Kongo

1. Gorilla elliotensis

Gorillu līķi gulēja uz zemes, par spīti rīta siltumam, jau sākdami sastingt Eliots divas stundas noņēmās, tos pē­tīdams. Abi bija pieauguši tēviņi, pašā spēku plaukumā.

Vispārsteidzošākā pazīme bija vienādā pelēkā krāsa. Abām zināmajām gorillu sugām — kalnu gorillam Virungā un līdzenumu gorillam piekrastē — bija melns apspalvo­jums. Mazuļi bieži bija brūni ar baltiem spalvu kušķīšiem tuvāk ādai, bet viņu spalvas kļuva tumšākas pirmajos piecos dzīves gados. Ap divpadsmit gadu vecumu tēviņiem pa­rādījās sudrabaina svītra uz muguras — dzimumbrieduma zīme.

Novecojot gorillas nosirmoja gluži līdzīgi cilvēkiem. Tēvi­ņiem vispirms parādījās sirmi plankumi virs ausīm, tad, gadiem ejot, apspalvojums arvien vairāk nosirmoja. Veci dzīvnieki, kas bija nodzīvojuši divdesmit vai pat trīsdesmit gadus, nosirmoja viscaur — izņemot rokas, kas palika mel­nas.

Tomēr no šo līķu zobiem Eliots secināja, ka tiem nav bijis vairāk kā desmit gadu. Visa viņu pigmentācija šķita gaišāka, arī acu un ādas krāsa. Gorillu āda ir melna, bet acis tumši brūnas. Siem āda bija izteikti pelēka, bet acis gaiši dzeltenbrūnas.

Tieši acis viņu darīja domīgu.

Tad Eliots izmērīja viņus. Viens bija 139,2, obs 141,7 centimetrus garš. Pieauguši kalnu gorillas bija 147 līdz 205 centimetrus gari, vidēji, tātad, 175 centimetri jeb piecas pēdas astoņas collas. Šie dzīvnieki bija četras pēdas sešas collas gari. Tie bija nepārprotami pārāk mazi gorillām. Tad viņš viņus nosvēra: 255 un 347 mārciņas. Vairuma kalnu gorillu svars svārstījās starp 280 un 450 mārciņām.

Eliots veica vēl trīsdesmit mērījumu, pierakstot rezul­tātus, lai vēlāk — Sanfrancisko — veiktu daloranalīzi. Viņš bija pārliecināts, ka nonācis pie atklājuma. Ar nazi viņš vienam no līķiem izpreparēja galvu, atdalīdams pe­lēko ādu, lai atklātu muskuļus un kaulus. Viņu īpaši in­teresēja bultveida kauls — kaula rieva, kas sbepās pāri galvaskausam no pieres līdz kaklam aizmugurē. Bultveida kauls bija gorillu galvaskausa uzbūves atšķirīgā pazīme, kādas nebija ne cibem pērtiķiem, ne cilvēkam; tā deva go­rillām to īpatnējo izskatu.

Bultveida kauls šiem tēviņiem bija vāji izteikts, ko­pumā galvaskausa muskulatūra vairāk atgādināja šimpanzi, nevis gorillu. Eliots vēl papildus izdarīja dzerokļu, žokļu un smadzeņu mērījumus.

Ap pusdienlaiku viņam bija skaidrs secinājums — šī bija vismaz jauna gorillu pasuga, līdzīgi kā kalnu un līdze­numu gorilla — bet varbūt pat pilnīgi jauna dzīvnieku suga.

«Ar cilvēku, kas atklāj jaunu dzīvnieku sugu, notiek kaut kas īpašs,» rakstīja lēdija Elizabete Forstmane 1879. gadā. «Viņš pēkšņi aizmirst ģimeni un draugus, visus, kas bijuši viņam tuvi un dārgi. Viņš aizmirst kolēģus, kas to balstījuši viņa zinātniskajā darbā; tomēr visnežēlīgākais ir tas, ka viņš aizmirst savus vecākus un bērnus. īsi sakot, viņš atgrūž visus, kas viņu pazinuši, kad viņš kārē pēc slavas atdevies rokās dēmonam, kuru sauc Zinātne.»

Lēdija Forstmane to ļob labi saprata, jo vīrs bija bkko viņu pametis pēc Norvēģijas zilcekula rubeņa atklāšanas 1878. gadā. Viņa rakstīja: «Ir velb vaicāt, ko tas dod, ka vēl kāds putns vai dzīvnieks tiek pievienots Dieva radību lielajam skaitam, kas, pēc Linneja aprēķiniem, jau sniedzas miljonos. Uz šādu jautājumu atbilde nav sagaidāma, jo at­klājējs pievienojas nemirstīgo pulkam, vismaz savā apziņā, un nav parastu mirsbgo spēkos viņu novirzīt no pareizā ceļa.»

Pīters Eliots noteikb būtu noliedzis, ka viņa paša uz­vedība līdzinājās izklaidīgā skolu aristokrāta rīcībai. Tomēr viņš juta, ka viņu vairs nesaista Zindžas turpmākā izpēte, viņu neinteresēja nekādi dimanb vai Eimijas sapņi; viņš ilgojās tikai atgriezbes mājās ar jaunā pērbķa skeletu, kas pārsteigtu kolēģus visā pasaulē. Viņam pēkšņi ienāca prātā, ka viņam nemaz nav smokinga, viņu sāka nodarbināt no­menklatūras jautājumi. Viņš jau gara acīm skabja triju Āf­rikas pērtiķu sugu sarakstu nākotnē:

Pan troglodytes, šimpanze.

Gorilla gorilla, gorilla.

Gorilla elliotensis, jauna pelēko gorillu suga.

Pat ja sugas kategorija un nosaukums bktu pilnīgi no­raidīts, viņš būtu sasniedzis daudz vairāk, nekā vairākums primātu pētnieku jebkad varētu cerēt sasniegt

Torīt neviens nespēja skaidri domāt Kad Eliots sacīja, ka gribētu uz Hjūstonu noraidīt ierakstītās šņākuļošanas skaņas, Rosa atcirta, ka tie ir triviāli sīkumi, kas var pa­gaidīt Eliots arī neuzstāja; vēlāk viņi abi nožēloja savu lēmumu.

Kad viņi tajā rītā izdzirda tālus būkšķus, kas atgādi­nāja attālu artilērijas kanonādi, viņi tam nepiegrieza ne­kādu vērību. Rosa nosprieda, ka tur ģenerāļa Muguru vīri bombardē kigani ciemus. Manro gan sacīja, ka kaujas no­tiek vismaz piecdesmit jūdžu attālumā, pārāk tālu, lai troksnis būtu dzirdams, bet arī viņš nevarēja izskaidrot šo troksni.

Tā kā Rosa pārkāpa reglamentu un izlaida rīta sakaru seansu ar Hjūstonu, viņa neko nezināja par ģeoloģiska­jām izmaiņām, kas būtu devušas šīm skaņām citu nozīmi.

Viņus bija apreibinājis iepriekšējā naktī izmantotās teh­nikas spēks, radot visvarenības iespaidu. Vienīgi Manro bija palicis pret to imūns. Viņš bija pārbaudījis munīcijas krā­jumus, un rezultāti bija satriecoši.

Šī lāzersistēma ir lieliska, taču tā izlieto patronas tā, it kā vēsture beigtos šodien. Pagājušajā naktī ir iztē­rēta puse no mūsu krājumiem.

Ko lai dara? — jautāja Eliots.

Es cerēju, ka jums būs kāds risinājums, — atbil­dēja Manro. — Jūs taču pētījāt līķus.

Eliots izklāstīja savu pārliecību par to, ka viņi sasta­pušies ar jaunu primātu sugu. Viņš apkopoja savus ana­tomiskos atklājumus, kas apstiprināja šo uzskatu.

Tas viss ir jauki un skaisti, — sacīja Manro, — bet mani interesē, kā tie uzvedas, nevis kā be izskatās. Jūs jau to pateicāt — gorillas parasti ir dienas dzīvnieki, bet šie te — nakts. Gorillas parasti ir uzmanīgi un izvairās no cilvēkiem, kamēr šie ir agresīvi un bezbailīgi uzbrūk cilvēkiem. Bet kāpēc?!

Eliotam nācās atzīt, ka to viņš nevar izskaidrot

Domājot par mūsu munīcijas krājumiem, man šķiet ka būtu labāk, ja jūs pacenstos, — rezumēja Manro.