Kongo

6. Manro

«Kapteiņa» Čārlza Manro vārds nebija atrodams ekspedī­ciju parasti nolīgstamo ceļvežu sarakstos. Tam bija vairāki iemesli, vispirms jau viņa izcili riebīgā reputācija.

Manro bija uzaudzis Kenijas Ziemeļu Robežu provincē, būdams kāda skotu fermera un viņa skaistās saimniecības vadītājas — indietes ārlaulības dēls. Manro tēvam bija bēdīgs liktenis — viņu nogalināja Mau Mau partizāni 1956. gadā. [4] drīz pēc tam Manro māte nomira no tu­berkulozes un viņš devās uz Nairobi, kur piecdesmito gadu beigās strādāja par balto mednieku, pavadot tūristus uz džungļiem. Tieši tad Manro arī sev piešķīra pakāpi «kap­teinis», lai gan nekad nebija kalpojis militārā dienestā.

Acīmredzot kapteinis Manro izdabāšanu tūristiem uz­skatīja par nepiedienīgu, jo ap sešdesmito gadu parādījās ziņojumi par to, ka viņš no Ugandas ieved tikko neatkarību ieguvušajā Kongo ieročus. Kad Moize Čombe 1968. gadā devās trimdā, Manro darbība kļuva politiski traucējoša, kā­dēļ 1963. gada beigās viņam bija jāpazūd no Austrumāfrikas.

Viņš atkal parādījās 1964. gadā kā viens no ģenerāļa Mobutu baltajiem algotņiem Kongo, pulkveža «Dullā Maika» Houra vadībā. Hours novērtēja Manro kā «izturīgu, ārkār­tīgi bīstamu karotāju, kurš labi pazina džungļus un varēja paveikt ārkārtīgi daudz, kad izdevās viņu atraut no dāmām». Pēc Stenlijvillas ieņemšanas operācijas Dragon Rouge gaitā

Manro vārds tika saistīts ar algotņu zvērībām kādā ciemā, ko sauca Avakabi. Manro atkal pazuda uz vairākiem ga­diem.

1968. gadā viņš no jauna parādījās Tanžerā, kur dzīvoja lieliski un bija viens no vietējās sabiedrības centrālajām personām. Manro neapšaubāmi lielo ienākumu avoti bija nezināmi, bet runāja, ka viņš 1971. gadā esot atbalstījis komunistu sacelšanos Sudānā, piegādājot Austrumvācijā ra­žotus kājnieku ieročus, 1974.—1975. gadā palīdzējis rojālis- tiem Etiopijā, kā arī franču izpletņlēcējiem Zairas Sabas provincē 1978. gadā.

Manro darbība nostādīja viņu īpašā stāvoklī. Lai gan viņš bija persona non grata pusducī Āfrikas valstu, viņš brīvi ceļoja pa kontinentu, uzrādot dažādas pases. Tas bija visai caurspīdīgs triks: katrs robežsargs viņu pazina pēc izskata, taču vienlīdz baidījās gan viņu ielaist, gan neie­laist valstī.

Ārzemju kalnrūpniecības un izpētes kompānijas, kas centās ievērot vietējo noskaņojumu, nevēlējās līgt Manro par savu ekspedīciju ceļvedi. Tajā pašā laikā Manro bija visdārgākais no visiem ceļvežiem. Viņš bija slavens ar prasmi izpildīt sarežģītus un smagus uzdevumus. Ar pie­ņemtu vārdu viņš bija 1974. gadā vadījis divas vācu alvas meklētāju ekspedīcijas Kamerūnā, bija vadījis arī vienu no ĒRTS agrākajām ekspedīcijām uz Angolu 1977. gadā — pašu niknāko bruņoto sadursmju laikā. Nākamajā gadā viņš atteicās no citas ĒRTS grupas vešanas uz Zambiju, jo Hjūs­tonā nepiekrita maksāt viņa prasīto cenu; Hjūstonas eks­pedīciju atcēla.

īsi sakot, Manro bija pazīstams kā vislabākais ceļvedis bīstamiem apstākļiem. Tādēļ ari ĒRTS lidmašīna nolaidās Tanžerā.

Tanžeras lidostā ĒRTS lidmašīna un tās krava tika aiz­turēta, visiem ekipāžas locekļiem un pasažieriem, izņemot Eimiju, bija jādodas uz muitas pārbaudi ar personiska­jām mantām. Džensenu un Ērvingu paaicināja uz papil­du pārbaudi, viņu rokas bagāžā tika atklātas heroīna pē­das.

Šis dīvainais atgadījums notika zīmīgu sagadīšanos ķēdē.

gadā Savienoto Valstu muitas darbinieki sāka izman­tot neitronu ierīces, kā arī ķīmisko tvaiku detektorus jeb «ošņātājus». Abas bija portatīvas elektroniskas ierīces, ku­ras uz līguma pamata ražoja Morikaiva Electronics Tokijā.

gadā radās jautājums par šo ierīču precizitāti, Mori­kava ieteica tās izmēģināt citu pasaules valstu lielākajās lidostās, to skaitā Singapūrā, Bangkokā, Deli, Minhenē un Tanžerā.

Tādējādi Morikaiva Electronics zināja Tanžeras lidostas detektoru iespējas, kā arī dažādās vielas, to skaitā maltas magoņu sēklas un rīvētus rāceņus, kas varētu dot viltus pozitīvu rezultātu lidostu sensoros. Un «viltus pozitīvā tīkla» atmudžināšanai bija vajadzīgas četrdesmit astoņas stundas. (Vēlāk tika pierādīts, ka abiem vīriem kaut kā gadījies ie­gūt rāceņu pēdas uz portfeļiem.)

Gan Ērvings, gan Džensens stingri noliedza jebkādu aizliegtu vielu pārvadāšanas faktu un vērsās pie ASV kon­sula. Tomēr konfliktu nebija iespējams atrisināt ātrāk kā pēc dažām dienām, tādēļ Rosa piezvanīja Trevisam Hjūs­tonā, kas to apzīmēja par «Trojas zirgu». Atlika tikai turē­ties un turpināt ekspedīcijas darbu tik labi, cik nu tas bija iespējams.

Viņi domā, ka tas mūs apturēs, — sacīja Treviss,

bet viņi kļūdās.

Kurš tad veiks ģeoloģiskos pētījumus? — jautāja Rosa.

Jūs, — atbildēja Treviss.

Un elektronika?

Jūsu ģenialitāte ir jau pierādīta, — atcirta Treviss.

Tikai gādājiet par to, lai jums izdotos nolīgt Manro. Viņš ir visa pasākuma atslēga.

Krēslā mullas balss skanēja pār Tanžeras Kasbahas pasteļtoņu māju jucekli, aicinot ticīgos uz vakara lūgšanu.

Senajās dienās mullas paši kāpa minaretos, bet tagad tos aizstāja caur skaļruņiem pastiprināts ieraksts — mehani­zēts aicinājums uz musulmaņu paklausības rituālu.

Karena Rosa sēdēja uz kapteiņa Manro mājas terases, kas pacēlās pāri Kasbahai, un gaidīja audienci ar pašu kap­teini. Viņai blakus, atgāzies krēslā, no garā lidojuma nogu­ris, skaļi krāca Pīters Eliots.

Viņi bija gaidījuši jau gandrīz trīs stundas, un viņa bija norūpējusies. Manro māja bija celta mauru stilā, atvērta uz ārpusi. No iekšienes vējš atnesa klusu balsu skaņas. Tur runāja kādā austrumu valodā.

Viena no graciozajām marokāņu kalponēm, kādu Manro šķita esam nebeidzams skaits, iznāca uz terases, nesot te­lefonu. Viņa oficiāli paklanījās. Rosa pamanīja, ka meitenei ir violetas acis, viņa bija izcili daiļa, viņai nevarēja būt vairāk par sešpadsmit gadiem. Labā angļu valodā meitene sacīja:

Te ir jūsu telefons sarunai ar Hjūstonu. Tūlīt sāksies tirgošanās.

Karena piegrūda Pīteram, kas pamodās, neko nesapraz­dams.

Tūlīt sāksies tirgošanās, — viņa sacīja.

Pīters Eliots bija pārsteigts jau no tā brīža, kad viņi ienāca Manro mājā. Viņš bija iedomājies stingru militāru iekārtojumu, bet tā vietā ieraudzīja smalkas, grebtas ma­rokāņu arkas un klusi burzguļojošas strūklakas, kurās ro­taļājās sauleszaķīši.

Tad viņš blakus istabā pamanīja vāciešus un japāņus, kas blenza uz viņu un Rosu. Skatieni bija atklāti naidīgi, bet Rosa piecēlās un sacīja:

Atvainojiet mani uz mirkli.

Tad viņa iegāja blakus istabā un sirsnīgi apskāva kādu jaunu blondu vācieti. Viņi saskūpstījās un priecīgi pļāpāja, kopumā tas izskatījās pēc tuvu draugu satikšanās.

Eliotam nepatika šāda notikumu attīstība, bet viņš nomie­rinājās, redzot, ka japāņi — ģērbušies vienādos melnos uz­valkos — bija tikpat nepatīkami pārsteigti. Ievērojis to, Eliots laipni smaidīja, lai izrādītu prieku par šo satikšanos.

Bet, kad Rosa atgriezās, viņš noprasīja:

Kas tas tāds bija?

Rihters, — viņa sacīja. — Vislabākais topologs Rie­tumeiropā, viņa nozare ir «-telpas ekstrapolācija. Viņa pē­tījumi ir lieliski. — Viņa pasmaidīja. — Gandrīz tikpat lie­liski kā manējie.

Viņš strādā konsorcija labā?

Dabiski. Viņš ir vācietis.

Un jūs runājāt ar viņu?

Es biju sajūsmināta par šo iespēju, — viņa atbildēja. — Karlam piemīt liktenīga aprobežotība. Viņš spēj apstrādāt tikai jau fiksētus datus. Viņš ņem to, kas ir dots, un tad rullē pa «-telpu. Bet viņš nespēj stādīties priekšā neko jaunu. Man bija pasniedzējs M.I.T, kurš bija tāds pats. Pie­saistīts faktiem, realitātes gūsteknis. — Viņa papurināja galvu.

Vai viņš jautāja par Eimiju?

Protams.

Un ko jūs viņam teicāt?

Es teicu, ka viņa ir slima un, iespējams — mirst

Un viņš tam noticēja?

Redzēsim. Re, kur Manro.

Blakus istabā parādījās kapteinis Manro, viņam mugurā bija haki, viņš smēķēja cigāru. Viņš bija garš, pēc izskata rūdīts vīrs ar ūsām un tumšām, vērīgām acīm, kas neko nepalaida garām. Manro sarunājās ar japāņiem un vāciešiem, kas bija acīm redzami neapmierināti ar to, ko viņš sacīja. Pēc īsa mirkļa viņš ienāca pie viņiem, plati smaidīdams.

Tātad jūs dodaties uz Kongo, doktore Rosa.

Jā, mēs turp dodamies, kapteini Manro, — viņa sacīja.

Manro smaidīja.

Izskatās, ka visi turp sataisījušies.

Tad sekoja ātra saruna, ko Eliots nespēja saprast Karena Rosa sacīja:

Piecdesmit tūkstoši ASV dolāru Šveices frankos par nulle komats nulle divi no pirmā gada aprēķinātā ieguves ienākuma.

Manro papurināja galvu.

Simts Šveices frankos un nulle komats nulle seši no pirmā gada ienākuma no pamatatrādnēm, bruto aprēķins, bez diskontiem.

Simts ASV dolāros par nulle komats nulle viens no pirmā gada ieguves visās atradnēs ar pilniem atskaitīju­miem no ieguves brīža.

Ieguves brīža?! Nolādētajā Kongo vidū? Es pieprasītu trīs gadus no ieguves brīža, bet ko tad, ja jūsu raktuves slēdz?!

Ja gribat ko dabūt, riskējiet Mobutu ir gudrs diez­gan.

Mobutu tik tikko turas pie varas, un es esmu vēl dzīvs tikai tādēļ, ka neesmu spēlmanis, — atcirta Manro. — Simts par nulle komats nulle četri no pirmā gada galve­najās atradnēs ar pirmās pakāpes atskaitījumiem. Vai arī nulle komats nulle divi no jūsējiem.

Ja jau jūs neesat spēlmanis, tad piedāvāšu jums tieši — divsimt.

Manro papurināja galvu.

Par MIT Kinšasā jūs samaksājāt vairāk.

Kinšasā aug cenas visam, ieskaitot minerālu izpētes tiesības. Un pašreizējais izpētes ierobežojums, datoru valodā Pil, ir krietni zem tūkstoša.

Ja nu jūs tā sakāt — Viņš pasmaidīja un devās uz otru istabu, kur viņu gaidīja japāņi un vācieši.

Rosa steigšus piemetināja:

Viņiem tas nav jāzina.

Ak, es esmu pārliecināts, ka viņi to tāpat jau zina,— attrauca Manro, ieiedams blakus istabā.

Izdzimtenis, — Karena nošņācās viņam pakaļ. Viņa klusā balsī sarunājās pa telefonu. — Viņš to nekad nepie­ņems… Nē, nē, uz to viņš neielaidīsies… viņi viņu ārkārtīgi grib…

Eliots iesprauda:

Jūs solāt ļoti augstu maksu par viņa pakalpojumiem.

Viņš ir pārākais, — atbildēja Rosa un turpināja čuk­stēt telefonā. Blakus istabā Manro skumji purināja galvu, noraidīdams piedāvājumu. Eliots pamanīja, ka Rihters ir ār­kārtīgi piesarcis.

Manro atgriezās pie Karenas Rosās.

Kāds bija jūsu plānotais PIE?

Zem tūkstoša.

Tā jūs apgalvojat Bet jūs zināt, ka tur ir rūdas pie­jaukums.

Neko tādu es nezinu.

Tad jūs rīkojaties muļķīgi, tērējot tādu naudu, lai do­tos uz Kongo, — sacīja Manro. — Vai ne tā?

Karena Rosa neatbildēja. Viņa skatījās izgreznotajos tel­pas griestos.

Virungā pašlaik nav nekāds mazdārziņš, — piebilda Manro. — Kigani ir sacēlušies, un viņi ir kanibāli. Arī pig­meji vairs nav draudzīgi. Visai iespējams saņemt bultu mu­gurā. Par pūlēm, tā sakot. Vulkāni pastāvīgi draud ar iz­virdumu. Cece mušas. Slikts ūdens. Korumpēti ierēdņi. Uz turieni jau nu nedodas bez ļoti nopietna iemesla, vai ne? Varbūt jums ceļojums jāatliek, kamēr viss nomieri­nās?

Pīters Eliots domāja tieši tāpat un tā arī pateica.

Prātīgs cilvēks, — sacīja Manro, smaidīdams platu smaidu, kas satracināja Karenu.

Acīmredzot, — sacīja Karena Rosa, — mēs nekad nevienosimies.

Tas šķiet skaidrs, — Manro pamāja.

Eliots saprata, ka sarunas ir pārtrauktas. Viņš piecēlās, lai paspiestu Manro roku un dotos prom, bet tanī brīdī Manro iegāja blakus istabā un kaut ko pārsprieda ar ja­pāņiem un vāciešiem.

Sāk izskatīties cerīgāk, — sacīja Rosa.

Kāpēc? — brīnījās Eliots. — Vai tādēļ, ka viņš domā, ka ir jūs satriecis?

Nē. Tādēļ, ka viņš domā, ka mēs zinām precīzākas koordinātas un mums ir lielākas izredzes atrast atradnes un samaksāt

Blakus istabā japāņi un vācieši pēkšņi piecēlās un devās uz ārdurvīm. Pie tām Manro paspieda roku vāciešiem un smalki paklanījās japāņiem.

Šķiet, ka jums taisnība, — Eliots sacīja Karenai. — Viņš tos izvada.

Bet Karena bija drūmi saraukusi pieri.

Tas nav iespējams, — viņa murmināja. — Viņi nevar tā vienkārši aiziet

Eliots atkal bija samulsināts.

Es domāju — jūs vēlējāties, lai viņi iet prom.

Nolādēts, — Rosa izgrūda. — Mēs esam piešņākti. — Tad viņa atkal čukstēja telefonā Hjūstonai.

Eliots nespēja to visu saprast Un viņa samulsums netika izgaisināts. Manro aizslēdza durvis aiz pēdējā no aizejoša­jiem un tad atgriezās pie viņa un Karenas, lai paziņotu, ka vakariņas ir galdā.

Viņi ēda pēc marokāņu paražas — sēdus uz grīdas un ņemot ēdienu ar rokām. Pirmais bija baloža cepetis, tad sekoja kāds sautējums.

Tātad jūs atraidījāt japāņus? — iejautājās Rosa. — At­teicāt viņiem?

Nē taču, — atbildēja Manro. — Tas būtu nepieklā­jīgi. Es teicu, ka padomāšu. Un tā arī darīšu.

Tad kādēļ viņi aizgāja?

Manro paraustīja plecus.

Par to es neko nezinu, ticiet man. Šķiet, viņi pa te­lefonu uzzināja kaut ko, kas izmainīja visus viņu plānus.

Karena Rosa paskatījās pulkstenī, iegaumēdama laiku.

Ļoti garšīgs sautējums, — viņa sacīja. Viņa ļoti cenās izpatikt

Priecājos, ka jums garšo. Tas ir tajin. Kamieļa gaļa.

Karena Rosa ieklepojās. Pīters Eliots pēkšņi pamanīja,

ka viņa apetīte samazinājusies. Manro pievērsās viņam.

Tātad jums pieder tā gorilla, profesor Eliot?

Kā jūs to zināt?

Japāņi pastāstīja. Jūsu gorilla ir viņus apbūrusi. Ne­saprotu gan, kas īsti, bet tic ir kā bez prāta tās deļ. Jauns vīrietis ar gorillu un jauna sieviete, kas meklē…

Rūpnieciskos dimantus, — žigli iestarpināja Karena.

Aha, rūpnieciskos dimantus. — Viņš atkal pagrie­zās pret Eliotu. — Man patīk vaļsirdīgas sarunas. Tātad dimanti; jauki. — Visa viņa izturēšanās rādīja, ka viņš ne­uztver teikto kā būtisku informāciju. Rosa ierunājās:

Jums mūs turp ir jāaizved, Manro.

Pasaule ir pilna rūpniecisko dimantu, — atbildēja Manro. — Tos var atrast Āfrikā, Indijā, Krievijā, Brazī­lijā, Kanādā, pat Amerikā — Arkanzasā, Ņujorkā, Ken- tuki — kurp vien paveries. Bet jūs dzenaties uz Kongo.

Gaisā palika nepārprotams jautājums.

Mēs meklējam Ilb tipa zilos dimantus ar bora virs­kārtu, — paskaidroja Karena Rosa, — kuriem ir mikro­elektronikai svarīgas pusvadītāju īpašības.

Manro braucīja ūsas.

Zilos dimantus, — viņš pamāja. — Tas izskaidro visu.

Rosa apstiprināja, ka tas, protams, visu izskaidrojot

Un tādus nevar iegūt mākslīgi? — jautāja Manro.

Nē. Ir jau mēģināts. Ir izstrādāts komerciāls bora uzklāšanas paņēmiens, bet tas ir pārāk nedrošs. Sava teh­noloģija ir amerikāņiem un sava japāņiem. Abi tās atmeta kā bezcerīgas.

Un jums tad nu jāatrod dabiskas iegulas.

Tieši tā. Es gribu turp doties cik drīz vien iespē­jams, — neizteiksmīgā balsī sacīja Rosa, skatīdamās uz kap­teini Manro.

Es ticu jums, — Manro sacīja. — Mūsu doktorei Rosai prātā ir tikai darbs. — Viņš pārgāja pāri telpai un atspiedās pret vienu no arkām, skatīdamies ārā uz nak­snīgo Tanžeru. — Es nepavisam neesmu pārsteigts, — viņš turpināja. — Patiesībā…

Atskanot pirmajai automāta kārtai, Manro metās gu­ļus — aizsegā, glāzes uz galda palēcās, kāda no meitenēm iespiedzās, arī Eliots un Rosa metās uz marmora grīdas. Viņiem visapkārt svilpoja lodes, kapājot apmetumu virs galvas un drupinot uz viņiem tā gabalus. Tas viss ilga apmēram pusminūti, tad iestājās pilnīgs klusums.

Kad tas bija beidzies, viņi nedroši piecēlās, skatīda­mies cits uz citu.

Konsorcijs spēlē nopietni, — nosmīnēja Manro. — īsti mana tipa ļaudis.

Rosa nopurināja apmetuma putekļus no drēbēm. Viņa pagriezās pret Manro.

Pieci komats divi par pirmajiem divsimt bez atvil­kumiem, Šveices frankos, atbilstoši.

Pieci komats septiņi, un es esmu jūsu rīcībā.

Pieci komats septiņi. Nolīgts.

Manro sarokojās ar viņiem, tad paziņoja, ka viņam va­jadzēs dažas minūtes, lai sakravātos pirms došanās uz Nai­robi.

Tik vien? — brīnījās Rosa. Pēkšņi viņa izskatījās no­rūpējusies, atkal skatīdamās pulkstenī.

Kas par lietu? — noprasīja Manro.

Čehu AK-47, — viņa atbildēja, — jūsu noliktavā.

Manro neizskatījās izbrīnījies.

Labāk dabūjiet tos ārā no turienes, — viņš pamā­cīja. — Konsorcijam noteikti arsenālā ir kas līdzīgs, bet tu­vākajās stundās mums daudz kas jāpaveic.

Viņam to sakot, kļuva dzirdamas policijas sirēnas, tās vēl bija tālu, bet nepārprotami tuvojās.

Manro sacīja:

Mēs iesim pa otrām kāpnēm.

Jau pēc stundas viņi bija gaisā, ceļā uz Nairobi.