Kongo

7. Niecini

— Tātad — velns lai parauj! — Eliots iesāka, — jūs gri­bat man sacīt, ka…

— Tieši tā, — atcirta Rosa. — Bez jums mēs lieliski varam iztikt.

Bet, vēl nepabeigusi teikumu, Karena sagrāba Eliota roku un vilka viņu ārā no lidmašīnas, turēdama pirkstu pie lūpām.

Eliots nodomāja, ka viņa vēlas viņu nomierināt bez liecinieku klātbūtnes, bet viņš taču bija atbildīgs par Eimiju, un jupis rāvis visus tos dimantus un starptautisko intrigu! Izkāpis uz betona skrejceļa, Eliots stingrā tonī at­kārtoja:

Es bez Eimijas nekur nedošos.

Es ari ne, — atteica Rosa, strauji soļodama pāri skrej­ceļam uz policijas helikoptera pusi.

Eliots metās viņai pakaļ.

* —Ko?!

Vai tad jūs galīgi neko nesaprotat? — Rosa viņam noprasīja. — Tā lidmašīna nav tīra. Tā ir pilna noklausī­šanās ierīcēm, un konsorcijs visu dzird. Savu runu es teicu viņiem par godu.

Bet kas tad jūs izsekoja Sanfrancisko?

Neviens. Toties viņi stundām noņemsies, skaidrodami, kas tas varēja būt!

Tātad Eimija un es nebijām tikai viltus manevrs?

Nekādā gadījumā, — Karena apstiprināja. — Re­dziet: mēs nezinām, kas notika ar ĒRTS iepriekšējo Kongo ekspedīciju, bet neatkarīgi no tā, ko saka Treviss vai vien­alga kurš vēl, es domāju, ka tur kaut kā ir iesaistīti gorillas. Un es domāju, ka Eimija mums palīdzēs, kad nonāksim galā.

Kā mūsu sūtne?

Mums vajadzīga informācija, — Karena paskaidroja. — Bet viņa zina par gorillām daudz vairāk nekā mēs.

Bet vai jūs spēsit viņu atrast stundas un desmit mi­nūšu laikā?

Pie velna, ko jūs! — Karena izsaucās, paskatīdamās pulkstenī. — Tam nebūs vajadzīgs vairāk par divdesmit minūtēm.

— Zemāk! Zemāk!

Rosa kliedza mikrofonā, sēdēdama blakus policijas he­likoptera pilotam. Helikopters apriņķoja Valdības namu, pagriezās un devās uz ziemeļiem, uz Hilton viesnīcas pusi

Tas nav pieļaujams, kundze, — pieklājīgi iebilda pi­lots. — Mēs jau tā lidojam zemāk par atļauto.

Jūs lidojat sasodīti daudz par augstu! — Rosa viņam atkliedza. Viņas skatiens bija pievērsts kādai kastei ar četriem digitāliem debespušu rādītājiem, ko viņa turēja uz ceļgaliem. Viņa strauji pārslēdza slēdžus, kamēr no Nairobi lidostas vadības torņa caur radio sprakšķiem pienāca nikni aizrādījumi.

Tagad uz austrumiem, tieši uz austrumiem, — viņa norādīja, un helikopters sasvēries pagriezās uz austrumiem, uz nabadzīgajām nomalēm.

Aizmugures sēdeklī Eliots sajuta, kā, helikopteram ik reizi pagriežoties, viņa kuņģis salecas. Viņam reiba galva, un viņš jutās šausmīgi, taču bija uzstājis, ka grib doties Rosai līdzi. Viņš bija vienīgais, kas spētu Eimijai palīdzēt, ja viņai būtu vajadzīga medicīniskā palīdzība.

Tad Rosa, kas sēdēja blakus pilotam, nokomandēja:

Nolasiet rādījumu, — un norādīja uz ziemeļaus­trumiem. Helikopters pārlidoja nožēlojamas būdas, piedra- zotas autostāvvietas, dubļainus ceļus.

Tagad lēnām, lēnām…

Aparāta rādījumu mirdzošie cipari mainījās. Eliots re­dzēja, kā tie visi vienlaikus uzrādīja nulli.

Laižamies lejā! — Rosa iekliedzās, un helikopters no­laidās lielas atkritumu izgāztuves vidū.

Pilots palika helikopterā, viņa pēdējais izteikums ska­nēja biedējoši.

Kur ir atkritumi, tur ir žurkas, — viņš sacīja.

Žurkas mani neuztrauc, — atteica Rosa, kāpdama ārā ar savu kasti rokā.

Kur ir žurkas, tur kobras, — piemetināja pilots.

Ā-a… — Rosa novilka.

Kopā ar Eliotu viņi šķērsoja izgāztuvi. Pūta diezgan stiprs vējš — papīri un citi atkritumi vēlās viņiem gar kā­jām. Eliotam sāpēja galva, smārdi, kas cēlās no izgāztu­ves, izraisīja nelabumu.

Vairs nav tālu, — sacīja Rosa, lūkodamās savā kastē. Viņa bija izbrīnīta, laiku pa laikam skatījās pulkstenī.

-Šeit?

Viņa noliecās un saka rakāties atkritumos, apļojot ar roku, samulsusi rokoties arvien dziļāk, jau līdz elkonim atkritumos.

Tad viņa beidzot izvilka kaklasiksnu — to, kuru bija uzlikusi Eimijai, kad viņi pirmoreiz iekāpa lidmašīnā San­francisko. Viņa to apgrieza un apskatīja plastmasas plāksnīti ar vārdu. Eliots pamanīja, ka tā ir neparasti bieza. Uz tās bija svaigi skrāpējumi.

Velns un elle! — izsaucās Rosa. — Sešpadsmit mi­nūtes zaudētas. — Un viņa steidzās atpakaļ uz helikopteru, kas viņus gaidīja. Eliots metās viņai pakaļ.

Bet kā jūs Eimiju tagad atradīsit, ja viņi ir atbrī­vojušies no viņas kaklasiksnas raidītāja?

Neviens, — Rosa sacīja, — neliek tikai vienu raidī­tāju. Šis bija tikai māneklis, viņiem to arī vajadzēja at­rast — Viņa norādīja uz skrāpējumiem. — Bet viņi ir gudri, viņi ir pārregulējuši frekvences.

Varbūt viņi tikuši vaļā ari no otra raidītāja? — bažī­jās Eliots.

To nu gan viņi nav varējuši, — atbildēja Rosa. Heli­kopters pacēlās, dārdošs spārnu virpulis, papīri un atkri­tumi zem viņiem salēcās. Viņa piespieda savu mikrofonu pie lūpām un sauca pilotam:

Aizvediet mani uz lielāko metāllūžņu laukumu Nairobi!

Pēc deviņām minūtēm viņi uztvēra vēl vienu vāju sig­nālu, kas nāca no kādas autokapsētas. Helikopters nolaidās blakus uz kādas ielas, piesaistīdams dučiem klaigājošu bērnu. Rosa un Eliots devās iekšā šajā lūžņu laukā, garām rūsošiem automobiļiem.

Jūs esat droša, ka viņa ir šeit? — neticīgi jautāja Eliots.

Bez šaubām. Viņiem bija nepieciešams, lai ap viņu būtu pēc iespējas vairāk metāla, tas ir viss, ko viņi va­rēja izdarīt

Kāpēc?

Ekranējums. — Viņa lavierēja starp sadauzītām ma­šīnām, uz mirkli apstādamās, lai uzmestu skatienu savam aparātam.

Tad Eliots sadzirdēja ņurdienu.

Tas nāca no galīgi veca Mercedes autobusa iekšienes. Eliots metās iekšā caur sabrukušajām durvīm, blīvgumijāin sabirstot viņa rokās. Eimiju viņš atrada guļam uz mugu­ras, sasietu ar līmlenti. Viņa izskatījās vēl apreibusi, taču skaļi žēlojās, kad viņš plēsa nost līmlenti no Eimijas spal­vām.

Nolauzto adatu viņš atrada viņas krūšu labajā pusē un izvilka to ar pinceti. Eimija iespiedzās, tad apkampa viņu. Viņš sadzirdēja attālu policijas sirēnu kaukoņu.

Viss kārtībā, Eimij, viss kārtībā, — viņš sacīja. Viņš nolika Eimiju atpakaļ un aplūkoja uzmanīgāk. Šķita, ka viss ir kārtībā.

Tad viņš beidzot pajautāja:

Un kur tad ir tas otrs raidītājs?

Rosa pasmīnēja.

Viņai vēderā.

Tagad, kad Eimija bija drošībā, Eliotu pārņēma niknuma vilnis.

Jūs likāt viņai to norīt? Elektronisko raidītāju? Vai jums neienāca prātā, ka viņa ir ļoti vārīgs dzīvnieks, ka viņas veselība ir ārkārtīgi nedroša…

Neuzskrūvējieties pārāk, — sacīja Rosa. — Vai at­ceraties tos vitamīnus, ko es jums devu? Jūs arī vienu no- rijāt. — Viņa mierīgi paskatījās pulkstenī. — Trīsdesmit di­vas minūtes. Nepavisam nav slikti. Mums vēl ir četrdes­mit minūtes laika, lai atstātu Nairobi.