Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXXIII atgriešanās

Atoss un Aramiss devās ceļā, kuru bija uzdevis d'Arlanjans. Viņi gāja lik ātri, cik vien varēja. Viņiem likās, ka pat, ja viņus apcietinās, tad labāk, lai tas notiek Parīzes tuvumā.

Kairu vakaru, baidoties likt apcietinātiem naktī, viņi zīmēja vai nu uz sienām, vai uz. logiem norunātās zīmes; bet katru rītu viņi sagaidīja — viņiem par lielu pārsteigumu — brīvībā.

Pēc tā kā viņi tuvojās Parīzei, lielie notikumi, kuri satrauca viņus Londonā, sāka izzust no viņu atmiņas, kā sapnis; tieši otrādi, tie, kuri notika viņu prombūtnē Parīzē un Francijā, tagad viņiem likās daudz satraucošāki.

Viņu prombūtnes laikā, tas ir sešās nedēļās, kamēr viņi atradās svešumā, Francijā notika tik daudz, nelielu notikumu, ka kopā tie sastādīja vienu lielu. Parīzieši vienā jaukā rītā, pamodušies uzzināja, ka palikuši bez. karaļa un karalienes. Tas viņus lā pārsteidza, ka viņi nekādi nespēja atgūties, pal tad, kad uzzināja, ka kopā . ar karali un karalieni nozudis, viņiem par lielu gandarījumu, arī Mazarīni.

Pirmā sajūta, kura pārņēma Parīzi, kad tā uzzināja par bēgšanu uz Scn-Žcrmēnu, — ar kuras sīkāku aprakstu lasītājs jau iepazinās, — bija izbīlis, kaut kas līdzīgs tam, kāds pārņem bērnu, kad viņš pēkšņi naktī

pamostas un redz, ka viņš ir viens un neviena nav blakus. Parlaments uztraucās; tika nolemts izvēlēt dcputāciju, kurai bija jādodas pie karalienes un jāpielūdz karaliene, lai viņa neliedz Parīzei savu karalisko klātbūtni.

Bet karaliene, no vienas puses, vēl atradās Lansē uzvaras iespaidā, no otras puses — bija lepna ar savu izdevušos bēgšanu. Deputāti ne tikai nepanāca audienci pie karalienes, bet viņiem lika nostāvēt uz ielas, kamēr kanclers — tas pats kanclers Segjē, ar kuru mēs sastapāmies ,.Trijos musketieros", kad viņš tik cītīgi meklēja vēstuli gandrīz, vai pašas karalienes korsāžā, — neatnesa viņiem galma ultimātu, kurā bija teikts, ka, ja parlaments nesamierināsies ar karalisko varu un neizteiks vienbalsīgu nožēlu visos jautājumos, kuri izsauca strīdu ar galmu, tad Parīze jau rīt tiks aplenkta: to iepriekš paredzēdams, Orleānas hercogs ir jau ieņēmis Scn-KIū tiltu, bet princis Kondē, lepns par savu uzvaru pie Lansē, ir aizņemts ar sava karaspēka izvietošanu pie Šarantas un Sen-Denī.

Galmam par nelaimi, kurš, varbūt, būtu ieguvis daudz piekritēju, ja nebūtu tik daudz pieprasījis, šī draudīgā atbilde deva pavisam pretēju rīcību, kādu no tiem gaidīja. Tas aizskāra parlamentu, bet parlamentu atbalstīja buržuāzija, kura juta savu spēku pēc Brusela atbrīvošanas. Atbildēdams uz ultimātu, parlaments paziņoja, ka visu nesaprašanu un ķildu vaininieks ir Mazarīni, nosauca viņu par karaļa un valsts ienaidnieku ' un pavčlēja viņam aizbraukt no galma tajā pašā dienā un nedēļas laikā pamest Franciju. Pēc šī termiņa iztecēšanas, ja kardināls nepakļausies parla­menta lēmumam, karaļa pavalstnieki tika aicināti izdzīt kardinālu ar varu.

Šī satriecošā atbilde, kuru galms nekādi nebija gaidījis, uzreiz pasludināja Mazarīni un Parīzi ārpus likuma; atlika'tikai gaidīt, kurš ņems virsroku — galms vai parlaments.

Tātad, galms* gatavojās uzbrukumam, bet Parīze aizsardzībai. Pilsētnieki nodarbojās ar viņiem pierastiem tādos gadījumos darbiem: uz ielām sāka izstiept ķēdes un izjaukt pārbrauktuves, kad pēkšņi prelāts atveda viņiem palīgā princi de Kontī, prinča de Kondē brāli, un hercogu de Longvilu, viņa znotu. Divu pirmo asinsprinču piedalīšanās pilsētnieku pusē piedeva parīziešiem sparu; viņiem bija vēl viena priekšrocība — skaitliskais sastāvs. Šī negaidītā palīdzība atnāca desmitajā janvārī.

Pēc lieliem strīdiem princis de Konti tika nozīmēts par karaļa armijas virspavēlnieku Parīzē, kopā ar hercogu d'Elbefu, hercogu Bulonu un maršali.

Bet hercogs de Befors, kā ziņo tā laika hronika, ieradās no Vandomas, iepriecinot parīziešus ar savu neatkārtojamo izskatu, skaistajiem garajiem matiem un milzīgu popularitāti, kura viņu padarīja par elku.

Parīzes armija tika organizēta ar tādu ātrumu, ar kādu buržuā pārvēršas par karevjiem, kad viņus kaut kas pamudina uz šādu soli. Devītajā janvārī šī improvizētā armija mēģināja sevi apstiprināt, drīzāk jau tādēļ, lai pārliecinātu citus un pati sevi par savu eksistenci, nekās ar mērķi sasniegt kādus nozīmīgus rezultātus. Viņi izgāja ar karogiem, uz kuriem bija savāda devīze: „Mēs meklējam savu karali".

Nākošajās dienās notika dažādas sīkas operācijas: izdevās aizdzīt nelielu daudzumu lopu un nodedzināt divas vai iris mājas.

Pienāca februāris. Tieši pirmajā februārī mūsu draugi izkāpa kraslā pie Buloņas un pa dažādiem ceļiem devās uz Parīzi.

Ceturtās dienas vakarā Aloss un Aramiss uzmanīgi apgāja Nantcru, baidīdamies nokļūl kādas karalienes armijas daļas rokās.

Visi šie viltīgie gājieni ļoti nepatika Atosam, bet Aramiss viņam pierādīja, ka viņiem nav tiesību riskēt ar savu brīvību, tā kā viņu pirmais uzdevums izpildīt karaļa Čārlza gribu; tā bija viņu svētā misija; viņi to bija saņēmušis pie ešafota pakājes un pabeigt to viņi varēja, nekur citur, kā tikai pie karalienes kājām. Atoss piekāpās.

Priekšpilsētā mūsu ceļotājus sagaidīja pilsētas sardze — visa Parīze bija bruņojusies. Sargkareivis atteicās ielaist abus draugus, tāpēc pasauca seržantu.

Viņš iznāca ar to uzpūtīgo izskatu, kuru sev piedod buržuā, kad liktenis viņus gadījuma pēc ieliek par zemākstāvošo priekšniekiem.

— Kas jūs tādi esat? — viņš jautāja Atosam un Aramisam.

— Mēs esam franču galminieki.

— No kurienes jūs atbraucāt?

— No Londonas.

— Ko jūs vēlaties darīt Parīzē.

— Mums ir personīgas darīšanas pie Anglijas karalienes.

— Lūk, kā! Man liekas, ka šodien visiem darīšanas ir tikai pie Anglijas karalienes, — seržants noteica. — Pič mums sargtelpā jau sēž trīs augstmaņi, kuri arī vēlas apmeklēt Anglijas karalieni. Viņu caurlaides pašreiz tiek skatītas. Dodiet ari jūs savas.

— Mums nav nekādu caurlaižu.

— Kā, nekādu dokumentu?

— Nē. Mēs, kā jau jums teicām, atbraucām no Anglijas un pavisam neesam lietas kursā par šeit notiekošajiem notikumiem. Mēs atstājām Parīzi pirms visiem šiem nolikumiem.

— Ā! — teiea seržants ar aizdomīgu smīniņu. — Jūs, laikasm, esat mazarīnisti un gribat iekļūt pie mums, lai mūs izspiegotu?

— Mans draugs, — Atoss iejaucās, līdz tam atļaudams runāt tikai Aramisam, — ja mēs būtu mazarīnisti un vēlētos iekļūt pilsētā, tad mūsu papīri būtu pilnīgā kārtībā. Ticiet man, ka jūsu pašreizējā stāvoklī vismazāk vajag ticēt dokumentiem un cilvēkiem, kuriem tie ir pilnīgā kārtībā.

— Ieiesim sargtclpā, — piedāvāja seržants. — Jūs to visu paskaidrosit posteņa priekšniekam.

Padevis zīmi sargkareivim, lai viņš palaiž tos garām, seržants gāja pa priekšu, bet viņam sekoja mūsu draugi.

Sarģtelpa bija piedzīta pilna ar buržuā un cilvēkiem, kuri nākuši no vienkāršās tautas; vieni sēdēja un spēlēja, citi dzēra, vēl citi skali sarunājās.

Stūrī, kur viņus gandrīz vai nevarēja pamanīt, sēdēja trīs augstmaņi, kuri bija atbraukuši ātrāk; viņu dokumentus skatīja sardze priekšnieks, kuram gan amats, gan pakāpe atļāva sēdēt atsevišķā istabā.

Visu pirmā kustība pret jaunatnācējiem, tajā skaitā arī tic, kuri sēdēja stūrī, bija ātri slīdošais skatiens. Iepriekš atnākušie bija rūpīgi ietinušies apmetņos. Viens no viņiem, kurš bija mazāks augumā par pārējiem, godbijīgi stāvēja aiz abu draugu mugurām.

Kad seržants, ieiedams, paziņoja, ka atvedis pēc visa spriežot divus mazarīnistus, šie trīs cilvēki kļuva piesardzīgi. Mazais, kurš bija panācis uz priekšu, pakāpās atpakaļ un pazuda ēnā.

Uzzinājis, ka jaunpienākušajiem vispār nav dokumentu, sargpostenī nolēma, ka viņus nedrīkst ielaist pilsētā.

— Man liekas, tieši otrādi, — Atoss aizrādīja, — mēs tiksim ielaisti, jo mums ir darīšana ar saprātīgiem cilvēkiem. Vajag izdarīt vienu ļoti vienkāršu lielu; vajag paziņot viņas augstības Anglijas karalienei par mūsu atbraukšanu, un, ja viņa galvos par mums, tad, cs tā ceru, jūs mūs vairs neaizturēsit.

Pie šiem vārdiem nepazīstamais, kurš sēdēja ēnā, sāka uztraukties un nodrebēja tā, ka apmetņa apkakle, kurā viņš visu laiku tinās, nobīdīja cepuri, un tā nokrita uz grīdas. Nepazīstamas steidzīgi to pacēla.

— Velns parāvis, — Aramiss nočukstēja, iebikstot ar elkoni Atosam, — jūs redzējāt?

— Ko? — Atoss jautāja.

— Šī nepazīstamā kunga seju?

— Nē.

— Man likās… Nē, bet tas vienkārši nav iespējams.

Šajā mirklī seržants, kurš bija iegājis priekšnieka kabinetā pēc pavēles, iznāca, un iedeva caurlaides trim svešiniekiem un nokliedzās:

— Pases ir kārtībā, izlaiziet šos kungus!

Trīs svešinieki pamādami ar galvām steidzās izmantot savas caurlaides. Pēc seržanta pavēles durvis viņu priekšā tika atvērtas. Aramiss viņus pavadīja ar savu skatienu un, kad mazais cilvēciņš gāja viņam garām, saķēra Atosu aiz rokas.

— Kas noticis, mīļais draugs? — Atoss jautāja.

— Es… Nē, man, laikam, būs izlicies…

Tad viņš griezās pie seržanta:

— Esiet tik laipns, pasakiet: vai jūs zināt, kas bija šie kungi, kuri tikko kā no šejienes izgāja?

— Es viņus pazīstu tikai pēc dokumentiem; tie ir — de Flamarāna kungs, de Šatiljons un de Bruī kungi; viņi ir Fronda.% piekritēji un devās pie hercoga Longvila.

— Cik savādi! — Aramiss teica, drīzāk atbildēdams pats sev, nekā seržantam. — Bet man likās, ka tas bija pats Mazarīni.

Seržants skaļi iesmējās.

— Nu, — viņš teica, atbildēdams uz Aramisa vārdiem, — kāpēc viņam vajadzētu nākt pie mums — lai nokļūtu uz karātavām? Viņš nav tik dumjš.

— Varbūt, — nomurmināja Aramiss, — varbūt, man vairs nav tik laba redze, kā d'Artanjanam.

— Kas šeit runā par d'Arlanjanu? - pēkšņi atskanēja priekšnieka balss, kurš negaidīti bija iznācis no sava kabineta.

— O! — iesaucās Grimo, izvalbīdams acis.

— Ko tas nozīmē? — vienā balsī jautāja Atoss un Aramiss.

— Planšē! — Grimo turpināja. — Planšē virsnieka formā!

— Grāf de La Fēr un ševaljē d'Erblē, — virsnieks iesaucās, — jūs esat Parīzē? O, cik es esmu priecīgs! Protams, ka jūs vēlaties pievienoties pie viņu majestātēm?

— Kā redzat, Planšē, — Aramiss atbildēja; Aloss nespēja atturēties no smaida, pazīdams tik augstā amatā bijušo Muškctona, Bazēna un Grimo biedru.

— Bet d'Artanjana kungs, par kuru jūs tikko kā runājāt, d'Erblē kungs, vai drīkstu jautāt, kur viņš ir un kā viņam klājas?

— Mēs izšķīrāmies ar viņu četras dienas atpakaļ, mans dārgais draugs, un, pēc visa spriežot, viņam vajadzēja nokļūt vēl pirms mums Parīzē.

— Nē, kungs, esmu pārliecināts, ka viņš vēl līdz šim brīdim nav atbraucis uz Parīzi. Varbūt viņš ir palicis Sen-Zermenā.

— Nedomāju. Mēs norunājām satikties „Kaz.iņā".

— Es tur biju šodien.

— Nu, bet skaistule Madlēna nezina, kur viņš atrodas? — smaidot jautāja Atoss.

— Nē, kungs, es neslēpšu no jums, ka viņa ir ļoti uztraukusies.

— Mēs. — Aramiss aizrādīja, — veltīgi laiku neesam tērējuši un steidzā­mies, cik spējām. Tomēr, mans dārgais Atos, atliksim sarunas par mūsu draugu un vispirms apsveiksim Planšē kungu.

— O, ševaljē kungs! — paklanīdamies teica Planšē.

— Leitnants? — Aramiss jautāja.

— Pagaidām leitnants, bet man jau ir apsolīta kapteiņa pakāpe.

— Lieliski! — Aramiss teica. — Bet kā jūs panācāt tādu pagodinājumu?

— Vispirms, mani kungi, es izglābu grāfu Rošforu, vai jūs par to dzirdējāt?

— Nu, protams. Viņš pats mums par to stāstīja.

— Toreiz mani Mazarīni kungs gandrīz vai pakāra, bet no tā mana popularitāte tikai pieauga.

— Un šī popularitāte…

— Nē, bija kaut kas labāks. Vai jūs atceraties, kungi, ka es dienēju Pjemontas pulkā, kur man bija tas gods kalpot par seržantu?

— Jā, atcci amics.

— Nu, tad, lūk. Vienā jaukā dienā, kad neviens nevarēja apmācīt pilsētniekus kara disciplīnas pamatiem, tāpēc ka katrs gāja, kā gribēja: viens ar labo kāju, otrs ar kreiso. Tieši tajā laikā es pagadījos, un man izdevās viņus piespiest visus iet vienā solī. Pēc tā mani iecēla par leitnantu, turpat uz vietas… ja nav cīņas lauks, tad apmācības.

— Lūk, kā! — Aramiss noteica.

— Bet atļaujiet, — Atoss jautāja, — jūsu pusē taču ir ļoti daudz dižcil­tīgo!

— Jā. Mūsu pusē, pirmkārt, kā jums ir zināms, protams, ir princis de Kontī, hercogs Longvils, hercogs de Bcfors, hercogs d'Elbefs, maršals de La Mots, dc Luīna kungs, marķīzs de Vitrī, princis de Marsiljaks, marķīzs Nuarmutjē, grāfs dc Fiesks, marķīzs de Lcgs, grāfs dc Montrezors, marķīzs de Sevinjī un vēl daudzi citi.

— Bet Rauls dc Bražeions! — ļoti uztraukti pajautāja Atoss. — D'Artanjans man teica, ka prombraucot, viņš bija to uzticējis jums, maas dārgais Planšē.

— Jā, grāfs kungs, es no viņa, kā no paša dēla, nenolaidu acis.

— Un kas, — Atoss iesaucās no prieka drebošā balsī, — vai viņš ir vesels? Vai ar viņu ir kaut kas noticis?

— Nekas, kungs.

— Kur tad viņš ir?

— Kā parasti, viņš atrodas viesnīcā „Lielais Saris".

— Un pavada laiku…

— Vai nu pie Anglijas karalienes, vai pie de Ševrēzas kundzes. Viņš un grāfs dc Hišs ir nešķirami.

— Pateicos jums, Planšē, pateicos! — Atoss noteica, sniedzot viņam roku.

— O, grāf! — aizkustināts iesaucās Planšē, uzmanīgi pieskaroties ar pirkstu galiņiem viņa rokai.

— Ko jūs darāt, grāf? Tas taču ir bijušais kalps? — Aramiss mēģināja viņu atturēt.

— Mans draugs, — Atoss viņam atbildēja, — viņš mani iepriecināja ar ziņām par Raulu.

— Nu, bet tagad, — Planšē viņiem teica, nedzirdēdams Aramisa aizrādījumu, - ko jūs domājat darīt?

— Atgriezties Parīzē, ja tikai, protams, jūs, mans dārgais draugs, — dosit mums atļauju, — Atoss atbildēja.

— Kā, es jums došu šo atļauju? Jūs smejaties par mani, grāfa kungs: esmu vienmēr jūsu rīcībā.

Un viņš godbijīgi paklanījās.

Tad, pagriezies pie savas komandas, iesaucās:

— Palaidiet šos kungus, es viņus pazīstu: lie ir de Befora kunga draugi.

— Lai dzīvo dc Befors! — vienā balsī atbildēja visa komanda, atkāpjoties Atosa un Aramisa priekšā.

Tikai seržants pienāca pie Planšē un klusi jautāja:

— Kā, bez caurlaidēm?

— Bez caurlaidēm, — Planšē atbildēja.

— Atcerieties, kapteini, — pie viņa griezās seržants, nosaucot pakāpi, kura viņam vel likai bija apsolīta, — atcerieties, ka viens no iepriekšējiem trijiem kungiem man lika no viņiem piesargāties un neuzticēties šiem kungiem.

— Bet es, — pašpārliecināti teica Planšē, pazīstu viņus personīgi un pilnīgi atbildu par viņiem.

To pateicis, viņš paspieda Grimo roku, kuram tāds pagodinājums, varēja redzēt, bija ļoti pa prātam.

— Uz redzēšanos, kapteini, — Aramiss atvadījās no Planšē izsmējīgā tonī. — Ja mums ko ievajadzēsies, mēs griezīsimies pie jums.

— Kungs, — Planšē viņam atbildēja, — šādos gadījumos, kā vienmēr, esmu jūsu kalps.

— Ir gan viltīgs un lokans blēdis, un pat ļoti, — Aramiss aizrādīja sēžoties zirgam mugurā.

— Kā lai viņš tāds nebūtu, — Atoss piekrita, sēžoties seglos, — ja viņš tik daudzus gadus kalpoja savam kungam?