Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXXVIII Austrijas Annas pateicība

Tikt pie Austrijas Annas grāfam de La Fēram bija daudz vieglāk, nekā viņš to bija iedomājies. Pie pirmā viņa mēģinājuma viss ļoti labi izkārtojās, un nākošajā dienā viņam tika nolikta audience ar karalieni, kuru viņš saņēma, pateicoties savam stāvoklim, kas viņam atļāva atrasties karalienes tuvumā. Liels ļaužu pūlis piepildīja Scn-Zcrmēnas zāles. Nedz Luvrā, nedz Pale-Rojāla pili Austrijas Annai nebija tāda galminieku daudzuma; tikai šeit atradās otršķirīga aristokrātija, par cik visi Francijas pirmie augstmaņi bija pievienojušies princim Kontī, hercogam de Bcforam un prelāta kungam.

Starp citu, ari pie šī galma valdīja jautrība. Šī kara savdabīga iezīme bija tā, ka šajā karā mazāk šāva, bel vairāk sacerēja jautrus dzejolīšus. Galms izsmēja parīziešus, parīzieši — galmu; brūces, kuras radās šo dzēlīgo smieklu rezultātā, nebija nāvējošas, bet sāpīgas gan.

Tomēr visas šajās izpriecās un lišķīgajās vieglprātībās juta apslēptu satrau­kumu. Visus uztrauca viens jautājums: vai Mazarīni paliks par ministru un favorītu — šis cilvēks, kurš kā mākonis atnāca no dienvidiem, vai viņš liks ar to pašu vēju aiznests atpakaļ. Visi to gaidīja, visi to vēlējās. Viņš jutās ļoti slikti, nezinādams, uz ko var paļauties, ar ko var rēķināties.

Pat pats princis Kondē, kurš cīnījās par viņu, nepalaida garām gadījumu viņu pazemot vai izsmiet. Un pat dažreiz, kad Mazarini gribēja parādīt savu varu Rokruā kaujas uzvarētājam, princis lika viņam saprast, ka, ja viņš arī cīnās viņa rindās, tad ne jau nu pārliecības vai cieņas dēļ.

Tad kardināls metās pie karalienes, lai justu viņas atbalstu, bet ari no viņas dažreiz bija jūtams vēsums, un lad viņš juta, ka zeme sāk grīļoties.

Slunda, kura lika nolikta grāfa dc La Fēra audiencei, tika atlikta un viņam pa/iņoja, ka karaliene aizkavēsies, jo viņai ir svarīga saruna ar Mazarīni. Viņu palūdza uzgaidīt. Tā bija patiesība.

Parīze bija atsūtījusi jaunu dcpulāciju, kurai, beidzot, vajadzēja panākt rezultatīvu sarunu iesākšanos, lai tiklu izkustināts nulles punkts, un karaliene pārrunāja ar Mazarīni, par šo deputātu pieņemšanu. Atoss nevarēja izmeklēt vēl nelabvēlīgāku laiku, lai aizrunātu par saviem draugiem — niecīgiem puteklīšiem cc|a malā.

Taču Alosam bija nelokāms raksturs. Viņš uzstāja, lai tiktu karalienes pieņemts, pasakot, ka kaut ari viņš ir atnācis personīgās darīšanās, tomēr, vajag pateikt viņas augstībai, ka viņa liela arī ir ļoti svarīga.

Beigusi sarunu ar Mazarīni, karaliene uzaicināja Alosu savā kabinetā.

Viņu ieveda. Viņš nosauca savu vārdu. Viņa pārāk bieži bija dzirdējuši šo vārdu un pārāk bieži tā vārda skaņas atbalsojās viņas sirdi, lai Austrijas Anna spētu to aizmirst. Tomēr viņa palika likpat nepieejama un salla, vienigi viņas skatiens bija ļoti vērīgs, kādu varēja atļauties tikai sieviete — karaliene vai nu pēc dzimšanas, vai arī pēc skaistuma.

— Jūs vēlaties mums sniegt kādu pakalpojumu, grāf? — jautāja Austrijas Anna pēc mirkļa klusēšanas.

— Jā, kundze, vēl vienu pakalpojumu, — Atoss teica, aizskarts, ka karaliene, kā viņam likās, nebija viņu pazinusi.

Atoss bija cēlsirdīgs cilvēks, tālad slikts galminieks. Anna savilka uzacis. Mazarīni, kurš sēdēja pie galda un pāršķirstīja kaut kādus papīrus, it kā būlu vienkāršs sekretārs, pacēla galvu.

— Runājiet,— karaliene teica.

— Jūsu augstība, — Atoss iesāka, — divi mūsu draugi, divi paši' drošsirdīgākie jūsu augstības kalpi, d'Artanjana kungs un di Vallona kungs, kurus kardināla kungs sūtīja ar uzdevumu uz Angliju, pēkšņi pazuda tieši tajā brīdī, kad viņi izkāpa uz. Francijas zemes, un nav zināms, kas ar viņiem ir noticis.

— Nu un kas? — karaliene jaulāja.

— Es griežos pie jūsu augstības ar pazemīgu lūgumu pateikt man, kas notika ar ševaljē, un, ja vajadzēs, lūgl jūsu spriedumu.

— Kungs, — Austrijas Anna atbildēja ar lo pašpārliecinātību, kura, attiecībā pret ciliem cilvēkiem, pārvērtās par nesmalkjūtību, — tad, lūk, kāpēc jūs šajā svarīgajā laikā traucējat mūs, kad mēs esam aizņemti ar tik svarīgām valsts lietām? Bet, kungs, jūs ļoti labi zināt, vai ari jums vajadzēja par to dzirdēt, ka mums vairs nav policijas.

— Es domāju, — Aloss leica, paklanoties, — ka jūsu augstībai nevajadzētu griezties pie policijas, lai uzzinātu, kur atrodas d'Artanjans un di Vallona kungs, un, ja jusu augstība vēlētos par to apjautāties kardināla kungam, tad kardinālam nekas cits neatliktu, kā vienīgi mēģināt atcerēties, lai varētu atbildēt uz šo jautājumu.

— Bet atvainojiet, kungs, - teica Austrijas Anna ar savu piesardzīgo smīnu, - man liekas, ka jūs jautājāt viņam pats.

— Jā, - jūsu augstība, man gandrīz uz to ir visas tiesības, jo runa iet par d'Artanjana kungu, tieši par d'Artanjana kungu! - viņš atkārtoja, mēģinādams karalienē atmodināt sievieti.

Mazarini juta, ka laiks iet karalienei palīgā.

— Grāf, — viņš teica, — es jums paziņošu to, ko zina viņas augstība, tas ir, kas notika ar šiem abiem ševaljē. Viņi izrādīja nepaklausību, tāpēc tika apcietināti.

— Es jūs lūdzu, jūsu augstība, - Atoss teica tikpat mierīgi, neatbil­dēdams Mazarīni, — atbrīvojiet d'Artanjana kungu un di Vallona kungu.

— To, ko jūs man lūdzat, ir disciplīnas jautājums, un tas mani neskar, — karaliene atbildēja.

— D'Artanjana kungs nekad tā neatbildēja, kad runa gāja, lai izdarītu jums kādu pakalpojumu, — Aloss tcica, atkāpdamies uz durvju pusi un klanīdamies.

Mazarini viņu apstādināja.

— Vai jūs arī esat atbraucis no Anglijas, grāf? — viņš jaulāja, dodams mājienu karalienei, kura manāmi nobālēja, gribēdama pateikt kaut ko skarbu.

— Jā, es biju klāt, kad karalim Čārlzam Pirmajam izpildīja nāvessodu, — Atoss atbildēja. — Nabaga karalis! Viņam bija vājš raksturs un par to viņš tika ļoli bargi sodīts no saviem pavalstniekiem. Tronis mūsu dienās nav vairs stabils, un uzticīgām sirdīm ir kļuvis bīstami kalpot valdniekiem. D'Artanjans jau olru reizi brauca uz Angliju. Pirmo reizi par godu lielai karalienei; otru reizi — par godu liela karaļa dzīvībai.

— Kungs, — Austrijas Anna tcica, griežoties pie Mazarīni tādā tonī, kura patieso nozīmi uzreiz varēja saprast, neskatoties uz to, ka karaliene mācēja ļoti labi izlikties, — vai nevar kaut ko izdarīt šiem ševaljē?

— Es izdarīšu visu, ko jūsu augstība pavēlēs, — Mazarīni atbildēja.

— Izdariet to, ko vēlas grāfs dc La Fērs, jūs taču tā sauc, kungs?

— Man ir vēl viens vārds, kundze. Mani sauc Atoss.

— Jūsu augstība, — Mazarīni teica ar smaidu, kurš norādīja, ka viņš visu saprata no pusvārda, — jūs varat būt mierīga, Jūsu vēlēšanās tiks izpildīta.

— Jūs dzirdējāt? — karaliene jautāja.

— Jā, es negaidīju mazāk vēlīgu jūsu augstības spriedumu. Tātad, es varēšu ieraudzīt savus draugus, vai ne tā, jūsu augstība? Vai es pareizi sapratu jūsu vārdus?

— Jūs viņus redzēsit, kungs. Starp citu, vai jūs esat frondērs?

— Es kalpoju karalim.

— Jā, pēc sava prāta.

— Mans kalpošanas veids sakrīt ar vispārpieņemto. Citu es nepazīstu, — Atoss atbildēja augstprātīgi.

— Ejiet kungs, — karaliene teica, pamādama ar roku Atosam, — jūs dabūjāt to, ko vēlējāties saņemt, bet mēs uzzinājām to, ko vēlējāmies uzzināt.

Kad Aloss aizgāja, karaliene jautāja kardinālam:

— Kardināl, pavēliet arestēt šo derdzīgo ševaljē, pirms viņš atstās šo māju.

— Es par to jau domāju, — Mazarīni teica, — un esmu laimīgs, jūsu augstība, ka jūs dodat tādu rīkojumu, kuru es vēlējos jums lūgt. Šie pārgalvji, grib atjaunot vecās valdīšanas tradīcijas, kuras mums ir bīstamas: Divi no viņiem ir jau apcietināti, - pievienosim trešo.

Karalienei neizdevās pilnīgi piemānīt Atosu. Viņas tonī un vārdos bija kaut kas, kas viņu pārsteidza, it kā viņa draudētu.

Bet viņš bija cilvēks, kurš nespēja atkāpties uz aizdomu pamala, it sevišķi, kad viņam skaidri lika pateikts, ka viņš redzēs savus draugus.

Viņš sāka gaidīt kādā no istabām, domādams, ka viņam tūlīt atvedis d'Artan- janu un Portosu vai, ka atnāks viņam pakaļ, lai viņu aizvestu pie tiem.

Gaidīdams, viņš piegāja pie loga un sāka skatīties pagalmā. Viņš redzēja, ka mājā iegāja Parīzes deputāti, kuri bija ieradušies, lai izteiktu karalienei savu cieņu un pagodinājumu kā arī, lai norunātu ar viņu par vietu, kur notiks sapulce. Šeit bija parlamenta padomnieki, prezidenti, advokāti, kuru vidū bija arī daži kara virsnieki.

Aiz vārtiem viņus gaidīja iespaidīga svīta.

Atoss sāka ieskatīties šajā pūlī, tāpēc ka viņam likās, ka viņš kādu ir pazinis, kad pēkšņi sajuta kādas rokas pieskārienu uz sava pleca.

Viņš pagriežas.

— A, Komenž! — viņš iesaucās.

Jā, grāf, tas esmu es, un ar uzdevumu, par kuru jau iepriekš lūdzu mani piedot.

— Ar kādu uzdevumu? — Atoss jautāja.

— Esiet tik laipns atdot man savu zobenu, grāf.

Atoss pasmaidīja un atvēra logu.

— Aramis! — viņš iesaucās.

Kāds cilvēks pagriezās - tas pats, kuru Atoss bija pazinis pūlī. Tas bija Aramiss. Viņš draudzīgi pamāja.

— Aramis, — Atoss teica, — esmu apcietināts.

— Labi, - Aramiss aukstasinīgi atbildēja.

— Kungs, — Atoss teica, pagriezies pret Komenžu un pieklājīgi sniegdams viņam savu zobenu ar efesu pa priekšu, — lūk, mans zobens. Esiet lik laipns viņu nosargāt, lai lad, kad es iziešu no cietuma jūs, varētu man to atdot. Man tas ir |oti dārgs. Tas man ir no vectēva, kuram to pasniedza karalis Francisks Pirmais. Pagājušajos laikos apbruņojās, nevis atbruņojās… Un kurp jūs mani tagad vēdīsit?

— Hm… vispirms uz. savu istabu, — Komenžs teica. — Vēlāk karaliene noteiks jūsu atrašanās vietu.

Vairs neteicis ne vārda, Aloss sekoja Komenžam.