Kongo

1. Tīģera aste

Viņu ieiešanai zudušajā pilsētā Zindžā 21. jūnija rītā ne mazākajā mērā nepiemita tā romantika un noslēpumainība, kāda atrodama deviņpadsmitā gadsimta aprakstos par līdzī­giem ce|ojumiem. Šie divdesmitā gadsimta atklājēji svīda un elsa zem smagās aprīkojuma nastas — opbskajiem mek­lētājiem, datu kompasiem, radiobākām un mikroviļņu trans- ponderiem, kas visi tika uzskatīb par vienlīdz būbskiem mūsdienīgai un ātrai arheoloģisko atradumu vietas izvēr­tēšanai.

Viņus interesēja vienīgi dimanti. Slīmani bija interesējis vienīgi zelts, kad viņš izdarīja izrakumus Trojā, kuriem vel­tīja trīs gadus. Rosa cerēja atrast savus dimantus trijās die­nās.

Saskaņā ar ĒRTS datorsimulāciju vislabākais veids, kā to izdarīt, bija uzzīmēt pilsētas plānu. Kad tas būs izda­rīts, būs samērā vienkārši noteikt raktuvju atrašanās vietu pēc ēku izvietojuma.

Viņi cerēja to paveikt sešās stundās. Lietojot radiotrans- ponderus, viņiem bija tikai jānostājas kādas ēkas visos četros stūros, pie katra no tiem nospiežot raidītāja podziņu. Nometnē divi uztvērēji, kas bija novietoti pietiekamā at­tālumā viens no oba, uztvēra šos signālus un dators varēja tos fiksēt kartē divās dimensijās. Bet drupas bija milzīgi plašas, to platība bija vairāk nekā trīs kvadrātkilometri. Radio uzmērījumi viņus sadalītu sīkās grupiņās ārpus bē­šās redzamības biezajā lapotnē, tādēļ, ņemot vērā, kas bija noticis ar iepriekšējo ekspedīciju, tas nešķita prātīgi.

Viņi izvēlējās tā saukto nesistemātisko uzmērīšanu jeb «bģerastes pieeju». (Tas bija tāds joks, kas cirkulēja starp ĒRTS darbiniekiem, ka viena iespēja, kā atrast bģeri, ir staigāt tik ilgi, līdz izdosies uzkāpt tam uz astes.) Viņi klīda pa sabrukušajām ēkām, izvairīdamies no aizslīdoša­jām čūskām un milzīgiem zirnekļiem, kas bēga uz savām tumšajām paslēptuvēm. Zirnekļi bija cilvēka plaukstas lie­lumā, un, Rosai par pārsteigumu, be radīja skalus klikšķus.

Viņi ievēroja, ka sienas lieliski veidotas, kaut gan kaļķ­akmens daudzviet jau bija izdrupis un caurumains. Un it visur viņi sastapa pusmēness formas durvju un logu ailas, kas šķita esam īpašs šīs kultūras motīvs.

Bet, izņemot šo liekto formu, viņi neatrada prakbski nekā īpaša telpās, kurām gāja cauri. Kopumā telpas bija taisnstūra formas un apmēram viena lieluma; sienas bija kailas, bez jebkādiem rotājumiem. Pēc tik daudziem gad­simtiem nebija iespējams atrast nekādus priekšmetus, lai gan Eliots atrada pāri diskveida akmens plāksnīšu, ar ku­rām, kā viņi nosprieda, maltas garšvielas vai graudi.

Pilsētas neizteiksmīgums kļuva arvien satraucošāks, vi­ņiem turpinot meklējumus. Tas bija pat neparasb, jo vi­ņiem nebija nevienas pazīmes, pēc kuras apzīmēt apskab- tās ēkas, tādēļ viņi tām sāka piešķirt brīvi izvēlētus no­saukumus. Kad Karena kādas telpas sienā atrada rupji ie­cirstu caurumu rindas, viņa nosauca šo telpu par pastu un tā viņi arī turpināja to dēvēt.

Viņi atrada mazu telpu rindu, kuru grīdā bija caurumi stabiem. Manro domāja, ka tas bijis cietums, taču šīs ka­meras tādā gadījumā bija ārkārtīgi mazas. Rosa domāja, ka varbūt paši cilvēki arī bijuši maza auguma vai varbūt ka­meras bijušas apzināti mazas — par sodu. Eliots domāja, ka be varētu būt zvērudārza būri. Bet tādā gadījumā — kāpēc visi būri bija viena lieluma?

Tad Manro vēlreiz uzsvēra, ka te nav vietas, no kuras vērot dzīvniekus, viņš atkārtoja savu pārliecību, ka tas ir cietums. Tā arī šīs telpas tika sauktas par cietumu.

Netālu no cietuma viņi atrada vaļēju pagalmu, ko no­sauca par sporta laukumu. Tas nepārprotami bija sporta laukums vai treniņu vieta. Tur bija četri augsb akmens stabi ar apdrupušu akmens riņķi galā; acīmredzot be bija lietob kādai spēlei. Pagalma stūrī bija horizontāls sbenis kā sporta zālē, tikai piecas pēdas virs zemes. Zemais sbe­nis vedināja Eliotu uz domām, ka šeit ir bijis bērnu rotaļ- laukums. Rosa atkārtoja savu pieņēmumu, ka šejienes cil­vēki bijuši maza auguma. Manro domāja, ka šis varētu būt karavīru apmācību laukums.

Turpinot meklējumus, viņi secināja, ka viņu hipotēzes balstās uz viņu pašu atšķirīgās pieredzes. Pilsēta bija tik neitrāla, tik neizteiksmīga, ka kļuva par sava veida Ror- šaha testu. Viņiem bija nepieciešama objektīva informācija par bem, kas uzbūvējuši šo pilsētu, par viņu dzīvesveidu.

Tas bija turpat blakus, lai gan viņi to uzreiz neat­skārta. Daudzās telpās kādu sienu klāja tumši zaļš pelējums. Manro ievēroja, ka šis pelējums nav atkarīgs no gaismas krišanas leņķa, gaisa strāvām vai jebkāda cita apstākļa, ko viņi varētu izsecināt. Dažās telpās pelējums biezā slānī pārklāja pusi sienas un tad izbeidzās taisnā horizontālā līnijā, kā ar nazi nogriezts.

— Trakoti dīvaini, — sacīja Manro, aplūkodams kārtējo pelējuma slāni un berzēdams to ar pirkstu. Tad viņš ie­vēroja, ka uz pirksta palikušas zilas krāsas pēdas.

Tā viņi atrada smalki izstrādātos sienu bareljefus, kas kādreiz acīmredzot bijuši arī izkrāsob. Tomēr pelējums uz neregulārās virsmas un kaļķakmens drupšana neļāva neko saskabt

Pusdienlaikā Manro ieminējās, ka diemžēl viņi nav at­veduši līdzi grupu mākslas vēsturnieku, kas restaurētu ba­reljefu zīmējumus.

— Ar viņu apgaismojumu un visām tam mašīnām viņi viens divi tos jau būtu izpēbjuši, — viņš sacīja.

Visjaunākā mākslas darbu izpētes tehnoloģija, ko bija izstrādājis Degusto un arī cib, izmantoja infrasarkano ap­gaismojumu un attēla pastiprinājumu. Principā arī viņiem bija aparatūra, ko varēja izmantot šādiem nolūkiem. Vis­maz mēģināt bija vērts. Pēc pusdienām viņi atgriezās drupās ar videokameru, vienu infrasarkano prožektoru un mazo datoru.

Kad viņi bija apmēram stundu izmēģinājušies panākt vē­lamo rezultātu, beidzot kļuva skaidrs, kā tas darāms. Ar infrasarkano gaismu apgaismojot sienu, vajadzēja uzņemt bareljefu video, tad noraidīt attēlu caur pavadoni uz Hjūs­tonu, kur to varēja apstrādāt ar galvenā datora program­mām. Atpakaļ saņemtais attēls jau bija pietiekami skaidri saskatāms.

Bareljefu apskatīšana ar šādām sarežģītām darbībām Eliotam atgādināja nakts brilles. Skatobes ar neapbruņotu aci, bija saskatāms vienīgi pelējums, ķērpis, sūna un ap- drupis akmens. Tobes datora monitorā varēja aplūkot attē­lus to sākotnējā izskatā, krāsainus, spilgtus un dzīvīgus. Kā viņš to vēlāk atcerējās: «Tas bija ļob savādi. Mēs bijām kaut kur tālu džungļos, bet sev apkārt esošo bk un tā spē­jām uztvert tikai nebeši, lietojot aparātus. Mēs lietojām bril­les, lai redzētu naktī, un video, lai redzētu dienā. Mēs lietojām aparātus, lai apskatītu lietas, kuras citādi nevarē­jām ieraudzīt, un bijām pilnīgi atkarīgi no tiem.»

Viņam tāpat šķita dīvaini, ka ar videokameru uzņem­tajai informācijai jāceļo vairāk nekā divdesmit tūkstoši jū­džu, pirms tā atgriezās uz ekrāna, kas atradās bkai dažu pēdu atstatumā. Kā viņš to vēlāk nosauca, tās bija «pasaulē garākās mugurkaula smadzenes», un tas radīja savādu ie­spaidu. Pat notiekot ar gaismas ātrumu, pārraidei bija nepieciešama sekundes desmitdaļa, bet, tā kā Hjūstonas dators izdarīja attēla apstrādi, attēli neparādījās uz ekrāna uzreiz, bet gan ar pussekundes kavējumu. Šis kavējums gan bija bkko pamanāms. Tobes ainas, kas atklajās viņu acīm, deva pirmo ieskatu pilsētas un tās iemītnieku dzīvē.

Zindžas iedzīvotāji bija salīdzinoši gara auguma meln­ādaini cilvēki ar apaļām galvām un muskuļobem ķermeņiem; pēc izskata be atgādināja bantu valodā runājošos, kas ie­nāca Kongo no savannām ziemeļos pirms divtūkstoš ga­diem. Viņi šeit bija attēlob dzīvespriecīgi un enerģiski — par spīti klimatam, viņi nēsāja smalki izšūtus, garus ap­ģērbus, viņu izturēšanās un žesti bija ekspansīvi. Viņi vis­notaļ spilgb kontrastēja ar drūpošajām un neizteiksmīga­jām būvēm, kas tagad bija vienīgās viņu civilizācijas aUie- kas.

Pirmajās atšifrētajās freskās bija redzamas tirgus ainas: pārdevēji, kas tupēja zemē pie skaisbem pībem groziem, kuros bija sakraub kādi apaļi priekšmeti, pircēji, kas, kājās stāvot, kaulējās ar tiem. Sākumā viņi domāja, ka grozos ir augļi, taču tad Rosa izsecināja, ka bem vajadzētu būt di­mantiem.

Tie ir neapstrādāti dimanb ar iežu kārbi ap tiem, — viņa sacīja, skatīdamās ekrānā. — Viņi pārdod dimantus.

Freskas izvirzīja jautājumu — kas tad bija nobcis ar Zindžas iedzīvotājiem, jo pilsēta bija nepārprotami pamesta, nevis izpostīta — nebija nekādu kara vai iebrucēju pēdu, nekādu pierādījumu par kataklizmām vai dabas katastrofām.

Rosa, pauzdama savas dziļākās bailes, izteicās, ka va­rētu būt izsīkušas dimantu raktuves, padarot šo pilsētu līdzīgu tām spoku pilsētām, par kādām bija kļuvušas kād­reizējās kalnraču apmetnes citur. Eliots domāja, ka pilsēt­niekiem uzbrukusi kāda sērga. Manro domāja, ka vaino­jami gorillas.

Nesmejieties, — viņš sacīja. — Šis ir vulkāniskās aktivitātes reģions. Izvirdumi, zemestrīces, sausums, savan­nas ugunsgrēki — dzīvnieki satrakojas un neuzvedas tā kā parasts.

Sadumpojusies daba? — Eliots jautāja, purinādams galvu. — Izvirdumi te notiek ik pāris gadu, bet mēs zi­nām, ka šī pilsēta pastāvējusi gadsimbem. Tas nevar būt īstais cēlonis.

Varbūt galma revolūcija, apvērsums?

Kāds tam sakars ar gorillām? — iesmējās Eliots.

Tā gadās, — Manro kļuva nopietns. — Āfrikā dzīv­nieki, ziniet, vienmēr uzvedas dīvaini, kad nobek karš. — Un viņš pastāstīja par babuīniem, kas uzbrukuši fermām Dienvidāfrikā un autobusiem Etiopijā.

Eliotu tas nepārliecināja. Idejas par to, ka daba atspo­guļo cilvēka darbību, bija ļob vecas — vismaz tik vecas kā Ezopa fabulas un bkpat zinātniskas. — Dabiskā pasaule ir vienaldzīga pret cilvēku.

Probims, bez šaubām, — Manro piekrita, — taču ne­kas daudz no dabiskā nav palicis pāri.

Eliots negribēja piekrist Manro, bet pabesībā labi zi­nāma zinātniska tēze apgalvoja tieši to pašu. 1955. gadā franču antropologs Moriss Kavalls publicēja pretrunīgu rak­stu «Dabas nāve». Tajā bija teikts:

«Pirms miljons gadiem zemi klaja neapgūti pla­šumi, ko mēs varētu saukt par «dabu». Šo savvaļas dabas plašumu ieskaub, šur tur bija atrodami nelieli cilvēku apdzīvob anklāvi. Vai nu alas ar mākslīgu uguni, kas uzturēja siltumu, vai — vēlāk — pilsētas ar dzīvokļiem un kulbvētu zemi, šie anklāvi bija izteikti nedabiski. Sekojošās tūkstošgadēs neskartās dabas plašumi, kas ieskāva cilvēku apdzīvotos māks­līgos anklāvus, strauji saruka, lai gan gadsimbem šī tendence palika neievērota.

Pat vēl pirms 300 gadiem Francijā vai Anglijā lielās cilvēku pilsētas šķīra neskartās dabas plašumi, kuros klejoja nepieradināti zvēri, kā bija to darījuši tūkstošiem gadu pirms tam. Bet cilvēku ekspansija nepielūdzami turpinājās.

Pirms simt gadiem, Eiropas lielo atklājumu pēdē­jās dienās, daba bija bk būbski samazinājusies, ka neskarb reģioni bija liels jaunums, — beši tādēļ de­viņpadsmitā gadsimta cilvēku prātus aizrāva Āfrikas jaunatklājumi. Bija eksobski nonākt patiesi dabiskā pasaulē, šādas pieredzes nebija vairumam cilvēku, kas visu mūžu nodzīvoja pašu cilvēku izveidotā vidē.

Divdesmitajā gadsimtā līdzsvars jau bija bk tālu nobīdīts, ka prakbski varētu sacīt — daba ir izzudusi. Savvaļas augi tiek saudzēti siltumnīcās, dzīvnieki — zvērudārzos un dabas parkos, kas visi ir mākslīgi apstākļi, radīti par piemiņu no kādreiz dominējušās dabiskās pasaules. Bet dzīvnieks zvērudārzā vai parkā nedzīvo savu dabisko dzīvi lielākā mērā kā cilvēks pilsētā.

Mūsdienās mūs apņem cilvēks un viņa veidojumi. No cilvēka nav glābiņa it nekur uz pasaules, bet daba ir fantāzija, sapnis par sen pagājušu pagātni.»

Pusdienu laikā Rosa pasauca Eliotu sānis.

Tas jums, — viņa sacīja, norādot uz datoni blakus antenai. — Atkal tas jūsu draugs.

Manro pasmīnēja.

Pat džungļos telefons nebeidz zvanīt Eliots piegāja pie monitora.

DTRANLZEI NI'CSMS VRAK MTRLA VAI VRAT NDRSNT?

KDA MTRLA? Eliots atjautāja.

VRAK AUD MTRLA — NRDIET IERKSTUS

Eliots atbildēja: «Jā, ja gadīsies.» J, JA GDSES

IERKSTA FRKVNCE 22-50 000 KHZ — BTSKA

Eliots atbildēja: «Skaidrs.» SKDRS

Pauze. Tad uz ekrāna parādījās: KA EIMJAI?

Eliots šaubījās. LABI

LDZSTRDNKI STA SVCNUS pienāca atbilde, tad pārraide pārtrūka.

NEPRTRC SAKRUS Ilga pauze.

NETCMA ZNA, rakstīja Sīmenss. ATRDAM SVENSNES KDZI.