Kongo

2. Aiziešana

Saskaņā ar Manro norādījumiem viņi paņēma tikai minimālo nepieciešamo pārtikas un munīcijas daudzumu, atstājot visu pārējo — teltis, perimetra aizsardzību, sakaru iekārtas — visu. Pameta pusdienas saules pielietajā klajumā.

Manro atskabjās pār plecu un cerēja, ka viņš rīkojas pareizi. Sešdesmitajos gados Kongo algotņiem bija bijis viens ironisks likums: «Neatstāj mājas.» Tam bija daudz nozīmju, ieskaitot vispirms to, acīm redzamo — ka viņiem nevajadzēja vispār braukt šurp uz Kongo. Bet tas nozīmēja arī to, ka, ja esi apmeties nociebnātā nometnē vai kādā pilsētiņā, nav prāta darbs dobes apkārtējos džungļos, lai kāds arī būtu iemesls. Vairāki no Manro draugiem bija to pieredzējuši džungļos, jo bija nesaprābgi pametuši mājas.

Palaikam mēdza pienākt ziņas: «Digers pagājušonedēļ at­stiepa kājas pie Stenlijvilas.» — «Pie?! Kāpēc viņš pameta mājas?»

Tagad Manro veda ekspedīciju prom, bet mājas bija mazā sudrabainā nometne ar tās perimetra aizsardzību, kas nu palika viņiem aiz muguras. Tur, tajā nometnē, viņi bija lielisks mērķis uzbrūkošajiem gorillām — kā perējošs putns. Bet algotņiem bija savs teiciens arī šajā sakarā: «Labāk perējošs putns nekā beigts putns.»

Ejot cauri mūžamežam, Manro līdz sāpēm skaidri apzi­nājās, ka kolonna pa vienam viņam aiz muguras ir vis­neaizsargātākais izkārtojums. Viņš vēroja, kā džungļu lapotne plešas pretim, viņu takai sašaurinoties. Viņš neatcerējās, ka šis ceļš būtu bijis tik šaurs, kad viņi ieradās pilsētā. Tagad viņus ieskāva biezas papardes un palmas. Gorillas varēja būt tikai pēdu atstatu, biezās lapotnes apslēptas, bet viņi to saprastu tikai tad, kad jau būtu par vēlu.

Viņi gāja tālāk.

Manro domāja, ka, ja viņi spētu sasniegt Mukenko aus­trumu nogāzes, tad viņi būtu drošībā. Pelēkie gorillas uz­turējās pilsētas tuvumā un tik tālu viņiem nesekos. Vienas vai divu stundu gājiens, un viņi būs drošībā.

Viņš paskatījās pulkstenī: viņi bija gājuši desmit minū­tes.

Tad viņš sadzirdēja nopūtas. Tās šķita nākam no vi­sām pusēm. Viņš redzēja lapotni kustamies sev priekšā it kā vējā. Bet vēja nebija. Nopūtas kļuva skaļākas.

Kolonna apstājās pie aizas. Vidū — strauts, gar ma­lām — džungļu sienas. Lieliska vieta slēpnim. Viņš dzirdēja drošinātājus klikšķam sev aiz muguras. Pienāca Kahega.

Kaptein, ko darīsim?

Manro skatījās, kā kustas lapotne, un klausījās nopūtas. Viņš varēja tikai minēt, cik uzbrucēju tur slēpjas. Divdes­mit? Trīsdesmit? Vienalga — pārāk daudz.

Kahega norādīja augšup, uz taku, kas veda gar aizas malu.

Iesim uz augšu?

Manro ilgi neatbildēja. Beidzot viņš sacīja:

Nē, augšup mēs neiesim.

Kur tad, kaptein?

Atpakaļ, — sacīja Manro. — Mēs iesim atpakaļ. Kad viņi pagriezās prom no aizas, nopūtas pieklusa

un lapotne pārstāja kustēties. Kad viņš pēdējo reizi pār plecu pameta skatienu atpakaļ, aiza šķita visai parasta taka džungļos, kurā nedraud nekādas briesmas. Taču Manro zināja patiesību. Viņi nevarēja tikt prom.