Kongo

5. Apsekošana

— Viņa jums neko nenodarīs, — Eliots sacīja pārbiedēta­jam sanitāram. Viņi atradās Boeing 747 kravas lidmašī­nas pasažieru nodalījumā. — Redziet, viņa jums smaida.

Eimija patiesi smaidīja savu visapburošāko smaidu, uz­manīdamās, lai neatsegtu zobus. Bet sanitārs no privāt- klīnikas Nairobi nebija pazīstams ar šiem gorillu etiķetes smalkumiem. Ņemot šļirci, viņam trīcēja rokas.

Nairobi bija pēdējā iespēja Eimijai iziet pamatīgu pār­baudi. Viņas lielais, spēcīgais ķermenis slēpa sevī trauslu uzbūvi, tāpat kā viņas šķietami drūmā seja ar biezajiem uzacu lokiem slēpa lēnīgu, visai maigu dabu. Sanfran­cisko Eimijas projekta līdzstrādnieki viņu pakļāva stingram medicīniskajam režīmam — urīna analīzes katru otro dienu, izkārnījumi tika izmeklēti reizi nedēļā, pārbaudot, vai tajos nav slēptu asiņu, pilna asins analīze reizi mēnesī, reizi trijos mēnešos brauciens pie zobārsta, lai noņemtu melno zobakmeni, kas veidojās no viņas veģetārā uztura.

Eimija to visu uzņēma kā pašu par sevi saprotamu, taču pārbiedētais sanitārs to nezināja. Viņš tuvojās Ei­mijai, turot šļirci sev priekšā kā ieroci:

Vai jūs esat pārliecināts, ka viņš man neiekodīs?

Eimija, gribēdama palīdzēt, signalizēja: Eimija apsola

nekost. Viņa darīja to lēni un apdomīgi, kā vienmēr, kad sastapās ar kādu, kas nesaprata viņas valodu.

Viņa apsola jums nekost, — paskaidroja Eliots.

Tā sakāt jūs, — iebilda sanitārs. Eliots neapgrūtināja sevi ar paskaidrojumiem, ka to tomēr bija sacījusi Eimija.

Kad 1 asiņu paraugi bija paņemti, sanitārs nedaudz no­mierinājās. Kravādamies viņš sacīja:

Nepārprotami neglīts lops.

Jūs viņu apvainojāt, — aizrādīja Eliots.

Patiesi, Eimija jau visai enerģiski signalizēja: Kurš ir neglīts?

Nekas, Eimij, — Eliots atbildēja. — Viņš vienkārši nekad agrāk nav redzējis gorillu.

Sanitārs ievaicājās:

Kā, lūdzu?

Jūs viņu aizskārāt Būtu labi, ja jūs atvainotos.

Sanitārs aizcirta savu piederumu koferīti. Viņš blenza

te uz Eliotu, te Eimiju.

Atvainotos viņam?

Viņai, — izlaboja Eliots. — Jā gan. Kā jums patiktu, ja jūs nosauktu par neglītu?

5-106

Eliotam bija stingra pārliecība šajā jautājumā. Gadu gadiem viņš bija asi izjutis ļaužu aizspriedumus, kas tiem bija pret pērtiķiem, uzskatot šimpanzes par jaukiem bērniem, orangutānus — par gudriem večiem, bet goril­las par lempīgiem, bīstamiem zvēriem. Visi kā viens šie pieņēmumi bija kļūdaini.

Katrs no šiem dzīvniekiem bija unikāls, absolūti neie­tilpdams cilvēku stereotipos. Šimpanzes, piemēram, bija daudz cietsirdīgāki par gorillām. Tā kā šimpanzes bija ekstraverti, saniknots šimpanze bija daudz bīstamāks par saniknotu gorillu; zoodārzā Eliots ar izbrīnu vēroja, kā māmiņas stumj savus bērnus tuvāk, lai varētu labāk apska­tīt šimpanzes, bet vilka prom no gorillām. Šīs mātes acīm­redzot nezināja, ka savvaļas šimpanzes mēdza sagrābt un apēst cilvēku bērnus — gorillas neko tamlīdzīgu nekad ne­darīja.

Eliots vairākkārt bija novērojis cilvēku aizspriedumus pret gorillām, kā arī to izpausmes attiecībā uz Eimiju. Ei­mija tur neko nevarēja darīt, ka viņa bija milzīga, melna, zemiem uzacu lokiem, plakanu seju. Zem sejas, ko cil­vēki uzskatīja par tik atbaidošu, slēpās saprātīga un jū­tīga, apkārtējiem cilvēkiem draudzīga apziņa. Viņa jutās sāpināta, kad ļaudis bēga, kliedza bailēs vai izteica ļaunas piezīmes.

Sanitārs sarauca uzacis.

Jūs gribat sacīt, ka viņš saprot angliski?

Jā, viņa saprot gan. — Bija vēl viena lieta, kas tra­cināja Eliotu. Cilvēki, kam bija bail no Eimijas, vienmēr pieņēma, ka viņa ir tēviņš.

Sanitārs papurināja galvu.

Es tam neticu.

Eimij, pavadi šo cilvēku līdz durvīm.

Eimija aizlāčoja līdz durvīm un atvēra tās sanitāram, kura acis iepletās. Eimija aizvēra aiz viņa durvis.

Muļķīgs cilvēks, Eimija signalizēja.

Nepiegriez vērību, — sacīja Eliots. — Nāc, Pīters kutinās Eimiju.

Nākamās piecpadsmit minūtes viņš viņu kutināja, bet

Eimija vārtījās pa grīdu un rūca aiz labsajūtas. Eliots ne­pamanīja, kā atvērās durvis viņam aiz muguras, nepama­nīja ēnu uz grīdas. Kad viņš beidzot to ievēroja un pa­griezās, lai paskatītos uz augšu, bija jau par vēlu. Viņš re­dzēja tumšu cilindru triecamies lejup, viņa galva likās plīstam aiz šausmīgām sāpēm, tad viss satumsa.