Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XLII Prāts un spēks (turpinājums)

— Nu, lūk, — Portoss teica, — atkal aitas gaļa.

— Dārgais Komcža kungs, — d'Artanjans teica, — daru jums zināmu, ka mans draugs, di Vallona kungs, ir nolēmis sadumpoties, jo Mazarīni viņu stūrgalvīgi baro tikai ar aitas gaļu.

— Es paziņoju, ka es neko neēdīšu, ja neaiznesīs šo aitas gaļu, — Portoss teica.

— Aiznesiet aitas gaļu, — Komenžs teica. — Es vēlos, lai do Vallona kungs varētu patīkami paēst vakariņas, vēl jo vairāk tādēļ, ka vēlos viņam pastāstīt jaunas ziņas, kuras, esmu pārliecināts, uzlabos viņa apetīti.

— Vai tik Mazarini nav devies uz viņpasauli?

— Nē, par lielu nožēlu, man jums jāsaka, ka viņš jūtas lieliski.

— Jo sliktāk, — Portoss teica.

— Tad kāda ir tā jaunā ziņa? — d'Arlanjans jautāja. — Cietuma sienās jaunumi ir reta parādība, lāpēc ceru, ka piedosit man šo nepacietību, vai ne, Komenža kungs? Jo vairāk vēl tāpēc, ka jūs devāt mājienu, ka jaunums būs mums patīkams.

— Vai jums patīkami būtu dzirdēt, ka grāfs de La Fērs ir pie labas veselības? — Komenžs jautāja.

D'Artanjana acis iepletās.

— Vai patīkami!.. — viņš iesaucās. — Tā būtu liela laime!

— Tādā gadījumā, varu jums paziņot: viņš lika man jūs sveicināt un pateikt, ka viņš ir sveiks lin vesels.

D'Artanjans gandrīz vai palēcās aiz prieka. Portosam, ātri uzmestais skatiens, nodeva viņa domas.

„Ja Atoss zina, kur mēs atrodamies, — šis skatiens teica, — ja viņš mums sūta sveicienus, tad tas nozīmē, ka Atoss sāks rīkoties".

Portoss nebija liels meistars domu atminēšanā, taču šoreiz, dzirdēdams Atosa vārdu, viņam prātā ienāca tā pati doma, kāda d'Artanjanam. Tāpēc šoreiz viņš saprata.

— Bet, — gaskonietis šaubīgi iejautājās, — jūs sakāt, ka pats grāfs de La Fērs uzdeva jums nodot mums sveicienu? Tātad jūs viņu redzējāt?

— Protams.

— Kur tad… ja tas nav netaktisks jautājums?

— Ļoti tuvu no šejienes, — Komenžs smaidīdams atbildēja.

— Ļoli tuvu no šejienes? — d'Artanjans pārjautāja, un viņa acis iemirdzējās.

— Tik tuvu, ka, ja jūsu mūra sienas logi nebūtu aizmūrēti, jūs varētu viņu ieraudzīt no tās vietas, kur jūs pašreiz atrodaties.

„Viņš, laikam, staigā apkārt pilij", — pie sevis nodomāja d'Artanjans, bet skaļi noteica:

— Jūs viņu satikāt medībās? Vai, varbūt, parkā?

— Nē, daudz tuvāk. Šeit, sienas otrajā pusē, — Komenžs teica, ar roku piesizdams pie sienas.

— Sienas otrajā pusē? Kas tad atrodas aiz šīs sienas? Mūs šurp atveda naktī, tāpēc, velns parāvis, kā lai es zinu, kas tur atrodas?

— Iedomājaties vienu lietu, — Komenžs teica.

— Esmu gatavs iedomāties visu ko vēlaties.

— Tad iztēlojaties, ka šajā sienā ir logs, — Komenžs teica.

— Un kas tad būtu?

— Tad jūs pa savu logu varētu ieraudzīt grāfu de La Fēru pie viņa loga.

— Vai tas nozīmē, ka grāfs dzīvo pilī?

— Jā.

— Kā?

— Tāpat, kā jūs.

— AtOss ir apcietināts?

— Kā jūs to uzminējāt, — Komenžs jautāja smiedamies, — Ruijilā nav apcietināto, jo nav cietuma.

Atmetiet jokus! Tas nozīmē, ka Atoss ir apcietināts?

— Vakar, Sen-Žermenā, pēc audiences pie karalienes.

D'Artanjanam nolaidās rokas. Viņš stāvēja, kā zibens ķerts. Mirkļa

bālums parādījās viņa iedegušajā sejā, bet tas tūlīt arī nozuda.

— Apcietināts!.. — viņš atkārtoja.

— Apcietināts!., — aiz viņa atkārtoja Portoss, arī nomākts.

Pēkšņi d'Artanjans pacēla galvu. Viņa acis iemirdzējās, ko Portoss pat nepamanīja; bet tūlīt pat šo acu mirdzumu nomainīja grūtsirdība.

— Nu gana, gana, — teica Komenžs, kurš juta pret d'Artanjanu patiesas simpātijas kopš tā dienas, kad viņš bija izdarījis neatkārtojamu pakal­pojumu Brusela apcietināšanas dienā, izraudams viņu no parīziešu rokām. - Nekrītiet izmisumā, es negribēju jūs apbēdināt ar šo ziņu. Mēs visi šī kara dēļ esam pakļauti visādām nejaušībām. Labāk lai jūs izklaidē šis gadījums ar grāfu de La Fēru, ka viņš spēja nokļūt šeit, pie jums.

Taču šie vārdi neradīja nekādu iespaidu uz d'Artanjanu.

— Kā viņš jūtās? — Portoss jautāja, redzēdams, ka d'Artanjans vairs neiesaistās sarunā.

— Lieliski, — Komenžš teica. — No sākuma viņš, tāpat, kā jūs, bija ļoti nospiestā garastāvoklī, bet pēc tam, kad uzzināja, ka kardināls ir nodo­mājis viņu šovakar apciemot…

— Ā! - d'Artanjans iesaucās. - Kardināls vēlās apmeklēt grāfu?

— Jā, viņš lika par to brīdināt grāfu. Grāfs lūdza jums pateikt, ka izmantos šo kardināla laipnību un lūgs kardinālu pārdomāt par jūsu un sava soda mīkstināšanu.

— Ak, mīļais grāfs! — d'Artanjans teica.

— Labas gan tās lietiņas! — norūca Portoss. — Liela laipnība! Grāfs de La Fērs, Monmoransī un Roganu radinieks, laikam gan ir kaut kas labāks par Mazarīni.

— Nu, ko jūs! — d'Artanjans viltīgi ierunājās. — Padomājiet tikai, dārgais di Vallons kungs, kāds gods tiek parādīts grāfam un kādas cerības viņam var dot šī tikšanās. Es pat domāju, ka Komcnža kungs kļūdās, jo tieši apcietinātajam tas ir ļoti liels pagodinājums.

— Kā? Es kļūdos?

— Nevis Mazarini apmeklēs grāfu de La Fēru, bet grāfs de La Fērs tiks, domājams, izsaukts pie Mazarīni.

— Nē, nē, — Komenžs teica, — kurš vēlējās, lai ziņas būlu ļoti precī­zas. — Es lieliski dzirdēju, ka kardināls tieši tā teica, ka viņš pats personīgi apmeklēs grāfu.

D'Artanjans palūkojās uz Portosu, vēloties uzzināt, vai viņš ir sapratis visa šā apmeklējumsa svarīgumu; bet Portoss pat neskatījās uz viņa pusi.

— Kardinālam, tātad, ir paradums pastaigāties pa oranžēriju? — d'Artanjans jautāja.

— Viņš tajā ieslēdzas katru vakaru, — Komenžs atbildēja. — Runā, ka tur viņš apdomā visas valstiskās lietas.

— Tādā gadījumā cs sāku ticēt, ka kardināls patiešām apmeklēs grāfu de La Fēru. Viņš, protams, turp dosies ar konvoju?

— Jā, ar diviem kareivjiem.

— Un visa saruna notiks viņu klātbūtnē?

— Viņa kareivji ir šveicieši, kuri saprot tikai vāciski. Bet viņi, droši vien, paliks aiz durvīm.

D'Artanjans iecirta nagus savu roku plaukstās, no visa spēka pūloties saglabāt to pašu sejas izteiksmi, lai neradītu nekādas aizdomas.

— Tomēr Mazarīni vajadzētu piesargātiesiet iet vienam pašam pie grāfa de La Fēra, - d'Artanjans teica, — jo grāfs, jādomā, ir ļoti nokaitināts.

Komenžs tikai iesmējās.

— Nu ko jūs! — viņš teica. — Varētu domāt, ka jūs esat kaut kādi cilvēkēdāji. Grāfs de La Fērs, pirmkārt, ir labi audzināts. Bez tam, viņam nav ieroču, un pie visa tā, piebilstot, pēc pirmā viņa eminences kliedziena uzreiz atskries abi kareivji.

— Divi kareivji, — d'Artanjans teica, it kā kaut ko atcerēdamies, — divi kareivji. Tātad tie ir tic pāši, kurus katru vakaru norīko dežūrēt pie mūsu logiem?

— Jā, tie paši. Viņi šeit staigādami, gaida kardināla pavēles, vai tiešāk, Bernuīna, jo viņš parasti tos izrīko.

— Braši puiši! — d'Arlanjans leica.

— Viņi ir no Lansē karapulka, un princis Kondē viņus nodeva kardināla rīcībā, ar to izrādīdams savu pagodinājumu.

— Ak, kungs, — d'Artanjans teica, it kā vēlēdamies ātrāk nobeigt šo sarunu, — kaut nu viņa eminence pēc sarunas ar grāfu de La Fēru mainītu par mums savas domas un mūs atbrīvotu.

— Es to vēlos no visas sirds.

— Bet, ja viņš gadījumā piemirst par šo apciemojumu, vai jūs viņam par to varēsit atgādināt?

— Jā, noteikti.

— Tas mani nedaudz nomierināja.

Katrs, kurš kaut cik ir pazīstams ar gaskonieti, uzreiz saprastu, ka šāds sarunas pavērsiens, liecina par viņa lielisko manevru.

— Bet tagad, — viņš turpināja, — man ir pie jums viens lūgums, dārgais Komenža kungs.

— Esmu jūsu rīcībā.

— Vai jūs vēl tiksities ar grāfu de La Fēru?

— Rit no rīta.

— Esiet tik laipns nodot viņam mūsu sveicienu un pateikt, ka mēs lūdzam viņu izlūgties kardināla kungam šāda pašu žēlastību.

— Jūs vēlaties, lai pie jums atnāktu kardināla kungs?

— Nē. Es saprotu kādā stāvoklī es šeit atrodos un nevaru lūgt šādu augstsirdību. Vēlos tikai palūgt, lai kardināls parādītu man godu, uzklau­sīdams mani. Vairāk es neko nevēlos.

„0, — Porloss pie sevis nomurmināja. — To es no viņa nekad nebiju gaidījis. Redz, kā nelaime salauž, cilvēku!"

— Tas tiks izpildīts, — Komenžs teica.

— Pasakiet vēl, lūdzu, grāfam, ka esmu pilnīgi vesels, un, ka jūs atradāt mani ļoti nomāktu un skumju, pilnīgi padevīgu savam liktenim.

— Es patiešām esmu priecīgs, to dzirdēdams, — Komenžs teica.

— Sakiet to pašu arī par di Vallona kungu.

— Par mani? Nē! — Portoss iesaucās. — Es nepavisam neesmu padevies savam liktenim.

— Bet jūs padosities, mans draugs.

— Nekad!

— Viņš padosies. Es viņu labi pazīstu, daudz labāk, nekā viņš pats sevi. Es zinu tūkstots viņa brīnišķīgo īpašību, par kurām viņš pat nenojauš. Klusējiet, dārgais di Vallona kungs, un padodieties savam liktenim..

— Ardievu, kungi, — Komenžs teica, — guliet mierīgi.

— Mēs 'pacentīsimies.

Komenžs paklanījās un izgāja.

D'Artanjans viņu pavadīja ar lēnprātīgu un padevīgu skatienu, kāds bija viņa sejā visu sarunas laiku. Bet nepaspēja durvis vēl kārtīgi aizvērties, kad d'Artanjans metās pie Portosa un sažņaudza viņu savos apkampienos ar tādu prieku, ka par viņu varēja sākt šaubīties, vai ar viņu viss ir kārtībā.

— O! O! — Portoss leica. — Kas ar jums? Kas noticis? Jūs, liekas, esat drusku sajucis, mans dārgais draugs!

— Noticis ir tas, ka mēs esam glābti!

— Es nesaprotu, — Portoss teica. — Gluži otrādi, es redzu, ka mēs visi, izņemot Aramisu, esam noķerti peļu slazdā, un visas cerības uz atbrīvošanu ir kļuvušas vēl mazākas.

— Tas nepavisam nav tā, mans draugs. Šis. peļu slazds bija stiprs mums diviem, bet trijiem — tas ir par vāju.

— Neko nesaprotu, — Porloss teica.

— Tas nemaz nav vajadzīgs. Sēdīsimies pie galda un iestiprināsimies, lai atjaunotu mūsu spēkus: šonakt mums tie būs ļoti nepieciešami, — d'Artanjans teica.

— Bet ko tad mēs tādu darīsim? — Portoss jautāja, > sākdams kļūt ziņkārīgs.

— Mēs visi dosimies vienā ceļojumā.

— Bet…

— Sēžaties pie galda, dārgais draugs, man vieglāk domāt, kad esmu labi paēdis. Pēc vakariņām, kad es būšu visu pārdomājis, jūs visu uzzi­nāsit.

Lai ari kā Portosam gribējās uzzināt d'Artanjana plānus, viņš, labi pazīdams savu draugu, bez iebildumiem apsēdās pie galda un sāka ēst ar lielu ēstgribu, kas darīja godu uzticībai, ko viņš juta pret savu drauga d'Artanjana atjautību.