Kongo

1. Pamatpatiesības

Pīters Eliots pazina Eimiju kopš viņas bērnības. Viņš bija ļoti lepns uz savu spēju paredzēt viņas reakcijas, kaut gan bija viņu pazinis tikai laboratorijas apstākļos. Tagad, kad viņa nonāca aizvien jaunās situācijās, Eimijas uzve­dība Eliotu pārsteidza.

Eliots bija gaidījis, ka pacelšanās Eimiju iedzīs šaus­mās, un jau laikus sagatavoja šļirci ar trankvilizatoru. Bet izrādījās, ka tas nav nepieciešams. Eimija noskatījās, kā Džensens un Levins piesprādzējas, un žigli piesprādzējās arī pali. Izskatījās, ka viņai šī izdarība šķiet uzjautrinoša, kaut pamuļķīga spēle. Un, kaut arī viņas acis iepletās, kad viņa izdzirdēja dzinējus ierēcamies pilnā spēkā, apkārtējie cilvēki nešķita satraukti, tādēļ viņa centās atdarināt šo gar­laikoto vienaldzību, palaikam saraukdama uzacis un nopūz­damās.

Pēc pacelšanās Eimija tomēr paskatījās pa lodziņu un krita panikā. Viņa atbrīvojās no drošības jostas, šaudījās šurpu turpu pa pasažieru nodalījumu no loga uz logu, grūstīdama cilvēkus un bailēs šņukstēdama, signalizēdama: Kur zeme zeme kur zeme. Aiz loga zeme bija tumša un ne­skaidra. Kur zeme? Eliots viņai iešļircināja toralenu un sāka viņu ieskāt, apsēdināja un bužināja viņas spalvas.

Savvaļā primāti katru dienu vairākas stundas pavadīja, alulodami cits citu, ķerot utis un ērces. Atutošana bija svarīga grupas hierarhijas izpausme — pastāvēja stingri nosacījumi, pēc kādiem dzīvnieki cits citu atutoja un cik bieži. Un, līdzīgi kā muguras braucīšanai pie cilvēkiem, atutošanai piemita tā pati nomierinošā iedarbība. Jau pēc dažām minūtēm Eimija bija pietiekami nomierinājusies, lai ievērotu, ka pārējie iedzer, un tūdaļ pieprasīja «zaļo pi­lienu dzērienu» — kā viņa sauca martīni ar olīvu — un cigareti. Kaut ko tādu viņa dabūja tikai īpašos gadījumos kā nodaļas ballēs, bet šoreiz Eliots viņai pasniedza ciga­reti un dzērienu.

Bet satraukums galu galā izrādījās par lielu — vēl pēc stundas viņa mierīgi skatījās ārā pa logu un pati pie se­vis signalizēja Skaists skats ikreiz, kad izvēmās. Viņa pa­zemīgi atvainojās: Eimija atvainojas Eimija cūka Eimija Eimija atvainojas.

— Ir jau labi, Eimij, — Eliots mierināja, glaudīdams viņas pakausi. Drīz pēc tam, parādījusi Eimija nu gulēs, viņa samudžināja uz grīdas migu no iedotajām segām un aizmiga, skaļi krākdama caur platajām nāsīm. Guļot viņai blakus, Eliots domāja — kā gan citi gorillas var gulēt šādā troksnī?

Eliotam bija pašam sava attieksme pret šo ceļojumu. Kad viņš pirmoreiz sastapās ar Karenu Rosu, Eliots no­domāja, ka viņa ir tāda pati zinātniece kā viņš. Bet šī milzīgā, ar datorizētu aprīkojumu piekrautā lidmašīna un visa pasākuma sarežģītība norādīja uz ĒRTS varenību, ko, šķiet, balstīja spēcīga aizmugure, varbūt pat kāda mi­litāra organizācija.

Karena Rosa iesmējās:

— Mēs esam pārāk labi organizēti, lai būtu militāra struktūra!

Un tad viņa izstāstīja par ĒRTS interesēm Virungā. Tā­pat kā Eimijas projekta līdzstrādnieki, arī Karena bija uz- dūrusies teikai par zudušo pilsētu Zindžu. Tikai viņa bija izdarījusi gluži citādus secinājumus.

Pēdējos trīssimt gados bijuši vairāki mēģinājumi sasniegt šo pilsētu. 1692. gadā Džons Mārlijs, angļu piedzīvojumu .meklētājs vadīja 200 cilvēku ekspedīciju uz Kongo, par viņiem neviens pēc tam vairs neko nebija dzirdējis. 1744. gadā ieradās holandiešu ekspedīcija; 1804. gadā vēl viena britu ekspedīcija skotu aristokrāta sera Džeimsa Ta- gerta vadībā pietuvojās Virungai no ziemeļiem, sasniedzot Ubangi upes Ravanas līci. Tagerts nosūtīja uz priekšu iz­lūkus, bet tie neatgriezās.

1872. gadā Stenlijs virzījās tuvu garām Virungas no­vadam, tomēr tajā neiegāja; 1899. gadā vācu ekspedīcija ieradās Virungā un zaudēja vairāk nekā pusi cilvēku. Pri­vāti finansēta itāļu ekspedīcija 1911. gadā pazuda bez pē­dām. Pēc tam vairs neviens zudušo pilsētu Zindžu nebija meklējis.

Tātad neviens to ari nav atradis, — rezumēja Eliots.

Rosa purināja galvu.

Manuprāt, pat vairākas ekspedīcijas atrada šo pil­sētu, — viņa sacīja. — Bet neviens no tās vairs neatgriezās.

Šāds rezultāts nebūt nebija neizskaidrojams un noslē­pumains. Āfrikas izpētes sākumposmā ekspedīcijas bija sais­tītas ar ārkārtīgi lielu risku. Pat rūpīgi izplānotās un sa­prātīgi vadītās zaudēja pusi vai pat vairāk dalībnieku. Tie, kas nenomira no malārijas, miega slimības vai dru­dža, nonāca pie upēm, kuras mudžēt mudžēja no kroko- diliem un nīlzirgiem, džungļiem, kuros dzīvoja leopardi un aizdompilnas kanibālu ciltis. Un, par spīti bagātīgajai ve­ģetācijai, džungļos bija ļoti maz ēdamu augu — vairākas ekspedīcijas bija nomirušas badā.

Es sāku, — Rosa sacīja Eliotam, — ar pieņēmumu, ka šī pilsēta galu galā eksistē. Tātad — kur es to varētu atrast?

Zudusī pilsēta Zindža tika saistīta ar dimantu raktuvēm, bet dimantus atrod vulkānu tuvumā. Tas vedināja Rosu pār­meklēt Lielā Lūzuma ieleju — milzīgu, trīsdesmit jūdžu platu ģeoloģiskā defekta joslu, kas stiepās vertikāli pāri kontinenta austrumu trešdaļai tūkstoš piecsimt jūdžu ga­rumā. Lūzuma ieleja bija tik milzīga, ka tās pastāvēšana netika apjausta līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem ga­diem, kad ģeologs Gregorijs ievēroja, ka klinšu sienas trīs­desmit jūdžu attālumā sastāvēja no tiem pašiem iežiem. Mūsdienu valodā Lielais Lūzums bija neizdevies mēģinā­jums izveidot okeānu, kontinenta austrumu bešdaļai pirms divsimt miljoniem gadu cenšoties atrauties no pārējās Āfri­kas, tomēr kāda iemesla dēļ process apstājies, pirms atdalī­šanās bija notikusi.

Uz kartes Lielā Lūzuma ieplaku iezīmēja divas pazī­mes — šauru vertikālu ezeru rinda: Malavi, Tanganjika, Kivu un Mobutu, un vulkānu rinda, ieskaitot vienīgos aktīvos Āfrikas vulkānus Virungā Virungas grēdā aktīvi bija trīs vulkāni: Mukenko, Mubuti un Kangaravi. Tie pacēlās vienpadsmit līdz piecpadsmit pēdas virs Lūzuma ielejas aus­trumos un Kongo baseina rietumos. Tādējādi Virungā šķita laba vieta dimantu meklējumiem. Nākamais solis bija izpētīt pamatpatiesības.

Kas ir pamatpatiesības? — jautāja Pīters.

Kompānijā mēs nodarbojamies ar datiem, kas gūti no attāluma, — Karena skaidroja. — Pavadoņu uzņēmumi, aerofotogrāfija, radara dati. Mums ir miljoniem uzņēmumu no dažāda attāluma, bet nekas nevar aizvietot pamatpa­tiesības — konkrētajā vietā strādājošas ekspedīcijas iegū­tos datus. Es sāku no ekspedīcijas, kas devās turp meklēt zeltu. Viņi atrada arī dimantus. — Viņa nospieda dažus taustiņus, un attēls uz ekrāna izmainījās, uz tā sāka mirgot dučiem sīku gaismas punktiņu.

Tas ir depozītu izvietojums upju gultnēs Virungas ap­kaimē. Jūs redzat, kā depozīti veido koncentriskus pusap­ļus, kas apliecas vulkāniem. Secinājums — dimanti noska­loti šeit no Virungas vulkānu nogāzēm.

Jūs nosūtījāt grupu meklēt šo avotu?

Jā. — Viņa norādīja uz ekrānu. — Bet neļaujieties mānam. Šajā pavadoņa uzņēmumā redzami džungļi piec­desmit tūkstošu kvadrātkilometru platībā. Lielāko daļu no šiem plašumiem nav redzējis neviens baltais cilvēks. Rel­jefs ir sarežģīts, redzamība apmēram daži metri visos vir­zienos. Ekspedīcija varētu strādāt šajā apvidū gadiem, pa­iedama pilsētai garām divsimt metru attālumā un nepa­manīdama to. Tādēļ es sašaurināju meklējumu sektoru. Es nolēmu pamēģināt pilsētu atrast

Atrast šo pilsētu? Pavadoņu uzņēmumos?

Jā, — viņa sacīja. — Un es to atradu.

Pasaules mūžameži vairumā gadījumu bija padarījuši neiespējamu novērošanu no attāluma. Lielie džungļu koki izpleta necaurredzamu veģetācijas aizkaru, noslēpjot it visu, kas bija zem tiem. Gan pavadoņu, gan aerofotogrā- fijās Kongo mūžameži izskatījās kā milzīgs, viļņains, bet vienmuļš un vienmērīgi zaļš paklājs. Pat lielākas upes — piecdesmit līdz simt pēdu platas — bija tā apslēptas, ka tās no augšas nevarēja pamanīt

Tādējādi šķita neiespējami, ka viņai izdosies atrast jeb­kādas pamestās pilsētas pazīmes aerofotogrālijās. Taču Ka- renai bija padomā kas cits — viņa nolēma izmantot to pašu veģetāciju, kas aizsedza zemi.

Veģetācijas analīze tika plaši izmantota mērenā klimata joslā, kur lapotne mainījās atkarībā no gadalaika. Bet ekvatoriālie mūžameži bija nemainīgi — ziemā vai va­sarā lapu jūra izskatījās tāpat Rosa pievērsās citam as­pektam — veģetācijas albedo nevienmērībām.

Albedo tiek definēts kā no kādas virsmas atstarotās elektromagnētiskās enerģijas attiecība pret enerģijas dau­dzumu, kas uz to krīt Redzamajā spektrā tas bija virsmas «si>ožums». Upes albedo bija augsts, jo ūdens atstaro lielāko daļu saules gaismas. Veģetācija gaismu absorbē, tādēļ tās albedo ir zems. Jau sākot ar 1977. gadu, ĒRTS izstrādāja datorprogrammas precīzai albedo mērīšanai, kas noteica vissīkākās nianses.

Rosa jautāja pali sev: ja mūžameži slēpj pameslu pilsētu, kas par to liecina? Un atbilde bija skaidra — vēlīni se­kundārie džungļi.

Neskarto mūžamežu sauca par primārajiem džungļiem. Primārie džungļi bija tas, ko vairākums ļaužu ar šo vārdu vispār saprata: milzīgus kokus — mahagoniju, tīkkoku un melnkoku —, bet zem tiem paparžu un palmu biezokni, kas klāja zemi. Primārie džungļi bija tumši un draudīgi, bet patiesībā viegli caurejami. Ja gadījās, ka cilvēki primā­ros džungļus izcirta, bet vēlāk pameta, attiecīgo platību pārņēma pilnīgi citāda sekundārā audze. Valdošās bija mīk­stās koksnes sugas un ātri augošie koki, bambusi un ērk­šķaini vīteņaugi, kas veidoja blīvu un necaurejamu barjeru.

Bet Rosu attiecībā uz džungļiem neinteresēja nekas cits, kā vien to albedo. Tā kā sekundārie augi bija atšķirīgi, tad arī to albedo atšķīrās no primārajiem džungļiem. Tur­klāt to varēja saistīt ar vecumu — atšķirībā no primāro džungļu kokiem, kas dzīvoja simtiem gadu, sekundāro džun­gļu augu mūžs bija apmēram divdesmit gadu. Tādējādi, laikam ejot, sekundāro džungļu formas nomainīja viena otru.

Pārbaudot apvidus, ko galvenokārt veidoja sekundārie džungļi, — kā lielo upju krastu, kur neskaitāmas reizes tika izveidotas un pamestas cilvēku apmetnes, — Rosa pār­liecinājās, ka ĒRTS datori patiešām spēj noteikt nepiecie­šamās sīkās atstarojuma nianses.

Tad viņa ieprogrammēja ĒRTS iekārtas, lai tās meklētu albedo izmaiņas par 0,03 vai mazāk laukumos, kas ir līdz simt metru lieli, piecdesmit tūkstošu kvadrātkilometru pla­šajā Virungas vulkānu nogāžu mūžamežu masīvā. Sāds uz­devums nodarbinātu piecdesmit cilvēku analītiķu grupu trīsdesmit vienu gadu. Dators izanalizēja 129 000 pavadoņu un aerofotogrāfiju nepilnās deviņās stundās.

Un atrada pilsētu.

1979. gada maijā Rosās rīcībā bija datora sagatavots at­tēls, kas rādīja ļoti senu sekundāro džungļu laukumu, iz­kārtotu ģeometriskās koordinātās. Šis laukums atradās di­vus grādus uz ziemeļiem no ekvatora, garums trīs grādi, uz aktīvā Mukenko vulkāna rietumu nogāzes. Pēc datora vērtējuma, sekundāro džungļu vecums bija piecsimt līdz as­toņsimt gadu.

Un jūs nosūtījāt turp ekspedīciju? — Eliots jautāja.

Rosa pamāja.

Pirms trim nedēļām kāda dienvidafrikāņa Krugera

vadībā. Ekspedīcija apstiprināja dimantu depozītu esamību, devās tālāk, meklējot to izcelsmi, un atrada šo pilsētu. — Un kas tad notika? — pavaicāja Eliots.

Viņš palaida videoierakstu otrreiz.

Uz ekrāna parādījās melnbalts nometnes attēls. Tā bija izpostīta un gruzdēja. Bija redzami vairāki līķi ar sadra­gātiem galvaskausiem. Un bija redzama ēna, kas pārslīdēja šiem guļošajiem ķermeņiem. Kamera lika pārfokusēta, lai parādītu pieklumzājušās ēnas aprises. Eliots piekrita, ka tā izskatījās pēc gorillas ēnas, taču viņš iebilda:

Gorillas to nevarēja izdarīt Gorillas ir mierīgi, veģe­tāri dzīvnieki.

Viņi noskatījās ierakstu līdz galam, tad vēlreiz apskatīja datora apstrādāto attēlu, kurā bija skaidri redzama gorillu tēviņa galva.

Tā ir pamatpatiesība, — sacīja Rosa.

Eliots nebija par to pārliecināts, viņš vēlreiz atkārtoja videoieraksta pēdējās trīs sekundes, aplūkodams gorillas galvu. Attēls bija izplūdis, atstāja spokainu pēcspīdumu, bet kaut kas tajā likās dīvains. Viņš nespēja saprast, kas tieši. Protams, tā bija gorillām netipiska uzvedība, bet ne tikai… Viņš nospieda pauzes taustiņu un lūkojās apturētajā kadrā. Seja un apspalvojums bija pelēki — tur nebija ne­kādu šaubu.

Vai ir iespējams palielināt kontrastu? — viņš jautlja Rosai. — Šis attēls ir tāds pabalējis.

Nezinu, — Rosa atbildēja, grozot kloķus. — Man lie­kas, ka attēls ir gluži labs. — Katrā gadījumā to vairs nevarēja padarīt tumšāku.

Tas ir pārāk pelēks, — viņš sacīja. — Gorillas ir daudz tumšāki.

Šis kontrastainības līmenis ir normāls.

Eliots nešaubījās par to, ka redzamais radījums ir par gaišu, lai būtu kalnu gorilla. Redzamais bija vai nu jauns dzīvnieku paveids, vai jauna suga. Jauna lielo pērtiķu suga, pēc krāsas pelēka, pēc uzvedības — agresīva, atklāta Aus- trumkongo… Viņš bija devies šajā ekspedīcijā, lai pārbau­dītu Eimijas sapņus— vilinošs psiholoģisks pētījums—, bet nu likmes pēkšņi bija strauji pieaugušas.

Kosa pārvaicāja:

Tātad jūs domājat, ka tas nav gorilla?

To ir iespējams pārbaudīt, — viņš sacīja, pieri sa­raucis, skatīdamies ekrānā, kamēr lidmašīna lidoja caur nakti.