Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XLVII Mēs sākam ticēt, ka Portoss beidzot kļūs par baronu, bet d'Artanjans par kapteini

Nepagāja ne desmit minūtes, kad parādījās Aramiss Grimo un vēl desmit ševaljē pavadībā. Viņš staroja aiz prieka un metās saviem draugiem ap kaklu.

— Tātad jūs brīvi, mani brāļi! Atbrīvojāties bez manas palīdzības! Es neko nevarēju izdarīt jūsu labā, neskatoties uz visām manām pūlēm!

— Nebēdājaties, mans dārgais draugs. Kas atlikts, tas nav zaudēts. Ja neizdevās šoreiz, izdosies citreiz.

— Es darīju visu iespējamo, — Aramiss teica, — es dabūju sešdesmit cilvēkus no prelāta kunga; no tiem — divdesmit apsargā parka sienu, divdesmit — ccļu no Ruijilas uz Sen-Zermēnu, un vēl divdesmit — izkliedēti pa visu parku. Ar šo menevru mēs pārķērām divus Mazarīni kalpus, kuri devās pie karalienes ar sūtījumiem.

Mazarīni saausījās.

. — Es ceru, ka jūs viņus godīgi atlaidāt?

— Kā tad, es iešu ar viņiem tur daudz noņemties! — Aramiss teica. - Vienā no sūtījumiem kardināls raksta, ka visas lādes ir iztukšotas un viņas augstībai vairs nav nekādu līdzekļu; otrajā viņš ziņo, ka grib savus gūstekņus pārvest uz Malēnu, jo Ruijila viņam liekas nedroša slēptuve. Jūs saprotat, mani draugi, ka šī pēdējā vēstule viesa man daudz cerību. Es ar saviem cilvēkiemm ierīkoju slēpni, ielencu pili, sagatavoju zirgus un sāku gaidīt, kad jūs vedīs projām no pils. Es rēķināju, ka tas varētu notikt rīt no rīta, un nemaz necerēju, ka varēšu jūs atbrīvot bez kaujas. Bet par cik jūs esat brīvībā un viss beidzās bez asinsizliešanas, — jo labāk. Kā 23 3a*. 53

jums izdevās i/rauties no ši nelieša Mazarini rokām? Jums, laikam, ir daudz iemeslu viņu neieredzēt?

— Nē, ne visai.

— Patiesi?

— Teikšu vairāk, man pat vajadzētu viņu uzslavēt.

— Nevar būt!

— Nē, patiesi. Mēs ieguvām brīvību, pateicoties viņam.

— Pateicoties viņam?

— Jā, viņš lika savam kambarsulainim Bernuinam pavadīt mūs uz oran­žēriju, bet no turienes mēs visi kopā devāmies pie grāfa de La Fēra. Tad viņš mums piedāvāja brīvibu, kurai mēs piekritām, bet viņa laipnība bija tik liela, ka viņš mūs pavadīja līdz pašam parka žogam.

— Ak, lūk, kā! — Aramis tcica. — Tas mani ar viņu samierina. Žēl, ka viņš nav šeit, es viņam būtu pateicies. Es uzskatīju, ka viņš nav spējīgs uz šādu rīcību.

— Monsinjor, — d'Artanjans, beidzot neizturējis, leica, — atļaujiet jūs iepazīstināt ar ševaljē d'Erblē, kurš, kā jūs pals tikko dzirdējāt, vēlas godbijīgi sveicināt jūsu eminenci.

Un viņš pagāja sānis, lai Aramiss varēlu nostāties kardināla priekšā.

— O! O! — Aramiss teica. — Tātad, arī esmu bijis kaut kam noderīgs. Monsinjor, atļaujiet man apliecināt jums savu cieņu. Varu derēt, ka tas ir Portosa roku darbs. Jā, gandrīz vai aizmirsu… - Un ar šiem vārdiem viņš čukstus nodeva pavēli kādam no saviem cilvēkiem.

— Man liekas, vissaprātīgākais tagad būtu doties ceļā, — d'Artanjans teica.

— Bet es gaidu kādu cilvēku… kādu Atosa draugu.

— Draugu? — Atoss jautāja.

— Bet tur jau viņš auļo cauri krūmiem.

— Grāfa kungs! Grāfa kungs! — sauca jauna balss, no kuras Atosam kļuva priecīgi ap sirdi.

— Raul! Raul! — grāfs de La Fērs iesaucās.

Un jaunais cilvēks, aizmirsis visu godbijību, metās tēvam ap kaklu.

— Redzat, kardināla kungs, vai nav tiesa, žēl izšķirt cilvēkus, kuri viens otru tā mīl, kā mēs! Kungi, — Aramiss teiea, griežoties pie pārējiem jātniekiem, kuru skaits arvien palielinājās, — kungi, lūdzu jūs kļūt par goda konvoju viņa eminencei. Viņam labpatika izrādīt mazu laipnību, uzturoties mūsu sabiedrībā. Ceru, jās būsit viņam par to pateicīgi. Portos, lūdzu, pieskatiet viņa eminenci.

Un Aramiss, piegājis pie Atosa un d'Artanjana, kuri kaut ko apsprieda, sāka ar viņiem sarunāties.

— Ce|ā! — pēc isas apspriešanās d'Artanjans teica.

— Uz kurieni mēs brauksim? — Portoss jautāja.

— Pie jums, dārgais draugs, uz. Pjerfonu: jūsu lieliskā pils ir cienīga izrādīt viesmīlību viņa eminencei. Pie tam, tās atrašanās vieta ir ļoti izdevīga: ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu no Parīzes; no turienes nebūs grūti uzturēt sakarus ar galvaspilsētu. Lūdzam jus, monsinjor. Jūs tur dzīvosit, kā pieklājas karalim.

— Gāztam karalim, — žēlabaini piebilda Mazarini.

— Karavīra laime ir mainīga, — Atoss leica. — Bet varat būl pārliecināts, mēs neizmantosim mūsu stāvokli ļaunprātīgi.

— Jā, bet mēs arī nepalaidīsim to garām, — d'Artanjans teica.

Visu nakti mūsu ceļinieki brauca, nekur neapstādamies. Mazarīni drūms un domīgs paļavās savam liktenim.

Līdz rītausmai bez apstāšanās bija nobrauktas divpadsmit jūdzes. Daudzi jātnieki aiz pārguruma bija zaudējuši spēkus.

— Tagadējie zirgi nav agrāko vērti. Viss izmirst šajā pasaulē, — Portoss teica.

— Es aizsūtīju Grimo uz Dammartēnu, — Aramiss teica, — tur viņam jāatrod piecus jaunus zirgus: vienu viņa eminencei un četrus mums. Galvenais nedrīkst atstai monsinjoru vienu; pārējie mums pievienosies vēlāk. Kaut tikai mēs tiktu cauri Sen-Dcnī, tālāk ceļš vairs nav bīstams.

Patiešām, Grimo atveda viņiem piecus jaunus zirgus. Muižas īpašnieks, pie kura viņš bija griezies, izrādījās Portosa draugs un, nevēlēdamies par tiem nekādu samaksu, viņš tos atdeva par velti; pēc desmit minūtēm visi apstājās Ermenonvilā; bet četri draugi aizbrauca uz priekšu, pavadīdami Mazarīni, kā goda konvojs.

Pusdienlaikā viņi piejāja pie Portosa pils vārtiem.

— Ak! — Mušketons iesaucās, kurš visu laiku bija klusējis, jādams blakus d'Artanjanam. — Vai jūs man ticēsit, kungs, ka es pirmo reizi atkal brīvi uzelpoju, kopš mēs atstājām Pjerfonu.

Un viņš aizjāja pilnos auļos lai brīdinātu kalpus par di Vallona kunga atgriešanos draugu pavadībā.

— Mēs esam četri, — d'Artanjans teica saviem draugiem, — tāpēc noteiksim rindas kārtību; katras trīs stundas mēs nomainīsim viens otru Mazarīni apsardzei. Atoss apskatīs pili, lai vajadzības gadījumā, mēs būtu labi nodrošināti pret uzbrukumiem; Portoss parūpēsies par pārtiku, bet Aramiss — uzraudzīs garnizonu. Citiem vārdiem sakot, Atoss būs atbildīgs par drošību, Portoss — mūsu galvenais intendants, bet Aramiss — cietokšņa komendants.

Pa to laiku Mazarīni tika iekārtots labākajās pils telpās.

— Kungi, — viņš teica, iekārtojies savās istabās, — es ceru, jūs neesat nodomājuši turēt slepenībā manu atrašanās vietu?

— Nē, monsinjor, — d'Artanjans teica, — gluži otrādi, mēs drīz paziņosim, ka jūs esat mūsu gūsteknis.

— Tad jūsu pils tiks aplenkta.

— Mēs to ņemsim vērā.

— Ko lad jūs darīsit?

— Aizstāvēsimies. Ja nelaiķis kardināls Rišeljē būtu bijis dzīvs, viņš jums pastāstītu kādu jauku notikumu Scn-Žervē bastionā, kur mēs, visi četri draugi un duci miroņu noturējāmies pret veselu armiju.

— Tādas lietas izdodas vienu reizi, bet neatkārtojas.

— Šoreiz mums nemaz nevajag būl tādiem varoņiem. Rīt tiks paziņots parīziešu armijai, bet parīt tā būs šeit. Kauja nenotiks pie Sen-Denī vai Šarontas, bet gan pie Kompjēnaš vai Vilje-Kotrē.

— Princis jūs sakaus, kā vienmēr ir visus sakāvis.

— Iespējams monsinjor; bet pirms kaujas mēs pārvedīsim jūsu eminenci uz citu mūsu drauga di Vallona kunga pili, — viņam ir trīs šādas pilis. Mēs nevēlamies jūsu eminenci pakļaut bīstamām kara nejaušībām.

— Es redzu, — Mazarīni teica, — man nāksies piekrist kapitulācijai.

— Pirms aplenkuma?

— Jā, noteikumi, varbūt, būs vieglāki.

— O, monsinjor! Jūs redzēsit, mūs noteikumi būs mēreni.

— Tad, sakiet, kādi būs jūsu noteikumi?

— Vispirms atpūtieties, monsinjor, bet mēs visu labi apdomāsim.

— Man atpūta nav vajadzīga. Man vajag zināt, vai es atrodos draugu vai ienaidnieku rokās.

— Draugu, monsinjor, draugu!

— Tad sakiet uzreiz, ko jūs no manis gribai, lai es zinālu, vai šis nolīgums ir iespējams. Runājiet, grāf de La Fēr.

— Monsinjor, man neko nevajag no jums, bet es varētu daudz ko lūgt Francijai. Tāpēc es dodu vārdu ševaljē d'Erblē.

Atoss paklanījās, un, pagājis malā, atspiedās pret kamīna malu, lai paliktu par vienkāršu šīs sapulces skatītāju.

— Nu, tad sakiet jūs, ševaljē d'Erblē, — kardināls teica. — Ko jūs vēlaties? Sakiet tieši un bez aplinkiem.

— Es jums atklāšu savas kārtis, — Aramiss teica.

— Es jūs klausos, — Mazarīni teica.

— Man kabatā atrodas noteikumu programma, ko vakar Sen-2ermenā jums piedāvāja mūsu partijas d^putācija, kurā es arī piedalījos.

— Mēs jau gandrīz vienojāmies par visiem punktiem, — Mazarīni teica. — Pāriesim pie jūsu personīgajiem noteikumiem.

— Jūs domājat, ka man tie ir? — ar smaidu jautāja Aramiss.

— Es domāju, ka visi nav tik nesavtīgi, kā grāfs de La Fērs, — Mazarīni teica, paklanīdamies grāfam.

— Ak, monsinjor, tur jums ir taisnība, — Aramiss teica, — un es esmu laimīgs, ka jūs pienācīgi novērtējāt grāfu. Grāfs de La Fērs ir ļoti cildens cilvēks, viņš stāv pāri vispārējam līmenim, pāri visādām zemiskām vēlmēm un cilvēciskām kaislībām: viņam ir lepna stingra rūdījuma dvēsele.

— Beidziet, Aramis, smieties par mani, — Atoss noteica.

— Nē, dārgais grāf, es saku to, ko domāju, un to, ko domā visi, kuri jūs pazīst. Bet jums taisnība, pašlaik runa neiet par jums, bet par monsinjoru un viņa necienīgo kalpu, ševaljē d'Erblē.

— Un tā, ko tad jūs vēl vēlaties, bez visiem tiem noteikumiem, pie kuriem mēs vēl atgriezīsimies?

— Es vēlos, monsinjor, lai de Longvila kundzei liktu nodota Normandija pilnā un neaprobežotā pārvadīšanā, un, vēl, bez visa tā, piecsimts tūkstoši livru. Es vēlos, lai viņa majestāte karalis, izrādīdams viņai godu, kļūtu par viņas bērna krusttēvu; tad vēl, lai jūs, monsinjor, pēc kristībām, kurās jūs piedalīsities, dotos paklanīties viņa gaišībai pāvestam.

— Citiem vārdiem sakot, jūsu vēlaties, lai es atsakos no ministra amata un pametu Franciju? Lai es pats sevi izsūtu?

— Es vēlos, lai monsinjors kļūtu par pāvestu, tiklīdz rastos vakantā vieta, un es esmu nodomājis lūgt pilnu indulgenci sev un saviem draugiem.

— Bet jūs, kungs? — viņš jautāja d'Artanjanam.

— Es, monsinjor, — viņš atbildēja, — piekrītu ševaljē d'Erblē lūgumam, izņemot pēdējo punktu. Es pavisam nevēlos, lai monsinjors pamestu Franciju, bet gluži otrādi, es gribu, lai viņš dzīvo Parīzē. Es vēlos, nevis, lai viņš kļūtu par pāvesiu, bet lai paliek par pirmo ministru, jo monsinjors ir izcils politiķis. Es pat centīšos, cik vien tas būs no manis atkarīgs, lai viņš uzvarētu Frondu, bet ar noteikumu, ka viņš dažreiz atcerēsies karaļa uzticamos kalpus un iecels par kapteini pirmajā musketieru pulkā to, kuru es jums nosaukšu. Bet jūs, di Vallon?

— Jā, tagad jūsu kārta, di Vallona kungs, — Mazarīni teica. — Runājiet.

— Es, — Portoss teica, — vēlos, lai kardināla kungs pagodinot namu, kurš viņam izrādīja viesmīlību, ieceltu šī nama samnieku barona kārtā, kā arī, lai viņš apbalvotu ar ordeni vienu no maniem draugiem.

— Vai jums ir zināms, ka, lai saņemtu ordeni, ir ar kaut ko jāizceļās?

— Mans draugs to izdarīs. Bet tomēr, ja būs nepieciešams, monsinjors, norādīs, kā to apiet.

Mazarīni iekoda lūpā. Mājiens bija nepārprotams, tāpēc viņš sausi noteica:

— Tas viss slikti saskaņojas, kungi? Apmierinot viena prasības, tiks aizskartas otra. Ja es palikšu Parīzē, es nevarēšu būt Romā, ja es kļūšu par pāvestu, es nevarēšu palikt par ministru; ja es nebūšu ministrs, es nevarēšu iecelt d'Artanjana kungu par kapteini un di Vallona kungu par baronu.

— Tā ir taisnība, — Aramiss teica. — Tāpēc, es atsaucu savu priekšlikumu.

— Tātad es palieku ministrs? — Mazarīni jautāja.

— Jā, jūs paliekat ministrs, monsinjor, — d'Artanjans teica.

— Es atsakos no saviem noteikumiem, — Aramiss teica. — Viņa eminen­ce paliek ministrs un pat viņas augstības favorīts, ja viņš piekritīs izdarīt to, ko mēs lūdzam sev un Francijai.

— Rūpējaties tikai par sevi, bet Francijai atļaujiet pašai vienoties ar mani.

— Nē, nē, —' Aramiss teica, — Frondai vajadzīgs rakstisks nolīgums; lai monsinjors ir tik laipns un to sastāda, kā arī paraksta mūsu klātbūtnē. Galīgajā teksta variantā jums jāapņemas izlūgties karalienes akceptēšanu visiem šiem noteikumiem.

— Es varu atbildēt tikai par sevi, — Mazarīni teica, — tāpēc nevaru galvot par karalieni. Ko es darīšu, ja viņas augstība atteiksies?

— O, — d'Artanjans teica, — karaliene monsinjoram neko neatsaka.

— Lūk, monsinjor, — Aramiss teica, — projekts, ko sastādīja Frondas dcputācija, mēģiniet to uzmanīgi izlasīt.

— Es to zinu, — Mazarīni teica.

— Tad parakstiet.

— Padomājiet, kungi, par to, ka paraksts, kurš ir dots šādos apstākļos, var tikt atzīts par vardarbīgu.

— Jūs pateiksit, ka devāt to labprātīgi.

— Bet, ja es atteikšos to parakstīt?

— Tad jūsu eminencei par atteikuma sekām nāksies vainot tikai sevi.

— Jūs uzdrošināsities pacelt roku pret kardinālu?

— Jūs pacēlāt roku, monsinjor, pret viņa augstības musketieriem!

— Karaliene par mani atriebsies!

— Nedomāju, kaut gan šāda vēlēšanās viņai, domājams, būs. Bet mēs brauksim uz Parīzi kopā ar jums, un parīzieši nostāsies mūsu pusē.

— Kāds satraukums tagad valda Ruijilā un Sen-Zermenā! — Aramiss teica. — Visi viens otram prasa: kur ir kardināls? Kas ir noticis ar ministru?

— Tas viss ir šausmīgi! — Mazarīni nočukstēja.

— Tad parakstiet nolīgumu, monsinjor, — Aramiss teica.

— Bet, ja es parakstīšu, bet karaliene to neakceptēs?

— Es apņemos doties pie viņas augstības, — d'Artanjans teica, — un saņemt viņas parakstu.

— Sargieties, — Mazarīni teica, — jūs varat tikt uzņemts Sen-Zermenā pavisam citādi, nekā jūs domājat.

— Sīkumi! — d'Artanjans teica. — Es visu iekārtošu tā, ka par manu ierašanos visi būs priecīgi; man ir drošs līdzeklis.

— Kāds?

— Es aizvedīšu viņas augstībai vēstuli, kurā jūs ziņojat par finansiālo krahu.

— Bet pēc tam?

— Bet, kad es ieraudzīšu, ka viņas augstība ir apjukusi par šo ziņu, es pavadīšu viņu uz Ruijilu, aizvedot viņu uz oranžēriju, kur parādīšu kādu mehānismu, ar kura palīdzību var atbrīvot ieeju pazemes ejā.

— Pietiks, — kardināls nomurmināja, - pietiks. Kur ir līgums?

— Lūk! — Aramiss teica.

— Redzat, cik mēs esam augstsirdīgi, — d'Artanjans noteica. — Mēs daudz ko varētu izdarīt, zinādami šo noslēpumu.

— Tagad, parakstiet, - Aramiss teica, sniegdams kardinālam spalvu.

Mazarīni piecēlās, un drīzāk domīgs, nekā nospiests, vairākas reizes

nogāja pa istabu turp un atpakaļ, tad teica:

— Bet, kad es parakstīšu, kādu garantiju jūs man dosit?

— Manu godavārdu, — Atoss teica.

Mazarīni nodrebēja, pagriezās pret grāfa de La Fēra godīgo un cēlo seju, paņēma spalvu un teica:

— Tas man ir patīkami, grāf.

Viņš parakstījās.

— Bet tagad, d'Artanjana kungs, — viņš piebilda, — sagatavojaties braukt uz Sen-Zcrmcnu. aizvedot no manis karalienei vēstuli.