Kongo

2. Karš gaismas atruma

1979. gada janvāri, sniedzot paskaidrojumus Senāta bruņo­juma lietu apakškomisijai, ģenerālis Frenklins F. Mārtiņš no Pentagona Progresīvo pētījumu projektu aģentūras sa­cīja: «1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, ASV militārajam resoram no visām pasaules teritorijām vislielākā interese bija par Beļģijas Kongo.» Mārtiņš paskaidroja, ka «ģeogrāfiskas sagadīšanās» rezultātā Kongo, tagad Zaira, bija četrdesmit gadus bijusi amerikāņu vitālo interešu sfērā un iegūs vēl lielāku nozīmi nākotnē. (Mārtiņš bija nevērīgi pa­ziņojis, ka «šī valsts dosies karā par Zairu, pirms mēs uz­sāksim karu par kādu arābu naftas valsti».)

Otrā pasaules kara laikā trijos ārkārtīgi slepenos sūtīju­mos Kongo piegādāja ASV urānu, ko izmantoja, lai izgata­votu atombumbas, ko nometa uz Japānu. 1960. gadā ASV vairs nebija vajadzīgs urāns, toties varš un kobalts bija stra­tēģiski nozīmīgi. 1970. gados uzsvars tika likts uz Zairas tantala, volframa un ģermānija rezervēm — tās bija vitāli svarīgas izejvielas pusvadītāju elektronikai. Un astoņdes­mitajos gados «tā saucamie Ilb tipa zilie dimanti veidos pasaules svarīgākos militāros resursus» — un pastāvēja pieņēmums, ka Zairā šādi dimanti ir. Pēc ģenerāļa Mārtiņa uzskata, zilie dimanti bija būbski, jo «mēs ieejam laikmetā, kad rupjš ieroča postošais spēks būs mazāk svarīgs nekā tā ātrums un iespējas».

Trīsdesmit gadus militāros domātājus bija valdzinājušas starpkontinentālās ballisbskās raķetes. Tagad Mārbns bija teicis: «SBR ir īupji ieroči. Tie pat netuvojas teorēbska- jiem ierobežojumiem, ko rada fizikas likumi. Saskaņā ar Einšteina fiziku nekas nevar nobkt ātrāk par gaismas āt­rumu — 330 000 kilometriem sekundē. Mēs pašlaik izstrā­dājam pulsējošos lāzerus un daļiņu staru ieroču sistēmas, kas darbojas gaismas ātrumā. Salīdzinot ar šādiem iero­čiem, SBR ar ātrumu ap 25 000 kilometru stundā ir lempīgi iepriekšējās ēras dinozauri, tikpat neiederīgi kā kavalērija Pirmajā pasaules karā un bkpat viegli iznīcināmi.»

Gaismas ātruma ieroči vislabāk bija piemērob kosmosam, un tādēļ bija gaidāms, ka tiks uzstādīti uz pavadoņiem. Mārbns norādīja, ka krievi ir «nokāvuši» amerikāņu spie­gošanas pavadoni W/02 jau 1973. gadā; 1975. gadā Hughes Aircraft izsbādāja ātras tēmēšanas un apšaudes sistēmu, kas fiksēja vairākus mērķus vienlaikus un izšāva astoņus lielas enerģijas pulsus mazāk kā vienas sekundes laikā. Līdz 1978. gadam Hughes darbinieki jau bija samazinājuši reakcijas laiku līdz piecdesmit nanosekundēni — piecdes­mit sekundes miljardajām daļām — un palielinājuši ieroča precizitāti līdz iespējai notriekt piecsimt raķetes mazāk kā minūtes laikā. Sāda attīstība skaidri norādīja, ka SBR kā ieroča laikmets beidzas.

«Bez milzīgajām raķetēm nelieli ātrdarbīgi datori nā­kotnes konfliktos iegūs daudz lielāku nozīmi nekā kodol­bumbas, turklāt viņu darbības ātrums būs vienīgais trešā pasaules kara rezultātu noteicošais faktors. Datora ātrdar­bība pašlaik ir bruņojuma sacensības galvenais parametrs, kāds pirms divdesmit gadiem bija megatonnu jauda.

Mēs pāriesim no elektriskā slēguma datoros uz optisko tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas ir ātrāks, — Fabri-Pero interferometrs, tranzistora optiskais - ekvivalents, spēj rea­ģēt 1 pikosekundē (1012 sekundes), kas ir vismaz tūkstoš reižu ātrāk nekā ātrākais Džozefsona savienojums.» Pēc Mārtiņa vārdiem, jaunā datoru paaudze būs atkarīga no Ilb tipa dimantiem ar bora pārklājumu.

Eliots uzreiz saprata gaismas ātruma ieroču ieviešanas galvenās sekas — tie bija pārāk ātrdarbīgi cilvēku prātam. Cilvēki bija pieraduši pie karošanas ar mehāniskajiem ie­ročiem, bet nākotnes karu izkaros mašīnas pilnīgi citā šā vārda izpratnē: tieši mašīnas vadīs visa konflikta norisi no sākuma līdz beigām. Turklāt šis laiks būs tikai dažas mi­nūtes.

1956. gadā, stratēģisko bumbvedēju norieta laikos, mili­tārie domātāji plānoja kodoltriecienu apmaiņu, kas ilgtu 12 stundas līdz pilnīgam noslēgumam. 1963. gadā SBR šo laiku bija saīsinājušas līdz 3 stundām. 1974. gadā jau tika pareģots karš, kas ilgtu 30 minūtes, taču šis «pusstundas» karš būtu nesalīdzināmi sarežģītāks nekā jebkurš cits karš cilvēces vēsturē.

Ja piecdesmitajos gados amerikāņi un krievi paceltu gaisā visus bumbvedējus un palaistu visas raķetes, vien­laikus gaisā nebūtu vairāk par desmittūkstoš ieročiem, kas uzbruktu cits citam. Maksimālais pretdarbojošos ieroču skaits otrajā stundā sasniegtu 15 000. Tas nozīmētu visai iespaidīgo faktu, ka katrā sekundē notiktu četru ieroču sadursmes.

Tomēr tagad ar dažādoto taktisko paņēmienu arsenālu ieroču un «sistēmas elementu» skaits pieauga astronomiski. Pēc jaunākajiem vērtējumiem, konfliktā iesaistītos 400 mil­jonu datoru un kopējais ieroču sadursmju skaits pirmajā pusstundā sasniegtu 15 miljardus. Tas jau nozīmētu 8 mil­jonus sadursmju sekundē neaptverami ātrajā lidmašīnu, ra­ķešu, tanku un sauszemes karaspēka konfliktā.

Šādu karadarbību varēja vadīt tikai mašīnas, cilvēka reakcija bija daudz par lēnu. Trešais pasaules karš ne­būs podziņu spaidīšanas karš, jo, pēc ģenerāļa Mārbna iz­teikumiem: «Kamēr cilvēks nospiež pogu, paiet pārāk ilgs laiks — vismaz 1,8 sekundes, kas mūsdienu karadarbībai ir vesela mūžība.»

Tas arī radīja to, ko Mārtiņš sauca par «klinšu prob­lēmu». Cilvēka reakcija bija ģeoloģiski lēna salīdzinājumā ar ātrdarbīgu datoru. «Mūsdienīgs dators izpilda 2 000 000 darbības laika sprīdī, kāds cilvēkam vajadzīgs, lai pamirk­šķinātu. Tādējādi no to datoru viedokļa, kas izkaros nā­kotnes karu, cilvēki būs lēni un nemainīgi objekb, līdzīgi klintīm. Cilvēku kari nekad nav ilguši pietiekoši ilgi, lai ņemtu vērā.ģeoloģiskās izmaiņas. Nākotnē datoru darbības laiks nebūs piebekams, lai ņemtu vērā cilvēku izmaiņas.»

Tā kā cilvēciskas būtnes reaģē pārāk lēni, bija nepie­ciešams nodot lēmumu pieņemšanu par kara gaitu ātrdar­bīgākajam datoru prātam. «Gaidāmajā karā mums jāatmet jebkādas cerības ietekmēt tā gaitu. Ja sadomāsim to vadīt cilvēkam aptveramā ātrumā, mēs gandrīz pilnīgi droši to zaudēsim. Mūsu vienīgā cerība ir uzticēbes mašīnām. Tas padara cilvēku spriedumus, vērtības un domāšanu pil­nīgi bezjēdzīgu. Trešais pasaules karš būs karš starp ma­šīnām, kuras mēs nedrīkstēsim nekā iespaidot, baidoties palēnināt to darbību un tādējādi izraisīt zaudējumu.» Un šī pēdējā būtiskā pāreja — no datoriem, kas izpilda darbī­bas nanosekundēs, uz datoriem, kas darbojas pikosekun- dēs, — bija atkarīga no Ilb bpa dimantiem.

Eliotu satrieca paredzamā vadības nodošana cilvēka ra­dītām mašīnām.

Rosa paraustīja plecus.

— Tas ir neizbēgami, — viņa sacīja. — Okluvai aizā Tanzānijā ir divus miljonus gadu vecas mājas pēdas. Cilvēkveidigais radījums nebija apmierināts ar alām un citiem dabiskiem patvērumiem, tādēļ radīja pats savu dzīvokli. Cil­vēki vienmēr centušies pārveidot dabu pēc sava prāta.

Bet atdot lemšanas tiesības… — Eliots nerimās.

Tas ir darīts jau gadsimtiem ilgi, — Rosa neļāvās ie­spaidoties. — Kas tad ir jebkurš mājdzīvnieks vai… kaut vai kabatas kalkulators, ja ne mēģinājums atteikties no šīm tiesībām? Mēs negribam vilkt vai nu arklu, vai kvadrāt­saknes un nododam šo darbu kādam, ko esam apmācījuši, izaudzējuši vai radījuši.

Bet nevar taču ļaut saviem radījumiem pārņemt varu!

Tas ir darīts jau gadsimtiem ilgi, — Rosa atkār­toja. — Redziet, pat ja mēs arī atteiktos radīt ātrākus da­torus, to izdarītu krievi. Viņi jau būtu Zairā un meklētu dimantus, ja ķīnieši viņus no tā neatturētu. Jūs nevarat apturēt tehnoloģijas attīstību. Līdzko mēs zinām, ka kaut kas ir iespējams, mums ir jācenšas to veikt

Nē, — Eliots nocirta kā ar cirvi. — Mēs paši esam spējīgi pieņemt lēmumus. Es te nepiedalos.

Tad ejiet prom, — Karena noteica. — Kongo nav īstā vieta zinātniekam — tik un tā.

Viņa sāka izkravāt mugursomu, izņemdama no tās vai­rākus baltus konusus un mazas kastītes ar antenām. Viņa piestiprināja pa kastītei pie katra konusa, tad paņēma tos un devās iekšā tunelī, piestiprinot konusus pie tuneļa sie­nām.

Pīters nav laimīgs Pīters

Nē, — sacīja Eliots.

Kāpēc nav laimīgs?

To, Eimij, ir grūti paskaidrot

Pīters stāsta Eimijai Eimija laba gorilla

Es zinu, Eimij.

Karena iznira no viena tuneļa un nozuda nākamajā. Eliots redzēja viņas lukturīša gaismu kustamies, tad tā no­zuda aiz kāda līkuma.

Manro parādījās gaismā, viņa kabatas bija piebāztas di­mantiem.

Kur ir Rosa?

Tuneļos.

Ko viņa tur dara?

Šķiet, ka gatavo kādu pārbaudes sprādzienu. — Eliots norādīja uz trijiem pie viņas mugursomas palikušajiem ko­nusiem.

Manro pacēla un apgrieza vienu no tiem.

Vai zināt, kas tas ir? — viņš jautāja.

Eliots papurināja galvu.

—Tā ir RKS, — paskaidroja Manro, — un viņa ir galīgi prātu izkūkojusi, ja taisās to izmantot šeit Viņa uzspers gaisā visu kalnu.

Rezonantā konvencionālā sprāgstviela jeb RKS bija sprāgstviela ar laika mehānismu, mikroelektronikas un sprāgstvielu tehnoloģijas apvienojums.

Mēs izmantojām RKS pirms diviem gadiem, spridzi­not bitus Angolā, — Manro skaidroja. — Pareizi izkārto­tas, sešas unces sprāgstvielas var sagraut piecdesmit ton­nas smagu tērauda konstrukciju. Ir vajadzīgs tikai tāds sensors, — viņš norādīja uz vadības ierīci, kas gulēja pie Rosās mugursomas, — kas seko triecienviļņiem no ie­priekšējiem sprādzieniem un detonē pārējos lādiņus attiecīgā secībā, radot rezonanses viļņus, kas burtiski sarausta kon­strukciju gabalos, ķob iespaidīga aina, ja tā padomā. — Manro paskatījās uz augšu, uz Mukenko, kas kūpēja virs viņiem.

Tajā brīdī Rosa atkal iznira no tuneļa, plab smaidīdama.

Mums drīz būs skaidra atbilde, — vina sacīja.

Atbilde?

Par kimberlīta depozītu apjomu. Esmu uzstādījusi div­padsmit seismiskos lādiņus, kas dos piebekami skaidrus rezultātus.

Jūs uzstādījāt divpadsmit rezonantos lādiņus, — Manro precizēja.

Nu, tie ir vienīgie, ko esmu paņēmusi līdzi. Mums būs ar bem jāizbek.

Ar tiem pietiks, — drūmi piekrita Manro. — Varbūt pat drusku paliks pāri. Šis vulkāns, — viņš norādīja uz augšu, — ir izvirduma fāzē.

Kopumā tur ir astoņsimt gramu sprāgstvielas, — Rosa atcirta. — Tas ir mazāk par pusotru mārciņu. Tas nevar atstāt pat vismazāko iespaidu.

Labāk nepārbaudīsim.

Eliots klausījās viņu strīdā ar dalītām jūtām. No vie­nas puses, Manro iebildumi šķita absurdi — daži paras­tas sprāgstvielas lādiņi, lai kā izkārtoti, nevarēja izraisīt vulkāna izvirdumu. Nē, nudien, tas bija smieklīgi; tomēr Eliotu izbrīnīja Manro stingrā pārliecība par briesmām. Šķita, ka viņš zina kaut ko tādu, ko Eliots un Rosa nezināja un nespēja pat iedomāties.