2. Atklājums

«Kalnu gorillas sapņi» tā ari netika publicēti. Saskaņā ar ierasto kārtību rakstu nosūtīja trim zinātniekiem no re­dakcijas padomes recenzēšanai, taču viens eksemplārs kaut kā (vēl tagad nav skaidrs — kā) nonāca Primātu aiz­sardzības aģentūras rokās. Šī grupa bija izveidojusies Ņujorkā 1975. gadā, lai novērstu «nedrošu un nelikumīgu apzinīgo primātu ekspluatāciju nevajadzīgos laboratoriskos pētījumos». [1]

3. jūnijā PAA uzsāka Bārklijas Zooloģijas nodaļas pike- tēšanu, pieprasot Eimijas «atbrīvošanu». Vairākums demon­strantu bija sievietes, klāt bija ari daži mazi bērni; vietē­jās televīzijas ziņās parādījās videoieraksts, kurā astoņga­dīgs zēns turēja plakātu ar Eimijas fotogrāfiju un sauca: «Brīvību Eimijai! Brīvību Eimijai!»

Tā bija taktiska kļūda, ka Eimijas projekts nolēma ig­norēt šos protestus un aprobežoties ar īsu paziņojumu pre­sei, kurā teikts, ka PAA ir tikusi «nepareizi informēta». Šis paziņojums bija publicēts Bārklijas informācijas biļe­tenā.

5. jūnijā PAA publicēja citu primatologu komentārus par profesora Eliota darbu. (Daudzi vēlāk noliedza, ka kaut ko tādu rakstījuši, vai apgalvoja, ka viņu vārdi citēti ap­lam.) Doktoram Veinam Tērmanam no Oklahomas univer­sitātes Normānā tika piedēvēts apgalvojums, ka Eliota darbs ir «nedabisks un neētisks», doktore Felisitija Hammonda no Jērksa Primātu izpētes centra Atlantā rakstīja, ka «nedz Eliots pats, nedz viņa pētījums nav augstas raudzes», bet doktors Ričards Aronsons no Čikāgas universitātes no­sauca pētījumu par «izteikti fašistisku».

Neviens no šiem zinātniekiem pirms komentāru pub­licēšanas Eliota rakstu nebija lasījis, toties kaitējums, īpaši no Aronsona izteikuma, bija neaprēķināms. 8. jūnijā Elea- nora Vrīza, viena no PAA vadītājām, pieminēja «doktora Eliota un viņa nacistisko darbinieku noziedzīgos pētīju­mus». Viņa apgalvoja, ka Eliota pētījumu metodes izrai­sījušas Eimijai murgus, ka Eimiju pakļauj spīdzināšanai, narkotiku un elektrošoka iedarbībai.

Novēloti, 10. jūnijā, Eimijas projekts sagatavoja plašu pa­ziņojumu presei, izskaidrojot visu sīki un atsaucoties uz nepublicēto rakstu. Bet nu jau universitātes preses nodaļa bija «pārāk aizņemta», lai to publicētu.

11. jūnijā Bārklijas fakultātē tika izsludināta sapulce par universitātes darbinieku «rīcības ētikas jautājumiem». Elea- nora Vrīza paziņoja, ka PAA ir nolīgusi ievērojamo San­francisko advokātu Melvinu Belli, lai «atbrīvotu Eimiju no varmācības». Belli birojs komentārus nesniedza.

Tajā pašā dienā Eimijas projekta darbinieki nonāca pie negaidīta atklājuma, kas palīdzēja izskaidrot Eimijas sap­ņus.

Kritikai un nemierīgajai situācijai nebeidzoties, grupa visu laiku bija turpinājusi strādāt ar Eimiju, kuras ieilgušās ciešanas un liesmainie dusmu izvirdumi bija pastāvīgs at­gādinājums, ka viņi vēl nav atrisinājuši šo problēmu. Viņi neatlaidīgi meklēja jelkādus risinājumus, taču, kad beidzot viss sāka noskaidroties, tas notika vienkārši gadījuma pēc.

Asistente Sāra Džonsone bija devusies kaut ko uzzināt par aizvēsturiskajiem arheoloģijas pieminekļiem Kongo ga­dījumā, ja Eimija bērnībā, pirms atvešanas uz Mineapoles zoodārzu būtu kaut ko tādu redzējusi («senas ēkas džun­gļos»), kas gan nelikās ticami. Džonsone visai drīz at­klāja, ka rietumnieki Kongo pirmoreiz ieradušies pirms simt gadiem, pēdējā laikā naidīgas ciltis un pilsoņu karš padarījis zinātniskus pētījumus šajā reģionā bīstamus un, visbeidzot, ka mitrā džungļu vide ir nelabvēlīga no vēstu­res pieminekļu saglabāšanās viedokļa.

Tas nozīmēja, ka par Kongo priekšvēsturi bija zināms visai maz, un Džonsones meklējumi tika pabeigti pāris stun­dās. Bet, nevēlēdamās tik ātri beigt, viņa turpināja caur­skatīt citas grāmatas antropoloģijas bibliotēkā — etno­grāfiskus un vēstures aprakstus, agrīnas hronikas. Visse- nāk Kongo vidienē bija nonākuši arābu vergu tirgotāji un portugāļu tirgoņi, no kuriem daži bija aprakstījuši savus ceļojumus. Džonsone nesaprata nedz arābu, nedz portu­gāļu valodu, tādēļ šķirstīja grāmatas, apskatīdama attēlus.

Un tad viņa ieraudzīja attēlu, no kura, kā viņa vēlāk sacīja, «skudriņas skrēja pa muguru».

Tā bija portugāļu gravīra, oriģinālā datēta ar 1642. gadu, iespiesta 1842. gadā. Tinte uz dzeltenā, trauslā papīra bija nodzeltējusi, tomēr skaidri bija saskatāma sabrukusi, vīte- nājiem un milzīgām papardēm aizaugusi pilsēta džungļos. Durvis un logi bija veidoti no lielām pusapļa arkām, tieši tādām, kā Eimija bija zīmējusi.

«Tā bija tāda veiksme,» Eliots vēlāk izteicās, «kāda zinātniekam gadās reizi mūžā — ja viņam palaimējas. Pro­tams, mēs neko nezinājām par attēlu; apraksts bija rakstīts izplūdušā rokrakstā, un tajā bija vārds, kas izskatījās pēc «Zindža», un vēl datējums «1642.» Mēs nekavējoties nolī­gām tulkotājus, kas specializējās senarābu un 17. gadsimta portugāļu valodā, bet tas nebija galvenais. Lielākais sa­sniegums bija tas, ka mums bija iespēja pārbaudīt sva­rīgu teorētisku jautājumu. Eimijas zīmējumi likās nepārpro­tama ģenētiskās atmiņas izpausme.»

Jautājumu par ģenētisko atmiņu pirmais izvirzīja Marē 1911. gadā, un kopš tā laika par to bija norisinājies daudz diskusiju. Vienkāršoti skaidrojot, teorija paredzēja, ka ģe­nētiskās mantošanas mehānisms, kas noteica visu fizisko īpašību pārmantošanu, ar to vien neaprobežojās. Zemāko dzīvnieku uzvedība bija nepārprotami ģenētiski nosacīta, tie piedzima ar paradumu kompleksu, kas tiem nebija vairs jāapgūst Augstāko dzīvnieku uzvedība bija elastīgāka, atkarīga no apgūtā un atmiņas. Tādēļ bija jautājums, vai augstākajiem dzīvniekiem, īpaši pērtiķiem un cilvēkiem, kāda daļa no psihes bija ari gēnu noteikta kopš dzimšanas.

Tagad, Eliots nojauta, Eimija bija šādas atmiņas pierā­dījums. Eimiju aizveda no Āfrikas, kad viņai bija septiņi mēneši. Izņemot gadījumu, ja viņa šo sabrukušo pilsētu tomēr būtu vēl bērnībā redzējusi, viņas sapņi atspoguļoja raksturīgu ģenētisko atmiņu, ko bija iespējams pārbaudīt, tikai dodoties uz Āfriku. 11. jūnijā Eimijas projekta darbi­nieki par to bija vienojušies. Ja viņi būs spējīgi to nokār­tot — un par to samaksāt —, viņi aizvedīs Eimiju atpa­kaļ uz Āfriku.

12. jūnijā grupa gaidīja, kad tulkotāji pabeigs darbu pie apraksta. Pārbaudītiem tulkojumiem bija jābūt gataviem divu dienu laikā. Bet ceļojums uz Āfriku Eimijai un diviem gru­pas dalībniekiem maksātu vismaz trīsdesmit tūkstošus do­lāru, krietnu daļu visa gada finansējuma. Un gorillas pār­vadāšana pa puspasauli bija saistīta ar sarežģītu muitas no­sacījumu mudžekli un birokrātiskiem šķēršļiem.

Nepārprotami bija vajadzīga speciālista palīdzība, bet viņi nezināja, pie kā griezties. Un tad, 13. jūnijā, piezva­nīja doktore Karena Rosa, kas pārstāvēja vienu no insti­tūcijām, kuras viņus finansēja, — Zemes resursu Savvaļas dabas fondu —, lai pavēstītu, ka viņa vadīs ekspedīciju uz Kongo, kas dodas ceļā tuvāko divu dienu laikā. Un, kaut arī viņa neizrādīja ne mazāko vēlēšanos ņemt līdzi Pīteru Eliotu vai Eimiju, varēja noprast — vismaz no telefona sarunas —, ka viņa zina, kā tiek organizētas un vadītas ekspedīcijas uz attāliem zemes nostūriem.

Kad viņa pavaicāja, vai būtu iespējams ierasties San­francisko, lai parunātos ar doktoru Eliotu, doktors Eliots atbildēja, ka priecātos par iespēju tikties, kad vien viņai tas būtu ērti.

Загрузка...