Kongo

9. Aizbraukšana

Mazā Fokker S-144 propelleru lidmašīna, novietota blakus gigantiskajam Boeing 747, izskatījās pēc mazuļa, kas zīž mātes krūti. Divi kravas trapi ņirbēja no vīriem, kas pār­nesa ekspedīcijas mantas no lielākās lidmašīnas mazajā. Atgriežoties lidlaukā, Rosa Eliotam bija paskaidrojusi, ka viņiem jāpārceļas uz mazāku lidmašīnu, jo Boeing ir pilna noklausīšanās ierīcēm un viņu pašreizējām vajadzībām ir «pārāk liela».

Bet reaktīvā lidmašīna ir ātrāka, — iebilda Eliots.

Kā nu to ņem, — noteica Karena un neko vairāk nepaskaidroja.

Jebkurā gadījumā viss tagad notika ļoti ābi, un Elio­tam bija citas rūpes. Viņš palīdzēja Eimijai iekāpt lidmašīnā un rūpīgi viņu izmeklēja. Šķita, ka viss viņas ķermenis ir nobrāzts — vismaz Eimija žēlojās, ka viņai sāp, lai kur Eliots pieskārās, bet kauli nebija lauzti, un viņa bija tīri labā omā.

Vairāki melnādaini vīri lādēja lidmašīnā iekārtas, smie­damies un laiku pa laikam uzplīkšķinādami cits citam pa muguru. Viņiem, šķiet, bija jautri. Eimiju šie vīri iein­teresēja, viņa gribēja zināt: Kāds joks? Bet vīri viņu, likās, neievēroja, pievērsdamies tikai darāmajam darbam. Eimija arī bija vēl slābana 110 miegazālēm, drīz viņa aizmiga.

Rosa uzraudzīja iekraušanu. Kad Eliots pagājās uz lid­mašīnas astes pusi, viņa tur sarunājās ar kādu jautru, mebi- ādainu vīru, ko Eliotam stādīja priekšā kā Kahegu.

Ā, — sacīja Kahega, spiezdams Eliotam roku. — Dok­tors Eliots. Doktore Rosa un doktors Eliots, divi doktori, ļoti lieliski.

Eliotam nekas te nelikās īpaši lielisks.

Kabega smējās aizgūtnēm.

Ļoti labs aizsegs, — viņš paziņoja. — Ne tā kā ve­cos laikos, kad gājām ar Kipteini Manro. Šoreiz divi dak­teri — medicīniska misija, ja? Ļoti lieliski. Kur ir «medi­kamentu krava»? — Viņš savilka uzacis.

Mums nav medikamentu kravas, — Rosa nopūtās.

Ak, ļoti lieliski, doktore, man patik jūsu izturēša­nās, — čaloja Kahega. — Jūs esat amerikāņi, ja? Mēs ko ņemam, M-16? Ļoti laba šautene, man tā patīk vislabāk.

Kahega domā, ka mēs vedam kontrabandas iero­čus,— paskaidroja Kosa. — Viņš vienkārši nevar noticēt, ka tā nav.

Kahega iesmējās vēl skaļāk.

Bet jūs taču esat ar kapteini Manro! — viņš iesau­cās, it kā tas izskaidrotu visu. Tad viņš devās prom, lai pārraudzītu pārējos strādniekus.

Vai jūs esat pārliecināta, ka mēs nevedam kontra­bandas ieročus? — Eliots pajautāja, kad viņi bija palikuši divi vien.

Mūsu mērķis ir kaut kas daudz vērtīgāks par iero­čiem, — atcirta Kosa. Viņa pārsaiņoja aprīkojumu, darbo­damās ļoti ātri. Eliots pavaicāja, vai viņš nevarētu palīdzēt, taču Karena papurināja galvu.

Tas man jāizdara pašai. Mums tas viss jāsadala tā, lai katram iznāktu četrdesmit mārciņas.

Četrdesmit mārciņas? Pavisam?

Tas ir maksimums, ko pieļauj dators. Manro atveda Kahegu un vēl septiņus citus palīgus no kikuja cilts. Tad mēs trīs — tas ir vienpadsmit kopā, plus vēl Eimija, viņai arī būs pilnas četrdesmit mārciņas. Bet kopā Uk un tā iz­nāk četrsimt astoņdesmit mārciņas, — Rosa sacīja, turpi­nādama svērt pārtikas pakas un paciņas.

Jaunumi viesa bažas Eliota apziņā. Ekspedīcija ieguva jaunu pagriezienu, kļūdama vēl bīstamāka. Viņa momentāno vēlēšanos izstāties no šīs spēles apturēja atmiņā uzausu- šais videoattēls ar pelēko, gorillai līdzīgo radījumu, ko viņš uzskatīja par nezināmu dzīvnieku sugu. Tas bija šo briesmu vērts atklājums. Viņš paskatījās pa iluminatoru uz nesē­jiem.

Viņi ir kikuju?

Jā, — viņa atbildēja. — Labi nesēji, kaut arī nekad netur muti. Kikuju cilts ļaudīm patīk pļāpāt Viņi visi ir brāļi, starp citu, uzmanieties, ar viņiem runājot Es tikai ceru, ka Manro viņiem nebija jāizstāsta pārāk daudz.

Kikuju vīriem?

Nē, JĶZA

JĶZA, — Eliots atkārtoja.

Ķīniešiem. Ķīnieši ārkārtīgi interesējas par dato­riem un elektroniskām tehnoloģijām, — Rosa paskaidroja. — Manro nāksies viņiem šo to pastāstīt apmaiņai pret pa­domiem, ko tie viņam dod. — Viņa pamāja uz loga pusi, un Eliots paskatījās turp. Nepārprotami, Manro stāvēja Boeing spārna ēnā un sarunājās ar četriem ķīniešiem.

Paklau, — Rosa uzrunāja Eliotu, — nolieciet šīs tajā stūrī. —r Vina norādīja uz trim lielām stiropora kastēm ar uzrakstu AMERIKĀŅU SPORTA NIRĒJI, ELSINORAS EZERS, KALIF.

Mēs gatavojamies strādāt zem ūdens? — izbrīnījies jautāja Eliots.

Rosa tam nepievērsa uzmanību.

Kā es gribētu zināt, ko viņš tiem stāsta, — viņa sa­cīja. Bet, kā vēlāk izrādījās, viņai nebija par ko uztrauk­ties, jo Manro bija ķīniešiem atlīdzinājis ar kaut ko, kas tiem šķita daudz vērtīgāks par informāciju.

Fokker pacēlās no Nairobi skrejceļa pulksten 14.24, trīs minūtes ātrāk par viņu jaunajā grafikā noteikto laiku.

Sešpadsmit stundās pēc Eimijas atrašanas ĒRTS ekspe­dīcija veica 560 jūdzes, šķērsojot četru valstu — Kenijas, Tanzānijas, Ruandas un Zairas — robežas, ceļā no Nairobi uz Baravanas džungļiem, kas robežojās ar Kongo mūžame­žiem. Šīs sarežģītās operācijas nodrošinājums nebūtu iespē­jams, ja nepalīdzētu kāds no malas. Manro bija izteicies, ka viņam ir «daži zināmu aprindu draugi»; šajā gadījumā viņš bija vērsies pie Ķīnas slepenā dienesta Tanzānijā.

Ķīnieši aktīvi darbojās Āfrikā jau kopš sešdesmito gadu sākuma, kad viņu spiegu tīkls mēģināja iespaidot Kongo pilsoņu kara gaitu, jo Ķīnai bija vajadzīga pieeja Kongo ba­gātīgajiem urāna krājumiem. Tiešās darbības tika veiktas it kā no Ķīnas bankas, bet vēl biežāk 110 Jaunās Ķīnas ziņu aģentūras. Manro bija sadarbojies ar daudziem JĶZA «kara korespondentiem», vezdams ieroču kontrabandu laikā no 1963. līdz 1968. gadam. Sos sakarus viņš nebija zaudējis.

Ķīnas finansiālie ieguldījumi Āfrikā bija ievērojami. Seš­desmito gadu otrajā pusē vairāk nekā puse no Ķīnas divu miljardu dolāru lielās palīdzības citām valstīm nonāca Āf­rikā. Līdzīga summa tika tērēta arī slepeni; 1973. gadā Mao Czeduns publiski žēlojās par prezidenta Mobutu vadītās Zairas valdības gāšanas mēģinājumā velti izšķiestajām fi­nansēm.

Ķīniešu misija Āfrikā bija vērsta uz to, lai atsvērtu krievu ietekmi, bet, tā kā kopš Otrā pasaules kara ķīnieši neizjūta nekādas dziļās simpātijas pret Japānu, Manro vē­lēšanās apsteigt Eiropas—Japānas konsorciju atrada dzirdī­gas ausis. Lai atzīmētu savienības noslēgšanu, Manro bija sagādājis trīs ar taukiem notrieptas kastes, uz kurām bija atzīme par izgatavošanu Honkongā.

Abi vadošie ķīniešu darbinieki Āfrikā — Li T*ao un Liu Šuvens — bija no Hunanas provinces. Norīkojums uz Āf­riku tiem likās mokošs vienmuļās pārtikas dēļ, tāpēc viņi ar pateicību pieņēma Manro dāvanu, kas sastāvēja no kas­tes sēņu, kastes asas pupiņu mērces un kastes čili pastas ar ķiplokiem. Fakts, ka tas viss nāca no neitrālās Honkon- gas, nevis bija tās zemās kvalitātes garšvielas, ko ražo Tai- vanā, bija ļoti smalks un būtisks — katrā gadījumā dā­vana trāpīja tieši mērķī, lai nodrošinātu neformālu sa­runu.

JĶZA darbinieki palīdzēja Manro noformēt dokumentus, sameklēt dažas grūti dabūjamas lietas un informāciju. Ķī­niešiem bija lieliskas kartes un vērā ņemamas kvalitātes informācija par apstākļiem uz Zairas robežas — jo viņi pa­līdzēja Tanzānijas spēkiem, kas iebruka Ugandā. Ķīnieši vi­ņam bija jau izstāstījuši, ka džungļu upes ir pārplūdušas, un ieteikuši sagādāt gaisa balonu, lai tiktu tām pāri. Manro neievēroja šos padomus, patiesību sakot, viņam padomā bija plāns, kā sasniegt galamērķi, nešķērsojot nevienu pašu upi. Lai gan ķīniešiem pat prātā nenāca, kā viņš bija pa­redzējis to veikt

Desmitos 16. jūnija vakarā Fokker nolaidās Ravamagenas lidostā pie Kigali, Ruandā, lai uzpildītu degvielu. Vietējais satiksmes uzraudzības ierēdnis iekāpa lidmašīnā ar blok­notu un veidlapām, vaicādams pēc viņu lidojuma mērķa. Manro paskaidroja, ka tā ir Ravamagenas lidosta, ka viņi apmetis loku un atgriezīsies.

Eliots sarauca pieri.

Bet mēs taču taisāmies nolaisties…

Kuš, — Rosa viņu apklusināja, — liecieties mierā!

Katrā gadījumā ierēdnis šķita esam apmierināts ar pa­skaidrojumu; kad pilots parakstījās bloknotā, viņš atstāja lidmašīnu. Rosa paskaidroja, ka Ruandas ierēdņi ir piera­duši pie tā, ka plāni netiek uzrādīti visā pilnībā.

Viņš tikai grib zināt, kad lidmašīna atkal būs viņa lidlaukā, pārējais nav viņa darīšana.

Ravamagenas lidosta izskatījās miegaina; viņiem bija jā­gaida divas stundas, līdz pieveda degvielu, bet pat parasti neiecietīgā Rosa mierīgi gaidīja. Arī Manro snauda, tikpat vienaldzīgs pret aizkavēšanos.

Kā ar mūsu grafiku? — pajautāja Eliots.

Viss kārtībā, — Karena paskaidroja. — Mums vēl trīs stundas jāgaida tik un tā. Mums nepieciešams, lai Mu­kenko būtu gaišs.

Vai tur atrodas lidlauks? — Eliots turpināja prašņāt

Ja jūs to tā saucat, — iestarpināja Manro, pārvilka savu safari cepuri pār acīm un atkal aizsnaudās.

Tas atkal satrauca Eliotu, taču Rosa viņam paskaidroja, ka vairākums nomaļo Āfrikas lidlauku ir tikai dubļu strīpas, kas attīrītas no krūmiem. Piloti nevar tur nolaisties naktīs vai miglainos rītos, jo tur bieži vien staigāja džungļu dzīv­nieki vai nomadi bija uzcēluši apmetnes, vai varbūt kāda cita lidmašīna bija nolaidusies un nevarēja pacelties.

Mums vajadzīga gaisma, — viņa paskaidroja, — tā­pēc jau mēs gaidām. Neuztraucieties, tas viss ir ierēķi­nāts.

Eliots pieņēma šo paskaidrojumu un devās pārbaudīt, kā jūtas Eimija. Rosa nopūtās.

Vai jums nešķiet, ka būtu labāk viņam visu pateikt? — viņa vaicāja.

Kāpēc? — atjautāja Manro, cepuri nepacēlis.

Ka nerodas kādi sarežģījumi ar Eimiju.

Es par Eimiju parūpēšos, — sacīja Manro.

Tas satrieks Eliotu, kad viņš uzzinās, — Rosa no­teica.

Protams, tas viņu satrieks, — Manro piekrita. —Taču nav jēgas sabiekt cilvēku pirms laika. Galu galā padomājiet, ko šis lēciens mums dos.

Vismaz četrdesmit stundas. Tas ir bīstams, taču mums būs gluži cits grafiks. Mēs vēl arvien varam vi­ņus pārspēt

Lūk, tā arī ir atbilde, — sacīja Manro. — Bet ta­gad, lūdzu, turiet muti un nedaudz atpūtieties.