināsies.

Aramiss paklanījās, lad, pagriezies pret Alosu, teica:

— Mani r.eviliria izvietoties šajā nometnē kopā ar visiem šiem ļautiņiem Karaliskajā laukumā. Labāk brauksim pa priekšu: mēs visu redzēsim daudz, labāk.

— Bez tam, de Šatiljona kungs nebrauks jūs meklēt uz Karalisko laukumu! Tātad, uz priekšu!

— Jā, bet jūs arī gribējāt pateikt pāris vārdus de Flamarāna kungam?

— Mans draugs, — Atoss teica, — esmu nolēmis neizņemt zobenu no maksts, kamēr mani nepiespiedis to darīt.'

— Kopš kāda laika?

— No tā brīža, kad es izņēmu no maksts dunci.

— Lūk, kā! Jūs vēl visu laiku atceraties Mordaunta kungu. Vēl tikai trūkst, lai jūs sāktu mocīt sirdsapziņas pārntetumi, ka jūs viņu nogalinājāt.

— Šš… — Atoss noteica, pieliekot pirkstu pie lūpām un smaidot, viņam tik raksturīgo skumjo smaidu, — nerunāsim par Mordauntu; tas mums var atnest nelaimi.

Atoss jāja uz Šarontu cauri priekšpilsētai un Fekanas ielejai, kura bija pilna ar bruņotiem pilsētniekiem.

Aramiss, pats par sevi, neatpalika no viņa vairāk, kā par viena zirga galvu.