Kongo

3. Ragora

Pēc divām stundām viņi, kāda pigmeja vadīti, atgriezās pie Kahegas un pārējiem, kas viņus gaidīja dienvidos no Ga- butu. Viņi bija drūmi un nerunīgi, turklāt vēl mocījās ar caureju.

Pigmeji bija uzstājuši, ka viņiem jāpaliek uz kopīgām pusdienām, un Manro noprata, ka atteikt nav iespējams. Maltīte sastāvēja no sīkiem savvaļas kartupeļiem, ko sauca par kitsom.be, kas atgādināja sačokurojušos asparāgus, meža sīpoliem — otsa un savvaļas manioka lapām — modoke, kā arī vairāku veidu sēnēm. Tur bija ari nedaudz skābas un sīkstas bruņurupuču gaļas, vēl arī daži sienāži, kāpuri, tārpi, vardes un gliemeži.

Šis ēdiens saturēja divtik daudz proteīna kā bifšteks, taču nepieradušie vēderi to slikti panesa. Pie ugunskura dzirdētās ziņas ari nebūt neuzlaboja viņu pašsajūtu.

Pēc pigmeju sacītā, ģenerāļa Muguru vienības bija ie­kārtojušas atbalsta nometni pie Makrana kraujas, uz ku­rieni bija domājis dobes Manro. Būtu prātīgi no šiem vī­riem izvairīties. Kā paskaidroja Manro, nedz suahili valodā, nedz tās Kongo variantā — lingalā — nebija vārda, kas apzīmētu bruņnieciskumu vai sportisku garu.

Šajā pasaules malā ir tikai viena morāle — nogalini vai bksi nogalināts. Mums no viņiem jāturas tālāk.

Vienīgais atlikušais ceļš uz rietumiem veda uz Ragoras upi. Manro, saraucis pieri, paskatījās kartē, bet Rosa — datora ekrānā.

Kāda vaina Ragorai? — iejautājās Eliots.

Varbūt nekāda, — atteica Manro. — Viss atkarīgs no tā, cik stipri pēdējā laikā ir lijis.

Rosa uzmeta skatienu pulkstenim.

Mūsu kavējums pašlaik ir divpadsmit stundas, — viņa sacīja. — Mūsu vienīgā iespēja ir visu nakti braukt pa šo upi.

Es to darītu tik un tā, — sacīja Manro.

Rosai šķita kas nedzirdēts, ka ekspedīcijas ceļvedis gra­sās vest savu grupu cauri mežonīgam apvidum naktī.

Jūs to darītu? Kāpēc?

Jo kavēkļi, kas mūs gaida lejtecē, — Manro pa­skaidroja, — būs vieglāk pārvarami naktī.

Kādi kavēkļi?

Par tiem runāsim, kad tos sasniegsim, — atteica Manro.

Jau jūdzi pirms upes viņi sadzirdēja tālumā varenu ūdeņu dunu. Eimija tūlīt kļuva tramīga, vaicājot neskaitāmas rei­zes: Kāds ūdens? Eliots mēģināja viņu nomierināt, bet pā­rāk necentās — Eimijai būs jāsamierinās ar upi, lai kā vina no tās baidītos.

Taču, kad viņi beidzot ieraudzīja Ragoru, izrādījās, ka troksnis nāk no kādām krācēm augstāk pa straumi. Viņu priekšā bija piecdesmit pēdas plata, mierīga un dubļaini brūna upe.

Izskatās tīri nekas, — rezumēja Eliots.

Nudien, — piekrita Manro.

Tomēr Manro bija pietiekoša pieredze par Kongo. Ce­turtā lielākā pasaules upe (pēc Nīlas, Amazones un Jan- czi) bija daudzējādā ziņā unikāla. Tā locījās kā milzīga čūska pāri Āfrikas sejai, divreiz šķērsodama ekvatoru — pirmoreiz virzienā uz ziemeļiem pie Kisangani, otrreiz — uz dienvidiem, pie Mbandakas. Tas bija tik savādi, ka pat vēl pirms simt gadiem ģeogrāfi nespēja tam noticēt Tā kā Kongo tecēja abpus ekvatoram, vienmēr kaut kur tās ceļā bija lietus periods, līdz ar to Kongo nebija pakļauta sezo- nālām maiņām kā Nīla. Nemainīga straume — 1 500 000 kubikpēdu sekundē — plūda uz Atlantijas okeānu, pārspē­jot jebkuru citu upi, izņemot Amazoni.

Bet šī sarežģītā gultne padarīja Kongo par visgrūtāk kuģojamo no visām lielajām upēm. Nopietnas grūtības sā­kās jau pie Stenlija dīķa, trīssimt jūdžu augšup no iete­kas okeānā. Divsimt jūdžu virzienā uz iekšzemi pie Kisan­gani, kur upe vēl aizvien ir jūdzi plata, Vagenijas ūdens­kritums nepieļāva nekādu kuģošanu. Bet, virzoties vēl tā­lāk gar pieteku vēdekli, kavēkļi kļuva arvien nopietnāki, jo virs Kisangani pietekas no savām iztekām strauji ieplūda džungļu zemienē — no savannas kalnienēm dienvidos un 16 000 pēdu augstajiem sniegotajiem Ruvenzori kalniem austrumos.

Pietekas bija izgrauzušas vairākas aizas, no kurām ie­spaidīgākā bija Porte d'Enfer — Elles vārti pie Kongolo. Šeit mierīgā Lualabas upe plūda cauri pusjudzi dziļai un simt jardus platai aizai.

Ragora bija neliela Lualabas pieteka, kas tajā ietecēja pie Kisangani. Upes tuvumā dzīvojošās ciltis to sauca par barataivani — «mānīgo ceļu», jo Ragora neticami bieži mai­nījās. Tās iespaidīgākā vieta bija Ragoras aiza — divsimt pēdas dziļa un vietām tikai desmit pēdas plata. Atkarībā no lietus ūdens pieplūduma Ragoras aiza bija vai nu krāšņa ainava, vai baltās putās krācošs nezvērs.

Pie Abutu viņi bija piecpadsmit jūdzes pa straumi virs aizas, bet upes izskats šeit neko neizteica par apstākļiem aizā. Manro to visu zināja, bet viņam nešķita nepieciešams to skaidrot Eliotam, īpaši tādēļ, ka Eliots bija pilnīgi aiz­ņemts ar Eimiju.

Eimija ar pieaugošu nemieru bija vērojusi, kā Kahegas vīri piepūš plostus. Viņa raustīja Eliota piedurkni un gribēja zināt: Kāpēc baloni?

Tās ir laivas, Eimij, — viņš sacīja, lai gan nojauta, ka viņa to jau ir nopratusi, un centās izteikties uzmanīgi. «Laiva» bija vārds, ko Eimijai bija bijis grūti iemācīties. Vi­ņas nepatikas pret ūdeni dēļ viņu neinteresēja nekādi peld- līdzekļi.

Kāpēc laivas? viņa vaicāja.

Mēs tagad brauksim ar laivu, — Eliots sacīja.

Patiešām, Kahegas vīri jau stūma laivas ūdenī un krāva

tajās mantas, piesiedami tās pie pontoniem.

Kas brauks? viņa atkal jautāja.

Mēs visi, — atbildēja Eliots.

Eimija vēl brīdi visu vēroja. Nelaimīgā kārtā visi bija satraukti. Manro izkliedza pavēles, vīri steidzīgi tās izpil­dīja. Tāpat kā bija pierādījies jau agrāk, Eimija bija ļoti jū­tīga pret apkārtējo noskaņojumu. Eliots vienmēr pieminēja, kā Eimija bija apgalvojusi, ka kaut kas nav kārtībā ar Sāru Džonsoni vairākas dienas pirms tam, kad Sāra pastās­tīja kolēģiem, ka šķīrusies no vīra. Eliots tagad bija pār­liecināts, ka Eimija bija sajutusi viņu bažas. Šķērsosim ūde­ni laivās? viņa jautāja.

Nē, Eimij, — viņš atbildēja. — Nevis šķērsosim, bet brauksim pa upi.

Nē, Eimija signalizēja, sasprindzinādama muguru un ple­cus.

Eimij, — viņš lēnīgi sacīja, — mēs tevi te nevaram atstāt

Viņai bija atrisinājums arī tam. Pārējie brauks. Pīters Eimija paliks.

Atvaino, Eimij, — viņš sacīja — Man jābrauc. Un tev jābrauc.

Nē, viņa signalizēja. Eimija nebrauks.

Brauksi, Eimij, — viņš sacīja un devās pie savas mugursomas, lai paņemtu šļirci un toralenu.

Saspringusi Eimija piesita ar savilktu dūri sev pie zoda.

Izvēlies izteicienus, Eimij, — viņš viņu brīdināja.

Pienāca Rosa ar oranžām glābšanas vestēm viņam un Eimijai.

Vai kaut kas nav kārtībā?

Viņa lamājas, — Eliots paskaidroja. — Labāk atstā­jiet mūs vienus.

Rosa uzmeta ātru skatienu Eimijas saspringtajam ķer­menim un strauji devās prom.

Eimija signalizēja Pītera vārdu un atkal piesita pie zoda. Zīmju valodā tas nozīmēja kaut ko, kas parasti tika maigi tulkots kā 'netīrs', lai gan pērtiķi to visbiežāk lietoja, kad prasījās uz podiņa. Primātu pētniekiem nebija nekādu ilū­ziju par to, ko viņu audzināmie ar to domāja. Eimija sacīja: Pīters sūdains.

Gandrīz visi runātprotošie primāti lamājās, turklāt lie­toja daudz un dažādus vārdus. Dažreiz nicinājums tika iz­teikts nejauši izvēlētos vārdos — muļķis, putns, samazgas. Bet vismaz astoņi primāti dažādās laboratorijās bija neat­karīgi izvēlējušies šo žestu ar dūri, lai izteiktu maksimālu apvainojumu. Vienīgais iemesls, kādēļ šī būtiskā sakritība nav nekur aprakstīta, ir tas, ka nevienam nebija patikas to izskaidrot Šķita, ka gan cilvēki, gan primāti uzskatīja ekskrementus par atbilstošiem apzīmējumiem apvainojuma un dusmu izteikšanai.

Pīters sūdains, tika atkārtots.

Eimij… — Un viņš dubultoja toralena dozu.

Pīters sūdains laiva sūdaina cilvēki sūdaini.

Eimij, tūlīt izbeidz! — Viņš arī saspringa un sakumpa, atdarinot gorillas dusmu pozu; bieži tas piespieda Eimiju paklausīt, taču šī nebija tā reize.

Pīters nemīl Eimiju. Tagad viņa bija sadrūmusi, pagrie­zusies prom, signalizēja, ne uz vienu neskatīdamās.

Nekļūsti smieklīga, — sacīja Eliots, tuvodamies vi­ņai ar šļirci gatavībā. — Pīters mīl Eimiju.

Viņa atkāpās un neļāva viņam pietuvoties. Beidzot vi­ņam nācās pielādēt ogļskābes pistoli un iešaut šautriņu vi­ņai krūtīs. Visos viņu kopīgi pavadītajos gados Eliotam bija nācies tikai trīs vai četras reizes to darīt. Viņa izrāva šautriņu ar skumju izteiksmi sejā. Pīters nemīl Eimiju.

Piedod, — sacīja Pīters Eliots un metās uz priekšu, lai viņu satvertu, kad viņas acis izvalbījās un viņa atslīga Pītera rokās.

Eimija, sekli elpodama, gulēja otrajā laivā pie Eliota kājām. Eliots redzēja, kā pirmajā laivā Manro stāvēja kā­jās, rādīdams ceļu laivām, kas klusi slīdēja pa straumi.

Manro bija sadalījis ekspedīciju divās grupās pa seši katrā laivā. Viņš pats bija pirmajā, bet Eliots, Rosa un Eimija otrajā, ko vadīja Kahega. Kā teica Manro, «otrā laiva mācīsies no mūsu kļūmēm».

Bet pirmo divu stundu laikā nekādu kļūmju nebija. Bija gluži labi mierīgi sēdēt laivā un skatīties, kā abās pusēs hipnotiskā klusumā garām slīd džungļi. Tas šķita idilliski, tikai bija ļoti karsti, Rosa nolaida roku duļķainajā ūdenī, bet Kahega viņai to aizliedza.

Kur ir ūdens, tur vienmēr ir mamba, — viņš sacīja.

Kahega norādīja uz dubļainajiem krastiem, kur kroko-

dili gozējās saulē un nelikās zinis par viņu tuvošanos. Rei­zēm lielie rāpuļi nožāvājās, paceļot gaisā milzīgos žokļus, bet vairumā gadījumu tie šķita kūtri, gandrīz nemanām laivas.

Eliots jutās vīlies. Viņš bija izaudzis, skatoties filmas par džungļiem, kur krokodili draudīgi ieslīdēja ūdenī, līdzko ieraudzīja kādu laivu.

Vai viņi nemaz netaisās mūs traucēt? — viņš pajau­tāja.

Par karstu, — atteica Kahega. — Mamba miegains, ja nav vēsāks, ēd no rīta un naktī, ne pašlaik. Kikuju saka, ka pa dienu mamba iestājies armijā, viens-divi-trīs-četri. — Kahega iesmējās.

Lai saprastu, kas tur smieklīgs, Kahegam nācās pa­skaidrot, ka pa dienu krokodili mēdza «pumpēties» uz īsa­jām kājelēm, paceļot smago ķermeni no sakarsušās zemes. Šīs kustības tad arī atgādināja armijas vingrojumus.

Par ko tā satraucas Manro? — Eliots iejautājās. — Par krokodiliem?

Nē, — atbildēja Kahega.

Par Ragoras aizu?

Nē, — atbildēja Kahega.

Par ko tad?

Pēc aizas, — sacīja Kahega.

Pēkšņi Ragora pagriezās. Apbraukuši līkumu, viņi iz­dzirda ūdens rēkoņu. Eliots sajuta, ka laiva sāk kustēties ātrāk, ūdens zem tās sāk mutuļot Kahega iesaucās:

Saturieties, doktori!

Un tad jau viņi bija aizā.

Pēc tam Eliotam bija tikai fragmentāras un kaleido- skopiskas abniņas: mutuļojošais dubļainais ūdens, kas saulē šķīda balts, viņu laivas mētāšanās, un tas, kā Manro laiva grozījās un lēkāja, tomēr aizvien brīnumainā kārtā noturē­jās uz ūdens.

Viņi drāzās bk ātri, ka nebija iespējams saskatīt robai­nās, sarkanās kanjona sienas, kuru kailās klintis tikai vie­tām sedza kāds vītenis; viņš atcerējās karsto, mitro gaisu un pārsteidzoši auksto ūdeni, kas gāzās viņiem pāri, atkal un atkal saslapinot līdz pēdējai vīlītei, pilnīgi baltos ūdens mutuļus, kas šķīda ap melno akmeņu izciļņiem kā noslī­kušu cilvēku plikpaurainajām galvām.

Viss notika pārāk ātri.

Priekšā Manro laiva bieži pazuda no redzesloka uz vai­rākām minūtēm, kad to aizsedza stāvi, rēcoši dubļainā ūdens stabi. Rēkoņa atbalsojās no klinšainajām sienām, at­starodamās un kļūdama par pastāvīgu pasaules sastāvdaļu.

Aizas dziļumā, kur pēcpusdienas saule nesasniedza šauro tumšā ūdens joslu, laivas drāzās cauri trakojošai, putojošai ellei, svārstoties starp klintīm, griežoties apkārt, kamēr airē­tāji klaigāja, lamājās un centās atgrūsties no klinšu sienām ar airiem.

Eimija gulēja laivas dibenā, piesaitēta vienai tās malai. Eliots visu laiku baidījās, ka viņu varētu noslīcināt ūdens šalbs, kas gāzās pāri pontoniem. Arī Rosai neklājās neko labāk, viņa visu laiku klusā, monotonā balsī murmināja: «Ak, mans Dievs, ak, mans Dievs, ak, mans Dievs…» — ūdenim gāžobes milzīgiem viļņiem, kas viņus izmērcēja līdz ādai.

Daba viņiem uzsūtīja vēl citas nelaimes. Pat trakojošā aizas dziļumā melni moskītu mākoņi karājās gaisā, dzeļot bez gala un apstājas. Likās, ka tas vispār nav iespējams, ka Ragoras aizas rēcošā haosa vidū varētu būt moskīti, bet tie tur bija. Laivām triecoties caur viļņiem ar tādu ātrumu, no kura iekšas sagriežas, ļaudis tajās svaidījās un sita moskītus ar vienādu intensitāti.

Tad piepeši upe kļuva plata, duļķainie viļņi norima un kanjona sienas attālinājās. Upe atkal bija kļuvusi mierīga. Eliots atkrita laivā izmocīts, juzdams rietošās saules starus uz sejas un ūdeni tekam zem laivas grīdas.

Mēs izturējām, — viņš izdvesa.

Pagaidām, — tūlīt piemetināja Kahega. — Bet mēs — kikuju — mēdzam sacīt, ka no dzīves neviens dzīvs neiz­glābjas. Vēl par agru atslābināties, doktori.

Nezin kāpēc, — ar pagurumu balsī sacīja Rosa, —es viņam ticu.

Vēl stundu viņi mierīgi slīdēja lejup pa straumi. Klinšu sienas arvien attālinājās, līdz viņi atkal nonāca Āfrikas džungļu līdzenumā. It kā Ragoras aizas nemaz nebūtu bijis, upe plūda plata un kūtra, zeltaini mirdzēdama rieto­šajā saulē.

Eliots norāva savu izmirkušo kreklu un uzvilka džemperi, jo vakara gaiss bija vēss. Eimija krāca viņam pie kājām, apsegta ar dvieli, lai nenosaltu. Rosa pārbaudīja savu sa­karu iekārtu, pārliecinoties, ka viss kārtībā. Kad viņa bei­dza, saule jau bija norietējusi un strauji satumsa. Kahega izvilka bisi un ielādēja dzeltenas patronas.

Kam tas? — jautāja Eliots.

Kiboko, — sacīja Kahega. — Es nezinu, kā to sauc angliski. — Viņš pagriezās un uzsauca: — Mzeef Nini maana kiboko?

Priekšējā laivā Manro atskatijās.

Hipopotams, — viņš sacīja.

Hipo, — atkārtoja Kahega.

Vai viņi ir bīstami? — jautāja Eliots.

Naktī, cerams, ne, — Kahega domīgi sacīja. — Bet es, es domāju, ka jā.

Divdesmitais gadsimts ir intensīvas dabas pētniecības laiks, kas jau apgāzis vairākus noturīgus priekšstatus par dzīvniekiem. Bija noskaidrots, ka maigais briedis ar skum­jajām acīm dzīvo nežēlīgā, ļaunā kopienā, kamēr tam pret­statītais šķietami negantais vilks ir uzticīgs ģimenei un sa­vām atvasēm kā neviens cits. Un Āfrikas lauva — lepnais zvēru karalis — tika pazemināts par zaglīgu maitēdāju, kamēr riebīgās hiēnas ieguva daudz cēlāku veidolu. (Gadu desmitiem pētnieki bija rītausmās sastapuši lauvas mielo­jamies pie medījuma, kamēr hiēnas riņķoja ap tām, gaidot savu kārtu. Tikai tad, kad zinātnieki sāka novērot dzīvnie­kus nakbs, parādījās jauns šīs ainas skaidrojums: pabesībā hiēnas nogalināja medījumu, bet tās padzina patiesībā slinkās un nenovīdīgās lauvas. Tika turklāt vēl konstatēts, ka lauvas ir daudzējādā ziņā nepastāvīgas un nelietīgas, bet hiēnām ir labi atbstīta sociālā struktūra — atklājās vēl viens cilvēku aizspriedums atbecībā uz dzīvniekiem.)

Bet hipopotams vēl aizvien bija vāji izprasts. Hērodota «upju zirgs» bija lielākais Āfrikas zīdītājs pēc ziloņa, bet tā paradums gulēt ūdenī, izbāžot no tā Ūkai nāsis un acis, apgrūtināja šā dzīvnieka pētīšanu. Hipopotami organi­zējās ap tēviņu. Pieaugušam tēviņam bija harēms no vai­rākām mātītēm un to bērniem, kopā grupa, kas sastāv no astoņiem līdz četrpadsmit dzīvniekiem.

Par spīti savam korpulentajam augumam un gandrīz smieklīgajam izskatam, nīlzirgi bija spējīgi uz neparastu var­darbību. Nīlzirgu buļļi bija šausminoši radījumi — četr­padsmit pēdas gari un gandrīz desmittūkstoš mārciņas smagi. Uzbrūkot be kustējās ar šādam milzīgam zvēram neiedomājamu ātrumu, bet viņa četru strupo, šķietami trulo ilkņu malas bija asas kā naži. Nīlzirgs uzbruka cirzdams, nevis kozdams, kusbnot savu milzīgo muti no vienas puses uz otru. Atšķirībā no vairuma dzīvnieku cīņa starp diviem tēviņiem parasti beidzās ar viena nāvi, tam mirstot no dzi­ļajiem ievainojumiem. Nīlzirgu cīņā nebija nekā skaista.

Šis dzīvnieks bija bīstams ari cilvēkiem. Pie upēm, kur dzīvoja nīlzirgu bariņi, puse no vietējo iedzīvotāju nāves gadījumiem bija nīlzirgu izraisīti, pārējos parasti vainoja ziloņus un plēsīgos kaķus. Nīlzirgs, būdams veģetārs dzīv­nieks, naktīs izkāpa uz sauszemes, kur tam bija jāapēd milzīgs daudzums zāles, lai uzturētu savu milzīgo augumu. Bet no upes izkāpis nīlzirgs bija īpaši bīstams — ārkār­tīgi reti kāds, kas bija nonācis starp nīlzirgu uz sausze­mes un upi, uz kuru tas metās atpakaļ, palika dzīvs.

Tomēr nīlzirgs bija arī ārkārtīgi svarīgs Āfrikas upju ekoloģijai. Viņa fekālijas, kas tika atstātas milzīgos dau­dzumos, mēsloja upju gultnes, no kurām barojās ūdens­augi, kas savukārt deva barību zivīm un citiem upju iemīt­niekiem. Bez nīlzirga Āfrikas upes būtu sterilas — tur, no kurienes hipo bija padzīti, upes izmira.

Tas arī bija gandrīz viss, kas zināms par nīlzirgiem. Vēl vienīgi tas, ka nīlzirgu tēviņš ārkārtīgi nikni aizstāv savas teritorijas pret jebkuru iebrucēju. Šis iebrucējs va­rēja būt cits nīlzirgs, krokodils vai garāmbraucoša laiva. Un cilvēki tajā.