Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XV Kungs Jēzus

Piebraucot pie mājas, Mordaunts ieraudzīja d'Artanjanu, sēžot uz sliekšņa, bet kareivjus, kuri, nenoņemdami no sevis ieročus, ērti izkārtojušos dārzā zālītē.

— Ei, — iesaucās viņš, aizelsies no ātrās braukšanas, — vai gūstekņi vēl ii šeit?

— Ja, kungs, — atbildēja seržants, ātri uzlekdams kājās un sveicinot viņu ar cepuri; karavīri sekoja viņa piemēram.

— Lieliski, atvediet tos konvoja pavadībā uz manu dzīvokli.

Kareivji sagatavojās izpildīt pavēli.

— Kas jums būtu vajadzīgs no viņiem? — jautāja d'Arlanjans, pieņemot viltīgi izmējīgu izskatu, kādu viņu jau pazīst mūsu lasītājs. — Paskaidrojiet man, kas ir noticis?

— Noticis, — atbildēja Mordaunts, — ir tas, ka cs pavēlēju, kā jūs jau dzirdējāt, sargkareivjiem aizvest viņus uz. manu dzīvokli.

— Bet kāpēc? — jaulāja d'Arlanjans. — Atvainojiet manu ziņkāri, bel jūs pats saprotat, ka man ļoti gribas zināt, iemeslu tādam rīkojumam.

— Tāpēc ka šie gūstekņi lagad pieder man, — vīzdegunīgi atbildēja Mordaunts, — un lagad cs varu izrīkoties ar viņiem pēc saviem ieskatiem.

— Atvainojiet, atvainojiet, jaunais cilvēks, — pārtrauca viņu d'Artanjans, — man liekas, ka jūs maldāties; gūstekņi parasti pieder tiem, kuri viņus saņem gūstā, bet ne tiem, kuri noskatās uz lo. Jūs varējāt ņemt gūstā savu tēvoci lordu Vinteru, ja es nemaldos; bcl jūs devāt priekšroku nokaut viņu, un lieliski. Mēs ar di Vallona kungu arī varējām nokaut šos divus galminiekus, bcl mēs devām priekšroku sagūslīšnai; kas kuram palīk.

Mordaunla lūpas kļuva bālas.

D'Artanjans, juzdams, ka notikumi pagriežas viņam nevēlamā gultnē, sāka viegli bungot ritmiski pa durvīm.

Pie pirmajiem šīs mūzikas piesitieniem, Portoss iznāca ārā un nostājās blakus savam draugam, pie kam viņa kājas stāvēja uz sliekšņa, bet galva atdūrās pret durvju stenderes augšu.

Šis manevrs nepaslīdēja Mordaunla vērīgumam garām.

— Kungs, - viņš iekarsis leica, — jūsu pretošanās ir bezcerīga. Šie gūstekņi ir tikko kā aldoli ar virspavēlnieka plivera Kromvela ziņu un svētību.

Šie vārdi bija kā zibens spēriens no skaidrām debesim. D'Arlanjariam sāka dunēt galvā, bel acīs viss satumsa; viņš saprata jaunekļa ļaunos nolūkus, un viņa roka neviļus sniedzās pēc zobens.

Portoss klusēdams sekoja d'Artanjana kustībām, gatavs jebkurā mirklī sekot viņa piemēram.

Portosa skatiens drīzāk satrauca d'Artanjanu, nekā nomierināja. Viņš jau sāka nožēlot, ka bija pārsteidzīgi ķēries pie rupjā fiziskā spēka pielieto­šanas mēģinājuma, kad vajadzēja pielietot likai villibu.

«Atklāta pretošanās, — viņš ātri domāja, — mūs visus pazudinās; draugs mans, d'Artanjan, parādi šim čūskulēnam, ka lu, ne likai esi gudrāks par viņu, bel arī viltīgāks par viņu".

— Ak, — izdvesa viņš, godbijīgi klanoties Mordaunlam, — kāpēc jūs, kungs, to nepateicāt mums agrāk? Tātad jūs esal atgriezies no slavenā mūsu laiku karavadoņa — ģenerāļa Olivera Kromvela kunga?

— Jā, es nāku tieši no viņa, — tcica Mordaunls, nokāpjot no zirga un nododot to vienam no kareivjiem.

— Kāpēc jūs to neteicāt uzreiz? — turpināja d'Artanjans. — Visa Anglija noliec galvu šā cilvēka priekšā un, ja jūs nākat viņa vārdā, man atliek tikai paklausīt. Ņemiet viņus, kungs, šie gūstekņi ir jūsu.

Mordaunts nomierinājās, bet satriektais Portoss ar izmisuma un neizpratnes pilnu skatienu vērās d'Artanjanam sejā. Viņš jau iepleta muti, lai sāktu runāt…

Bet d'Arlanjans uzkāpa viņam sāpīgi uz kājas, un Portoss uzreiz uzminēja, ka draugam ir padomā kaut kāds viltīgs gājiens.

Mordaunts, jau uzkāpis ar kāju uz sliekšņa, gatavojās ieiet mājā, paejot abiem draugiem garām un vedot sev lidzi apsardzi, kurai viņš padeva zīmi viņam sekot.

— Esmu vainīgs, — apstādināja viņu d'Artanjans, ar ļoti laipnu smaidu uz lūpām, un uzliekot roku viņam uz pleca. — Ja slavenais ģenerālis Olivers Kromvels ir atdevis jums šos gūstekņus, lad, protams, jums ir rakstiski apstiprināts akls par šo gūstekņu nodošanu.

Mordaunls asi pagriezās pret d'Artanjanu. >

— Ceru, ka viņš jums iedeva kaul vai kādu zīmīti, kas apstiprina viņa rīcības pareizu izpildi? Esiet tik laipns man uzrādīt šo. zīmīti; lā man noderēs par apstiprinošu attaisnojumu gūstekņu izdošanā. Savādāk, jūs pats saprotat, kaut arī es esmu pārliecināts par ģenerāļa Kromvela labajiem nolūkiem, viss las var izvērsties par netīru darījumu.

Apzinoties savu kļūdu, Mordaunts atkāpās atpakaļ un nikni skatījās uz d'Artanjanu, kurš skatījās viņam preli ar vislaipnāko smaidu sejā.

— Jūs man neticat, kungs?— jautāja Mordaunls. — Tā ir apvainošana.

— E:s! — iesaucās d'Arlanjans. — Lai es šaubītos par Mordaunla kunga vārdiem! Kungs, sargi mani! Es jūs uzskatu par ļoli cienīgu un uzticīgu galminieku. Bet atļaujiet man būt pavisam atklātam, — turpināja d'Arlanjans ar tikpat naivu sejas izteiksmi.

— Sakiet, kungs, — leica Mordaunts.

— Di Vallona kungs ir bagāts: viņam ir četrdesmit tūkstošu livru ienākumu gadā, tāpēc viņš nedzenas pēc naudas. Es runāšu tikai par sevi.

— Kas tālāk, kungs?

— Tad, lūk, kungs, es neesmu bagāts. Pie mums Gaskonijā nabadzību nenopeļ. Tur nav bagātnieku, un pal pieminot godājamo Anrī Celurlo, Gaskonijas .karali, līdzīgi, tāpat kā viņa majestāti Filipu Ceturto, Spānijas karali, nekad un nevienam no mums nebija ne graša kabatā.

— lzbeidziet, kungs, — pārtrauca viņu Mordaunls, — cs redzu, kurp jūs liecaties, un, ja mani minējumi būs pareizi, tad mēs ātri vien atrisināsim šo jautājumu.

— O, es vienmēr jūs esmu uzskatījis par ļoti gudru cilvēku, — teica d'Artanjans. — Tad, lūk, kas par lietu, nu jau es atzīstos jums pavisam atklāti. Esmu vienkāršs virsnieks, kurš uzkalpojies no vienkārša kareivja. Es pelnu likai ar sava zobena cirtieniem, bel tas nozīmē, ka es arī dabūju tos daudz vairāk, nekā bankas zīmes. Šodien man paveieās sagūstīt divus francūžus, kuri man liekas augstas kārtas, divus kavalierus ar Goda ordeņiem zīda lentās, un es jau domās teicu sev: „Tagad esmu bagāts". Es teicu: divus, tāpēc ka di Vailons, kā jau es teicu ir turīgs cilvēks, vienmēr piekāpjas man savos gūstekņos.

Naivā d'Artanjana muldēšana pavisam nomierināja Mordauntu. Viņš pasmaidīja, ka ir sapratis, par ko iet runa, un pavisam maigi atbildēja:

— Es tūlīt atgādāšu jums rakstisku pavēli par diviem tūkstošiem pistoļu. Bet tagad ļaujiet man aizvest gūstekņus.

— Nevaru, — iebilda d'Arlanjans. — Ko jums nozīmē pagaidīt kaut kādu pusstundu? Es mīlu kārtību, kungs, izpildot vispirms visas formalitātes.

— Jūs aizmirstalies, kungs, — asi iesaucās Mordaunls. — Es šcil komandēju, un varu pielietot savu varu.

— Ak, kungs, — leica d'Artanjans, tikpat laipni smaidot Mordauntam, — uzreiz redzams, kaut arī jūs kopā ar mani un di Vallona kungu ceļojāt tik ilgu laiku kopā, jūs, diemžēl ļoli slikti iepazināt mūs. Mēs esam galminieki, un pie tam vēl varam tiki galā ar jums un jūsu desmit karaivjiem. Lūdzu jūs, Mordaunla kungs, netielējaties; kad ar mani sāk strīdēties un pielido! prel mani spēku, cs palieku nevaldāms, kā vērsis, bet mans draugs, di Vallona kungs, — turpināja d'Artanjans, — mēdz būt vēl spītīgāks un nevaldāmāks par mani. Vēl es jūs lūdzu neaizmirst, ka mēs esam kardināla Mazarīni kunga sūtņi, kurš savukārt ir karaļa uzticības persona. Tādā veidā, mēs pārslāvjam kardināla un Francijas karaļa intereses, būdami šeit, sūlņu veidā, tātad mēs esam neaizskaramas personas. Es ceru, ka šis fakts likpal labi zināms ari ģenerālim Olivcram Kromvclam, kurš tāpat ir ļoti liels politiķis un karavadonis. Atnesiet, lūdzu, no viņa rakstisku pavēli. Tas jums neko nemaksā, cienījamais Mordaunla kungs!

— Jā, rakstisku pavēli, — apliecināja d'Artanjana gribu Portoss, tagad saprotot viņa nodomus. — Vairāk mēs neko nevēlamies.

Neskatoties uz visu savu vēlēšanos pielietot fizisko spēku, Mordaunls labi saprata d'Artanjana vārdu nozīmi. Pie tam viņš zināja d'Artanjana reputāciju, un, atcerēdamies par šī rīta uzvaru, viņš kļuva domīgs. Nezinādams, kādas īstenībā draudzības saite.-, vieno šos četrus cilvēkus, viņš noticēja, ka d'Artanjanu uztrauc izpirkuma maksa, un tas viņu nomierināja.

Tāpēc viņš nolēma atvest ne likai ģenerāļa Olivera Kromvela rakstisku apstiprinājumu, bel ari zīmi par diviem tūkstošiem pistoļu, — summu, kādā Mordaunts novērtēja savus gūstekņus.

Viņš uzlēca zirgā un, pavēlējis seržantam ar kareivjiem uzcilīgi pieskatīt gūstekņus, aizjāja pa ceļu atpakaļ, drīz vien izgaisdams no redzesloka.

— Lieliski! — teica d'Arlanjans. Ceturtdaļstunda turp, lai aizbrauktu lidz teltij, un tikpat daudz, lai atgrieztos. Tas ir vairāk, kā varētu vēlēties.

Nemainot sejas izteiksmi, d'Artanjans vērsās pie Portosa. No malas varēja padomāt, ka viņš vel turpina iesākto sarunu.

— Mans draugs, Portos, — teica viņš nenovēršot acis no Portosa, — klausieties mani uzmanīgi… Vispirms, ne vārda par to, ka šeit notika. Lai viņi nezin par mūsu pakalpojumu viņiem.

— Labi, saprotu, — teica Portoss.

— Ejiet uz stalli un uzmeklējiet lur Mušketonu; apseglojiet zirgus, ielieciet ceļa somās pistoles un izvediet zirgus sānicliņā, tā, lai varētu uzreiz tikai ielekt seglos. Par visu pārējo cs parūpēšos pats.

Portoss, kurš pilnībā uzticējās draugam, ne vārda nesakot pretī, jau pagriezās, lai izpildītu rīkojumu.

— Es eju, — viņš leica, — bel tikai, vai man neieiet vel pie draugiem?

— Nē, tas būtu lieki.

— Tādā gadījumā, lūdzu paņemiet manu maciņu, kuru cs aizmirsu uz kamīna dzegas.

— Esiet mierīgs.

Porloss lēni un nosvērti devās uz stalli. Kad viņš gāja garām kareivjiem, lie kaut arī Portoss bija francūzis, ar skaudību un sajūsmu skatījās uz viņa lielo augumu un atlētisko slāvu. Aiz mājas stūra viņš satika Mušketonu, kuram lika iet viņam līdzi. Pa to laiku d'Arlanjans, svilpodams dziesmiņu, kuru sāka dziedāt, likko kā aizgāja Porloss, atgriezās pie saviem draugiem.

— Dārgo, Atos, cs apdomāju jūsu vārdu, un nospriedu, ka jums bija taisnība. Es nožēloju, ka iesaistījos šajā pasākumā. Jums taisnība: Mazarini — ir viltnieks. Tāpēc es nolēmu bēgt kopā ar jums. l.ieki daudz runāt; esiet gatavi. Neaizmirstiet savus zobenus: tic alrodas istabas stūrī, viņi jums ceļā varēs ļoli noderēt. Jā, bcl kur tad ir Portosa maciņš? Lūk, viņš, teicami.

Un d'Artanjans ielika maciņu sev kabalā. Abi draugi izbrīnījušies skatījās uz d'Artanjanu.

— Ko jūs tā brīnāties, sakiet man? - jautāja d'Artanjans. - Esmu maldījies, bet Aloss man atvēra acis uz. visu notiekošo. Panācict šurp.

Abi draugi pienāca.

— Redzat lo ielu? - jautāja d'Artanjans. - Turp atvedīs zirgus. Jums jāiziel no mājas un jānogriežas pa kreisi un, tad liela būs darīta — jūs uzlcksiei zirgos un laidisitiet prom. Neaizmirstiet manu signālu, las būs sauciens „Kungs Jēzus!"

— Vai jūs dodat savu vārdu, ka bēgsit kopā ar mums? - jaulāja Atoss.

— Zvēru pie Dieva.

— Labi,— leica Aramiss, — cs jūs sapratu: pie vārdiem: „Kungs Jēzus!" — mēs izejam no istabas, nodrošinām sev brīvu ceļu, skrienam pie zirgiem, sēžamics un jājam, cik ir spēka. Vai tā?

— Lieliski.

— Redzat, Aramis, es vienmēr esmu teicis, ka d'Artanjans — labākais no mums, — tcica Atoss.

— Nu, lūk, tagad jūs man glaimojat! — iesaucās d'Arlanjans. — Atļaujiet jūs atstāl.

— Bel jūs taču bēgat kopā ar mums, vai ne lā?

— Protams. Neaizmirstiet par signālu: ,.Kungs Jēzus".

Un d'Artanjans izgāja no istabas lajā pašā līganā gaitā, svilpojot lo pašu melodiju, kuru bija pārtraucis, ienakdams pie draugiem istabā.

Kareivji sēdēja un spēlēja, citi gulēja, bel divi sēdēja maliņā un falšā balsī dziedāja psalmu: „Supcr flumina Babylonis".*

D'Artanjans piesauca sev klāt seržantu.

— Uzklausiet, cienītais, ģenerālis Kromvels atsūtīja pēc manis Mordauntu. Es došos projām, bet jūs lūdzu cieši uzraudzīt gūstekņus.

Seržants māja ar rokām, ka nesaprot franciski.

Tad d'Arlanjans ar žestu un dažādu zīmju palīdzību centās paskaidrot savu prasību.

Seržants piekrītoši pamāja ar galvu.

D'Artanjans devās uz zirgu staļļiem un atrada lur visus trīs zirgus jau apseglotus, lai skaitā arī savējo.

— Paņemiet kairs pavadā pa vienam zirgam, — leica viņš Portosam un Muškclonam, izjājiet ārā no staļļa un nogriežaties pa kreisi, lai Atoss un Aramiss varēlu jūs redzēt pa logu

— Un lad viņi nāks? — jautāja Porloss.

— Uzreiz.

— Jūs ncaiz.mirsāl manu naudas maciņu?

— Esicl mierīgs.

— Lieliski!

Porloss un Mušketons, katrs, vedot pavadā pa zirgam, devās uz norādīto vielu.

Pa lo laiku d'Arlanjans, palicis viens, paņēma šķiltavas, uzšķīla uguni un aizdedzināja ar to nelielu trana gabaliņu. Pēc tam viņš uzlēca savam zirgam mugurā un, piebraucis pie atvērtajiem vārtiem, apstājās pie kareivjiem. Šeit, glāstot zirgu pie kakla, viņš nemanāmi ielika viņam ausī mazu gabaliņu

Pie Babilonijas krastiem" (lai.)

ai/dcd/inālā trana. Tikai tāds labs jātnieks, kā d'Artanjans, varēja izšķirties par tādu soli. Sajūtot deguma sāpes, zirgs, uzmeties uz pakaļkājām, un no sāpēm iczvicdzics, sāka skriet kā traks.

Kareivji, lai zirgs viņus nesamitu, metās bēgt uz visām pusēm.

— Pie manis! Pie manis! — kliedza d'Artanjans. — Turiet! Turiet! Mans zirgs palicis traks!

Patiešām zirgam acis kļuva sarkanas un uz lūpām parādījā putas.

— Pie manis! - turpināja saukt d'Arlanjans, redzot, ka kareivji vēl nevar izšķirties vai drīkst pamest posteni. - Pie manis! Palīgā! Viņš mani nositīs. Kungs Jēzus!

Tikko kā d'Arlanjans izkliedza šos vārdus, kā atvērās durvis un 110 tām izskrēja Aloss 1111 Aramiss ar kailiem zobeniem rokās. Pateicoties d'Artanjana izdomai ceļš bija brīvs.

— (iūstekņi bēg! Gūstekņi bēg! — sauca seržants.

— Turiet! Turiet! — kliedza d'Artanjans, atlaižot zirga pavadu.

Iekarsušais zirgs mciās ar milzīgu spēku uz priekšu, nosizdams gar zemi

divus kareivjus.

— Stāvi! Stāvi! — kliedza kareivji, ķeroties pie ieročiem.

Bet gūstekņi, nezaudējot ne mirkli dārgā laika, metās zirgos un pilnos auļos jāja uz. tuvākajiem pilsētas vārtiem. Ceļa vidū viņi pamanīja Grimo un Blezuā, kuri meklēja savus kungus pa visu pilsētu.

Atoss pametot likai vienu zīmi ar roku, uzreiz visu izskaidroja savam kalpam Grimo. Aptverot visu vienā mirklī, viņi metās pakaļ saviem kungiem un, kā viesulis, visi drāzās uz. priekšu pa ielu. D'Artanjans jāja pēdējais savā zirgā, visu laiku uzsaukdams saviem biedriem. Bēgļi jāja tādā ātrumā, ka panesās garām apsardzei tā, ka viņi pal nepaspēja aptvert notiekošo, un braucēju bara priekšā pavērās liels plašs lauks.

Pa to laiku kareivji turpināja kliegt: ,.Stāviet! Stāviet!", bel seržants, sapratis, ka viņu vienkārši ir apveduši ap stūri, plēsa sev matus no galvas.

Šajā pašā mirklī tālu uz ceļa parādījās jātnieks, kurš jādams ātros auļos, vicināja rokās baltu papīra lapu.

Tas bija Mordaunts, kurš beidzot atgriezās ar rakstisku apstiprinājumu no Kromvela.

— Kur gūstekņi? — viņš kliedza, nolēkdams no zirga.

Seržants nebija spējīgs izteikt ne vārda; viņš klusējot pamāja uz. atvērtajām mājas durvīm un tukšo istabu.

Mordaunts metās uz tukšo istabu, un tad, visu uzreiz saprazdams, izdeva tādu sāpju kliedzienu, it kā viņam sirds būtu izlekusi no krūtīm, un nokrita bez. dzīvības pazīmēm uz akmens sliekšņa.