Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

LI Dažreiz karaļiem ir grūtāk iebraukt galvaspilsētā, nekā izbraukt no tās (turpinājums)

Kā jebkurš pūļa spiediens, arī sis bija drausmīgs. Mazskaitliskais musketieru pulks nespēja vadīt kā pienākās savus zirgus. D'Artanjans gribēja nolaist karietes aizkarus, bet jaunais karalis izstiepa roku ar vārdiem:

— Nē, d'Artanjana kungs, es vēlos visu redzēt.

— Ja jūsu majestāte vēlās, lai skatās, - d'Artanjans atbildēja.

Un, pagriezies 'pret pūli ar niknumu, kurš viņu darīja bīstamu, viņš metās virsū vienam no barvežiem, kurš ar zobenu vienā rokā, bet pistoli otrajā rokā, lauza sev ceļu uz karieti, cīnīdamies ar diviem musketieriem.

— Ceļu, velns parāvis, ceļu! — d'Artanjans kliedza.

Dzirdot šo balsi, barvedis paskatījās uz d'Artanjana pusi, bet bija jau par vēlu: d'Artanjana zobens caurdūra viņa krūtis.

— Ak, velns parāvis! — d'Artanjans iesaucās, mēģinādams aizturēt savu dūrienu. — Kāpēc jūsu esat šeit, grāf?

— Vajadzēja ļaut Likteniai iet savu ceļu, — Rošfors atbildēja, krītot zemē. — Es trīs reizes izdziedinājos no jūsu zobena dūrieniem, bet ceturtajā — vairs necelšos.

— Grāf, — d'Artanjans saviļņots iesaucās, — es neredzēju, ka tas esat jūs. Man būs ļoti smagi ap sirdi, ja jūs nomirsit nolādēdams mani.

Rošfors sniedza d'Artanjanam roku.

D'Artanjans to saņēma. Grāfs gribēja vēl kaut ko pateikt, bet no ievainojuma izšļācās asinis, un visu ķermeni sāka kratīt drudzis. Viņš nomira.

— Atpakaļ, salašņas! — d'Artanjans iesaucās. — Jūsu barvedis ir miris. Jums vairs nav ko šeit darīt.

Patiešām, visa šī saniknotā bara dvēsele bija grāfs de Rošfors; pūlis, ieraudzīdams viņu mirušu, nodrebēja un metās nekārtīgā un haotiskā bēgšanā.

Labā karietes puse tika attīrīta no šī naidīgā cilvēku pūļa. D'Artanjans devās palīgā Portosam, lai vajadzības gadījumā, spētu viņam palīdzēt.

Bet Portoss tikpat labi viens spēja tikt galā ar šo uzdevumu, attīrīdams karietes kreiso pusi no dumpiniekiem, kuri uzbruka karietei. Mazarīni, būdams mazāk ieinteresēts noskatīties notikumos, nekā karalis, nolaida priekšā logam aizkaru.

Portoss bija domīgs un pat skumjš.

— Jums ir savāds izskats cilvēkam, kurš tikko kā guvis uzvaru, - d'Artan­jans viņam teica.

— Jā, un jūs, arī man liekaties ar kaut ko satraukti, — Portoss viņam atbildēja.

— Man ir par ko: es tikko kā nogalināju savu veco draugu.

— Patiešām! — Portoss teica. — Ko tad?

— Nabaga grāfu de Rošforu.

— Man arī nācās nogalināt cilvēku, kurš man par nelaimi izlikās pazīstams. Par lielu nožēlošanu, trieciens pa galvu iznāca tik stiprs, ka asinis uzreiz izplūda pa viņa seju.

— Un viņš jums neko nepateica?

— Nē, viņš pateica: „Oh!"

— Saprotu, — d'Artanjans teica, nespēdams aizturēt smieklus. — Ja viņš vairāk neko nepaspēja pateikt, tad jūs uzzinājāt pārāk maz.

— Nu kā? — karaliene jautāja.

— Jūsu augstība, — d'Artanjans teica, — ceļš ir brīvs. Ja jūs vēlaties, mēs varam turpināt ceļu tālāk.

Patiešām, korteža mierīgi turpināja savu ceļu līdz Dievmātes katedrālei, kur viņus sagaidīja garīgie tēvi, ar prelāta kungu priekšgalā, kuri sveicināja karali, karalieni un ministru, ar laimīgu atgriešanos, kam par godu viņi visi kalpoja šodienas mesai.

Mesas laikā, gandrīz pie pašām beigām, katedrālē ieskrēja aizelsies puisēns; viņš ātri iegāja cellē un pārģērbās dziedātāja svētku drēbēs un, izgrūdies cauri visam lielajam ļaužu pūlim, piegāja pie Bazēna, kurš gaišzilā tērpā un ar sveci rokās, cēli stāvēja pretī galvenajai ieejai, kur atradās koristi.

Sajutis, ka viņu kāds rausta aiz piedurknes, Bazēns nolaida savu skatienu, kurš dievbijīgi bija vērsts uz debesim, un pazina Friki.

— Kas tad tas? Kā tu iedrošinies traucēt mani, kad cs izpildu savus pienākumus? — Bazēns jautāja puisēnam.

— Maijārs, Svētā ūdens padevējs no Svētā Eistāfija baznīcas…

— Kas ar viņu notika?

— …ielas sadursmē saņēma triecienu pa galvu, — Frike atbildēja. — Viņam iesita tas gigants, kurš stāv, lūk, tur, redzat, zeltā izšūtās drēbēs.

— Jā? Nu, tādā gadījumā viņam nav paveicies, — Bazēns teica.

— Viņš mirst, tāpēc viņš gribētu pirms nāves izsūdzēt grēkus prelāta kungam, kurš, kā runā, varot atlaist vissmagākos grēkus.

— Un viņš iedomājas, ka prelāta kungs sevi apgrūtinās šajā brīdī ar viņa grēksūdzi?

— Jā, jo prelāta kungs viņam lo bija apsolījis.

— Kas tev to teica?

— Pats Maijārs.

— Tu viņu redzēji?

— Protams, es atrados tur, kur viņš nokrita.

— Bet ko lu tur darīji?

— Es kliedzu: „Nost Mazarini! Nāve kardinālam!" Jūs taču pats man mācījāt šos saukļus.

— Aizveries, mērkaķi! — Bazēns tcica, salraukti skatīdamies uz visām pusēm.

— Nabaga Maijārs man teica: „Skrien pakaļ prelāta kungam, Frike, un, ja tu viņu man atvedīsi, es tevi atstāšu par savu mantinieku". Padomājiet likai, Bazēna kungs, Maijāra mantinieks, Svētā ūdens padevējs pie Svētā Eistāfija! Tagad mana nākotne ir nodrošināta! Bet es esmu ar mieru izdarīt šo pakalpojumu arī par velti. Ko jūs teiksit? — Iešu un pateikšu prelāta kungam par notikušo, — Bazēns tcica.

Un mierīgi un goddevīgi pienācis pie prelāta, viņš klusi iečukstēja viņam ausī dažus vārdus, uz kuriem viņš pamāja ar galvu.

— Skrien pie ievainotā, — Bazēns teica puisēnam, — un pasaki viņam, lai mazliet paciešās: monsinjors būs pie viņa pēc vienas stundas.

— Labi, — Frike teica, — tagad mans liktenis ir nodrošināts.

— Starp citu, kur viņš pašlaik atrodas?

— Svētā Jēkaba tornī.

Sajūsmā no savas sūtņa misijas, Frike, nenoģērbis savu dziedātāja tērpu, ar kuru bija vēl daudz vieglāk izkļūt cauri pūlim, aizsteidzās uz torni, kuru viņš ļoti labi pazina.

Viņš paspēja laikā. Kaut ari ievainotajam ar katru mirkli kļuva sliktāk un sliktāk, viņš vēl bija dzīvs. Prelāta kungam atvēra durvis uz istabu, kur gulēja ievainotais.

Pēc dažiem mirkļiem Frike izgāja no turienes, turot rokās ādas maisiņu; viņš uzreiz to atvēra un sev par vislielāko izbrīnu ieraudzija, ka tas bija pilns ar zeltu.

Ubags bija turējis savu vārdu: viņš bija atstājis Friki par savu mantinieku.

— Ak, Nanneta, mana māte! — Frike iesaucās, aizelsies. — Ak, māte!

Vairāk viņš nespēja neko pateikt. Bet, ja arī viņš spēja vēl kaut ari

pateikt, tad kājas nespēja vairs noturēties uz vietas, un viņš deva vaļu savām kājām. Viņš skrēja pa ielām un, kā marafona sūtnis, kurš krita Atēnu laukumā ar lauriem rokās, ieskrēja padomnieka Brusela mājā un nokrita uz grīdas aiz pārguruma, izmezdams savus zelta luidorus uz grīdas.

Frikes māte vispirms uzlasīja zeltu, tad pacēla augšā Friki.

Šajā laikā karaliskā korteža iebrauca Pale-Rojāla pilī.

— D'Artanjan kungs ir ļoti drosmīgs cilvēks, māmulīt, — jaunais karalis teica.

— Jā, mans dēls. Viņš izdarīja daudz lielu pakalpojumu tavam tēvam. Esiet ar viņu pielaidīgāks — viņš jums noderēs.

— Kapteiņa kungs, — jaunais karalis teica d'Artanjanam, izkāpdams no karietes, — karaliene mani lūdza jūs ielūgt šodien uz pusdienām kopā ar jūsu draugu, baronu di Vallonu.

Tas bija liels gods d'Artanjanam un Portosam. Pēdējais bija neaprakstāmā sajūsmā. Tomēr visu pusdienlaiku šis cienījamais galminieks bija par kaut ko sadrūmis.

— Kas ar jums, baron? — d'Artanjans jautāja, kāpdams lejā pa Pale-Rojāla pils kāpnēm. — Jums tāds drūms noskaņojums.

— Es visu laiku mēģinu atcerēties, kur esmu redzējis šo ubagu, kuru šodien nositu.

— Un nespējat?

— Nē.

— Tad padomājiet par kaut ko labu, mans draugs. Kad jūs atcerēsities, tad pasakiet man. Labi?

— Kā tad? — Portoss atbildēja.

Epilogs

Atgriezušies mājās, abi draugi atrada Atosa vēstuli, kurā viņš nozīmēja saviem draugiem tikšanos nākošās dienas rītā viesnīcā „Liclais Šarls". Viņi apgūlās ļoti agri, bet ļoti ilgi abi nespēja aizmigt. Kad cilvēks sasniedz savu kāroto mērķi, uzvara viņam noteikti laupa miegu, visādā gadījumā pirmajā naktī. Nākamās dienas rītā abi draugi devās pie Atosa. Viņi ieraudzīja Atosu ceļojuma apģērbā.

— Lūk, kā! — Portoss teica. — Tātad mēs visi aizbraucam? Es arī jau sāku domāt par aizbraukšanu.

— Nu, protams! — Aramiss teica. — Ja jau Frondas vairs nav, Parīzē vairs nav ko darīt. De Longvila kundze ielūdza mani paciemoties uz dažām dienām Normandijā un palūdza man uz kristību laiku sameklēt viņai dzīvokli Ruānā. Es braucu izpildīt šo viņas lūgumu; pēc tam, ja nebūs nekādu citu jaunumu, es atgriezīšos atpakaļ savā Nuazī-le-Sek klosteri.

— Bet es, — Atoss teica, — atgriežos Braželonā. Jums ir zināms, mans dārgais d'Artanjan, ka tagad esmu vienkāršs un godīgs lauku iedzīvotājs. Nabaga Raulam nav citu īpašumu, atskaitot Braželonu. Kā pieņemtajam tēvam man ir jārūpējas par viņa īpašuma labklājību.

— Bet ko jūs darīsit ar Raulu?

— Es viņu atstāju jums, mans draugs. Francijā drīz būs karš, un jūs viņu paņemsit sev līdzi. Es baidos, ka apmeklēdams Bluā, viņš varēlu sākt domāt savādāk. Ņemiet viņu sev līdzi un iemāciet viņam būt likpal drosmī­gam un labsirdīgam cilvēkam, kāds esat jūs pats.

— Bel cs, — d'Artanjans teica, — ja neredzēšu jūs, tad redzēšu viņa mīļo seju, un kaut ari viņš vēl ir bērns, bet viņam ir jau atdota jūsu dvēsele, mans dārgais Atos, un man vienmēr liksies, ka jūs esat kopā ar mani, ka jūs uzmundrināt un palīdzat man.

Un četri draugi ar asarām acīs apkampās. Tad viņi izšķīrās, nezinādami, vai vēl kādreiz redzēs viens otiu.

D'Arlanjans atgriezās kopā ar Porlosu Tiktonijas ielā. Portosu arvien vēl nomocīja jautājums, kas bija tas cilvēks, kuru viņš nosita pie karaļa karietes. Picnākdami pie viesnīcas „Kaziņa", viņi ieraudzīja, ka barona kariete ir jau gatava un Mušketons jau sēdēja zirgam mugurā.

— Paklausieties, d'Artanjan, — Portoss tcica, — pametiet savu dienestu un brauciet kopā ar mani uz Pjcrfonu, Brasjē vai Vallonu. Mēs kopā noveco­sim, atcerēdamies savus draugus.

— Nē, — d'Artanjans atbildēja. — Drīz būs karš, un man tajā jāpieda­lās. Es vēl ceru kaut ko panākl dzīvē.

— Par ko tad jūs vēlaties kļūt?

— Par Francijas maršalu, velns lai parauj!

— Ak! — Portoss iesaucās, tā ari nevarēdams pierast pie gaskonieša lielības.

— Brauciet kopā ar mani, es jūs padarīšu par hercogu.

— Nē, — Portoss teica. — Mustons vairs nevēlas karot. Bez tam mani mājās gaida svinīga sagaidīšana, lai kaimiņi nomirtu aiz skaudības.

— Uz to es neko nevaru iebilst, — d'Artanjans atbildēja, zinādams sava jaunizceptā barona godkāri. — Tātad, uz redzēšanos, mans dārgais draugs.

— Uz redzēšanos, dārgo kapteini, — Portoss teica. — Jūs zināt, ka jūs vienmēr būsit gaidīts viesis manā pilī.

— Jā, — d'Artanjans teica. — Pēc karagājiena es pie jums aizbraukšu.

— Barona kunga kariete gaida, — Mušketons noteica.

Abi draugi šķīrās, viens otram cieši paspiezdami rokas. D'Artanjans, stāvēdams uz sliekšņa, ilgi noskatījās paka| aizbraucošajai karietei.

Bet viņš, neaizbraucis pat divdesmit soļus, pēkšņi apstājās, iesizdams sev pa pieri un griezās atpakaļ.

— Atcerējos, — viņš sauca.

— Ko tad? — d'Artanjans jautāja.

— Kas bija šis ubags, kuru es nositu.

— Patiešām? Kas tad?

— Nelietis Bonasjē!

Un Portoss, sajūsmināts par to, ka beidzot ir atbrīvojies no nomācošās sajūtas, ātri panāca Mušketonu un nozuda aiz ielas stūra.

D'Artanjans vēl mirkli stāvēja pilnīgi nekustīgs, grūtsirdīgi domādams, tad, atskatījies, ieraudzīja daiļo Madlēnu, kura, stāvēdama uz viesnīcas sliekšņa, skatījās uz viņu, nezinādama, ko viņai darīt pēc d'Artanjana spīdošās karjeras.

— Madlēn, — gaskonietis viņai teica, — iekārtojiet man istabu parterā: kā nekā, es tagad esmu musketieru kaptenis. Un tomēr pietaupiet man istabiņu sestajā slāvā: nekad nevar zināt, kas vēl var atgadīties.