Kongo

2. Templis

Likās loģiski, ka sākt vajadzētu no tempļa, kur atradās milzīgā, draudīgā gorillas statuja. Tajā pēcpusdienā viņi at­kal tur atgriezās un aiz statujas atrada mazu, cellēm līdzīgu istabiņu virkni. Rosa domāja, ka tur dzīvojuši priesteri, kas kalpojuši gorillas kultam.

Viņai jau bija gatavs ļoti pamatīgs izskaidrojums: — Apkārtējo džungļu gorillas terorizēja Zindžas iemīt­niekus, kas ar ziedojumiem centās gorillas pielabināt Pries­teri bija īpaša kasta, šķirta no sabiedrības. Lūk, šeit pie ieejas ceļļu rindā ir maza istabiņa. Tur atradās sargs, kas neļāva ļaudīm nokļūt pie priesteriem. Tā bija labi izstrādāta kulta sistēma.

Eliotu tas nepārliecināja, nedz ari Manro.

Pat reliģijai ir savs praktisks mērķis, — Manro sa­cīja. — Tai ir jānes jums kāds labums.

Ļaudis pielūdz to, no kā baidās, cerībā pār to val­dīt, — Rosa iebilda.

Bet kā tad viņi valdīja pār gorillām? — jautāja Manro. — Ko viņi varēja panākt?

Kad viņi beidzot nonāca pie atbildes, tā viņus ap­stulbināja, jo sākotnēji viss bija apgriezts kājām gaisā.

Viņi pagāja garām ceļļu rindām un nonāca pie gariem koridoriem, kuru sienas bija rotātas ar bareljefiem. Ar in­frasarkano apstrādes sistēmu viņi tos sāka pēbt Attēli bija rūpīgi izkārtoti secībā kā mācību bilžu grāmatā.

Pirmajā attēlā bija redzami gorillas būros. Pie būriem stāvēja melns vīrs ar rungu rokā.

Nākamajā bija redzams kāds afrikānis ar diviem goril­lām, kam ap kaklu bija apmestas virves pavadas.

Trešajā bija redzama gorillu apmācība pagalmā. Gorillas bija piesieb pie stabiem, kam galos bija riņķi.

Pēdējā attēlā bija redzami gorillas, kas uzbrūk salmu leļļu rindai, kas bija pakārta pie akmens sijas. Nu viņi zināja, ko bija atraduši sporta zāles pagalmā un cietumā.

Ak Dievs, — novaidējās Eliots. — Viņi tos dresējuši.

Manro pamāja.

Viņi tos apmācījuši par sargiem raktuvju uzraudzībai. Dzīvnieku elite, nežēlīga un neuzpērkama. Nav nemaz slikta ideja, ja tā padomā.

Rosa vēlreiz pārlaida acis ēkām, apjautuši, ka tas ir ne­vis templis, bet gan skola. Pēkšņi viņai ienāca prātā ie­bildums — šie attēli bija simtiem gadu veci, bet dresētāji sen zuduši. Tomēr gorillas vēl arvien pastāvēja.

Bet kas tos dresē tagad?

Viņi paši, — atbildēja Eliots. — Viņi māca cits citu.

Vai tas ir iespējams?

Pilnīgi. Tā ir pie primābem pazīstama parādība.

Tas gan bija jautājums, kas ilgi nezaudēja savu zināt­nisko aktualitāb. Bet Vašo, pirmais primāts, kas iemācī­jās zīmju valodu, iemācīja to arī savai atvasei. Valodu pro­tošie primāb bez grūtībām apmācīja citus nebrīvē dzīvojo­šos dzīvniekus. Tieši tāpat viņi mācīja arī cilvēkus, žes­tikulēdami lēni, līdz stulbie, nemācībe ļaudis viņus saprata.

Tādējādi bija pilnīgi iespējams, ka valodas prasme un tradicionāla uzvedība pāriet no paaudzes paaudzē.

Jūs gribat sacīt, ka šīs pilsētas ļaudis ir sen jau zu­duši, bet viņu apmācītie pērbķi — ne?

Tā izskatās, — atbildēja Eliots.

Un be lieto akmens rīkus? — viņa turpināja prašņāt — Akmens plāksnītes?

Jā, — atbildēja Eliots. Doma par rīku izmantošanu nebūt nebija tik nereāla, kā sākumā šķita. Šimpanzes prata lietot sarežģītus rīkus, no kuriem pārsteidzošākais paraugs bija «termītu makšķerēšana». Tie sagatavoja rīksti, rūpīgi izliekdami pēc vajadzības, un tad pavadīja stundas uz ter­mītu mājokļiem, makšķerēdami sulīgos kāpurus.

Pētnieki to bija nodēvējuši par «primitīvu instrumentu izmantošanu», līdz paši pamēģināja to atkārtot Izrādījās, ka saliekt atbilstošu rīksb un ķert termītus nepavisam ne­bija primitīva darbība. Vismaz tas izrādījās neiespējami tiem cilvēkiem, kas mēģināja to imitēt. Cilvēki — ter­mītu makšķerētāji — atmeta šo nodarbošanos, izjuzdami gluži citādu cieņu pret šimpanzēm un iegūdami jaunu at­ziņu — viņi bija ievērojuši, ka šimpanžu mazuļi dienām vēro savus vecākus gatavojam rīkstes un darbojamies ap termītu mājokļiem. Mazuļi burtiski mācījās, kā to darīt, bet mācības ilga gadiem.

Tas sāka aizdomīgi atgādināt kultūru. Iespiedēja Bena Franklina mācekļa gadi neko daudz neatšķīrās no termītu makšķerētāja šimpanzes mācekļa gadiem. Abi apguva savu māku, gadiem ilgi vērodami vecāku meistaru darbību, abi mācījās no kļūdām ceļā uz panākumiem.

Tomēr īpaši izgatavoti akmens rīki norādīja uz kvan­titatīvu lēcienu attiecībā pret rīksti un termībem. Akmens riku piederība tieši cilvēku sabiedrībai būtu tā ari palikusi kā neaizskarams svētums, ja nebijis kāds vienpabs zināt­nieks. 1971. gadā britu primatologs R V. S. Raits nolēma iemācīt pērtiķim gatavot akmens darbarīkus. Viņa skol­nieks bija orangutāns Abangs Bristoles zoodārzā. Raits pa­rādīja Abangam ar virvi pārsietu kasti ar pārtiku; viņš parādīja Abangam, kā pārgriezt virvi ar krama šķembu, lai tiktu pie ēdiena. Abangs to iemācījās stundas laikā.

Tad Raits parādīja Abangam, kā iegūt krama šķembu, sitot akmeni pret krama gabalu. Tas jau bija grūtāk — vairāku nedēļu laikā Abangam bija vajadzīgas kopumā tikai trīs stundas, lai iemācītos noturēt krama gabalu ar sa­viem kāju pirkstiem, nocirst asu šķembu, pārgriezt auklu un bkt pie kārumiem.

Šā eksperimenta mērķis nebija pierādīt, ka pērbķi ik­dienā lieto akmens darba rīkus, bet gan ka spēja tos be- tot ir tiem burtiski ar roku aizsniedzama. Raita ekspe­riments deva vēl pamatu domām, ka cilvēki nebūt nav bk unikāli, kā be bija iepriekš par sevi iedomājušies.

Bet kāpēc Eimija saka, ka be nav gorillas?

Tāpēc, ka tie bēšām nav gorillas, — atbildēja Eliots. — Šie dzīvnieki neizskatās pēc gorillām un ari izturas ci­tādi. Tie ir citādi visos aspektos. — Un viņš izklāstīja savu domu par to, ka tie ir ne bkai izdresēti, bet gan arī iz­audzēti, krustojot ar šimpanzēm vai, kas izklausījās visai dīvaini, ar cilvēkiem.

Visi domāja, ka viņš joko. Bet fakti bija satraucoši. 1960. gadā pirmie asiņu proteīna pētījumi novērtēja cil­vēku un šimpanžu radniecību. Bioķīmiski cilvēka tuvā­kais radinieks bija šimpanze, daudz tuvāks par gorillu. 1964. gadā šimpanzes nieres tika veiksmīgi pārstādītas cil­vēkam, bija iespējama ari asins pārbešana.

Bet radniecības pakāpe vēl nebija pilnībā izvērtēta līdz 1975. gadam, kad bioķīmiķi salīdzināja šimpanžu un cilvēku DNS. Izrādījās, ka šimpanze no cilvēka atšķiras tikai ar vienu procentu savu DNS virkņu. Un gandrīz neviens ne­gribēja atzīt vienu secinājumu: ar moderniem DNS hibridizācijas paņēmieniem pērtiķa-pērbķa krustošana bija droša, bet cilvēka-pērbķa — iespējama.

Protams, četrpadsmitā gadsimta Zindžas iedzīvotāji ne­varēja prast savienot DNS virknes. Bet Eliots norādīja, ka viņi jau visu laiku par zemu vērtējuši Zindžas iemīt­nieku attīstības līmeni. Zindžas ļaudis pirms piecsimt ga­diem, piemēram, bija pratuši veikt sarežģītu dzīvnieku dre­sūru, ko Rietumu zinātnieki bija spējīgi aptuveni atkārtot tikai pēdējos desmit gados.

Un, pēc Eliota uzskata, Zindžas iemītnieku dresēto dzīv­nieku klātbūtne radīja ļoti nopietnu problēmu.

— Mums jāskatās pabesībai acīs, — viņš sacīja — Kad Eimijai uzdeva cilvēkiem domātu inteliģences testu, viņa ieguva 92 punktus. Prakbskā ziņā Eimija ir tikpat apķē­rīga kā cilvēks, bet daudzējādā ziņā pārāka — viņa ir jūbgāka un viņas maņas labāk attīstītas. Viņa spēj manipu­lēt ar mums vismaz tikpat labi kā mēs ar viņu. Šiem pelēkajiem gorillām ir tā pab intelektuālās attīstības pa­kāpe kas mums, bet tie ir audzēti ar vienu vienīgu ideju — iegūt primātu, kas būtu ekvivalents dobermaņ- pinčeram, — uzbrūkošu sargdzīvnieku, kam mācīta viltība un ļaunprātība. Bet šie ir daudz gudrāki un spējīgāki par suņiem. Un be uzbruks atkārtob, līdz bem izdosies mūs visus nogalināt, kā tie ir nogalinājuši visus, kas te bijuši pirms mums.