Kongo

4. Gūstīšana

Viņš meklēja mātīti bez mazuļa. Mazulis radītu liekas grūtības.

Izlauzies cauri pamežam, kas sniedzās līdz viduklim, viņš atradās uz stāvas kraujas malas. Lejā bija redzami deviņi dzīvnieki: divi tēviņi, piecas mātītes un divi jaunuļi. Viņi meklēja barību džungļos divdesmit pēdas zemāk. Viņš uz­manīgi vēroja grupu, lai pārliecinātos, ka visas mātītes lieto valodu un lapotne neslēpj nevienu mazuli. Tad viņš sāka gaidīt izdevību.

Gorillas nevērīgi ganījās starp papardēm, noplūkdami maigos dzinumus, ko laiski košļāja. Dažas minūtes vēlāk viena no mātītēm nošķīrās no pārējiem un devās augšup pa nogāzi uz to pusi, kur viņš slēpās. Viņa bija vairak nekā desmit jardus atstatu no pārējiem.

Eliots pacēla šautriņu pistoli, turēdams to abās rokās, un sameklēja tēmēklī nošķīrušos mātīti. Viss gāja kā pa sviestu. Vērodams mērķi, viņš lēni spieda mēlīti. Un zau­dēja līdzsvaru. Viņš vēlās lejup pa nogāzi tieši gorillu ba­riņa vidū.

Eliots bezsamaņā gulēja uz muguras divdesmit pēdas zemāk, tomēr viņa krūtis cilājās un roka krampjaini raus­tījās; Manro bija drošs, ka viņam nekas nopietns nekait Vienīgais, kas satrauca Manro, bija gorillas.

Pelēkie gorillas bija noskatījušies, kā Eliots krīt, un ta­gad viņam tuvojās. Astoņi vai deviņi dzīvnieki sapulcējās ap viņu, bezkaislīgi vērodami un žestikulēdami.

Manro noņēma sava ieroča drošinātāju.

Eliots ievaidējās, aptaustīja galvu un atvēra acis. Manro ievēroja, kā Eliots saraujas, redzot gorillas, bet tad viņš sastinga un vairs nekustējās. Trīs pieauguši tēviņi pienāca viņam pavisam tuvu, un viņš apjauta sava stāvokļa ne­drošību. Eliots nekustīgi gulēja kādu minūti. Gorillas sačuk­stējās un žestikulēja, taču tuvāk nenāca.

Tad Eliots piecēlās sēdus, atbalstīdamies uz elkoņa; tas izraisīja čukstu brāzmu, taču tieši draudi nesekoja.

Uz kraujas Eimija raustīja Manro piedurkni un ener­ģiski žestikulēja. Manro papurināja galvu — viņš nesaprata. Viņš atkal pacēla automātu. Tajā brīdī Eimija iekoda viņam celī. Sāpes bija neizsakāmas, viņam bija jāturas no visa spēka, lai neiekliegtos.

Eliots, gulēdams zemē, centās savaldīt elpu. Gorillas bija ļoti tuvu — viņš tos varēja aizsniegt, saost viņu sviedrus, ķermeņa smaržu. Gorillas bija satraukti, tēviņi sāka ņurdēt izgrūzdami ritmiskas ho-ho-ho skaņas.

Viņš nolēma, ka labāk būtu piecelties kājās, lēni un metodiski. Eliots domāja, ka, ja izdotos nedaudz attālinā­ties no dzīvniekiem, tie vairs neizjustu tik tiešu apdrau­dējumu. Bet, līdzko viņš sakustējās, ņurdoņa pieņēmās ska­ļumā un viens no tēviņiem sāka izdarīt sāniskās, krabi at­gādinošās kustības, dauzot zemi plaukstām.

Eliots nekavējoties atslīga atpakaļ. Gorillas nomierinājās, un viņš nosprieda, ka rīkojies pareizi. Dzīvniekus bija sa­mulsinājusi šā cilvēka gāšanās lejup pa nogāzi tieši viņiem virsū; viņi acīm redzami nebija gaidījuši cilvēku ierodamies viņu barošanās vietā.

Eliots nolēma nogaidīt, ja nepieciešams, guļot uz mu­guras stundām, līdz gorillas zaudēs interesi un aizies. Viņš elpoja lēni, regulāri, juzdams, kā pārklājas sviedriem. Ie­spējams, ka viņš oda pēc bailēm, bet, tāpat kā cilvē­kiem, gorillām ir vāji attīstīta oža. Viņi nereaģēja uz baiļu smārdu. Viņš gaidīja. Gorillas kaut ko strauji šņāku- ļoja un žestikulēja, cenšobes izlemt, kas būtu darāms. Tad pēkšņi viens no tēviņiem atsāka krabim līdzīgās kustības, plaukšķinādams pa zemi un cieši lūkodamies Eliotā. Eliots nekustējās. Prātā viņš pārcilāja uzbrukuma darbību pakā­pes — rūkoņa, sāniskās kustības, plaukšķināšana, zāles plucināšana, krūšu rībināšana…

Uzbrukums.

Tēviņš sāka plucināt zāli. Eliots juta, kā sitas sirds. Go­rilla bija milzīgs, vismaz trīssimt mārciņu smags. Viņš pie­cēlās pakaļkājās un sāka rībināt krūbs ar plaukstām, radot dobju skaņu. Eliots nevarēja saprast, kāpēc Manro vēl ka­vējas. Un tad viņš izdzirda brīkšķi. Pagriezies Eliots ierau­dzīja Eimiju, kas kūleņoja lejup pa nogāzi, ķerdamās pie zariem un papardēm. Viņa nolaidās pie Eliota kājām.

Nekas cits nebūtu varējis gorillas tā pārsteigt Milzī­gais tēviņš pārstāja rībināt pa krūbm, nolaidās uz visām čebām un uzmeta Eimijai niknu skatienu.

Eimija ierūcās.

Milzīgais gorilla draudīgi tuvojās Pīteram, taču nenolaida acis no Eimijas. Eimija vēroja viņu neatbildot Tas bija ne­pārprotams mēģinājums pārbaudīt kam te īsti būs noteik­šana. Tēviņš nāca arvien tuvāk un tuvāk nešaubīdamies.

Eimija apdullinoši ierēcās, Eliots pat salēcās no pārstei­guma. Tādas skaņas no Eimijas viņš bija dzirdējis tikai vienu vai divas reizes, kad Eimija bija ārkārtīgi saniknota. Mātītes parasti nerēca, tāpēc arī pārējie gorillas saausījās. Eimijas rokas saspringa, mugura izliecās, sejā atspoguļojās spriedze. Viņa uzmeta tēviņam naidīgu skatienu un atkal ierēcās.

Tēviņš apstājās, piešķieba galvu. Šķita, ka viņš pārdomā notiekošo. Tad viņš atkāpās pie pārējiem pelēkajiem goril­lām, kas puslokā stāvēja ap Eliota galvu.

Eimija apzināti uzlika roku uz Eliota kājas, norādot pie­derību. Kāds pusauga tēviņš, ap pieci gadi vecs, impul­sīvi metās uz priekšu, zobus atiezis. Eimija viņam iecirta pļauku sejā, un jaunulis smilkstēdams metās atpakaļ pie pārējiem.

Eimija zvērojošām acīm paskatījās uz pārējiem gorillām. Tad viņa sāka žestikulēt Ej liec mierā Eimiju ej prom.

Gorillas neatbildēja.

Pīters labs cilvēks. Bet, šķiet arī viņa zināja, ka gorillas viņu nesapratīs, jo viņa izdarīja kaut ko negaidītu: viņa iz­grūda tādu pašu sēcošu nopūtu kā pelēkie gorillas.

Gorillas pārsteigti saskatījās.

Bet, pat ja Eimija bija ko teikusi viņu valodā, tam ne­bija iespaida, jo gorillas palika, kur bijuši. Un, jo vairāk Eimija šņāca, jo mazāks iespaids tam bija, visbeidzot, goril­las vairs tikai neizteiksmīgi blenza uz Eimiju.

Viņa nebija saprasta.

Tad Eimija pienāca pie Pitera galvas un sāka plūkāt viņa bārdu un matus. Pelēkie gorillas strauji žestikulēja. Tēviņš atsāka ritmiskos ho-ho-ho rūcienus. To redzēdama, Eimija pagriezās pret Pīteru un signalizēja: Eimija apskauj Pīteru. Viņš bija pārsteigts, parasti viņa prasīja, lai Pīters apskauj un kutina Eimiju…

Eliots piecēlās sēdus, un viņa nekavējoties pievilka viņu sev cieši klāt, iespiežot Pītera seju spalvās. Tēviņš tūlīt pārstāja rūkt. Pelēkie gorillas sāka atkāpties, it kā būtu izdarījuši ko aplamu. Tajā mirklī Eliots beidzot saprata — vina uzvedās tā, it kā Pīters būtu viņas bērns.

Tas bija klasisks primātu uzvedības paraugs agresijas situācijā. Primātiem bija stingrs paradums neaiztikt mazuļus, un šo paradumu pieaugušie dzīvnieki izmantoja daudzos kontekstos. Babuīnu tēviņi bieži pārtrauca cīņu, kad viens no bem sakampa kādu mazuli un piespieda pie krūtīm. Redzot mazuli, uzbrucējs parasb apstājās. Šimpanzes de- monsbēja šā paša faktora smalkākas variācijas. Ja šimpanžu jaunuļu rotaļa kļuva pārāk brutāla, kāds pieaudzis tēviņš parasb satvēra vienu no dauzoņām un mātišķi apkampa, pat ja vecāku un bērnu attiecības šajā gadījumā bija tikai simboliskas. Jo poza bija piebekama, lai apturētu tālāku vardarbību. Šajā gadījumā Eimija ne bkai apturēja tēviņa uzbrukumu, bet arī aizsargāja Eliotu, izturobes pret viņu kā pret savu mazuli — ja vien gorillas atzītu sešas pēdas garu bārdainu mazuli.

Tās atzina.

Gorillas nozuda lapotnē, Eimija atbrīvoja Eliotu no spē­cīgā tvēriena. Paskabjusies uz Pīteru, viņa signalizēja: Stulbie radījumi.

Paldies tev, Eimij, — viņš sacīja un noskūpsbja viņu.

Pīters kutina Eimiju Eimija laba gorilla.

Nudien, — viņš piekrita un kutināja viņu vairākas minūtes no vietas, kamēr Eimija, laimīgi ņurdēdama, vārtī­jās pa zemi.

Kad viņi atgriezās nometnē, bija jau divi pēcpusdienā. Rosa vaicāja:

Nu, vai dabūjāt gorillu?

Nē, — atbildēja Eliots.

Tam ari nebūtu nozīmes, — Karena turpināja, — jo es nevaru saisbbes ar Hjūstonu.

Eliots bija pārsteigts:

Atkal elektroniskie traucējumi?!

Vēl sliktāk, — atbildēja Rosa. Viņa bija noņēmusies veselu stundu, cenzdamās nodibināt sakarus ar Hjūstonu caur pavadoni, bet bez panākumiem. Ik reizi savienojums tika pārrauts jau pēc dažām sekundēm. Galu galā, pār­liecinājusies, ka aparatūra nav bojāta, viņa pārskatīja ka­lendāru. — Šodien ir 24. jūnijs. Ar iepriekšējo Kongo eks­pedīciju mums neizdevās sazināties 28. maijā. Tas ir pirms divdesmit septiņām dienām.

Kad Eliots vēl aizvien neko nesaprata, Manro paskaid­roja:

Viņa ar to gribēja teikt, ka to izraisa saule.

Tieši tā, — piemetināja Karena. — Solāras izcelsmes jonosfēras traucējumi. — Vairumu anomāliju zemes jono­sfērā — plānā jonizētu molekulu slānī 50 līdz 250 jūdžu augstumā — izraisīja tādas parādības kā, piemēram, sau­les plankumi. Tā kā saule veica pilnu rotāciju divdesmit septiņās dienās, traucējumi atgriezās apmēram mēnesi vē­lāk.

Nu, labi, — sacīja Eliots. — Solāras izcelsmes. Cik ilgi tas var vilkties?

Rosa paraustīja plecus.

Parasti — dažas stundas, augstākais — dienu. Bet šie ir ļoti spēcīgi traucējumi, un tie parādījās ļoti pēkšņi. Pirms piecām stundām mums bija lieliski sakari, bet ta­gad to nav nemaz. Notiek kaut kas neparasts. Tas var ilgt pat nedēļu.

Nekādu sakaru veselu nedēļu? Nekādu datorpieslē- gumu? Nekā?!

Tieši tā, — Rosa mierīgi atteica. — No šī brīža mēs esam pilnīgi atgriezti no pārējās pasaules.